Mēs domājam, ka foršmaks ir ebreju ēdiens. Tomēr nosaukums, kas tulkojumā no vācu valodas nozīmē “uzkoda”, liek domāt, ka tas drīzāk ir apzīmējums visai ēdienu kategorijai, kas tiek pasniegta pirms galvenā ēdiena. Daudziem tas būs atklājums, ka lielākā daļa foršmaka veidu tiek gatavoti no maltas gaļas un tiek pasniegti karsti! Turklāt šīs uzkodas parādījās jau 14. gadsimtā, Vācijā. Ebrejiem nebija nekāda sakara ar šiem ēdieniem. Runa ir par vācu pamatotību.
Siļķe viduslaikos bija nabagu zivs. Tā bija lēta, pēc garšas nebija izcila, bet sātīga un galvenais - pieejama. Tas turpinājās ilgu laiku. Holandieši bija pirmie, kas siļķi “izgaršoja”, viņi iemācījās to arī sālīt, pievienojot garšvielas un garšaugus. Bet revolūciju “siļķu pasaulē” paveica krievi! Konkrēti - novgorodieši.
Novgorodas iedzīvotājiem siļķes iepatikās. Turklāt viņi zināja, kā padarīt to par pievilcīgu produktu citu Krievijas pilsētu iedzīvotājiem. Iedomājieties, holandiešu un vācu tirgotāji piegādāja sālītas siļķes mucās un parasti pasūtījums no galvenās Krievijas tirdzniecības pilsētas bija 18 tūkstoši mucu gadā! No tām 5 tūkstošus mucu apēda paši Novgorodas iedzīvotāji, bet pārējās veiksmīgi pārdeva citur. Apgrozījums bija milzīgs, šāda interese par lētām sālītām zivīm lika eiropiešiem tās uzmanīgāk “papētīt”. Un viņi tās izgaršoja! Siļķes novērtēja pilsētnieki un pat aristokrāti, tās nekļuva par delikatesi, bet plašu atzinību guva.
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.12
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.JPG)
