Visā pasaulē mārrutkus uzskata par tipisku krievu garšvielu, kas jebkuram gaļas vai zivju ēdienam piešķir tādu kā "austrumslāvu" kolorītu. Tas ir, ja neņem vērā japāņu vai korejiešu tradīcijas, izmantot savu, zaļo un spēcīgo sakni, kas tradicionālajiem austrumu ēdieniem piešķir īpašu šiku un asumu. Bet atstāsim mierā Tālos Austrumus un pievērsīsimies Vecās pasaules tradīcijām.
Jāsaka, ka augs-mārrutks ir nepretenciozs. Vienīgais, kas viņam vajadzīgs, ir bagātīgs mitrums un dažas saulainas un sausas dienas. Mārrutki aug visā Eiropā, tomēr ne visur tos "redz" un novērtē. Bet, pat 15. gadsimtā pirms mūsu ēras, Senajā Grieķijā šī kodīgā un neparastā sakne tika izmantota kā zāles. Tas bija tajos laikos, kad cilvēki ēda gaļu ne vairāk kā divas reizes nedēļā, un vienīgā garšviela bija sāls. Tad rīvētus mārrutkus izmantoja cīņai pret zarnu parazītiem, kā arī saaukstēšanās ārstēšanai. Lai kā tas bija, bet mārrutkus senatnē neviens neuzskatīja par garšvielu, līdz tos nogaršoja Bizantijā, no kurienes tie nokļuva slāvu zemēs, proti, Krievijā.
[...]
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.48
Attēlā: Biešu salāti ar mārrutkiem un puravu (recepte laikrakstā)
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.JPG)
