“Aizmirstais holokausts” un kopienas identifikācijas problēmas

img

Pirmie romi Latvijā parādījās uz 15.-16. gadsimta robežas, ienākot no Polijas un Vācijas. Vēsturiski klejošana tiek uzskatīta par čigānu tautas raksturīgu iezīmi, taču Latvijas romi lielākoties dzīvoja uz vietas, nodarbojās ar amatniecību un zirgkopību.

Pēc Latvijas tautas skaitīšanas 1897. gada datiem ap 10% romu nodarbojušies ar lauksaimniecību. Lielākais vairums iztiku pelnīja sezonas un gadījuma darbos – sākotnēji pie vācu baroniem un latviešu zemniekiem, vēlāk pirmās brīvvalsts lauku saimniecībās.

“Aizmirstais holokausts”

Romu holokaustu Otrā pasaules kara laikā bieži dēvē par “aizmirsto holokaustu”. Taču romu vidū terminu “holokausts” nelieto. Vispārpieņemts apzīmējums nacistu genocīdam pret romiem ir Samudaripen (termins radās 20. gs. 70-os gados) un tā atvasinājumi.

Latvijas Romu Kultūras centra vadītājs Normunds Rudevičs par pareizu atzīst variantu mudaripen, kas nozīmē “slepkavība, iznīcināšana”. Dažādus Samudaripen atvasinājumus plaši izmanto nacistu genocīda apzīmēšanai. “Holokausts” un “Paraimos” – neērti termini. Pirmais attiecas uz ebreju iznīcināšanu, bet otrs čigānu valodā ir aizskarošs.

Pirmo reizi romu holokaustam uzmanību pievērsa 20. gadsimta 60-tajos gados. Latvijas vēsturē šī tēma īpaši plaši netiek atspoguļota. Iepriekš no Latvijas vēsturniekiem šai tēmai pievērsies Marģers Vestermanis un Aigars Urtāns. Eiropas genocīda kontekstā par romu iznīcināšanu Latvijā rakstījis Masačūsetsas universitātes profesors Ginters Levi.

2015. gadā Latvijas vēstures institūta žurnālā Ieva Garda-Rozenberga un Kaspars Zellis nopublicēja rakstu “Atceroties genocīdu: romu iznīcināšana nacistu okupācijas laikā Latvijas romu kolektīvajā atmiņā”.

“Romu iznīcināšana ir viens no tiem noziegumiem, kas tika pastrādāts Latvijas teritorijā un ticis aizmirsts,” problēmu raksturo vēstures doktors Kaspars Zellis. Izņemot Latvijas romu kopienas nespēju apvienoties, novadīt lielus piemiņas pasākumus un izstrādāt kopīgu Samudaripen piemiņas politiku, romu genocīda tēma palikusi arī ārpus pētnieku interesēm.

Turklāt romi atstāja maz rakstisku avotu ar Otrā pasaules kara traģēdijas aprakstiem, kas varēja veicināt kopienas identitātes veidošanos. Rezultātā vēsturnieki neuzskata problēmu par ļoti aktuālu un nepievērš tai uzmanību.

Tāpat šī tēma ir neērta Latvijas sabiedrībai, uzskata Kaspars Zellis: “Lielā mērā romu iznīcināšana bija vietējo kolaborantu inciatīva, kuru, atšķirībā no ebreju holokausta, varēja novērst vietējo varas iestāžu pasivitāte, nevis pārlieku liels aktīvisms.”

Iznīcināšana Rēzeknē

Pirmās iznīcināšanas akcijas notika Latgalē, Baltinavas pagastā. Nacisti nošāva 10 romu ģimenes - 43 cilvēkus. Bet pirmā vērienīgā akcija notika 1941. gada 5. decembrī, kad no Liepājas izveda un nošāva 103 cilvēkus.

Plānveida iznīcināšana sākās 1942. gada sākumā. 4-5. janvārī tika nošauti romi, kas dzīvoja Rēzeknē un pilsētas apkaimē. Tad 6. janvārī 130 romus no Ludzas izveda uz Garbaru mežu (Zvirgzdenes pagasts) un nošāva.

Publikācijā “Romu genocīds Latvijā (1941-1945)”, ko 2017. gadā sagatavoja Kultūras ministrija, minēti Rēzeknes traģēdijas aculiecinieka vārdi.

“Svētdien, 1942. gada 1. janvārī, laukumā Rīgas ielā nošāva vīriešus no Audriņiem. Es pats to neredzēju, taču tās pat dienas vakarā čigānu mājās Ludzas ielā ielauzās cilvēki uniformā. Pilsētas vecākais visus pārbaudīja pēc saraksta. Arī pie mūsu mājas nolika apsardzi. Mēs ar brāli Nikolaju, sievām un, māti caur pagalma durvīm, aizbēgām uz Rēzeknes pagastu pie pazīstama latvieša. Uzzinājām, ka tajā svētdienas vakarā visus čigānus izdzina uz ielas, bet pirmdienas rītā aizveda uz Rēzeknes cietumu, lai nošautu. Vēlāk notvēra un nošāva manu sievu. Man izdevās bēgt, bet drīzumā notvēra, iesēdināja Daugavpils cietoksnī, tur es jau sagaidīju padomju armiju. Daugavpils apriņķī čigānus nešāva, tāpēc paliku dzīvs. Pavisam Rēzeknē nošāva ap 200 čigāniem. Rēzeknē pakāpeniski visus atrada un 1942. gada maijā nošāva Ančupānu kalnos. Tur arī mani tuvinieki. Dzīvs paliku tikai es.”

Rēzeknes cietuma mašīnrakstītājas Annas Družinskas dienasgrāmatā ir šāds ieraksts: “Vakar atveda čigānus. Plkst. 10.00 atveda vēl dažus pajūgus ar tiem no Kaunatas. Skaistas meitenes, nosauļojušies bērni… Pēc dažām stundām visus – vīriešus, sievietes, raudošos bērnus – sadzina mašīnās un aizveda uz Ančupānu kalniem. Nošaut. Par ko?”

Rēzeknes apriņķa policijas 1942. gada 20. jūlija atskaitē norādīts, ka nogalināti 311 vietējie romi.

Romu nošaušana notika gandrīz visā Latvijā. Aigara Urtāna pētījumā uz Bauskas romu nogalināšanas piemēra rakstīts, ka cilvēku liktenis bija atkarīgs no vietējās varas un policijas nodaļas, kura akli pildīja pavēles.

Lai gan bija arī daži citi gadījumi, kad vietējā vara nepildīja norādījumus. Piemēram, Talsu apkaimē iepriekš “klaiņojošu” romu grupu iekārtoja darbā kokzāģētavā, un šos cilvēkus nenodeva pat pēc vāciešu atkārtota atgādinājuma.

1942. gada martā 11 romi uzrakstīja vēstuli Reiha komisariātam Rīgā, norādot, ka viņiem pieder mājas, bērni iet skolā, bet viņi nevar strādāt, jo konfiscēti zirgi. Autori vēstulē uzsvēra, ka gatavi strādāt jebkuru darbu Saldū vai tās apkārtnē.

Reiha politika pret romiem

Kāpēc romi Saldū lūdza darbu, bet Talsos viņus iekārtoja kokzāģētavā un ignorēja administrācijas prasības? Tās ir Reiha politikas nianses attiecībā pret romiem.

Ukraiņu vēsturnieks Mihails Tjaglijs (žurnāla “Holokausts un mūsdienas” atbildīgais redaktors) uzsver, ka vācieši sadalīja romus vairākās kategorijās, balstoties uz pseidozinātnisku klasifikāciju. Nacistu vadībai nebija vienota viedokļa attiecībā uz romiem.  

“SS Reihsfīrers Himlers uzskatīja, ka dažas čigānu grupas ir āriešu pēcteči, un grasījās saglabāt šīs grupas rasu jautājumu izpētei,” raksta M. Tjaglijs.

Neviennozīmīga pieeja romu liktenim bija jūtama Ostlandes reihskomisariātā, uz kuru attiecās arī Latvija vācu okupācijas laikā. Ostlandes reihskomisariāta komisārs Henrihs Loze uzskatīja, ka problēmu rada klejojošie čigāni, un 1941. gada 4. decembrī deva rīkojumu “izturēties pret viņiem tāpat kā pret ebrejiem”. Rezultātā 1942. gada pirmajā pusē Latvijā nošāva vairāk nekā 2000 čigānu.

1943. gada maijā H. Lozes rīkojumā ziņots, ka pastāvīgi dzīvojošajiem čigāniem jālīdzinās pārējiem Ostlandes pilsoņiem — un atšķirībā no klejojošajiem čigāniem viņi nav jāsūta uz koncentrācijas nometnēm. Taču tāda pieeja, kā romu iedalīšana klejojošajos un pastāvīgi dzīvojošajos, nav vērojama vienmēr, uzskata M. Tjaglijs. Latvijas pētnieki uzsver, ka grūti sadalīt, cik daudz nacisti nošāvuši “pastāvīgos” un cik “klejojošos” romus.

Centieni apvienoties

Latvijā 1941.-1942. gadā vācu okupācijas laikā nošāva 70% no visiem romiem, kas gāja bojā Otrā pasaules kara laikā, ziņots publikācijā ”Romu genocīds Latvijā (1941-1945)”, ko sagatavojusi Kultūras ministrija 2017. gadā.

Uz krimināllietu pamata Latvijā pierādītas kara laikā pastrādātās 3000 romu slepkavības. Normunds Rudevičs, balstoties uz tā laika liecībām, piemin 8000 nogalinātos.

“Ebrejiem veidoja koncentrācijas nometnes, čigāniem – nē, viņus vienkārši nogalināja. Mēs esam atraduši slepkavu vārdus. Ne jau vācieši nogalināja, bet vietējie,” stāsta N. Rudevičs.

Taču vietējie romi atceras arī tos, kas glāba viņu tautu – tie ir Kārlis Krūmiņš un Mārtiņš Bērziņš, Sabiles pilsētas vadītājs, kurš no iznīcināšanas izglābis vairāk nekā 300 romus.

Jau vairāk nekā četrus gadus ilgst N. Rudeviča pārrunas ar Rīgas pašvaldību par zemes gabala iegūšanu un memoriāla izveidi Latvijas romu genocīda upuru piemiņai, lai vietējiem romiem būtu vieta, kur atnākt un pieminēt savus tautiešus. Pagaidām bez rezultāta. Pieminekļa modelis atrodas Romu vēstures un mākslas muzejā.

2006. gadā Latvijas romu pirmajā konferencē pieņēma rezolūciju “Par romu genocīdu Latvijas teritorijā Otrā pasaules kara laikā”. Dokumentā piedāvāts atzīmēt romu piemiņas dienu 4. decembrī. Tā ir 1941. gada dekrēta diena, kas kļuva par oficiālu atskaites punktu romu iznīcināšanai Latvijā. Bija plānots nosūtīt rezolūciju uz Saeimu un apstiprināt atceres dienu oficiāli. Taču līdz šim tas nav izdarīts.

Vēstures doktors Kaspars Zellis piebilst, ka interese par romu genocīda tēmu pēc publikācijas radās. Neliela, taču sāka biežāk par to runāt. Latvijā darbojas ES Romu integrācijas programmas, bet viena no efektivitātes komponentēm — šīs kopienas pagātnes izpratne.

“Katrai etniskajai grupai ir sava unikāla pieredze, kuru mēs neievērojam vai pat negribam ievērot, jo savas grupas traumatiskā pieredze neļauj ieraudzīt citu sāpes un zaudējumus. To praktiski mēs varam attiecināt uz jebkuru etnisko grupu Latvijā,” saka K. Zellis.

Kultūras apkopošana

Normunds Rudevičs stāsta, ka, izņemot militāro genocīdu, romu tauta izcietusi arī ne mazāk iznīcinošu genocīdu -- kultūrā. “Mūsu tauta vienmēr nodevusi zināšanas cits citam mutiski. Karš paņēma milzīgu daudzumu informācijas glabātāju, tā nav viena paaudze. Nekas netika pierakstīts, nebija literārās valodas, nekā. Un mēs tagad pa drupačām vācam šo informāciju.”

Par romu vēsturi stāsta pasaulē vienīgais Romu vēstures un mākslas muzejs Rīgā. Tas atrodas pilsētas centrā, Doma laukumā. To dibinājis aktīvists Kārlis Rudevičs un Aleksandrs Belugins pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. Sāka iestāties par romu kopienas apvienošanu un izglītošanu. Kopā uzrakstīja un izdeva romu ābeci (1996), gan čigānu- latviešu-angļu un latviešu- čigānu vārdnīca (1997), gan izveidoja pirmo Latvijas Čigānu Nacionālās Kultūras biedrību (1991).

Romu kultūras centra paspārnē darbojas kolektīvs „Ame Roma”, kurš 1985. gadā tika iekļauts Latvijas PSR Valsts filharmonijas profesionālo kolektīvu sastāvā. Līdz 1990. gadam ansamblis izbaudīja savu zvaigžņu stundu, sniedzot pa 30-40 koncertiem mēnesī

Romu genocīdam veltīta pieminekļa maketsRomu genocīdam veltīta pieminekļa makets

Kārļa Rudeviča glezna “Pēdējais saulriets”, veltīts mudaripen. 2006. gadsKārļa Rudeviča glezna “Pēdējais saulriets”, veltīts mudaripen. 2006. gads

Normunds RudevičsNormunds Rudevičs

Čigānu-latviešu-angļu vārdnīcaČigānu-latviešu-angļu vārdnīca

2015. gada 15. aprīlī Eiropas Parlaments pieņēma rezolūciju “Par naidīgumu pret romiem Eiropā un romu genocīda dienu Otrā pasaules kara laikā”, kurā tika atzīts romu genocīda fakts Otrā pasaules kara laikā, aicināja visas valstis pieminēt šo dienu un pasludināt 2. augustu par romu genocīda dienu

Romu karogs sadalīts divās horizontālās joslās. Zilā josla augšā simbolizē debesis. Zaļā josla apakšā – zāles, lauka simbols. Karoga centrā atrodas sarkans astoņu spieķu ritenis, kurš simbolizē “mūžīgo klejotāju garu”

R Media: Jelena Ivancova, Sergejs Kuzņecovs, Inese Minova