Precīzs Černobiļas upuru skaits nekad nebūs zināms, jo ir ārkārtīgi grūti precīzi fiksēt, vai cilvēka nāves iemesls patiešām ir apstarojums, kas izraisījis, piemēram, vēzi.
Cik tūkstoši vēl kļuva par invalīdiem, saņemot palielinātu radiācijas starojuma devu, neviens īsti nespēj atbildēt. Pētījumi norāda, ka līdztekus radiācijai visnopietnāk cilvēku veselību grāvušas psihiskās saslimšanas. Ģimenes, kuras tika piespiestas aizbraukt no nelaimes zonas, guva ļoti smagas psiholoģiskas traumas, bet cilvēki, kuri turpināja dzīvot saindētajos rajonos, padevās paralizējošam fatālismam.
Te gan jāpiebilst, ka ir arī cilvēki, kuri piedalījušies avārijas seku likvidēšanā jau pirmajā dienā, saņemot nenormālu radiācijas devu, ir dzīvi, un pat veseli nodzīvojuši līdz šodienai. Kāpēc tā tas notiek, kur slēpjas šo cilvēku izdzīvot spēja? Es nemeklēju atbildi uz šo jautājumu. Mans mērķis, aicinot uz sarunu andrupenieti Andri Stepiņu, ir atcerēties to laiku, kad notika kodolkatastrofas seku likvidēšana, lai atgādinātu – nekas vēl nav beidzies…
Kā šodien dzīvo Černobiļas AES avārijas seku likvidēšanas dalībnieks, kurš paaugstinātas radiācijas zonā strādāja no 25.11.86. līdz 24.03.87. un, kā vēsta izsniegtā apliecība, saņēma starojumu 20,566 rentgeni?
Dzīvoju vienkārši. Kā lielākā daļa latgales lauku cilvēku. Ir saimniecība, kopā 28 ha zemes. Turam 6 gotiņas, nododam pienu, audzējam pāris sivēnus savām vajadzībam, jo pašu izaudzētā pārtika būtiski atšķiras no veikalā pirktās.
Iveta LEIKUMA
Turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr. 35 (06.05.2016.).
Lasi “Ezerzemi” arī elektroniskā versijā! Vairāk info šeit!
"Ezerzemes" redakcijā (Lāčplēša 20, Krāslava) laikrakstu var iegādāties par 0,38 EUR.
.jpg)
.JPG)
