Pierobežā cilvēki dzīvo tāpat kā jebkurā citā vietā. Bābiņa Katja, korpulenta, vientuļa, aptuveni sešdesmit gadus veca sieviete, tāpat kā visas citas kārtīgas Višņovkas ciema dāmas, audzēja kuilīti.
Šaurā, it kā odam paredzētajā, kūtī šim cēlajam dzīvniekam tika ierīkota īsta guļamistaba, kurā bija melns caurums sienā, kas savienoja šo telpu ar aploku. Kā saka, caurstaigājama istaba, sanitārais mezgls apvienots.
Kaut gan bābiņa ļoti mīlēja savu audzēkni, bet visam mūsu pasaulē, pat mūžīgajai mīlestībai, pienāk gals.
Vienu dienu, agri no rīta, kad saule, kas bija kļuvusi sārta pēc nakts paģirām, alkani remdināja savas slāpes ar apvāršņa valgmi, večiņa uzlika galvā jaunu lakatiņu, uzvilka mugurā svētku jaku un devās uz kara nodaļu.
Seržants Žmuhins, saules nelaimes brālis, sēdēdams caurlaides telpā, pārdzīvoja par to, ka viņu kara daļā nav minerālūdens ezera vai kaut kefīra purva. Viņa sapņaino pussnaudu pārtrauca kāda balss, bet tas nu gan nebija komandieris:
- Mīlīt, klau, mīlīt! Man te jānokauj sivēntiņš...
Pēc stundas, gandrīz kā ar domkratu iekraujot astoņus pudus smago večiņu mašīnā, seržants Žmuhins un divi brīvprātīgie stūrēja uz Višņovkas ciemu.
Sofja ČERNOVA
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 35 (06.05.2016.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,38 EUR.
.jpg)
.JPG)
