Sklandrausis: no nezāļu plāceņa līdz latviešu virtuves zelta fondam

Kad kviešus jau atzina un novērtēja Krimas, Kaukāza un Persijas iedzīvotāji, rudzi gandrīz gadu tūkstošiem palika nezāle, kas auga kviešu un miežu laukos, pret kuru cīnījās un kura tika paļāta. Pagāja laiks, līdz tos izgaršoja, novērtēja un sāka kultivēt. Rudzu audzēšanu sāka reģionos, kur nevar iegūt labu kviešu ražu, galvenokārt Centrāleiropas ziemeļdaļas valstīs, Ziemeļeiropā un Austrumeiropā. Latvijas teritorijā rudzi tiek audzēti jau kopš 8.-9. gadsimta. Iepazīšanās ar ziemeļu graudaugiem šeit sākās tad, kad ieradās ārieši. Viņi atnesa līdzi kviešus, gatavojās tos te audzēt un dzīvot ierasto dzīvi. Neizdevās. Mežu pārpilnība teritorijā, kuru vēlāk nodēvēja par Latviju, pamatīgai zemkopībai bija pilnīgi nepiemērota, graudaugu raža bija zema, turpretī nezāles šeit jutās lieliski. Āriešiem bija jāmācās no vietējiem lībiešiem medīt un mežos vākt savvaļas ēdamos augus un ogas. Bet liksim mierā nelaimīgos āriešus. Pievērsīsimies rudzu atklājējiem. Tie bija tie paši lībieši. Viņi pievērsa uzmanību vārpām, kuras mežos kļuva arvien vairāk. Graudus saberza, sajauca tos ar avota ūdeni, kādu laiku paturēja siltumā un pēc tam uz karstiem akmeņiem cepa plāceņus. Tie izrādījās pacieti, bet ļoti sātīgi, pat garšīgi, ja mīklai pievienoja ogas. Drīz kaimiņos dzīvojošie balti arī sāka cept līdzīgus plāceņus. Pamats bija gatavs. Atlika sagaidīt burkānus. 

Andrejs JAKUBOVSKIS

Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.2
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties:  ezerzeme@ezerzeme.lv