11. februāris — Vispasaules Slimnieku diena

Lurda, pilsēta Francijas dienvidos, ir viena no Dieva izraudzītajām vietām, uz kurieni tiecas nokļūt pirmkārt slimi cilvēki no dažādām pasaules malām; tur notikuši un notiek daudzi dziedināšanas brīnumi.

Dievmāte par vizionāri izvēlējās Bernadeti

Brīnumu sākums Lurdā ir saistīts ar Vissvētākās Jaunavas Marijas parādīšanos. 1858. gadā no 11. februāra līdz 16. jūlijam Dievmāte astoņpadsmit reizes ir parādījusies neizglītotai, nabadzīgai, 14 gadus vecai meitenei Bernadetei Subirū, kura gatavojās savai pirmajai Svētajai Komūnijai. 11 vīzijās Jaunava nesacīja ne vārda, tikai smaidīja, citās pateica dažas frāzes vai arī uzsāka aizkustinošus dialogus. Skaistā Kundze aicināja meiteni gandarīt, lūgties par grēcinieku atgriešanos, atklāja, ka Viņa ir “Bezvainīgā Ieņemšana”, uzdeva pateikt priesterim, lai pie grotas Viņas godam tiktu uzcelta baznīca. Šo pārdabisko vīziju laikā Bernadete nonāca ekstāzē un nereaģēja uz apkārt notiekošo. Klātesošajiem bija skaidrs, ka meitene sarunājas ar parādībā redzamo, kaut gan viņi paši neko neredzēja un nedzirdēja, un tomēr sabiedrībā valdīja uzskats, ka visas Bernadetes runas par piedzīvoto ir viņas izdomas auglis.

24. februārī visi sanākušie, kopskaitā apmēram 500 cilvēku, redzēja, kā Bernadete uz ceļiem rāpo pa akmeņaino ceļu, kas ved uz grotu, un visā tā garumā skūpsta zemi. Nonākusi pie kāda dubļiem piepildīta zemes padziļinājuma, meitene klātesošo ļaužu skatienu pavadīta sāka ar rokām rakt zemi, līdz parādījās duļķains ūdens, ko Bernadete smēla plaukstās un lika pie lūpām. Tikmēr negaidīti atklātajā avotā parādījās arvien vairāk ūdens, tas noskaidrojās un sāka plūst bagātīgām dzidrām straumēm. No tā brīža šajā vietā, kas arī šodien kalpo kā pārdabisko parādību zīme, sākās dziedināšanas brīnumi, kas Lurdu darījuši slavenu visā pasaulē.

Dziedināšana caur Euharstijas pielūgsmi

Kādā liecībā no Nikolā Butē grāmatas “Euharistija svēto dzīvē” stāstīts: ”Marijas loma mūsdienu pasaulē kļūst arvien būtiskāka, daudzu cilvēku atgriešanās ceļā Marijas aizbildniecība ir dziļi saistīta ar Euharistijas pielūgsmi.

Lurdā, kur Marija parādījās svētajai Bernadetei, aizkustina nemitīgais euharistiskais brīnums, kas nezaudē savu spēku un nozīmi. Brīnumi saistās ar divkāršo — Marijas un Euharistijas klātbūtni.

Kāds bērns, kurš jau no dzimšanas cieta no kustību traucējumiem, cerēja, ka Lurdā, Vis- svētākā Sakramenta procesijas laikā, viņš saņems dziedināšanu. Prieterim ejot garām, bērns ar nepacietību gaidīja mirkli, kad, piecēlies no ratiņiem, beidzot varēs lēkāt un draiskoties kopā ar saviem vienaudžiem. Priesteris ar mon- stranci pagāja garām, un — nekas nenotika...

Bērns neslēpa savu vilšanos, tomēr, saņēmis drosmi, iesaucās: “Jēzu, ja tā, tad es iešu un visu izstāstīšu Tavai Mātei!” Viņš savos invalīda ratiņos steidzīgi devās grotas virzienā... un tika dziedināts."

Pārdabiskos notikumus neviens nevar atspēkot

Pēc ļoti nopietnas izmeklēšanas Lurdas notikumu lietā Baznīca 1862. gadā ir teikusi savu vārdu, atzīdama tos par pārdabiskiem. Lurdas brīnišķīgo izdziedināšanas gadījumu pētīšanai ir nodibināta speciāla zinātnieku komisija, kas slimos vispusīgi izmeklē un saraksta attiecīgus protokolus kā pirms, tā pēc izdziedināšanas. Kāds bagāts francūzis savā laikā ir noguldījis Parīzes bankā 100 tūkstošus franku lielu naudas summu, novēlot to tam, kas pierādītu, ka kaut viens no Lurdā notikušajiem un par brīnumu atzītajiem izveseļošanās gadījumiem būtu izskaidrojams kā dabīgā ceļā noticis.

Tomēr nevienam tas nav izdevies.

Kā neuzskatīt par brīnumu kaut vai tādu izveseļošanos, kas 1927. gadā ir notikusi ar Džemsu Trainoru no Liverpūles!? (“Katoliskā pasaule, Gaisma”, 1933.g. nr. 3). Šis cilvēks ir bijis pilnīgs kroplis — smagi ievainotu galvu un sakropļotu labo roku. 16 reizes viņam tikušas veiktas operācijas, bet tās nav devušas nekādus panākumus. Tad slimais izteicis vēlēšanos doties uz Lurdu. Beidzot šī viņa vēlme tika izpildīta. Ceļojuma laikā un pēc ierašanās svētvietā Trainora stāvoklis stipri pasliktinājās, bet dienā, kad svētceļotājiem ir bijis nodoms atgriezties mājās, invalīds pēkšņi kļuva vesels.

Nevar par brīnumu neuzskatīt arī 30 gadus vecās Špeijeras tirgotāja sievas Annas Hefleres izveseļošanos. Viņa kopš 1930. gada trīs gadus smagi slimoja ar plaušu plēves iekaisumu, kam sekoja nopietna nieru un žults vadu slimība. 1931. gads atnesa bīstamu sirds saslimšanu, kam klāt nāca pilnīga gremošanas orgānu atrofija. Slimnieces stāvoklis pasliktinājās ar katru dienu. Četrus mēnešus A. Helfere nav varējusi neko ne ēst, ne dzert. Arī temperatūra vienmēr ir bijusi augstāka par 40 grādiem. Slimnieces dzīvība tika uzturēta tikai ar sirds stiprināšanas līdzekļiem un sāls atšķaidījuma iešļircinājumiem.

Lai slimnieces mazajiem bērniem nebūtu jākļūst par bāreņiem, viņa nolēma braukt uz Lurdu un teica: “Dievmāte pati bija Māte un zina, kāda sirds ir mātei tādos apstākļos, tāpēc steigšos pie Viņas.” Ceļojums bija ļoti grūts, un slimniece kļuva pavisam vāja. Priesteris ceļā viņai deva pastaro svētību, tomēr Lurda tika sasniegta. Tur slimnieces stāvoklis sāka redzami uzlaboties jau pēc pir- mās svētības ar Vs. Sakramentu. Viņa tūlīt ir varējusi bez kādām grūtībām dzert Lurdas avota ūdeni un tanī pašā dienā pirmo reizi pēc diviem gadiem ir ieturējusi kārtīgu pusdienu maltīti. Tomēr slimība viņu vēl stipri mocīja. Pēc četru dienu uzturēšanās Lurdā A. Helfere atkal uz nestuvēm tika ienesta vilcienā atceļam uz mājām. Atvadoties no Lurdas, viņa vēlreiz griezās pie Dievmātes: “Tomēr Tu man palīdzēsi, un es pilnīgi vesela atgriezīšos mājās.” Tā arī noticis.

Dzimtenes stacijā viņu gaidīja nesēji ar nestuvēm, bet sagaidītājiem par izbrīnu viņa no vilciena izkāpa bez kādas palīdzības. Vietējie ārsti pēc rūpīgas izmeklēšanas viņu ir atzinuši par pilnīgi veselu. Uz daudzo ziņkārīgo jautājumiem A. Helfere ir atbildējusi: “Ticiet un ceriet, vecais Dievs vēl dzīvo!”

1933. gadā katoliskajā presē tika ziņots, ka šinī gadā Lurdā rīkots kāds gājiens, kurā piedalījušies Lurdā izdziedinātie 120 Francijas pilsoņi. Pēc aculiecinieku vārdiem, nebijis iespējams valdīt asaras, redzot šo Dieva žēlastības pierādījumu rindu. Lurdas ārstu biroja loceklis Aleksis Karells, nekatolis, kas 1931. gadā ir saņēmis Nobela prēmiju, pēc vairākkārtējās uzturēšanās Lurdā un pēc ilgāka novērojumu laika ar preses starpniecību mums ir nodevis šādu domu: “Es ticu brīnišķīgai izdziedināšanai. Nekad es neaizmirsīšu satricinošo gadījumu, kad redzēju, kā liels ļaundabīgs audzējs kāda strādnieka rokā manu acu priekšā pārvērtās mazā, nenozīmīgā rētā. Saprast un izskaidrot to visu nevaru, bet apšaubīt to, ko es savām acīm esmu redzējis, arī nespēju.”

... Brīnumi Lurdā turpinās. Vieni tur atgūst miesas veselību, citi saņem stiprinājumu dvēselei, daudzi neticīgie kļūst par ticīgiem. Liecības par to varam izlasīt garīgajā literatūrā. Man par to ir stāstījuši arī vairāki paziņas, kuriem bijusi žēlastība apmeklēt Lurdas sanktuāriju, sirsnīgi lūgties Pija X bazilikā un pie parādīšanās grotas, ņemt dalību procesijās, dzert ūdeni no svētavota un peldēties tajā. Viņi saka: “Lai to visu varētu saprast, ir nepieciešams pašam tur pabūt, visu redzēt, pārdzīvot un izjust.”

Genovefa KALVIŠA