Kastuļinas pagasts: tumša mala un gaiši cilvēki

Kādreiz blīvi apdzīvotā pagasta teritorija paliek arvien tukšāka, lai gan ne tik strauji kā dažos citos mūsu novada pagastos. Pērnā gada 1. septembrī Priežmales skola vairs skolēnus neuzņēma, tā tika slēgta, tāpat kā daudzas citas novada skolas. Ciematā jau sen nav pasta nodaļas, ir palicis tikai viens veikals, bet feldšeru punkts joprojām strādā, lai gan ne katru dienu. Sen pagājuši laiki, kad Priežmalē atradās spēcīgā sovhoza “Kapiņi” centrs, un vēl senāk ir laiki, kad Eisbaha un Askirka īpašumi priecēja aci ar labiekārtotiem parkiem un tiem laikiem modernāko infrastruktūru. Un neviens vispār neatceras tos laikus, kad Kastuļinas pagasta teritorijā bija vairākas apmetnes un pilskalni. Tomēr visos šajos laikos nemainīgs ir palicis viens - vietējo iedzīvotāju viesmīlība un labestība, viņu strādīgums un nenogurstošais optimisms.

Mūsu pirmā tikšanās Priežmalē ir ar viesu nama “Karina Home” īpašnieci Karīnu Stivriņu. Karīnu mūsu lasītāji pazīst ļoti labi, viņa ir interesanta, enerģiska un apburoša sarunu biedre.

- Karīna, mēs ar jums runājām pirms diviem gadiem, intervija tika publicēta cita projekta ietvaros. Kas jūsu dzīvē ir mainījies pa šo laiku?

- Šie divi gadi pagāja tā, kā vajadzēja paiet. Es vienmēr nošķiru to, kas notiek ārpus manas mājas, mana uzņēmuma un to, kas notiek šeit. Manas mājas ir mans cietoksnis. Tas palīdz mums tikt galā ar jebkādām grūtībām un izaicinājumiem, ar kuriem šobrīd ir pilna mūsu dzīve. Viss ir labi. Šurp brauc daudz cilvēku. Daudzi kopā ar visu ģimeni. Patīkami redzēt, kad pie kopīga galda pulcējas trīs paaudzes: vectēvi, vecmāmiņas, bērni, mazbērni. Tā ir vērtība. Es veidoju šo viesu namu, lai saliedētu cilvēkus un stiprinātu ģimenes. Tagad studēju doktorantūrā un manas disertācijas tēma ir saistīta ar ģimenes vērtībām un izglītības tūrismu. Kā saka “kā kuģi nosauksi, tāds tam būs liktenis”. Tā peld mans “kuģis”. Protams, pandēmija ir veikusi savas korekcijas. Toreiz visus manus projektus vajadzēja atlikt. Un tad bija jāsāk gandrīz no paša sākuma. “Karina Home” nav restorāns. Protams, piedāvājam arī ēdināšanu saviem viesiem, taču tas nebūt nav pats svarīgākais mūsu viesu namā. Man tas bija rūpīgi jāizskaidro viesiem. Mēs pasniedzam garšīgus ēdienus, bet tas ir tikai papildu pakalpojums un nekas vairāk, kas tiek sniegts semināru un citu pasākumu dalībniekiem. Man patīk, kad pie mums svin kāzas, īpaši patīk “mazās” kāzas, kad sanāk tikai paši tuvākie. Patīkami vērot paaudžu saikni, redzēt viesu acīs sirsnīgu prieku par jaunlaulātajiem. Reizēm tu izej “lielajā pasaulē” un uzreiz pamani, cik tur viss ir slikti, tumši un garlaicīgi. Bet šeit viss ir savādāk. Redzu, cik mums ir brīnišķīgu ģimeņu, cik mums ir brīnišķīgu daudzbērnu ģimeņu, kurās vecāki saviem bērniem nodod galvenās vērtības - mīlestību, cieņu, uzticību, sirsnību. Tas iedvesmo, motivē turpināt darbu, virzīties uz priekšu. Domāju, ir nepieciešams attīstīt šo ģimenes virzienu viesu nama darbā, organizēt pasākumus, kas varētu parādīt jauniešiem, kādas var un kādām jābūt ģimenēm, parādīt labestības un uzticamības piemēru. Vērtības, par kurām mēs tik bieži aizmirstam mūsdienu pasaulē. Bet ģimenes pamatvērtības ir veiksmīgas un laimīgas dzīves pamats. Diemžēl šodien mēs pievēršam nepieņemami maz uzmanības šīm vienkāršajām un acīmredzamajām lietām. Tāpēc jauniešiem bieži rodas pārliecība, ka laimei nepieciešams kaut kas pavisam cits, bieži niecīgs un pārejošs, veltīgs un īslaicīgs. Es zinu, par ko runāju. Mēs ar vīru esam kopā 28 gadus. Un visu šo laiku es dzīvoju ar sajūtu, ka man blakus ir uzticams cilvēks, ka viņš vienmēr būs blakus - gan priekos, gan bēdās. Mani dēli jau ir izauguši un devušies prom, un man nevajag viņus mocīt ar savu uzmācīgo mīlestību, jo man nav vientulības sajūtas. Es neesmu viena, un tas ir brīnišķīgi. Mums ar vīru kopā ir labi. Tas ir galvenais.

- Vai pēc skolas slēgšanas dzīve ciematā ir mainījusies?

- Protams, tā ir mainījusies. Kļuva kluss, skolā nav dzirdami bērnu smiekli. Logos nav gaismas. Iepriekš skola cieši sadarbojās ar Tautas namu, bērni vienmēr uzstājās pasākumos un piedalījās konkursos. Tagad ir kļuvis grūtāk, jo nav skolas atbalsta, nav bērnu pulciņu, tas sarežģī kultūras dzīvi pagastā. Iepriekš darbojās vokālās grupas, deju kolektīvi, floristikas pulciņš. Tagad ir tukšums. Tagad bērni no skolas atbrauc vēlu, un viņus ir ļoti grūti iesaistīt kaut kādā radošā dzīvē uz vietas. Bet mēs joprojām centīsimies viņus piesaistīt, lai saikne ar mūsu dzimto vietu nepazustu. Bet mēs par to vēl padomāsim. Bet bērni jūtas labi un jau ir iejutušies jaunajās skolās. Bērniem patīk pārmaiņas, kad dzīvē parādās kas jauns. Un tagad viņiem ir daudz jaunu lietu. Bet ciematam skolas zaudēšana ir liels zaudējums.

- Vai pieaugušie nevēlas sadarboties ar Tautas namu?

- Pieaugušie... Cik tad šo pieaugušo ir palicis, godīgi sakot? Mūsu pieaugušie pārsvarā ir pensionāri. Protams, kultūras darbā cenšamies iesaistīt dažāda vecuma cilvēkus. Un atsaucīgu cilvēku ir daudz, patīkami, ka viņi mums tic un ir gatavi mūs satikt pusceļā. Bet, lai nepārtraukti strādātu kaut kādā komandā... Mēs patiesībā esam pateicīgi saviem vietējiem cilvēkiem, viņu atsaucība palīdz strādāt tālāk un mēģināt kaut ko darīt. Mēs visi zinām, ka, ja paši nerīkosimies, nekas nenotiks.

- Vai, jūsuprāt, cilvēku dzīves kvalitāte ciematā paliek tajā pašā līmenī? Es domāju medicīnas pakalpojumus, mazumtirdzniecības vietas, sabiedrisko transportu...

- Situācija ar sabiedrisko transportu nemaz nav mainījusies. Medicīniskie pakalpojumi ir pieejami, bet ne katru dienu. Tas īpaši apgrūtina dzīvi vecākās paaudzes cilvēkiem, kuriem tuvumā nav bērnu vai citu tuvinieku ar transportu. Viņi jebkurā laikā nevar saņemt konsultāciju vai palīdzību. Vecāka gadagājuma cilvēkam dažreiz vienkārši vajag parunāt, kaut ko apspriest... Skaties, un tabletes vairs nevajag. Kādreiz saziņas vietai līdzīgu funkciju pildīja pasts. Tagad arī tas vairs nav. Mums nesen bija divi pārtikas veikali, nu palicis tikai viens. Un tas arī apgrūtina dzīvi cilvēkiem, īpaši vecākajai paaudzei. Veikals atrodas ciema nomalē un ne visi var turp nokļūt, it īpaši ziemā. Es to labi zinu, jo, piemēram, mani vecāki vienmēr lūdz, lai aizvedu, ja veikalā kaut ko vajag. No otras puses, cilvēks pierod pie visa, pieradīs arī pie šīs situācijas, iemācīsies atrast kādu izeju, kādu iespēju.

- Veikaliņš ir pavisam neliels...

- Tas ir mazs, bet viss nepieciešamais tur ir. Gan pārtikas, gan saimniecības preces. Kas attiecas uz produktiem, tad mūsu veikalā tie vienmēr ir svaigi. Uz mūsu veikalu eju reti, bet tur esot, redzu, ka pircēju netrūkst. Vienmēr stāv automašīnas, veikalā vienmēr ir cilvēki. Protams, cenas ir augstākas nekā lielveikalos, bet toties viss uz vietas, nekur nav jābrauc. Tuvākie lielveikali ir Aglonā un Dagdā. Taču nokļūšana ar sabiedrisko transportu ir apgrūtinoša. Varam aizbraukt uz Dagdu un atgriezties tajā pašā dienā tikai divas reizes nedēļā... Transports uz Aglonu arī nav īpaši ērts. Es pat nerunāju par Krāslavu. Brauciens uz novada centru mūsu cilvēkiem ir vesels piedzīvojums.

- Kas pagastā organizē kultūras pasākumus?

- Pagājušajā gadā to darīju es. Tagad, no 3. februāra, šajā amatā stājās līdzšinējā skolas direktore Sandra Rakova. Pamatpienākums - bibliotekāre, taču dažas stundas atvēlētas arī pasākumu organizēšanai.

- Vai pasākumi tiek aktīvi apmeklēti?

- Jā, ar to nav nekādu problēmu. Ir izdevies sasniegt tādu līmeni, ka uz mūsu pasākumiem pulcējas ne tikai ciema un pagasta iedzīvotāji, bet arī no citām Latgales vietām. Brauc no Preiļiem, no Rēzeknes, no Ludzas, no Dagdas, no Krāslavas, no Daugavpils, Aglonas, no kaimiņu pagastiem. Mūsu zāle vienmēr ir pilna.

- Kas cilvēkus šeit piesaista? Kāpēc publika pulcējas pat no attālām vietām?

- Par to jājautā pašiem cilvēkiem. Varu tikai pieņemt, ka saista tas, ko mēs sniedzam cilvēkiem, kas viņiem šobrīd visvairāk pietrūkst: silta komunikācija, cilvēciskas attiecības, starojošas acis, smaidi no sirds...

- Kādi ir jūsu plāni šim kalendārajam gadam?

- Plānoju turpināt studijas, lai gan to apvienot ar citām aktivitātēm ir ļoti grūti. Jāraksta disertācija un nedrīkst aizmirst par publikācijām. Ir plāni saistībā ar manas pamatdarbības paplašināšanu. Runājot par pasākumiem, tradicionāli maija vidū atzīmēsim Ģimenes dienu, gatavojam lielkoncertu ar pieaicinātajiem māksliniekiem. Uzrakstīju jaunu projektu jauniešu festivāla rīkošanai, ceru, ka tas saņems finansiālu atbalstu. Centīsimies piesaistīt darbam šajā projektā pēc iespējas vairāk interesantu cilvēku, popzvaigznes, piemēram, kas varētu vadīt meistarklases jauniešiem. Šo lielo pasākumu plānojam rīkot šī gada novembrī. Ja nesaņemsim finansiālu atbalstu projektam, meklēsim citus avotus līdzekļu piesaistei. Esmu pārliecināta, ka mēs tos atradīsim. Protams, šogad paredzēti arī tradicionālie pasākumi – Lieldienas un Jāņa diena.

- Liels paldies, Karīna! No visas sirds novēlu veiksmi un spēku realizēt visus savus plānus!

Uz nākamo tikšanos man bija tikai jāpāriet ceļš, jo pagasta pārvaldes ēka atrodas tieši pretī viesu namam “Karina Home”. Te ātri atradu bibliotēku, kurā tagad strādā bijusī Priežmalas pamatskolas direktore Sandra Rakova.

- Labdien, Sandra! Mēs ar jums runājām pirms diviem gadiem, taču kopš tā laika ir notikušas daudzas izmaiņas. Skolu slēdza, vai dzīve ciematā mainījās?

- Iestājās klusums... Iepriekš bērni gāja uz un no skolas, kaut kāda dzīvība bija jūtama. Tagad, ja kādu redzi uz ielas, tas ir īsts notikums, gandrīz vai brīnums. Tagad bērni no skolas ierodas vēlu. Tiesa, mums izdevās nodrošināt, ka mūsu autobuss vadā bērnus, mēs neesam atkarīgi no Dagdas transporta. Pērn mūsu skolēniem bija jādodas prom no rīta pulksten 6.45, un viņi atgriezās tikai pulksten piecos vakarā. Tagad izbraucam no rīta pulksten 7.30, un pulksten četros visi jau ir mājās. Vismaz nedaudz esam atvieglojuši dzīvi saviem bērniem. Paši bērni pat priecājas par pārmaiņām. Tagad viņi mācās lielās klasēs, bet mūsu klases bija pavisam mazas. Dažās bija viens vai divi skolēni. Ceru, ka mūsu bērniem viss būs labi. Lielākā daļa tagad mācās Dagdas vidusskolā, bet ir tādi, kuri izvēlējās Aglonu. Galvenais, ka mūsu bērni sajuta atbalstu gan tur, gan tur. Katrai skolai ir savas stiprās puses, katrai savas priekšrocības. Galvenais, ka vecākiem un bērniem bija izvēle. Mums ir svarīgi, ka saglabājām vairākas ģimenes, kuras bija gatavas pārcelties prom no šejienes pēc skolas slēgšanas. Tā ir vērtība. Vēl viena mūsu priekšrocība salīdzinājumā ar citiem ir tas, ka uz vietas joprojām ir darbs. Te ir pansionāts “Krastiņi” un lielas zemnieku saimniecības. Tas, ka ir darbs, arī notur cilvēkus šeit.

- Sakiet, vai visi skolotāji atrada darbu pēc skolas slēgšanas?

- Mūsu skolā daudzi skolotāji ieradās no citām vietām, apvienoja darbu. Tā tagad ir visā Latvijā, daudziem izdodas strādāt pat trīs skolās, lai gan tas nav viegli. Tie, kuriem Priežmalas skola bija vienīgā darba vieta, bija tikai seši. Daļa no viņiem ir aizgājuši pensijā, citi joprojām reģistrējušies Nodarbinātības valsts aģentūrā, saņem pabalstus. Es arī biju bezdarbniece, tikai 3. februārī sāku strādāt. Kādreiz es sāku savu pedagoga karjeru Priežmalas bibliotēkā, tagad esmu atkal atpakaļ. Te esmu ne tikai bibliotekāre, bet arī Tautas nama kultūras pasākumu organizatore. Pērn pagastā tika samazināta Tautas nama direktora štata vienība. Lēmums, protams, ir nesaprotams. Šķiet, ka ciems ir pietiekami liels, un vēl ir cilvēki... Mūsu iedzīvotāju skaits samazinās, tāpat kā visur citur Krāslavas novadā. Pamazām virzāmies uz to, ka visos pagastos tiks apvienoti bibliotekāra un Tautas nama vadītāja amati. Pagaidām nevaru pateikt, kā varēšu apvienot šos divus darbus. Turklāt bibliotēkas darbam atvēlēts krietni vairāk stundu nekā Tautas namam. Par laimi, mēs turpināsim sadarboties ar Karīnu Stivriņu. Tas ir lielisks atbalsts. Karīnai ir liela pieredze un lieliskas organizatoriskās spējas. Pieturēsimies pie principa – labāk mazāk pasākumu, bet labāk sagatavoti. Centīsimies veidot apkārt pozitīvu vidi, piesaistīt ne tikai vietējos iedzīvotājus, bet arī cilvēkus no citām Latgales vietām.

- Jūsu skatījumā - pēdējo divu gadu laikā iedzīvotāju dzīves kvalitāte pagastā ir uzlabojusies vai pasliktinājusies?

- Diemžēl, man šķiet, ka ir kļuvis sliktāk. Pasts tika slēgts, lai gan mēs par to cīnījāmies, rakstījām vēstules, visur vērsāmies, viss velti. Nu ko var darīt, samierinājāmies. Mums ir palicis tikai viens veikals, nomalē. Vecākiem cilvēkiem ir grūti līdz tam tikt. Arī mūsu sabiedriskais transports nav ērts. Izbraukt uz Dagdu un atgriezties tajā pašā dienā var tikai pirmdien un piektdien. Krāslavā var nokļūt tikai ar pārsēšanos. No otras puses, mums kādreiz bija liela problēma - ciemata centrā nebija apgaismojuma. Taču tad, tiklīdz skolas logos izdzisa gaisma, Priežmalas ielās tā iedegās. Tas patiesībā ir ļoti svarīgi. Ceļmalas ļoti šauras, tumsā bija grūti pārvietoties. Mēs ļoti ilgi cīnījāmies par šo gaismu. Sūdzējāmies visiem, pat pastāstījām prezidentam par savām nepatikšanām. Kad visa Latvija jau zināja par mūsu problēmu, tad tā atrisinājās.

Protams, došanās uz veikalu un atpakaļ daudziem joprojām ir izaicinājums. Bet cilvēks pie visa pierod, un mēs jau esam pieraduši. Par laimi, mūsu feldšeru - vecmāšu punkts ir atvērts, lai gan ne katru dienu. Cilvēkiem ir iespēja uz vietas izmērīt asinsspiedienu, izrakstīt zāles, veikt citas procedūras. Tagad bibliotēka strādās katru dienu, iepriekš bibliotekāre no Grāveriem ieradās tikai reizi nedēļā. Mēs turpināsim dzīvot. Kas vēl mums paliek? Protams, ir sāpīgi reizēm dzirdēt viedokli, ka mūs, kas dzīvojam nomalē, vajag no šejienes pārcelt tuvāk galvaspilsētai, atbrīvot šīs vietas... Tas ir ļoti sāpīgi. Saka arī, ka paši vainīgi, ka izvēlējāmies šeit dzīvot... Latvijā zemnieki ir cienīti kopš seniem laikiem. Latvieši ir zemnieku tauta. Tagad, es baidos, mēs varam viegli zaudēt savu identitāti un izniekot visu mūsu senču uzkrāto garīgo bagātību. Mums ir jāstiprina sava lauksaimniecība, jāatbalsta tie, kuri palika strādāt uz zemes, nevis jāvaino par to, ka palikuši šeit dzīvot. Es nesaku, ka vispār nekas netiek darīts.

Vienmēr patīkami dzirdēt par īstenotajiem projektiem kultūras mantojuma saglabāšanai. Tiek atvērti muzeji un kultūras centri, tiek rīkoti festivāli. Tas viss ir vajadzīgs ne tikai tiem, kuri īsteno projektus vai organizē pasākumus. Tas ir nepieciešams ikvienam, kurš dzīvo uz vietas. Arī pēdējais skolas darbības gads mums nebija viegls. Katrs pasākums bija pēdējo reizi. Un absolventu tikšanās vakars, un pēdējais zvans... Tas nebija viegli. Un tagad nav vieglāk. Šķiet, ka no dzīves ir izgriezts kāds svarīgs gabals. Bet mēs neesam vienīgie, mums ir arī brāļi nelaimē - Andrupene, Indra. Un, kad ir tādi brāļi, ir vieglāk paciest zaudējumus, tajos var dalīties. Arī man personīgi sākumā nebija viegli. Bet tagad man ir darbs, dzīvot uzreiz kļuva jautrāk. Es esmu tāds cilvēks, kurš nevar sēdēt dīkā. Šeit, telpā, kurā mēs runājam, tagad atrodas “resursu centrs”, kas tika izveidots, pateicoties Britu padomes atbalstam. Piedalījāmies projektu konkursā un atbalstu saņēmām divas reizes. Sākumā pievērsāmies latviešu valodas apguvei, kas ir ļoti svarīga mūsu pagastā, kurā dzīvo daudz krievvalodīgo. Vēlējāmies parādīt, ka valodu var un vajag apgūt ne tikai kursos, bet arī izmantojot materiālus internetā, kopīgi svinot tradicionālos latviešu svētkus, izmantojot dažādas spēles. Un ļoti aktīvi mūs atbalstīja pagasta iedzīvotāji, īpaši skolas audzēkņu vecāki, par ko esmu viņiem ļoti pateicīga. Tad mēs strādājām, lai apvienotu mūsu vietējo kopienu. Mēs organizējām sakopšanas talkas, lai uzlabotu pludmali un sarīkojām sporta svētkus. Pateicoties Britu padomes finansiālajam atbalstam, mums tagad ir lieliska bāze dažādu pasākumu rīkošanai: sporta inventārs, trauki, šujmašīna un daudz kas cits. Esmu ļoti priecīga, ka izmantojām šo iespēju un piesaistījām līdzekļus.

- Kādi pasākumi plānoti šogad?

- Ģimenes dienā mums būs lieli svētki. Šis pasākums mums jau ir kļuvis tradicionāls, mēs to rīkojam sadarbībā ar Karīnu Stivriņu. Būs lieli svētki. Bibliotēkā arī  paredzēti pasākumi, taču pieticīgāki: tikšanās ar radošiem cilvēkiem, radošās darbnīcas. Ir daudz plānu. Mēs turpinām šeit dzīvot un strādāt.

- Liels paldies par sarunu. Veiksmi jums visos jūsu centienos!

Trešā mana sarunu biedre - Anita Reščenko, pansionāta “Krastiņi” audzinātāja un mākslas pulciņa vadītāja, lauku mājas “Zemenu krastiņi”, kas uzņem tūristus no visas Latvijas, saimniece.

- Sveicināta, Anita! Paldies, ka veltījāt laiku sarunai. Vietējie iedzīvotāji jūs raksturo kā Kastuļinas pagasta “mūžīgo dzinēju”...

- Jā... Mani bērni jau sen izauguši, nesen piedzima mazmeitiņa, tāpēc tagad varu nodarboties ar sabiedrisko darbu cik gribu, laika pietiek. Tagad visu savu brīvo laiku varu veltīt cilvēkiem un nodot savu pieredzi.

- Kā jums šeit dzīvojas?

- Ziniet, kamēr bijām daļa no Aglonas novada, ar mums viss bija kārtībā. Bet tad, man šķiet, daudz kas ir mainījies. Un pats galvenais, slēdza skolu, kurā nostrādāju 36 gadus, kur biju sporta, mājturības un vizuālās mākslas skolotāja. Pārdzīvot slēgšanu nebija viegli. Tagad strādāju pansionātā, vadu deju kolektīvu Tautas namā, lai gan arī tur man ir samazināts darba laiks, kā arī pasniedzu aerobikas nodarbības Dagdā.

- Un arī, kā zināms, jūs esat tūristu atpūtas vietas saimniece...

- Jā, šī ir mana mīļākā lieta. Pandēmijas laikam, protams, ir bijusi neveiksmīga loma tūrisma nozarē. Mani viesi galvenokārt bija no lielajām pilsētām, kā arī no ārzemēm. Pandēmija ir beigusies, bet tagad Ukrainā ir karš, un mēs dzīvojam netālu no robežas. Cilvēku plūsma, kas vēlas atpūsties pie mums, ir mazinājusies. Ja agrāk varēja dzīvot, veicot tikai tūrisma pakalpojumus, tad tagad tas ir diezgan grūti. Savā tūristu mājā es vadu pirts rituālus pēc 4 stundu programmas. Šie rituāli palīdz cilvēkiem tikt galā ar sarežģītām dzīves situācijām un stresu, kas mūsdienās ir pārpārēm. Tā kā viss notiek pirtī, tad šie rituāli ir ļoti iedarbīgi: zālītes, aromāti, slotiņas, siltums... Cilvēki saskaras ar visiem elementiem: gaisu, ūdeni, zemi, uguni. Pašlaik ir ļoti grūti laiki, un daudzi ir atstāti vieni ar sevi un savām problēmām. Cilvēki ir aizmirsuši, kā dzīvot harmonijā ar dabu, ir aizmirsuši, kā sazināties ar visu dzīvo apkārtējo. Tāpēc es cenšos viņiem šīs zināšanas un prasmes atgriezt. Mana lauku māja ir atvērta tūristiem un visiem visu gadu. Šeit, pansionātā, es strādāju piecas dienas nedēļā. Mana misija šeit ir palīdzēt cilvēkiem atcerēties savus talantus un spējas, izbēgt no grūtām domām un ienirt mākslas pasaulē, kurai ir ļoti dziedinoša ietekme uz dvēseli.

Vieta, kurā mēs dzīvojam, ir ļoti īpaša, ar bagātu vēsturi. No vienas puses, cilvēkiem, kuri šeit dzīvo, ir ļoti grūti, bet, no otras puses, ir daudz radošu, laipnu un ļoti simpātisku cilvēku. Mēs te cenšamies viens otru atbalstīt.

- Es to pamanīju jau sen, cilvēki šeit patiešām palīdz viens otram, te ir daudz pozitīvu cilvēku.

- Mēs pārdzīvojām ļoti grūtus laikus, un tas mums palīdzēja izdzīvot un mūs vienoja. Mums patiesi ir gaiši cilvēki, un tos, kuri strādā šeit, pansionātā, var uzskatīt par īstiem eņģeļiem! Viņi ir gan strādīgi, gan sirsnīgi, gan žēlsirdīgi... Te ir īpaša specifika. Katrs, iespējams, nevarētu šeit strādāt. Šis pansionāts nodrošina darbu daudziem vietējiem iedzīvotājiem, un arī tas ir ļoti svarīgi. Šeit pati ēka ir vēstures piemineklis. Šīs vietas īpašnieks poļu pans Askirka šo māju uzcēlis savam dēlam, kopš tā laika bez pašas muižas ir saglabājusies pārsteidzoša seno liepu aleja.

- Atgriezīsimies pie dzīves kvalitātes ciematā un pagastā...

- Mums visu samazina... Veselu gadu esam dzīvojuši bez Tautas nama vadītājas. Nevaru nepateikt par ceļu kvalitāti, tie kļūst sliktāki. Pie manis brauc ne tikai no Latvijas, bet arī no ārzemēm. Tūristiem ceļš ir ļoti svarīgs. Pagājušajā vasarā, manuprāt, ceļš ne reizi netika greiderēts. Zvanīju un rakstīju - nekas nepalīdz. Tagad pašiem pagastiem jārūpējas par ceļiem, bet pagastiem, saprotams, ir ļoti pieticīgas iespējas. Pilsētnieks šo problēmu nesapratīs. Bet, kad tu dzīvo nomalē, tas ir tik svarīgi... Pie manis brauc tūristi ar treileriem piekabēs, dažreiz veselas karavānas. Un viņi vienmēr saka vienu un to pašu: “Jūsu vietas ir tik skaistas! Bet ceļi pie jums ir vienkārši briesmīgi!”

- Liels paldies par sarunu!

Nevarētu teikt, ka Kastuļinas pagastā ir vairāk vai mazāk problēmu nekā citviet mūsu novadā. Te visa kā pietiek. Taču galvenā atšķirība ir tā, ka šeit vienmēr cenšas izmantot katru iespēju, lai uzlabotu savu iedzīvotāju dzīves kvalitāti. Cik vien pietiek spēka un iespēju. Man, piemēram, ļoti patīk, ka šeit “nenolād tumsu”, bet cenšas “iedegt kaut mazāko svecīti”.

Kastuļinas pagasta ziedu laiki, pareizāk sakot, teritorija, kurā tagad atrodas šis pagasts, aizsākās 1935. gadā. Šajās vietās tolaik dzīvoja vairāk nekā pieci tūkstoši cilvēku. Šobrīd, spriežot pēc informācijas no atklātajiem statistikas avotiem, pagasta teritorijā dzīvo 566 cilvēki (222 latvieši, 250 krievi, 94 citu tautību pārstāvji), no kuriem ap divi simti dzīvo pagasta centrā Priežmalē.

Pagājušajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās nobalsoja 58 cilvēki, no kuriem vairākums (39,66%) priekšroku deva partijai “Saskaņa”, otrajā vietā bija apvienība “Latvija pirmajā vietā” - 13,79%, piecu procentu barjeru pārvarēja: Centra partija, Apvienotais saraksts, Suverēnā vara, Zaļo un zemnieku savienība.

Priecājos uzzinot, ka Priežmalas skolas ēka ilgi tukša nepaliks. Jau ir konkrētas idejas tās izmantošanai. Ir pāragri par to runāt, bet kaut kas man liecina, ka pavisam drīz būs brīnišķīgs informatīvs notikums kārtējai vizītei Kastuļinas pagastā. Tas mani ļoti iepriecina!

Andrejs JAKUBOVSKIS

Autora foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2024

Par projekta “Vienā laivā” rakstu saturu atbild to autors.