Romu izglītība: no lasīšanas pa zilbēm līdz augstskolas diplomam (foto)

“Viņi ļoti sargā savus bērnus”

Grīvā vēsturiski dzīvo visvairāk Daugavpils romu. J. Raiņa Daugavpils 6. vidusskola ir vienīgā Daugavas kreisajā krastā, un parasti romu bērni mācās tieši tur. Precīzas statistikas nav, taču pašlaik no 254 skolēniem apmēram 40 ir romi.

Skolas direktores vietniece Iveta Vasitova uzskata, ka romu attieksme pret izglītību pēdējos gados ir mainījusies.

“Laikā, kad es sāku šeit strādāt, bija gadījumi, kad romu bērni neieguva pat pamatizglītību. Tagad skolu apmeklē to romu bērni, kuri paši to savulaik pabeiguši. Vecāki vēlas, lai bērni iegūtu vismaz pamatizglītību”.

Grīvas skola piedalās Kultūras ministrijas projektā “Latvijas romu platforma”, kas aizsākts 2016. gadā. Mērķis – dialoga izveide un sadarbības veicināšana starp dažādām tautībām, pirmām kārtām, romu vidū. Pērn divi skolas audzēkņi apmeklēja nometni romu bērniem Rīgā.

“Viņi mācījās praktiskas lietas. Piemēram, ko darīt, ja paņēmi kredītu, bet ir grūti atdot. Kā uzrakstīt pašu vienkāršāko projektu, kā iepazīties ar romiem no citām Latvijas pilsētām. Bērniem ir interesanti, taču radās grūtības viņus turp nosūtīt. Romu tradīcijas pieprasa noteiktu hierarhiju, un palaist bērnu vienu kaut kur bez vecākiem uz divām dienām, pat ja viņam jau 17-18 gadi, nedrīkst. Vienmēr jārunā ar vecākiem.  Viņi ļoti sargā savus bērnus. Rezultātā ar viņiem kopā brauca tētis.”

Diplomdarbs skolotājiem, lai mācītu romu bērnus

Anželika Treiklere ir 6. vidusskolas absolvente. Pašlaik studē Daugavpils Universitātes 3. kursā un strādā par skolotāja palīgu dzimtajā skolā. Romu izglītības problēmas redzēja, jau sēžot skolas solā. Viņa novērojusi, ka noteiktā brīdī bērniem zūd interese par mācībām, atzīmes ir zemas, skolotāji tādam bērnam mazāk veltī uzmanību.

“Skolotāji viņiem nevar palīdzēt, jo ar viņiem sarežģīti strādāt. Bērni nevēlas kontaktēties, un skolotājam grūti kaut ko panākt. Pašlaik ir izmaiņas. Parādījās pirmklasnieki – daudz čigānu, viņi vēlas mācīties, lūdz palīdzēt. Centība it īpaši ir sākumskolā, bet ar laiku interese pazūd. Iespējams, jūt aizspriedumus, kļūst pieauguši un domā: kam man tas vajadzīgs? Jācenšas saglabāt šo vēlmi mācīties.”

Anželika, kurai ir draugi romi, raksta bakalaura darbu, kas, kā viņai šķiet, palīdzēs romu bērniem kļūt atvērtākiem, bet skolotājiem atrast viņiem pieeju.

“Tā ir metodika, kurai vajadzētu palīdzēt skolotājiem integrēt romu bērnus mācību procesā. Kā atrast kopīgu valodu, uzlabot komunikāciju. Tā vairāk pat ir palīdzība skolotājiem, lai viņi zinātu, kā sarunāties ar šiem bērniem, kā uzlabot viņu rezultātus. Ar zinātniskā darba vadītāju domājam, kādu metodiku piedāvāt bērniem un skolotājiem. Iespējams, tā būs pulciņu forma. Piemēram, čigānu teātris, kaut kas saistīts ar čigānu tradīcijām.”

Vienīgā čigāniete augstskolā

„Visi domā, ka čigāni ir neizglītoti, taču tā nav. Varbūt kaut kad agrāk tā bija. Tagad jaunieši pabeidz vismaz deviņas klases. Man ir radi Krievijā un Anglijā, kuri pabeiguši augstskolas, strādā labos amatos,” saka Dana Tumaševiča, kura pašlaik studē Daugavpils Universitātes 3. kursā. Būdama radoša personība, Dana izvēlējās Mākslas menedžmenta programmu, kur mācās gan mūziku, gan mākslu.

Sākumā vecāki uz studijām augstskolā raudzījušies skeptiski, mudinājuši labāk apgūt kādu arodu. Taču tad, kad Danai kādā brīdī nolaidušās rokas un gribējies studijas pamest, tieši vecāki uzstājuši turpināt mācīties, jo iesākto pusceļā pamest nedrīkst. Danas vecākiem pašiem gan ir tikai pamatskolas izglītība. Savukārt Danas brālis Dmitrijs mācās Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolā, kur apgūst akordeona spēli.

Dana ir vienīgā romu tautības studente augstskolā. Viņa uzskata, ka augstākā izglītība ir prioritāte, bet papildus vēlas apgūt arī friziera profesiju, par ko jau sen sapņo.

Nākotnē jauniete plāno pabeigt arī maģistrantūru pedagoģijā, lai varētu strādāt par skolotāju, jo tieši ar šo profesiju vēlas saistīt savu dzīvi. Jau trešo gadu viņa strādā par skolotāja palīgu J. Raiņa Daugavpils 6. vidusskolā, ko savulaik pati pabeigusi.

Dana ir skolotājas palīgs tieši darbā ar romu bērniem, bet neatsaka palīdzību arī pārējiem skolēniem.

„Manos pienākumos ir palīdzēt skolēniem, izskaidrot, pateikt priekšā, jo daudziem romiem grūtības sagādā valodas barjera, nākas mācību vielu skaidrot čigānu valodā, kurā viņi runā ikdienā. Man jāpaseko, vai viņi visu izdara.”

Pašlaik, kad mācības notiek attālināti, gan neklājas viegli, jo vairumam romu bērnu mājās nav interneta, ģimeņu rocība to neatļauj, tāpēc visa saziņa notiek pa tālruni. Arī pašai studijas norit tālmācības režīmā, kas nav viegli. Turklāt Dana palīdz mācībās arī savam brālim. 

Jautāta, vai romu bērni labprāt mācās, Dana teic, ka kādam patīk, bet citam ne visai. Dažkārt nākas pārliecināt, ka izglītība ir ļoti svarīga, ka ir nepieciešams mācīties valodas. Dana uzskata, ka viņai tas arī izdodas, jo romu bērni viņai uzticas, uzskata par savējo. 

Dana iecerējusi skolā atvērt romiem teātra pulciņu, lai bērni neklaiņotu apkārt, bet lietderīgi pavadītu laiku un attīstītu savu talantu.

Mazpilsētas iespējas

Lielākoties romu bērni pabeidz tikai pamatskolu, atzīst Krāslavas romu biedrības vadītāja Lidija Čubreviča: „Kādreiz uzskatīja, ka astoņas klases ir ļoti daudz, tālākizglītība nebija aktuāla, jo pēc pamatskolas čigāni sāka strādāt.”

Ja romu vīrieši strādāja algotā darbā, tad sieviešu ienākuma avots bija tirdzniecība ar “lupatām”. Lidija pati pabeigusi pamatskolu un pelnīja iztiku ar apģērba tirdzniecību. „Neviens tolaik pat iedomāties nespēja, ka reiz būs vajadzīga izglītība, turklāt meitenes tika agri izdotas pie vīra -- 16 vai 17 gadu vecumā. Tagad gan svarīgi, lai bērns iegūst izglītību un atrod darbu,” saka Lidija.

Lidija ir vietējā romu autoritāte, kuru respektē arī jaunā romu paaudze. Bieži vien, netiekot galā ar savām atvasēm, vecāki zvana Lidijai un lūdz parunāt ar jauniešiem. „Es viņus nerāju, bet viņiem ir kaut kāda bijība un cieņa pret mani”, saka Lidija. Viņa uzsver, ka mūsdienu romu jaunieši iegūst vidējo vai profesionālo izglītību.

Lidija uzrunā vietējos romu bērnus, kas mācās pamatskolas posmā, mudinot viņus stāties vismaz vietējā tehnikumā un iegūt profesiju nevis klaiņot pa ielām. „Bērni tagad gudri, zina savas tiesības, var pasūdzēties par vecākiem, kas vēlas stingrāk audzināt, bet rezultātā bērnu var no ģimenes izņemt. Krāslavā ir ļoti laba sociālā pedagoģe Žanna Drozdovska, kura strādā gan tehnikumā, gan Varavīksnes vidusskolā. Pateicoties viņai, izdodas atrast kopīgu valodu ar romu jauno paaudzi – grūti audzināmiem bērniem,” saka Lidija.

Izmanto to, kas ir

Žannas Astapkovičas bērni ir vieni no tiem, kam Lidija māca dziedāšanu. Aleksai ir 12 gadi, Angelīnai –10. Viņām, tāpat kā mammai, ir laba balss, un viņas prot dziesmas čigānu valodā, lai gan mājās čigānu valodu nelieto. Šajā valodā Žanna runā tikai ar mammu, bet vīrs Oskars ir latvietis, viņš vēlas, lai bērni, pirmām kārtām, zinātu latviešu un krievu valodu.
Pēc Žannas teiktā, viņas četri bērni – divi dēli un divas meitas – izmanto visas iespējas, kādas vien ir Krāslavā, lai kaut ko darītu ārpus stundām. Kāds apmeklē zīmēšanu, kāds kori vai sportu. Ģimene nevar atļauties vadāt bērnus uz Daugavpili, kur ir vairāk iespēju. 

Žanna saka, ka bērnu izglītība viņai ir ļoti svarīga. Bērniem patīk mācīties, tikai vecākajam dēlam skolā dara pāri. Viņam ir invaliditāte, slimības dēļ viņš ir daudz palaidis garām. Pati Žanna bērnībā un jaunībā arī slimoja, un viņai sanāca pabeigt vien septiņas klases. Izlaisto mācību dēļ viņu nepielaida pie eksāmeniem un izslēdza no skolas. Nesen Žanna nokārtoja eksāmenu, lai iegūtu latviešu valodas pirmo kategoriju. 

Krāslavas lepnums

Vairums krāslaviešu Mihaila un Alīnas Tumaševiču bērnu ir skolu vai augstskolu audzēkņi. Viņiem ir 12 bērni. Divi vecākie, dēls un meita, dzīvo Varšavā, kur arī ieguva izglītību. Dēlam Mihailam ir 19 gadi, pēc 12. klases viņš iestājās Latvijas Universitātē budžeta nodaļā, mācās par programmētāju. Viņš kļuva par vienu no pieciem studentiem Latgalē, kurš ieguva prestižo mecenātes Matildes Vilhelmīnes Petkevičas stipendiju. Meita Rasma mācās Daugavpils dizaina un mākslas vidusskolā “Saules skola” par tekstila dizaineri. 

Tumaševiču jaunākie bērni – Anna un dvīņi Marks un Maksims. Annai ir Dauna sindroms, meitene pārcietusi vairākas operācijas. Tieši viņas iekārtošanu bērnudārzā tēvs uzskata par lielu problēmu. Paņems – nepaņems? Specializēta dārziņa Krāslavā nav, bet vadāt bērnu uz Daugavpili nav reāli. Vecāki cer, ka viņiem izdosies iekārtot Annu vienā grupā ar dvīņiem, pēc attīstības līmeņa viņi ir aptuveni vienādi.

“Skola nāk pie bērniem”

Romu integrācijai sabiedrībā, tostarp arī izglītības jautājumiem, bija veltīti vairāki Kultūras ministrijas projekti. 2014. gadā tā izveidoja reģionālo ekspertu romu integrācijas jautājumos tīklu, un par vienu no 19 pašvaldībām kļuva Rēzeknes novada dome. Projektos tika iesaistīts Maltas ciems, kur joprojām dzīvo daudz čigānu ģimeņu, lai gan agrāk bija divreiz vairāk.
Maltas vidusskolas direktore Vinera Dimpere stāsta, ka vēl 2005. gadā Maltas romu bērni mācījās tikai no pirmās līdz ceturtajai klasei, un tad skolu pameta. Tie bija aptuveni 25 cilvēki. “Viņu vecāki neredzēja jēgu turpmākai izglītībai. Bērni pat bērnudārzu neapmeklēja, bet, atnākot uz pirmo klasi, neprata pat rokās noturēt šķēres,” stāsta direktore. Tad “skola devās pie bērniem”. 

Skola īstenoja projektus, veltītus romu integrācijai. Direktore un pedagogi aicināja čigānu bērnu vecākus uz pārrunām, devās pie ģimenēm uz mājām, centās pārliecināt, ka bērniem jāmācās. “Man palīdzēja arī pagasta vadība un paši romi. Tolaik Maltā bija autoritāte Nikolajs Levickis, sabiedrībā cienījams cilvēks. Arī viņš palīdzēja pārrunās ar vecākiem, motivēja viņus,” atceras direktore. Akcents tika likts uz pirmsskolas izglītību. Ar bērniem pirmsskolas grupā strādāja čigāniete Roza Čubreviča, kura ieguva pedagoga palīga specialitāti. 
Pateicoties kopīgam darbam, romu bērni sāka apmeklēt gan pamatskolu, gan vidusskolu.  Pavisam skolā pašlaik mācās 10 romu bērni. “Pagājušajā gadā viena meitene pabeidza 12. klasi, studē par juristu Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā. Ļoti labi runā latviski. Protams, ir arī citi gadījumi, bet tie nav saistīti tikai ar romiem. Nesen kāds 10. klases skolēns pameta skolu, pateica, ka vairāk nevēlas mācīties,” saka direktore. Viņai un pedagogu kolektīvam vislabākā balva par darbu ir vecāku pateicības vārdi par to, ka viņu bērnus motivēja mācīties.

Viss nāk no ģimenes

Roza Čubreviča pašlaik dzīvo Daugavpilī. Darbu Maltas vidusskolā atceras mīļuprāt. Arī viņa apmeklēja romu ģimenes, runāja ar vecākiem un bērniem, un viņi, redzot savas nācijas pārstāvi, ātrāk atrada kopīgu valodu. “Es stāstīju viņiem par saviem bērniem, un viņi domāja: ar ko manējie sliktāki? Lai arī iet mācīties.” Roza saka, ka romu bērni lielākoties apmeklēja skolu pēc principa: “šodien iešu, rīt neiešu.” Daži vecāki kā iemeslus minēja to, ka bērnam uz skolu nav, ko vilkt mugurā, vai arī nav naudas, lai nopirktu skolas piederumus.
Abi Rozas dēli pabeidza Maltas vidusskolu: vecākais Konstantīns pabeidza 12 klases, jaunākais Dmitrijs – deviņas. Konstantīns strādā S. Broka Daugavpils mūzikas vidusskolā. Dmitrijs mēģināja pelnīt iztiku ārzemēs, bet atgriezās un atrada darbu Daugavpilī.

Roza māca bērnus vienas reliģiskas konfesijas svētdienas skolā. Viņas skolēni ir pusaudži, dažādu tautību bērni, netrūkst arī romu. Diemžēl ir arī tādi, kas 10-12 gadu vecumā prot lasīt tikai pa zilbēm.

Gandrīz puse romu nav izglītoti

Izglītība – tas ir viens no galvenajiem faktoriem romu integrācijā, uzskata Kultūras ministrijā.  2012. gadā 10% romu bērnu pameta skolu — tie ir aptuveni 120 skolēni. 2020. gadā 7,5% - ap 60 skolēniem, bet sešu gadu laikā Latvijas skolās romu kļuvis mazāk. Galvenais iemesls ir migrācija—daudzi izbrauc no valsts.

2015. gada pētījums „Romi Latvijā”, ko veica aģentūra «Latvijas fakti» pēc Kultūras ministrijas pasūtījuma, uzsver, ka gandrīz pusei romu (48,8%), kas dzīvo Latvijā, nav pamatizglītības. 8,9 % nav apmeklējuši skolu vispār. Ap 40% aptaujāto romu pameta mācības līdz 9. klasei, bet trešdaļa no viņiem pameta skolu līdz 7. klasei. Tikai 17,2% romu, kas piedalījās pētījumā, atzina, ka viņu izglītība ir augstāka par pamatizglītību.

Visbiežāk skolu pameta 13-14 gadu vecumā, kad vairums romu pusaudžu sāka veidot ģimenes. Otrs iemesls – nabadzība. Gandrīz pusei nav iespēju nopirkt visus skolas piederumus. Tāpat viens no skolas neapmeklēšanas iemesliem ir vecāku intereses trūkums par izglītību, līdz ar to bērni skolu apmeklē neregulāri, kam seko mācību pamešana.  

Taču reālu datu par romu bērnu skolas neapmeklēšanu nav, skaidro Kultūras ministrijas Sabiedrības integrācijas departamenta Sabiedrības integrācijas un pilsoniskās sabiedrības attīstības nodaļas vecākais referents Deniss Kretalovs: „Daudzi aizbrauc uz ārzemēm kopā ar bērniem. Faktiski bērnu Latvijā nav, taču skolās viņi joprojām skaitās. Reāli tiek uzskaitīti tikai tie, kas pabeiguši skolu un saņēmuši diplomu.”

2017. gadā Kultūras ministrijas atskaitē par romu integrāciju uzsvērts, ka trīs gadu laikā parādījusies pozitīva tendence un jūtami samazinājies romu skolēnu skaits, kas nav ieguvuši pamatizglītību līdz 18 gadu vecumam. Izglītības un zinātnes ministrijā arī uzsver, ka jūtami palielinājies romu bērnu skaits, kas ieguvuši pamatizglītību.

Jau minētajā pētījumā „Romi Latvijā” 97,5% romu atzīst izglītības nepieciešamību un uzskata, ka viņu bērniem jāpabeidz 9 klases. Taču joprojām izglītība romu vidū nav prioritāte, saka Deniss Kretalovs: „Viņi teiks, ka izglītība viņiem ir svarīga, taču reāli vairāk svarīga ir bērnu drošība un spēja pabarot ģimeni. Viņi var mierīgi aizbraukt uz ārzemēm pelnīt naudu vai arī nepalaist bērnu skolā, ja jutīs, ka bērns nav drošībā.”

Pašlaik pati efektīvākā romu bērnu integrēšanas skolā metode ir skolotāja palīgs pēc tautības roms, kurš palīdz bērniem iejusties skolas vidē. 2017./2018. mācību gadā visā valstī tādi bija tikai četri cilvēki. Viens skolotāja palīgs strādā Daugavpilī. Taču Izglītības un zinātnes ministrijā uzsver, ka jābūt ne mazāk kā 16 šādiem speciālistiem. Cik viņu ir pašreiz, ministrija neatbildēja.

Turklāt ļoti svarīga ir mediatoru loma — šie speciālisti palīdz risināt daudzas romu problēmas. Mediatoru apmācības programmu Kultūras ministrija uzsāka 2017. gadā, toreiz šos kursus izgāja pieci cilvēki no visiem Latvijas reģioniem, izņemot Latgali. Pašlaik „Latvijas romu platformas” ietvaros mediatori strādā piecās pilsētās — Jelgavā, Rīgā, Valmierā, Ventspilī un Viļakā.

„Neskatoties uz mediatoru un skolotāju palīgu darba teicamajiem rezultātiem, viņu ir par maz. Trūkst skolotāju palīgu romu, jo daudz kas ir atkarīgs no skolas vēlmes. Neviens nevar uzspiest, lai skolā strādātu skolotāja palīgs roms. Šogad plānojam sākt pārrunas ar skolām un pašvaldībām, lai pierādītu šīs prakses pozitīvos rezultātus,” saka D. Kretalovs. 

Atbilstošs izglītības līmenis ir nepieciešams, jo tas ietekmē iespējas iegūt darbu. Piemēram, pētījumā „Romi Latvijā” uzsvērts, ka Nodarbinātības Valsts aģentūra (NVA) nepiedāvā profesionālus kursus, ja cilvēkam nav atbilstošas zināšanu bāzes. Visi, kam ir mazāk nekā 7. klašu izglītība, iekļūst šajā kategorijā, bet pēc NVA datiem par 2020. gada aprīli, vairāk nekā pusei romu bezdarbnieku izglītības līmenis ir zemāks par pamatizglītību, kas praktiski izslēdz viņus no darba tirgus. Turklāt pētījumā uzsvērts, ka bieži vien bezdarbnieka statuss tiek iegūts nevis tamdēļ, lai meklētu darbu, bet gan lai saņemtu sociālo pabalstu.

Aleksandra Beinaroviča jaunākie bērni mācās internātskolā

Dana Tumaševiča

Lidija Čubreviča

Mihails Tumaševičs ar meitiņu Annu

Roza Čubreviča

Maltas vidusskola

Vinera Dimpere

Žanna Astapkoviča ar meitām

Nākamais R Media projekta “Romi Latgalē” raksts būs veltīts tradīcijām, kultūrai un romu sadzīvei.

R Media: Jeļena Ivancova, Sergejs Kuzņecovs, Inese Minova