Atvadīšanās no zelta rudens man vienmēr ir svinīgs rituāls. Plānojot šī trauksmainā gada maršrutu, pēkšņi atcerējos: Adamovas taku neesmu apmeklējis vairāk nekā divus gadu desmitus. Šķiet, tas nebija nemaz tik sen, kad mākslinieks - tīrradnis Jevgeņijs Iļjiņecs mani uzaicināja pirmatklājēju kompānijā. Pirmo dabas taku mūsu apkārtnē, kas ar laiku ieguva valsts mēroga nozīmi, veidoja Daugavpils Universitātes studenti rektora Bruno Jansona vadībā. It kā pats liktenis saveda kopā dedzīgo pedagogu un amatnieku, kurš darbojās ar vectēva cirvi kā gleznotājs ar otu. Pirms tam mūsu Iļjiņecs Krāslavā tika radījis brīnumu, ko sauca par Berendejevku. Vēlāk, ar manu gādību, Jevgeņijs tika uzaicināts par dizaineri Rāznas rehabilitācijas centrā. Kā izaicinājums nemierīgajiem deviņdesmitajiem tur, tālu no Krāslavas, arī tika izveidots koka skulptūru parks. Tāda kā mūsu Berendejevkas filiāle. Tātad Adamovas taka bija oriģinālā mākslinieka trešais radošais posms.
Prozaiskā celmā vai koka zarā saskatīt kādu dzīvnieciņu vai meža mošķi ir talants. Viena nelaime: ļoti reti kāds kvalitatīvs materiāls - ozols vai osis - nokļuva mūsu tīrradņa zelta rokās. Šī iemesla dēļ radītās skulptūras no apses, liepas, bērza un papeles ne pārāk ilgi iepriecināja cilvēkus. Tomēr esmu pārliecināts, ka lielas un mazas lāču skulptūras, ar kurām manam paziņam bija īpaša aizraušanās, turpina rotāt dabas stūrīšus uz privātās zemes. Šīs pateicības rindas ir veltījums mūsu pilsētas patriota piemiņai, kuram izdevies atstāt savas pēdas novada vēsturē. Mākslinieks, akordeonists, solists, baltkrievu ansambļa "Kutok" vadītājs.
[...]
Aleksejs GONČAROVS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.44
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
