Vēl nav vakars...

Ideja, sagatavot laikraksta lapu senioriem, Krāslavas pensionāru biedrībai nobrieda ar skaidru nodomu - uzmundrināt lasītājus, kuri noguruši no koronavīrusa viļņiem. Un, liekot roku uz sirds, es apliecinu: mūsu novadā nav aktīvākas sabiedriskās organizācijas par pensionāru biedrību. Jau otro desmitgadi nenogurstoši meklējumi, atradumi, projekti un eksperimenti. Nekas nerodas no nulles, katru vērtīgu darbību virza tādi fanātiķi kā mūsu Edmunds Gekišs.

Viņš ienāca manā liktenī jau skolas gados, kad mēs, Krāslavas puikas, uzskatījām par patiesu laimi iekļūt pūtēju orķestrī jaunā Edmunda Gekiša vadībā. Visspilgtākā atmiņa par pēckara gadiem bez televīzijas, ir Pionieru nams sarkano ķieģeļu ēkā pašreizējā Lāčplēša ielā, kurp pēc skolas steidzās daudz skolēnu. Visdažādākie pulciņi, pie biljarda un novusa galdiem vienmēr gara rinda. Pilsētas zēna sapnis bija pūtēju orķestris ar mirdzošām jaunām trompetēm un skaļām bungām. Mūziķu uzņemšana rudenī - tāpat kā mūsdienās prestižā universitātē, tā laika pūtēju spēlētājs tika vērtēts vienā līmenī ar akordeonistu un ģitāristu. Man tika klarnete, ar kuras pīkstināšanu es ne vienu vien gadu kaitināju kaimiņus. Pieaugot, mēs, Gekiša audzēkņi, skolas orķestrī spēlējām pasākumos un, kā tas toreiz bija pieņemts, apceļojām kaimiņu kolhozus. Neaizmirstams laiks! Un, lai arī ne visi no mums nākotnē palika uzticīgi mūzikai, iegūtais kultūras gēns ir uz mūžu!

Jaunības gadi - nepārtraukta lirika valša, tango, fokstrota, rokenrola skaņās... Tā tas bija daudzus gadu desmitus - trīs deju vakari nedēļā kultūras namā vai parkā pie upītes. Gandrīz pusgadsimtu Edmunds Gekišs ir bijis kultūras nama pastāvīgais vadītājs un galvenais orķestrants. Starp citu, pagājušā gadsimta otrajā pusē lielie vasaras svētki un festivāli dziesmu parkā tika rīkoti katru mēnesi! Viņam arī tika atbildības nasta uzraudzīt divu kultūras centru ēku celtniecību - Tirgus un Rīgas ielās. Ļoti labi atceros krāslaviešu gaviles jauno ēku - divu kultūras iestāžu - svinīgās atklāšanas dienās. Un kādi solisti un atzīti kolektīvi uzstājās uz Krāslavas skatuvēm...

Neaizmirstamie Atmodas gadi - drosmes laiks, kad Krāslavas kultūras nama un neatkarīgā laikraksta “Ezerzeme” partnerattiecībām bija nozīmīga loma vēsturiska mēroga notikumos. Šis saldais brīvības vārds.... ar Edmunda Gekiša visaktīvāko līdzdalību mūsu novadā ir dzimušas kultūras biedrības, par ko 1997. gadā rosīgajam krāslavietim tika piešķirts augsts gods - kļūt par rajonā pirmo Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri. Tajā neaizmirstamajā dienā, 4. maijā, kad toreizējais Valsts prezidents Guntis Ulmanis pasniedza valdības balvu Edmundam Gekišam, pateicoties Ritas Barčas gādībai, arī man paveicās būt pieņemšanā prezidenta pilī.

Augstākais dzīves prieks ir justies vajadzīgam citiem, un nerimstošā enerģija ir vadījusi visu Edmunda dzīvi. Vai jābrīnās, ka pirms sešpadsmit gadiem mūsu Gekišs kļuva par Krāslavas pensionāru biedrības vadītāju, kura izcilā pieredze šodien ir zināma visās Latvijas malās. Nav interesanti vienmuļi un klusi skaitīt aizejošos gadus, tāpēc mūsu pilsētā mutuļo senioru aktivitātes. Sākumā dzima dziedošie un dejojošie kolektīvi, pēc mēģinājumiem sekoja ielūgumi uz koncertiem un svētkiem. Jauniešiem un vidējās paaudzes cilvēkiem par skaudību jaunajā tūkstošgadē vismaz četras reizes gadā tika rīkotas senioru balles! Sākot kalpot sabiedrībai, Edmunds Gekišs drīz kļuva slavens kā draudzīgas komandas kapteinis un līdz šai dienai ir radošas darbības un mobilitātes piemērs. Viesizbraukumi, festivāli, ekskursijas, delegāciju uzņemšana, pieredzes apmaiņa sociālajā un kultūras jomā...

[...]

Aleksejs GONČAROVS

Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.39
 

Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties:  ezerzeme@ezerzeme.lv