Aptaujas “Latgale - Rīga - Latgale” rezultāti

  • Projekti
  • 30.08.2016 12:45
  • 243 skatījumi
img

Laikraksts “Ezerzeme” Valsts Kultūrkapitāla fonda mērķprogrammā “Atbalsts medijiem sabiedriski nozīmīga satura veidošanai ar mērķi stiprināt latvisko un latgalisko kultūrtelpu un valstisko apziņu ceļā uz Latgales kongresa un Latvijas simtgadi Latgales plānošanas reģiona pierobežas teritorijā” atbalstītā projekta “Latgale - Rīga - Latgale” ietvaros portālā visidati.lv rīkoja aptauju Krāslavas, Dagdas un Aglonas novadu jauniešiem, kuri šobrīd dažādu iemeslu dēļ dzīvo Rīgā.

Daudzi jaunieši pēc vidusskolas absolvēšanas izvēlas pārcelties uz dzīvi Rīgā, lielākā daļa no viņiem tur arī paliek. Ar aptaujas palīdzību vēlējāmies noskaidrot, vai jauniešiem ir saikne ar dzimto Latgali un vai viņiem ir vēlme atgriezties šurp, kas viņus motivētu to darīt, kas tieši pretēji - attur.

Aptaujā piedalījās 100 respondenti no Krāslavas, Dagdas un Aglonas novadiem. Respondentu vidējais vecums - 26.5 gadi. No aptaujātajiem respondentiem 16 % ir vīrieši, 84 % - sievietes.

Lielākā daļa respondentu atzinuši, ka Rīgā dzīvo 5 - 10 gadus (42.9 %), 25.7 % aptaujāto - vairāk kā 10 gadus, pārējie - mazāk. Tas liecina par to, ka jaunieši, aizbraucot uz Rīgu, tur iesakņojas un paliek uz dzīvi. Lielākā daļa aptaujāto jeb 57 % uz Rīgu devušies, lai tur uzsāktu studijas, taču 36 % izvēlējušies galvaspilsētu, jo tur ir lielākas iespējas atrast labāk atalgotu darbu.

Topošajiem studentiem ir iespējas studēt arī tepat Latgalē, taču tie jaunieši, kuri studijas norādīja kā iemeslu, kāpēc pārcēlās uz Rīgu, min faktus, ka izvēlētā studiju programma esot bijusi pieejama tikai Rīgā, turklāt 15.3 % respondentu uzskata, ka galvaspilsētā var iegūt kvalitatīvāku izglītību. 26.1% uzskata, ka Rīgā ir vairāk iespēju pašattīstīties. Uz jautājumu “Kāpēc Tu izvēlējies pārcelties tieši uz Rīgu?” kāds respondents godīgi atbildēja: “Gribējās izmēģināt dzīvi lielpilsētā. Likās, ka studēt Rīgā ir prestižāk nekā mazākās pilsētās.” Vēl kāds jaunietis atzina: “Vieglāk ceļot, jo blakus ir lidosta.”

Priecē rezultāts, kas norāda, ka pilnīgi visiem jauniešiem, kuri piedalījās aptaujā, ir saglabājusies saikne ar Latgale. 37.1 % respondentu brauc uz savu dzimto vietu 1 - 2 reizes mēnesī, vēl tikpat - 1 - 2 reizes 3 mēnešos. Ir respondenti, kuri apciemo dzimtās mājas katru nedēļas nogali, bet 4.3 % te atgriežas vienu reizi gadā. Neviens no respondentiem neatzīmēja atbilžu variantus, kas norādītu uz to, ka viņi nemaz nebrauc uz dzimteni. Visbiežāk jaunieši brauc uz Latgali, lai apciemotu vecākus un citus ģimenes locekļus (37.2 %), draugus (13.8 %), lai pavadītu šeit atvaļinājumu (19.7 %) un lai nezaudētu saikni ar dzimto vietu (19.7 %).

Atbraucot uz dzimteni, jauniešiem ir vēlme apmeklēt šeit notiekošos pasākumus. Respondenti visbiežāk min pilsētas svētkus, absolventu vakarus, jaungada un Ziemassvētku pasākumus, skolu pasākumus, kā arī balles. Minētajos pasākumos jaunieši piedalās kā svētku dalībnieki, skatītāji, bet aptaujas ietvaros tika noskaidrots, ka ir jaunieši, kuri, nezaudējot saikni ar Latgali, šeit paši organizē pasākumus un aktīvi piedalās sabiedriskajā dzīvē kā tās virzītāji un pilnveidotāji. Tie galvenokārt ir pasākumi, kas saistīti ar kultūras dzīvi, tradīciju izkopšanu un saglabāšanu; pasākumi, kas vērsti uz jaunu zināšanu iegūšanu un prasmju apgūšanu.

Ļoti līdzīgi sadalījušās balsis, atbildot uz jautājumu “Vai Tu vēlētos atgriezties uz dzīvi Latgalē?”. 58.6 % norādīja, ka vēlētos atgriezties, bet 41.4 % - ka nevēlētos. Lūdzām respondentus norādīt, kas viņus motivētu atgriezties Latgalē. Starp komentāriem “Nekas nemotivē”, “Es neatgriezīšos!” vai “Nevaru un negribu braukt dzīvot atpakaļ…” jaunieši norādīja, ka viņus motivētu atgriezties darbs ar konkurētspējīgu atalgojumu (29.2 %), sakārtota infrastruktūra (16.1 %), daudzveidīgākas izklaides/ atpūtas iespējas (17.2 %), kā arī labiekārtota mājokļa pieejamība (12.5 %) un atbalsts no pašvaldības puses (subsidētas darba vietas, mājokļa pieejamība) (8.9 %). Tika minēti faktori - bērnu daudzveidīga attīstības iespēja; izaugsmes iespējas un sevis pilnveidošanas iespējas. Citāts no kāda respondenta atbildes: “Uz doto brīdi nespēju iedomāties, kas mani varētu motivēt atgriezties dzīvot Latgalē, jo cilvēki arvien vairāk brauc prom no Latgales, uz citām Latvijas pilsētām vai ārzemēm. Kā arī dzīves līmenis un attīstības iespējas Latgalē samazinās. Tiek vērtas ciet dažādas iestādes. Ārstu paliek aizvien mazāk, lai saņemtu kvalitatīvu ārsta konsultāciju, tā vai citādi, ir jādodas ārpus Latgales. Ļoti skumji to redzēt, bet diemžēl izskatās, ka ar katru gadu Latgalē cilvēku paliek aizvien mazāk.”

Rīgā dzīvojošajiem jauniešiem, esot prom no Latgales, no dzimtajām mājām, visvairāk pietrūkst ģimenes, radu, draugu, kuri dzīvo Latgalē (40.4 %), Latgales dabas (38.2 %) un Latgaliskās vides (valodas, tradīciju, ikdienas) (19.1 %). Kāds respondents atzina, ka viņam pietrūkst cilvēciskuma un sirsnības.

87 % aptaujāto respondentu sevi uzskata par latgaliešiem. Katru dienu latgaliski runā 5.7 % aptaujāto, 12.9 % jauniešu to dara tikai atrodoties Latgalē, 15.7 % to dara tikai ar radiem, bet 34.3 % neprot latgaliešu valodu. 8.6 % aptaujāto jauniešu kautrējas to darīt.

Aptaujas nobeigumā aicinājām jauniešus izteikt savu viedokli par to, kādu viņi redz Latgali nākotnē; kā pietrūkst, lai Latgalē uz dzīvi paliktu jaunieši, jaunās ģimenes un darbspējīgā vecuma cilvēki?

Lūk, ko raksta jaunieši: Bažas par Latgales nākotni rada tas, ka atbraucot, var manīt - cilvēku Latgalē paliek aizvien mazāk, īpaši jauniešu. (..)Lai cilvēki paliktu uz dzīvi Latgalē, cilvēki darbspējīgā vecumā, jaunieši, pirmkārt, laikam valsts līmenī par to būtu jāpadomā, iespējams, nebūtu jāiegulda brīvie līdzekļi kārtējā Ventspils estrādes celšanā, bet jāpadomā, kā saglabāt esošās darba vietas Latgalē. Ieguldīt līdzekļus Latgales attīstībā. Daugavpilī ir daudz rūpnīcu, ražotņu, bet pat tajās maz investē. Ko tad teikt par Dagdu, Krāslavu, par mazākām pilsētām. Prieks skatīties, kā paši iedzīvotāji cenšas saglabāt tradīcijas, rīko svētkus un pasākumus. Taču mums pietrūkst pilnvērtīgu darba vietu, mācību iestāžu, laba atalgojuma, lai varētu dzīvot nevis izdzīvot.

Īstenībā, pietrūkst vien cilvēkresursu, jo visi dalāmi tajos, kas vēlas un dara, un tajos, kas neko nevēlas un nedara. Ja īpatsvars mainītos, uzlabotos arī Latgale. Bet kopumā uzskatu, ka tas ir pārspīlēti teikts, ka šeit kaut kā pietrūkst.

Galvenais ir jāmēģina piesaistīt biznesmeņus, investorus, lai jauniešiem būtu iespēja dabūt darbu! Nerunāju pat par labi atalgotu darbu. Jāveido ražotnes, kur strādāt. Jāattīsta uzņēmējdarbība.

Darba vietas ar konkurētspējīgu atalgojumu, kvalitatīva veselības aprūpe un vieta, kur izklaidēties nedzerot alkoholu - pamats veiksmīgai attīstībai!

(..) Domāju, ka situāciju uzlabotu iespējami plašāka informēšana par dažādiem projektiem, ar kuru palīdzību var iegūt līdzekļus savu ideju īstenošanai un lauku uzņēmējdarbības uzsākšanai. (..) Ja nav algota darba, jārada maksimāli daudz iespēju nopelnīt, esot pašam sev priekšniekam, un varbūt ar laiku radīsies arī darbavietas citiem. (..)Latgales nākotni tomēr redzu diezgan pozitīvu. Daļa manu skolasbiedru ir palikuši vai nu dzimtajā pagastā vai arī tuvējās pilsētās, līdz ar to var diezgan bieži dzimto pagastu apciemot. Arī palielā bezdarba apstākļos visi “grozās”, strādā, tas vieš cerību, ka arī es varēšu turp atgriezties, jo ilgtermiņā palikt Rīgā nav mans mērķis. (…) Cilvēks ar 300 eiro algu nevar dzīvot pilnvērtīgu dzīvi.

Es jau redzu pozitīvas pārmaiņas, šovasar, braucot uz Krāslavu, biju pārsteigta par jauno māmiņu daudzumu, kas pastaigājas ar ratiem. Tātad pilsētā paliek arvien vairāk jauniešu. Prieks, ka arī latviešu un latgaliešu valodu var dzirdēt arvien biežāk, domāju, ka nākotnē šī tendence tikai attīstīsies. Ir klusa cerība, ka daudzi, kas aizbraukuši uz lielām pilsētām, ātri no tām nogurs un atgriezīsies Latgalē, jo, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, daudzus darbus tagad var veikt attālināti.

Latgalē pietrūkst konkurētspējīgu darba piedāvājumu, ir maz personīgās attīstības iespēju, nav starptautisku uzņēmumu, kas piedāvā plašas izaugsmes iespējas, ir zems atalgojuma līmenis. Pilsētās trūkst izklaides/atpūtas iespēju ģimenēm ar bērniem. Latgalē varētu atgriezties, lai pavadītu mierīgas vecumdienas. Pietrūkst pozitīvisma un attīstības iespēju, kvalitātes...

Latgale noteikti nepazudīs. Es domāju, ka ir daudz tādu jauniešu kā es, kuri dziļi sirdī katru dienu ir Latgalē. Vienkārši, ne vienmēr iespējas sakrīt ar mūsu vēlmēm. Kamēr jauni, tikmēr gribas izspiest no dzīves vairāk. Diemžēl, bet ne visu var dabūt un izbaudīt, dzīvojot Krāslavā.

Jāveicina pieredzes apmaiņa - jauniešiem Latgalē jāstāsta par to, cik unikāla ir vieta, kur viņi šobrīd dzīvo. Ņemot vērā sociopolitisko situāciju pasaulē, Austrumeiropa būs viena no potenciālajām vietām, kas saistoša Rietumeiropas pastāvīgo iedzīvotāju imigrācijai (izvairoties no terora aktiem un nemieriem viņu valstīs). Tādas vietas kā Latgale drīz var aizpildīt citas tautas, ja vien mēs paši nepratīsim apsaimniekot savu dzimto vietu. (..) Jaunieši būtu vairāk jāizglīto (iespējams, ka neformālās izglītības ceļā), kā plānot ilgtermiņa biznesu, izmantojot Latgalē pieejamos resursus. Vislielākā motivācija, protams, būtu atbalsts starta kapitāla un idejas realizācijas aizsākšanai.

Tie nav visi jauniešu komentāri, taču tie, kopumā ņemot, ir līdzīgi. Jā, katram no mums ir tiesības izvēlēties, kur dzīvot, ko darīt, ko saukt par savām mājām. Ir dažādi iemesli, kāpēc jaunieši paliek dzīvot Rīgā, BET aptaujas rezultāti liecina, ka virsroku ņēmusi darba vietu, laba atalgojuma un kvalitatīvas dzīves vides, kas sevī ietver veselības, izglītības, kultūras u.c. jomas neesamība Latgalē. Aptaujas rezultāti nav negaidīti vai pārsteidzoši. Tā ir vispārzināma patiesība, taču tā vēlreiz apliecina to, ka jaunieši ne vienmēr brauc uz galvaspilsētu savu iegribu un untumu dzīti. Tā ir viena no iespējām dzīvot labāk, otra iespēja - doties ārvalstu Laimes ceļos.

58.6 % respondentu, kuru vidējais vecums ir 26.5 gadi, ir atzinuši, ka gribētu atgriezties mājās. Tie ir cilvēki vecumā, kad gribas darboties, strādāt, pilnveidoties un attīstīties… Viņi cer, ka te reiz varēs pilnvērtīgi dzīvot, bet pagaidām viņi uzlabo galvaspilsētas ikdienas dzīvi, maksā nodokļus galvaspilsētas kasē, savas prasmes un talantus, savu ieguldīto darbu atstāj lielajā pilsētā un sirdī ilgojas pēc mājām…

Par jauniešiem, kuri nezaudē saikni ar dzimto vietu, dzīvojot Rīgā, stāstīsim rakstu ciklā “Latgale- Rīga - Latgale”.

Inga PUDNIKA