Tik tuvā Latgale. Novads, ko mīlu tik dziļi… Gar upes krastiem, ap pasakaino Persteņa ezeru līkločus met mūsu pilsētiņas ielas. Šīs svētīgās vietas bezrūpīgai dzīvei cilvēks izvēlējās jau laikā pirms Kristus dzimšanas. Izgaisa tūkstošgades nebūtībā, aizritēja gadu simti, bet miests auga, pilnveidojās, attīstījās.
Kreslavļ, Kreslavka, Kruoslova, Krāslava, Krāslaviņa… Pilsēta Daugavas lokos, otrā Šveice, gurķu galvaspilsēta, zilo ezeru novada tūrisma centrs. Viena no skaistākajām Latvijas malām, ko iedvesmas brīžos turpina apdziedāt dzejnieki un prozaiķi. Tā ir pilsēta, kurā dzīvo talantīgi gleznotāji, amatnieki un čakli cilvēki, pārstāvot dažādas nacionalitātes, kuras apvieno mīlestība pret dzimto pilsētu. Mēs esam dažādi, bet mazā dzimtene mums ir viena. Mūsu ģerbonis – laiva ar pieciem airiem!
Pilsētas svētki ir visgaidītākās, mīlētākās, apmeklētākās un košākās svinības. Esam tik ļoti pieraduši pie jūlijā notiekošajiem svētkiem, ka reizēm aizmirstam galveno: Krāslavas pilsētas dzimšanas dienu 16. aprīlī, kad mūsu šūpulis ieguva pilsētas statusu. Un pilnīgi pareizi darīja tie pilsētas vadītāji, kas nozīmīgās svinības pārbīdīja trīs mēnešus uz priekšu. Baltijas aprīlis ir kaprīzs mēnesis, toties jūlijs, vasaras vidus, ideāls laiks. Tad var no sirds priecāties līdz pat rītausmai, arī līstot siltam lietum. Tā bijis ne reizi vien.
Tici vai nē, bet pasaulē labākajai pilsētai apritēja tieši simts… Mēs gaidījām, sarūpējām dāvanas, darba augļus un radošus pārsteigumus, individuālus un kolektīvus. Jubilejas pasākumi sākās jau janvārī, noslēgsies decembrī. Protams, grandiozo svinību kulmināciju gaidām jūlijā. Nenoliedzams fakts – jubilejas gada nozīmīgākā diena ir 16. aprīlis. Tieši pirms simts gadiem laikrakstā “Valdības Vēstnesis” tika publicēts likums “Par pilsētas tiesību piešķiršanu Krāslavas miestam”. Tad arī sākās mūsu kopīgā pilsētas vēsture.
…Trešā aprīļa svētdiena. Rīta dzestruma skartās ieliņas, rotātas vien ar Lieldienu simboliem, pilnībā neatspoguļoja vēsturiskā mirkļa, kas notiek reizi simts gados, būtību. Toties Krāslavas Sv. Ludviga Romas katoļu baznīcas senajās velvēs valdīja dievišķa atmosfēra. Jubilejas datuma cienīga prelūdija – garīgās mūzikas koncerts mūsu kora “Gloria” izpildījumā, ko vada Marija Karole. Brīnišķīga akustika pastiprina koristu izpildījuma meistarību, kas labi noslīpēta mēģinājumos, un emocionālais efekts sasniegts. Turpinājumā priesteris Eduards Voroņeckis novadīja apaļajai jubilejai veltītu dievkalpojumu.
“Latgales Retro Auto Moto Klubs” automobiļu parādei “izskanēt” pilnā krāšņumā droši vien traucēja reklāmas trūkums. Pat man, žurnālistam, nācās skraidīt pilnīgā neziņā, lai nofotografētu vēsturisko mirkli gan pilsētas centrā, gan pils kompleksā. Rezultātā interesanto retro auto parāde noritēja praktiski bez cilvēkiem. Diemžēl informatīvais nodrošinājums kā bija, tā arī paliek hroniska Krāslavas problēma. Tas jau gadus desmit apgrūtina neatkarīgās preses pārstāvju darbu un rada pamatotas iedzīvotāju pretenzijas. Jubileja ir piemērots iemesls, lai atvadītos no “ķeksīša pasākumiem”. Nesavtīga kalpošana cilvēkiem – augstākais sasniegums tiem, kas tiecas pēc varas.
Kulta vieta – pils komplekss. Šajā dienā izjutu īpašu satraukumu. Pamestajā grāfu pilī ģimnāziju absolvēja mans tēvs, te mācīja vectēvs. Pašam par dārgu vietu kļuvis Krāslavas Vēstures un mākslas muzejs. Tajā vairākkārt ir rīkotas manas fotogrāfiju personālizstādes, ceru, ka arī turpmāk varēšu dāvāt pilsētai tādu dāvanu. Varu vārdos nosaukt visus muzeja kolektīva darbiniekus. Muzejs kļuvis ne tikai par vietējās vēstures glabātāju, bet ir arī īsts kultūras centrs.
Kā jau gaidīju, jubilejas izstāde “Krāslavas pilsētai 100. Dzimuši Krāslavai” pārspēja visas manas cerības. Pārsteidz novadpētniecības materiālu apjoms un vērtība, tie savākti pa mazām kripatiņām no daudzajiem informācijas avotiem, tostarp no valsts mēroga. Mūsdienīgs dizains, izsmalcinātība un lieliskas gaismas kopā raisa sajūsmu un izbrīnu. Pilnīgi jauns skanējums Krāslavas novadpētniecībai, kas izceļ vietējās pilsētas gadsimta garās vēstures varenumu.
Nē, cienījamie lasītāji, apzināti detalizēti nestāstīšu par redzēto brīnumu muzejā. Katra iedzīvotāja pienākums ir to izjust pašam. Pirmkārt, lai ar lielu lepnumu apzinātos: es esmu krāslavietis!
Novērtējot pagātni, ir svarīgi aizdomāties par jautājumu: kādas atmiņas par sevi atstāšu es? Uz to mudina krāslavieši, kuri atstājuši savas spilgtās pēdas pasaules vēsturē. Arī olimpiskie medaļnieki, daudzo sporta sasniegumu autori, ordeņu ieguvēji un vienkārši ļaudis, kuri pratuši atstāt savas labestīgās pēdas novadpētniecībā.
Muzejs ir arī priecīgu tikšanos vieta. Vēl nepaguvu pārkāpt pāri slieksnim, kā jau nokļuvu apburošās Kristīnes Voitovas-Bernānes apskāvienos. Viņa pateicās par rakstu, kurā stāstīju par viņas privātskolu “Saules stariņi”, pagājuši jau astoņi gadi… Tajā reizē Kristīnes dziedātās dziesmas rotāja pilsētas svētkus, laiks ātri skrien. Ar prieku sūtu sveicienus vecākiem Jāzepam un Natālijai, kuri jau sen kļuvuši par rīdziniekiem. Bijušo krāslaviešu nav! Šajā dienā Kristīne dāvāja pilsētai savas dziesmas, bija priekšnesums arī kopā ar meitu Anastasiju, topošo mūziķi. Otrs patīkamais dialogs izveidojās ar Lidiju Dundari, viņa mani atpazina. Ģimnāzijas 1991. gada absolvente, pēc tam absolvēja Daugavpils pedagoģisko institūtu. Viņa ir divu dzejoļu krājumu autore. Spīdoša karjera – atpūtas centra “Lido” direktore galvaspilsētā! Lidija laipni atļāva publicēt “Ezerzemē” pasākumā izskanējušo viņas veltījumu Krāslavai. Starp citu, pirmo pantiņu galvaspilsētas viešņa sacerēja, klausoties apsveikumus jubilejā. Torte ar jubilejas simboliku arī ir dāvana no Lidijas. Tikpat sirsnīga saruna izvērtas ar titulēto sportistu Anatoliju Ļevšu. Viņš ir talantīgā trenera Valentīna Zlidņa audzēknis, daudzkārtējs ultratriatlona pasaules čempions, labākais slēpotājs un biatlonists Latvijā…
Savas uzstāšanās laikā viņš ar pateicību un siltumu runāja par skolotāju Janīnu Gekišu. Starp citu, Krāslavas novadpētnieces nr.1 vārds izskanēja vairākas reizes. Arī mana draudzība ar muzeju sākās ar viņas vieglo roku. Tā ir neaizmirstama sadarbība pus gadsimta garumā. Lai viņai gaiša piemiņa…
Visi nosauktie viesi papildināja nozīmīgās muzeja ekspozīcijas atklāšanas ceremoniju ar sirsnīgiem vārdiem. Ekspozīciju atklāja direktors Valdemārs Gekišs. Ar svētku uzrunu klātesošos uzrunāja novada domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks. Bet turpinājumā muzikālo dāvanu dāvāja vokālais ansamblis “Noktirne”, izpildot jauno skaņdarbu “Dziesma Krāslavai”. Dziesmas vārdu autore ir Zenta Meldere, mūzikas autore – Rita Andrejeva, aranžētājs – Jevgēņijs Tadello.
Kad vēlējumi un apsveikumi bija izskanējuši, muzeja darbiniece Baiba Mileika, kā ierasts, iejutās literāri-vēsturiskā gida lomā. Savukārt mēs ar lepnuma sajūtu apzinājāmies savu klātbūtni vēsturiskajā mirklī – pirmie apmeklētāji! Svinības lēnām pārcēlās uz blakus ēku, kur senajās sienās notika e-grāmatas “Krāslava un krāslavieši caur tautas skaitīšanas prizmu” prezentācija. Tas bija svētku programmas papildinājums, ko sarūpēja mūsu bibliotekāru draudzīgais kolektīvs. Interesants fakts: iedzīvotāju maksimālais skaits pilsētā ir reģistrēts 1989. gadā – 12434! Pēc statistikas datiem 2021. gadā ir deklarēti 7289 iedzīvotāji. Realitātē mēs tuvojamies simts gadu senam līmenim. Ir par ko aizdomāties gan pie varas esošajiem, gan katram no mums.
Noslēdzošais svētku akords – orķestra “Daugavpils Sinfonietta” koncerts.
Aleksejs GONČAROVS
Veltījums
Zilās tālēs aiztecējis gadsimts,
Saule silda, gadi nepadodas, rit,
Daugava tek krāslaviešu dzīslās,
Atmiņās, kad sirdis laimei tic.
Līkloči rādījuši ceļu,
Mācījuši priecāties un skumt,
Kritieni ir likuši reiz celties,
Neļaujot par bezspēcīgiem kļūt.
Laimes pušķis katram savā krāsā,
Vienam ļaužu burzmā, citam klusumā,
Nenosodot liktens prieku gādā,
Pieņemot sirds mieru uzdāvā.
Satikšanos jāsargā kā rotu,
Jāuzplaukst kā puķēm vasarā,
Sirdis jāatver un jāizdejo sāpes,
Svinot svētkus svētā vakarā.
/ Lidija Dundare/
