Turcijas, Ēģiptes, Izraēlas, Sīrijas, Tunisijas, Marokas pavāri vienbalsīgi apgalvo, ka veikalā humusu nevar nopirkt. Īstu humusu var nogaršot tikai restorānā tad, ja šefpavārs to tikko jums pagatavojis. Un tā kā “mīlestība” nav figurāla ēdiena sastāvdaļa, bet gan dabiskākā un nepieciešamākā, šāda ēdiena masveida ražošana ir vienkārši neiespējama.
Uzreiz jāsaka, ka neviens nezina, kur humuss ir dzimis. Par to ir daudz strīdu. Nonāk pat līdz tiesai un gadiem ilgām tiesvedībām. Libāna iesniedza prasību tiesā pēc tam, kad viens no Izraēlas pavāriem paziņoja, ka humuss ir ebreju ēdiens. Motīvi? Libānieši patiešām uzskata sevi par feniķiešu pēctečiem. Un tā kā humusu var atzīt par vienu no senākajiem civilizēto cilvēku gatavotajiem ēdieniem, tas jāuzskata par lielo seno tirgotāju un jūrasbraucēju – feniķiešu izgudrojumu. Loģika ir sarežģīta un pretrunīga. Bet fakts ir fakts. Prasība tika iesniegta, tomēr libānieši rezultātu tā arī nesasniedza. Turki ir pārliecināti, ka viņi izgudroja humusu, ebreji pierāda, ka ēda humusu tajos laikos, kad turku vēl nebija. Hinduisti viltīgi smaida un neiejaucas, būdami pārliecināti, ka zirņu pastu gatavoja jau tajos laikos, kad ebreju vēl nebija. Kas notiek? Kāpēc tāds satraukums un troksnis ap zirņu pastu? Tāpēc, ka tā nav vienkārša pasta.
Humusam ir četras sastāvdaļas: turku zirņi (aunazirņi), tahini (sezama pasta), citronu sula un olīveļļa. Tas ir pamats, kas apvieno visas vairāk nekā simts šodien zināmās šī ēdiena receptes. Turku zirņus uz planētas audzē jau vairāk nekā 10 tūkstošus gadu, tas pats stāsts ir par sezamu, kas pazīstams arī kā "Sezam, atveries!" no slavenās pasakas par Ali Babu, tikai šis vārds pavēra alu ar neskaitāmiem dārgumiem, bet pasakās, kā zināms, nav neviena nejauša vārda. [..]
Andrejs JAKUBOVSKIS
Raksta turpinājumu lasiet laikrakstā "Ezerzeme" Nr.49
Attēlā: Klasiskais humuss (recepte laikrakstā)
Elektroniski laikrakstu var pasūtīt piesakoties: ezerzeme@ezerzeme.lv
.jpg)
.JPG)
