Rudens pandēmijas laikā manās rokās nonāca grāmata, kuru, kā izrādījās, sarakstījusi mana bijusī matemātikas skolotāja Valentīna Vjatkina. Ja kāds man to būtu teicis skolas gados, es droši vien nebūtu noticējusi. Protams, es neesmu eksperte, bet detektīvstāstu lasīju labprāt, atcerējos savas skolotājas mācību stilu - aizrautīgi ar humoru, kad pat slikti uzrakstītais kontroldarbs bija par iemeslu jokiem. Saruna ar autori notika septembra pēdējā nedēļā. Kad atvērās dzīvokļa durvis, šķita, ka šie gandrīz divi gadu desmiti kopš šķiršanās no skolas nav bijuši. Un skolotāja Valentīna nemaz nebija mainījusies, tāpat kā iepriekš, ar ierasto optimismu un dzīvesprieku viņa mani aicināja ienākt. Sēžot viesistabā, mēs sākām runāt par grāmatu “Gredzeni uz bērza jeb milzīgas Zelta olas”.
- Grāmatu Jūs parakstījāt ar pseidonīmu Matilde Vjatke. Kāpēc? Pēc kā vadījāties, izvēloties pseidonīmu?
- Interesanti, taču pseidonīmu izdomāja mans vīrs. Precīzāk, viņš mani bieži tā sauca mājās. Viņš ir diezgan atturīgs cilvēks - īsts Urālu vīrs. Viņa ģimenē nebija pierasts uzrunāt vienam otru vārdā. Viņš parasti runāja par mani trešajā personā. Bet Matilde ir savā ziņā sirsnīgs vārds viņa vārdu krājumā. Vēlāk arī mans dēls mani tā sauca. Pseidonīma otrā daļa - Vjatke - ir nedaudz pārveidots mans uzvārds.
Jeļena AVSJUKEVIČA
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.40
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.jpg)
.jpg)
.jpg)
