Lauku sētas bagātības Andrupenē

Jau ienākot pa lauku sētas vārtiem varēja sajust mājīgo atmosfēru - svaigi ceptas maizes smaržu, danču mūziku un bērnu smieklus. Paveroties apkārt, iegrimu bērnības atmiņās - kā vasarā, ciemojoties pie radiem, dungodama skraidīju basām kājām pa pļavu, kā garšoja vecmammas gatavotie ēdieni. Aizdomājusies par bērnības ēdiena garšu un smaržu, devos lūkoties, no kurienes nāk šis aromāts. Nonācu mazā, ērtā virtuvītē. Uz galda stāvēja tikko no krāsns izņemta svaigi cepta maize un virtuvē naski rosījās divas čaklas sievas. Ikvienam bija iespēja iegādāties zemnieku maizi un sviestu, kā arī noskaidrot, kā maize tiek pagatavota. Par maltīti rūpējās Skaidrīte Pauliņa un Lilita Šatilova. Lilita bija sagatavojusi dažādu pankūku mīklas, kuras cepa uz ugunskura. Kopā ar zāļu tēju varēja baudīt kartupeļu pankūkas, biezpiena pankūkas un arī rūgušpiena pankūkas. Tās lieliski garšoja ar ievārījumu, krējumu un īpašo “zosti”. Viss smaržoja un garšoja debešķīgi! 

Kad vēders bija pilns, devos uz rokdarbu istabu, kur amatnieki demonstrēja savas zināšanas un prasmes. Visiem interesentiem bija iespēja aplūkot, kā izgatavo zemledus makšķeres, niedru, putna spalvu un korķa pludiņus vai uztamborēt lupatu paklājiņu. Katrai no šīm darbnīcām bija savs meistars, kurš demonstrēja un paskaidroja sīkāk, ar ko ir īpaši viņa radītie ornamenti vai priekšmeti. 

Stanislavs Maļkevičs, pats būdams kaislīgs makšķernieks, brīvajā laikā no koka izgatavo zemledus makšķeres, koka suvenīrus, laipas, plostus kā arī daudz ko citu. Šeit viņš rādīja bērniem kā izgatavot putna būrīti un koka karotes, kas bērnos raisīja lielu interesi. Savukārt, Jānis Kupra demonstrēja savu niedru, putna spalvu un korķa pludiņu kolekciju un ar aizrautību stāstīja par to izgatavošanu makšķerēšanas cienītājiem. Visnotaļ interesanti un krāšņi izskatījās viņa pludiņi. Otrā istabas pusē pie liela koka galda sasēdušies bērni un pieaugušie, ar interesi klausījās Ilzi Pauliņu. Viņa stāstīja un demonstrēja, kā notiek lupatiņu paklāju tamborēšana. Tie kuri vēlējās - paši cītīgi tamborēja paklājiņus, kurus vēlāk varēja ņemt sev līdzi uz mājām. Darbs ritēja pilnā sparā, visiem sejās rotājās smaids un gandarījums par paveikto darbu! 

Turpat netālu smēdē, ar meistara Dāvja Ieviņa un viņa palīga palīdzību, varēja izgatavot skaistas tordētas aproces ar dažādiem latvju rakstiem. Vispirms metālu sakarsēja līdz vajadzīgajai temperatūrai, tad atdzesēja, lai vēlāk to varētu apstrādāt ar āmuru uz laktas. Šī nodarbe bērniem šķita visnotaļ interesanta un aizraujoša, tāpēc gribētāju izgatavot sev aproci bija daudz. Izgatavošanas process bija ļoti interesants, nekad agrāk neko tādu nebiju redzējusi. Visas aproces bija skaistas un varēja redzēt, ka cilvēki bija uzmanīgi klausījušies meistarā. 

Izbaudīt tradicionālo latviešu mūziku un uzdancot varēja kopā ar folkloras kopu dalībniekiem. “Sovvaļnīki” priecēja ar skaistajām balsīm un enerģiju, visus aicināja griezties dejās un rotaļās kopā ar bērnu folkloras kopu “Saiveņa”. Gaisā virmoja pozitīva atmosfēra - pieaugušie atcerējās savu bērnību un kopā ar bērniem bezbēdīgi rotaļājās un dejoja. 

Mazliet tālāk varēja apskatīt podnieku mājas ar lielo cepli, kurā tapa un joprojām arī top skaisti māla trauki. Ieejot lauku mājā, radās sajūta, ka esmu iekāpusi “laika mašīnā” un nokļuvusi 20. gadsimtā. Viss atspoguļoja dzīvi, kāda tā bija pirms modernajām tehnoloģijām, pie 
kurām esam tik ļoti pieraduši. Senās koka mēbeles, austās segas, linu audumi, māla trauki un skalu grozi - īsta zemnieku māja, kura atspoguļoja latgaļu saimes spēku un ģimenes vērtības!

Esmu ļoti pateicīga rīkotājiem par iespēju piedalīties šādā pasākumā, jo tas atsauca atmiņā bērnību un lika atcerēties savu senču atstāto mantojumu un kultūras vērtības. Esmu pateicīga, ka esmu dzimusi Latvijā un šo valsti varu saukt par savu dzimteni! Es ceru, ka ikviens saglabās savu senču tradīcijas un neaizmirsīs par tām, jo tās mūs vieno un dod spēku!

Laima Liepiņa