Turpinājums. Sākumu lasiet 9.aprīļa laikrakstā un turpmākajos.
Vai tirānijas beigas?
1953. gadā 5. martā mirst Josifs Vissarionovičs Staļins – “Vadonis, tēvs, biedrs, skolotājs, generalissimuss”, tā viņu tolaik oficiāli saukāja. Tagadējā skatījumā tas uztverams krietni citādāk, tādēļ es vēstīšu par tā laika manām un laikabiedru izjūtām. Valstī izsludinātas sēras, viss tika pasniegts ļoti emocionāli, skan sēru mūzika. Sievas raud, saka, ka, žēl esot, bet vīri, klausoties pamatīgi glušītos, ārzemju raidījumus tik norūc: “Ak nosprāga gan, maita!”
Bēru dienā, 9. martā, gandrīz vai Purima dienā, pulksten 12.00 piecas minūtes kauca sirēnas rūpnīcās un uz kuģiem, apstājās transportlīdzekļi, gājēji. Atzīšos, ka arī es, tajā brīdī es biju ārā, un, būdams 3. klases skolnieks, stāvēju nekustīgs uz Tvaika ielas, jo... tolaik visa valsts dzīvoja bailēs. Kā uz akača malas. Divu tirānu bojā eja ar laika nobīdi. Hitleram “kaput” pienāca jau 1945. gadā, bet biedra Staļina “zvezdec” (laikabiedri sauca vēl tiešākā vārdā) – tikai 1953. gadā. Tagad analizējot tā laika notikumus, sāku domāt, ka, ņemot vērā to, ka tolaik virmoja “Kremļa ārstu lieta” par it kā ebreju ārstu sazvērestību pret valsts vadītājiem, vai tad nav izslēdzama varbūtība, ka Staļina nāve, iespējams izprovocētā, izvērtās par varenu Purima dienas atzīmēšanu, kas vēstures gaitā pēc atbilstoša kalendāra sakrita ar 8. martu. Citu gadu Purima diena sakrita ar 23. februāri. Toreizējais vadonis Ļevs Bronšteins, kļička Trockis, izvēlējās šo dienu un pārdēvēja par Sarkanās Armijas dienu. Turklāt tālajā 1910. gadā ebrejiete Klāra Cetkina, 8. marta māte, izvēlējās šo datumu, jo togad tas sakritis ar ebreju svētkiem Purim, kas piemin ebreju izglābšanos no iznīcināšanas Persijas impērijas laikos, kad ebreju sacelšanās Esteres vadībā izvērtās par persu aristokrātijas slaktiņu, impērijas vezīru Hamani pakarot ar visiem viņa bērniem pilsētas laukumā, bet viņa vietā ieceļot Esteres brāli Mordehaju. Joprojām tradicionāli Purima dienas priekšvakarā, kas pēc ebreju kalendāra nereti sakrīt vai tuvinās 8. martam un atbilstoši 23. februārim, sinagogās notiekot tā saucamie “Esteres lasījumi”.
Starp citu, atļaušos mazu vēsturisku rakursu šajā sakarībā. Starp galvenajiem apsūdzētajiem šajā, tā saucamajā “Kremļa ārstu lietā” bija arī 1897. gadā Krāslavā dzimušais Mirons Vovsi, režisora Solomona Mihoelsa brālis. Mirons Vovsi pēc kara bija Sarkanās Armijas galvenais terapeits, tad apcietināts, bet pēc Staļina nāves no apcietinājuma atbrīvots. Mirons Vovsi ir profesora Kuzmina prototips Bulgakova romānā “Meistars un Margarita”.
Mūsu ģimenē toties bija savas problēmas. 1953. gada nogalē no plaušu-sirds mazspējas pašaudzētās tabakas nopīpēto plaušu un asinsvadu dēļ 64 gadu vecumā mirst onkulis Vladislavs. Tas bija gaidāms, tādēļ mēs ar mammu atkal dzīvojām laukos, kur darbu netrūka. Trūka tikai vīrieša roku, bet vīrieša funkcija lauku dzīvē ir daudz plašāka par manām puišeļa spējām.
Pēteris KUČIKS
Attēlā: Kolhoznieki Pipiņos pusdienu pārtraukumā dzer mammas brūvēto olu.
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.22
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
