No “pensionāra” par “senioru”, un no pagājušā gadsimta industriālā vektora līdz jaunai izpratnei par dzīvi un tās kvalitāti

“Pensionārs ir persona, kas saņem pensiju, kad beigušās darba attiecības,” man atgādināja Tatjana, ”tātad, šī definīcija balstās tikai un vienīgi uz cilvēka ekonomisko raksturojumu. Taču šis apzīmējums bija vienpusīgs jau tad, kad parādījās, jo neietvēra daudzas citas cilvēkam svarīgas lietas. Šodien termins “pensionārs” ir novecojis absolūti, un tam vietā nāk citi jēdzieni.”

Es atceros, ka padomju laikos nebija retums pensionāram turpināt darba gaitas. Mūsdienās arī tādu nav mazums. Protams, bieži tam iemesls ir ienākumu nepietiekamība — cilvēki strādā, jo nevar dzīvot pelnītā atpūtā tā, kā vēlētos dzīvot. Piemēram, Latvijā pensijas vecuma cilvēku, kuri joprojām strādā, ir ap 20%. No otras puses, piedalīšanās vai nepiedalīšanās ekonomiskajā darbībā, nodarbinātība pati par sevi neraksturo un nevar aprakstīt visu, kas veido cilvēka dzīvi noteiktā vecumā — ne jaunībā, ne brieduma gados mēs nedzīvojam tikai darbam vien. Ir arī citas dzīves puses. Un šīs dzīves puses paliek “aiz iekavām”, ja mēs cilvēka raksturošanai izmantojam tikai to, vai viņš saņem pensiju vai nē. Šodien mēs virzāmies uz pilnīgāku izpratni. Un daļa no šīs izpratnes ir jauns vārds, jauns termins - “seniori”. Un šis termins norāda uz vecumu, nevis nodarbinātību, šis termins tādējādi ir vispārīgāks. Latvijā pieņemtajā starptautiskajā klasifikācijā “senioru” jeb burtiskā tulkojumā “vecāka gadagājuma cilvēku” definīcijā ietilpst tie, kas sasnieguši 65 gadu vecumu un vecāki. Zināmā mērā šī robeža turpina būt saistīta ar vecumu, no kura sāk maksāt pensiju vairumā Eiropas valstu. Taču, plānojot senioriem adresētos projektus, parasti tiek ņemti vērā cilvēki sākot no 55 + vai pat 50 + vecuma - jo parasti šie projekti, šīs inovācijas ir vērstas uz tiem, kuri sasniegs senioru vecumu pēc kāda laika. Tātad, vecuma apakšējās robežas ziņā jēdziens “seniors” sākas, tādā vai citādā nozīmē, jau 50-55 + vecumā. Arī augšējās robežas ziņā šis jēdziens tiek traktēts arvien plašāk, līdz pat skaitļiem, kas šodien vairs neizskatās neparasti, piemēram, 100 gadi. Un, jo plašāk tiek traktēts jēdziens “seniors” bioloģiskā vecuma ziņā, jo mazāk tas nozīmē kādu konkrētu vecumu. No 50-55 + līdz 100 un vairāk ir ievērojams periods, kura ietvaros ir vieta dažādiem dzīves raksturojumiem, un arī šie raksturojumi arvien vairāk attālina mūsdienu jēdzienu “seniors” no novecojušā jēdziena “pensionārs”. Tostarp, arī potenciāli ļoti daudzveidīgā dzīves satura dēļ šajā ilgajā periodā, satura, kas neaprobežojas tikai to, ka cilvēkam nav jāiet uz darbu.

Kas tad ir šie citi seniora dzīves raksturojumi? Šim jautājumam ir nepieciešams vēl viens skaidrojums. XX gadsimtā par sabiedrības ekonomiskā stāvokļa vektoru un mērauklu tika uzskatīta preču ražošana — gan lauksaimnieciskā, gan rūpnieciskā. Iedzīvotāji, uzņēmēji un varas iestādes koncentrējās uz to, lai nodrošinātu labumu kopumu, kas nepieciešams, lai nomināli izdzīvotu - dzīvesvietu, pārtiku, un pēc tam dažas lietas, kas atvieglotu šī uzdevuma atrisināšanu katrai ģimenei: auto, sadzīves tehnika, atpūta. Kamēr šis līmenis nebija pieejams praktiski visiem sabiedrības locekļiem, ražošanas vektors saglabāja vadošo lomu. Bet attīstītajām Rietumu valstīm, konkrēti, Rietumeiropas valstīm šis līmenis tika sasniegts vēl līdz XX gadsimta beigām — un sabiedrība sāka mainīt savas ekonomiskās un pēc tam arī citas prioritātes. Līdz ar šī līmeņa sasniegšanu tika sasniegts gan būtiski augstāks strādājošo ienākuma līmenis, gan augstāks pensiju līmenis. Savukārt pats jēdziens par dzīvei nepieciešamo labumu minimumu sāka ietvert arvien plašāku labumu klāstu ārpus nesenā “dzīvesvieta, ēdiens, iespēja izdzīvot pensijā”. Gan strādājošie, gan pensionāri sāka atļauties gan doties ceļojumos, gan daudzveidīgāk uzlabot veselību, gan izvēlēties piemērotu sporta veidu. Nonāca pie tādas vecākam gadagājumam šķietami negaidītas lietas kā augstākā izglītība — franču zinātnieki pamanījuši to, kas pēc tam izvērsies spēcīgā un joprojām augšupejošā tendencē: pēc aiziešanas pensijā tie, kuri jaunību veltījuši izdzīvošanas nodrošināšanai sev un ģimenei, atraduši sev gan laiku, gan spēkus, bet galvenais — interesi pievērsties izglītībai. Un šoreiz vairs ne tādēļ, lai pēc tam strādātu vienā vai otrā specialitātē, bet lai apmierinātu to vajadzību, kas palika neapmierināta jaunībā, kad cilvēkiem nebija naudas izglītībai, bet bija nepieciešamība strādāt jau kopš jaunības, lai nodrošinātu sevi un ģimeni. Viss sākās pirms aptuveni piecdesmit gadiem Francijā, kad Tulūzas universitātes sociologi atklāja, ka demogrāfiskā situācija atstāj neieņemtas daudzas vietas jaunajiem studentiem — un piedāvāja šīs vietas ieņemt tiem, kuri vairs nestrādāja.

Šī kustība ieguva nosaukumu “Trešās paaudzes universitāte” - un šīs pašas idejas iemiesojums Krāslavā ir “Senioru skola”. Līdzdalība šādās programmās senioriem nozīmē arī to, ka tādējādi tiek risinātas citas problēmas, kurām sāka pievērst uzmanību, kad problēma “dienišķā maize”, izrādījās atrisināta. Proti, iesaistoties izglītībā, sākušas labāk atrisināties tādas problēmas kā saskarsmes problēma sev interesantā cilvēku lokā, brīvā laika problēma, tiek novērsta senioru izstumšana no aktīvās dzīves, no tās modernajām kustībām. Tam klāt nākušas arī tādas, salīdzinoši nesen apzinātas lietas kā cīņa pret tā saukto “eidžismu” - dažāda veida diskrimināciju pret cilvēku viņa vecuma dēļ. Protams, ir zināma plaisa starp Rietumeiropas valstīm un Latviju. Plaisa gan ienākumu, gan kultūras jomā. Latvija kļuva neatkarīga pirms vairākiem desmitiem gadu, iekļāvās Eiropas Savienībā, bet nostāties vienā līmenī ar attīstītajām Eiropas valstīm — šis uzdevums vēl nav atrisināts. Mūsu pensijas ne vienmēr atstāj aiz iekavām vienkāršas izdzīvošanas problēmu, mūsu seniori ne vienmēr var atļauties būt brīvi no rūpēm par dienišķo maizi, tas viss daudziem vēl ir problēma. Taču arī šajā situācijā iespējamā horizonta paplašināšana ir visnotaļ noderīga un aktuāla.

Un situācija mainās uz to pašu pusi, uz kuru tā mainījās tur, no kurienes nāca visas šīs idejas un iniciatīvas. Piemēram, Krāslavas seniori jau ir pilnībā apguvuši ne tikai ideju kaut ko mācīties “Senioru skolā”, bet arī veikt regulārus ceļojumus, kas ir visnotaļ pieejami viņu budžetam - Krāslavas novada bibliotēkā ekskursijas senioriem tiek rīkotas arvien pieaugošā biežumā, jau pat šogad tādas bijušas četras. Tajās piesakās seniori, brauc kaut ko uzzināt, kaut ko apskatīt — bet vēl pakomunicēt, pabūt savu interešu cilvēku lokā. Un tas ir vērtīgi ne tikai pats par sevi, bet arī kā apliecinājums pašu priekšstatu izmaiņām par to, kas notiek ar šī vecuma cilvēku. Un šai tendencei ir, kur attīstīties — mūsu priekšā ir piemēri gan Eiropā, gan Japānā, ilgdzīvotāju zemē, kur jau ir pilnīgi normāli izdot grāmatas ar tādiem nosaukumiem kā “Ar ko nodarboties vecumā no 80 līdz 100”. Ir vēl viena lieta, kas ir svarīga tieši mūsu reģionam. Bieži nākas dzirdēt, ka Latgale ir atpalikusi un bezperspektīva — bet šajā vērtējumā daudz kas ir no tā vektora, ko es aprakstīju kā pagājušā gadsimta vektoru, vektoru uz rūpniecisko ražošanu. Jā, varbūt rūpniecības ziņā Latgale vai Latvija kopumā neatbilst tādām gaidām, kas balstās uz pagājušā gadsimta priekšstatiem. Taču šodien, kad gan pilnvērtīgai dzīvei, gan labi atalgotiem strādniekiem vairs nav obligāti jāceļ milzīgas rūpnīcas, mūsu reģions, tā tradīcijas un citas priekšrocības kļūst pamanāmākas un pievilcīgākas arī ekonomiskajā izpratnē.

Piemēram, tūrisma nozare, un tas ir vispāratzīts, pat attīstītās valstīs valsts krājkasītē var ienest gandrīz vai ne mazāk kā attīstīta rūpniecības nozare. Pakalpojumu sfēra plašākā nozīmē — kur nu vēl. No viesu namiem līdz muzejiem, no putnu vērošanas līdz zirgu izjādēm, no piedāvājuma mēnesi padzīvot tīrā un skaistā Latgales dabā līdz pilnvērtīgam pansionātam, uz kuru seniori var pārcelties uz pastāvīgu dzīvi — visas šīs lietas neprasa Latgalei būt rūpnieciski attīstītam reģionam, tas prasa tieši to, kas mums ir — dabu, mieru un tajā pašā laikā iekļaušanos Eiropas Savienības ekonomiskajā un kultūras telpā.

Protams, visas šīs perspektīvas vēl ir jāapdomā un jārealizē — bet tā būtība, ko es šodien gribētu pateikt, ir tāda, ka pati paradigma, pati reģiona un tā priekšrocību vīzija mainās, mainās tāpat, kā ir mainījies diezgan skumjais jēdziens “pensionārs” uz jēdzienu “seniors” - cilvēks, kurš dzīvo daudz pilnvērtīgāku dzīvi.

Gļebs BEĻAJEVS

Foto no “Senioru skolas” Facebook vietnes