Dzimtene – tā ir mīlestība un atmiņas, bet dzimtā skola, nebūt nepārspīlējot, ir templis, kas cilvēku vilina visu dzīvi. Lai saviļņotu dvēseli ar neaizmirstamajiem bērnības un jaunības brīžiem, satiktos ar draugiem un jau desmito reizi pateiktu paldies saviem mīļajiem skolotājiem…
Ar gadiem šī vēlme tikai pieaug, jo jaunībā mēs mācāmies to, ko sākam saprast brieduma gados. Agrāk vai vēlāk tiek iepazīta galvenā gudrība: izglītība ir bagātība, un tās atslēga ir sapnis un darbs. Atrast pašu galveno dzīvē – tā arī ir atbilde uz mūžīgo jautājumu: kā kļūt laimīgam? Un, sasniedzot izsapņoto virsotni, cilvēks noteikti pateiksies vecākiem un skolotājiem. Zināma patiesība – talantīgiem skolotājiem nav vāju skolēnu!
Pirmā februāra sestdiena ir maģiska diena, kad no visām Latvijas pusēm, kā arī no tuvām un tālām valstīm uz bērnības pilsētu vai ciematu sabrauc tie, kuriem laiks skaudri skaita gadus, kas pagājuši pēc izlaiduma ballītes – pieci, desmit, četrdesmit, piecdesmit... Tāda ir tradīcija: neskatoties uz aizņemtību un attālumu, absolventi-jubilāri cenšas sanākt kopā. Krāslavas Valsts ģimnāzijas zāle ir pārpildīta. Šodien nav tikšanās vakars, bet gan absolventu festivāls – ar sarkano paklāju! Līmenis ir starptautisks: smokingi, vakarkleitas, izsmalcinātas frizūras... Un daudz dāvanu, un tik daudz ziedu, ka skolotājiem bija grūti tos noturēt. Mūzika un filma ir tikai ievads, bet pasākuma vadītāji Paula un Artūrs jau ar pirmajām frāzēm prasmīgi “noskaņoja” zāli svinīgam noskaņojumam. Jāņa Tukāna vārdi izklausījās kā ilgi gaidītās ceremonijas galvenā diriģenta uzruna. Nodziest gaismas, uz ekrāna kadri no jaunās videofilmas “No februāra līdz februārim”.
Šai dienai visi ģimnāzijas audzēkņi gatavo labākos priekšnesumus, bet goda tiesības – pirmajiem iziet uz skatuves – ir 8. klašu ansamblim. Nedaudz aizsteidzoties uz priekšu, pateikšu, ka svētku uzvedums izvērtās dažādu žanru parādē, ko lieliski savija kopā jautrie pasākuma vadītāji. Tiešums, improvizācija un sirsnība neparasti viegli tika nodota viesiem-jubilāriem, un uz skatuves iznākušās komandas nekavējoties sāka sacensties mākslinieciskajā meistarībā, kur galvenais bija humors un aplausi kā augstākā balva. Vadītāji prasmīgi “lēja eļļu ugunī”. Artūrs: “Un tagad mazliet no ciparu pasaules. Slavenais filozofs un matemātiķis Pitagors kādreiz ir teicis: “Cipari valda pār pasauli!” Izrādās, ka cilvēki trīs gadus no savas dzīves tērē, lai kaut ko gaidītu, divus gadus sarunājas pa telefonu, sešus gadus ēd, septiņdesmit dienas skatās spogulī, bet piecus gadus tērē, lai ģērbtos un mazgātos”.
Paula: “Ko ir darījuši mūsu pirmie jubilāri, kā viņi veidojuši savas dzīves filmu, seriālu vai šovu šajos piecos gados? Ekrānā tiks parādītas jūsu skolas laika pedagogu bērnības bildes. Mēs mazliet atvieglosim jums darbu, jo tiks piedāvāti atbilžu varianti. Vai esat gatavi?”
Ieraudzīt savus klases audzinātājus – Sandru Ņemeņonoku, Ilgu Stikuti un Hariju Misjūnu – bērnības fotogrāfijās bija jautri. Bet pēc tam jaunākie jubilāri sāka sacensties daiļrunībā ar pasākuma vadītājiem un mākslā izteikt sirsnīgu pateicību skolotājiem.
Pirmo jubilāru “iesildīšana” izdevās, un 2009. gada absolventu iznāciens jau bija visai pārliecinošs. Turklāt uz ekrāna parādījās videomateriāli no vecāko klašu audzēkņu dzīves, kuri pirms desmit gadiem atvadījās no ģimnāzijas. Kā gadi skrien... Klases audzinātājas – Ivetu Baluli, Ņinu Petuhovu, Viktoriju Lemeševsku un Ingu Skerškāni – nedaudz mulsināja kolektīvā pateicība. Neviļus radās pārliecība, ka pēc skolas beigšanas absolventi turpina mācīties no tiem, kurus viņi mīl. Skolas aktieri turpināja priecēt, un, kad kādā brīdī solisti aizmirsa vārdus, zālē sēdošie pačukstēja priekšā. Jā, arī daudzi jubilāri, nokļūstot prožektoru gaismā, “pārvērtās” par jautriem un draiskiem skolēniem. Klikšķēja fotoaparāti, darbojās videokameras...
Bija arī skumji brīži, kad pieminēja tos, kuru vairs nav. Vairākkārt izskanēja skolotājas Janīnas Gekišas, pasniedzējas no Dieva un vēstures glabātājas, vārds. Krāslavas Valsts ģimnāzijas veiksmīgas darbības galvenais rezultāts ir absolventu laimīgie likteņi. Izcili meistari un veiksmīgi zemnieki, skolotāji un ārsti, mākslinieki un žurnālisti, menedžeri un uzņēmēji, militāristi un izcili sportisti, policisti un robežsargi, starptautisku projektu autori un jaunāko tehnoloģiju nozaru pārstāvji.
Daudzu jubilāru bērni un mazbērni apmeklē ģimnāziju. Dzīve turpinās, bet izglītības un audzināšanas process vienmēr izgaismos cilvēces ceļu līdz saprāta triumfam. Dzīves jēga lolotā mērķa sasniegšanā – kalpot valstij un cilvēkiem. Ja vēlies dzīvot sev, dzīvo citiem. Un būsi laimīgs!
Paula: “Mūsu tikšanās festivāls tuvojas savam loģiskajam noslēgumam. Vēl priekšā jaukas pasēdēšanas kopā ar klasesbiedriem un skolotājiem. Patīkami redzēt jūs šeit, skolā, patīkami apzināties, ka gadu no gada februāris kā gājputnu mēnesis, kurš saved mūs visus kopā! Ir milzīgi jauka sajūta būt viesiem kopā te - savā klasē, savā skolā, savās mājās, savā Krāslavā, savā Latvijā!”
Valsī sāka virpuļot pāri, un daudzas reizes izskanēja jautājums: “Vai atceries?…” Galvenais muzikants Donāts, - arī ģimnāzijas absolvents.
Aleksejs GONČAROVS
