Neviens vairs neatceras, ka pirms tūkstoš gadiem zupa bija gaļas vai zivju buljons, kurā mērcēja maizi. Nabadzīgie cilvēki tikai zupu vien ēda, jo viņiem nepietika naudas kam vairāk. Daudzie krodziņi, tavernas un citas ēstuves turīgiem klientiem piedāvāja gaļu, zivis, dārzeņus, bet buljonu – trūcīgākiem viesiem. Tā tas bija vēl Senajā Romā - milzīgā pilsētā, kurā dzīvoja gan aristokrāti, gan proletārieši. Karavīriem tika gatavota sīpolu zupa. Armiju vajadzēja labi barot, taču uzturēšana nedrīkstēja būt pārāk dārga. Sīpoli bija lēti, bet ļoti vērtīgi. Tāpēc sīpols tika ņemts par ēdiena pamatu.
Sīpolu zupa ietvēra lētākās sastāvdaļas: olīveļļu, liellopa buljonu, sausiņus. Virtuvēs tika cepti sīpoli, tiem pievienots buljons un sausiņi. Viss, sātīgā vira bija gatava. Vai tas bija garšīgi, ir grūti pateikt. Jo no tā laika, kad ēdienu receptes sāka pierakstīt un publicēt pavārgrāmatās, pagāja ne mazāk kā 12-15 gadsimti. Šajā laikā recepte ir daudz mainījusies.
Krievu literatūrā var atrast ļoti paviršu franču sīpolu zupas aprakstu: “Ņem vienu sīpolu uz ūdens spaini. Vāra, pēc tam ēd un slavē.” Grūti iedomāties, ka franču virtuves vizītkarte tika gatavota tik vienkārši un pat prasti. Protams, tā nekad nav bijis. Un francūži nebūtu francūži, ja nebūtu izdomājuši skaistu leģendu, kas saistīta ar sīpolu zupu. Ideja radās karaļa Luija XV galvā. Jāsaka, ka šis karalis bija ne tikai liels gardēdis, bet arī pats mīlēja gatavot, pat izgudroja vairākus ēdienus, kurus mēs baudām vēl šodien (ruma Baba, crème brulee u.c.). Kādu dienu karalis devās medībās. Briežu vajāšana nebeidzās ne ar ko, nācās nakšņot medību namiņā. Tajā dienā monarhs nebija gaidīts, un produkti netika piegādāti. Tur bija daži sīpoli, pudele olīveļļas un kaste šampanieša. Karalis pavēlēja visu sajaukt un pasniegt. Pavārs, lai kaut kā labotu situāciju, iepriekš apcepa sīpolu, pēc tam pievienoja tam šampanieti. Rezultāts karalim ļoti patika. Sīpolu zupu ar šampanieti sāka gatavot Versaļā. Versija ir skaista, taču pārāk pasakaina un neticama.
Vēl viena leģenda ir daudz reālāka un ticamāka. Luijs XV bija precējies ar Polijas karaļa Staņislava Leščiņska meitu. Tētis bieži apmeklēja savu meitu, vienlaikus risinot daudzus politiskus jautājumus. Staņislavs vienmēr ieradās ar dāvanām, lētām, bet patīkamām. Bet kādu reizi nebija iespējams atrast kaut ko oriģinālu un lētu, kas būtu karaliskā statusa cienīgs. Iegrimis domās Polijas karalis tuvojās Parīzei. Apstājoties Šalonā, Staņislavs nolēma papusdienot vietējā krodziņā. Monarham tika pasniegta sīpolu zupa, kas pagatavota pēc īpašnieka oriģinālās receptes. Karalis bija pārsteigts par ēdiena oriģinalitāti un garšas izsmalcinātību. Zinot znota gaumi, Staņislavs zupas recepti no krodziņa šefpavāra nopirka. Atbrauca ciemos ne ar tukšām rokām. Vakariņām lika pagatavot zupu. Luijs bija sajūsmā. [..]
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.33
Attēlā: Sīpolu zupa ar kausēto sieru un grauzdiņiem (recepte laikrakstā)
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.JPG)
