Ar sirdi Latgalē

  • Projekti
  • 31.08.2016 13:24
  • 318 skatījumi
img

Ilze Pauliņa ir mēbeļu projektētāja un interjera dizainere. Absolvējusi Dagdas Mākslas skolu, Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolu un Ekonomikas un kultūras augstskolā pirms pusotra gada ieguvusi bakalaura grādu programmā “Interjera dizains”, strādā Rīgā - SIA “Rotas mēbeļu darbnīcā” un interjera salonā “Dobe”.

Ilze ir Andrupenes meitene – ar zināšanām par savas tautas kultūru un vēsturi, ar savu viedokli, pašapziņu, jauna, skaista, aktīva un radoša māksliniece ar plašu un dāsnu sirdi. Draudzībai tajā ir atvēlēta nozīmīga vieta, jo mūsu sarunas laikā Ilze min daudzus savus draugus, priecājas par viņu veiksmi un sarunas sākumā stāstīt sāk nevis par sevi, bet par studiju biedru un draugu vēl no Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas laikiem - jauno gleznotāju Aivi Pīzeli, kurš pagājušajā gadā LMA ar izcilību ieguvis maģistra grādu glezniecībā. Aivja darbus – Latgales dabas ainavas - Ilze gaumīgi sakārtojusi izstādē muzejā “Andrupenes lauku sēta”. Gleznas tik labi iekļaujas telpas interjerā, it kā guļbaļķu sienas jau sen būtu gaidījušas šo piesātināto krāsu kontrastu bagātību. Izstāde būs apskatāma līdz Ziemassvētkiem, tad tiek plānots to nomainīt ar ziemas tēmai atbilstošiem darbiem. Ilze Pauliņa Ilze Pauliņa ir viena no biedrības “TEIRA LATGOLYS MUOKSLA” dibinātājām un aktīvām dalībniecēm. Šī gleznu izstāde ir viens no biedrības darbības virzieniem, jo tās dalībnieki vēlas iepazīstināt cilvēkus ar jaunajiem Latgales māksliniekiem, lai popularizētu viņu darbus.

Kultūras un mākslas biedrība “TEIRA LATGOLYS MUOKSLA” dibināta Andrupenē pagājušā gada nogalē. Tās mērķis – Latgales kultūras mantojuma izpēte un tā radošā komunikācija Latvijā un starptautiskā līmenī. Tās biedru aktivitātes aizsākās jau krietni agrāk – daudziem labi pazīstami Ziemassvētku tradīciju pasākumi un Līgo vakari Andrupenes lauku sētā, kuru organizēšanā un vadīšanā aktīvi darbojas biedrības dalībnieki – “super jaunieši”, kā saka muzeja “Andrupenes lauku sēta” vadītāja, Ilzes māmiņa Skaidrīte Pauliņa. Šogad biedrība “TEIRA LATGOLYS MUOKSLA” sadarbībā ar pašvaldību un citiem projektu partneriem pirmoreiz Andrupenes lauku sētā organizēja pasākumu “Satiec savu meistaru”. Bērnu radošo darbu konkursu vizuālajā mākslā “Munatautysdzīsmekruosuvolūdā” biedrība organizēja sadarbībā ar Dagdas novada Izglītības, kultūras un sporta nodaļu, ar Latviešu folkloras krātuves atbalstu. Tajā piedalījās 1.- 12. klašu skolēni no visas Latgales. Nupat, 22.-24. jūlijā, Preiļos un apkārtnē norisinājās pirmais Latgales stāstnieku festivāls “Omotustuosti”, kurā kā viens no organizatoriem bija arī “TEIRA LATGOLYS MUOKSLA”.

Saprotot, cik daudz laika aizņem darbs un sabiedriskā aktivitāte biedrībā, jautāju Ilzei, vai viņai izdodas arī atpūsties un, ja izdodas, kā viņa to dara, kur smeļas enerģiju? Ilze Pauliņa Varētu jau kādreiz palikt un atpūsties Rīgā, tomēr, kad vien ir iespēja, es braucu uz mājām. Šeit, Andrupenē, dienā es padarbojos muzejā, vakarā pa mājām, tad, noteikti, seko tas, ko es, varētu teikt, mīlu un dievinu – lauku pirts vakars. Tas ir tas, kas man visvairāk patīk. Tā ir vislabākā atpūta. Rīgā pie tādas “ekstras” netieku. Šeit viss notiek tā, kā tam pienākas būt – kopā ar mammu vācam zālītes, vāram tēju, sienam slotiņas. Kādu reizi, kad ilgāku laiku nebijām mājās, abas ar māsīcu, kura arī strādā Rīgā, pārmaiņus kurinājām pirtiņu vairākus vakarus pēc kārtas, braucām viena pie otras.

Mēs katrs nākam no savas ģimenes, tā sniedz pirmos priekšstatus par dzīvi, zināšanas, kā veidot saskarsmi ar līdzcilvēkiem. No ģimenes un saviem vecākiem bērns smeļas dzīves pieredzi, mīlestību, ko nest tālāk pasaulē. Pastāsti, lūdzu, par savu ģimeni, bērnību.

Es piedzimu, saradojoties Stepiņu un Pauliņu dzimtām, kas mitušas tepat, Andrupenes apkaimē. Manas bērnības atmiņas saistās ar mūsu mājas celšanu. Netālu no Andrupenes, Mariampolē, vecāki nopirka zemes gabalu un sākās būvniecība. Atceros visu mājas celšanas laiku, sākot no pamatiem. Ģimenē esmu vienīgais bērns, bet, lai gan man nav ne brāļu, ne māsu, es nejutos vientuļa, jo man ir ļoti daudz māsīcu un brālēnu. Abi vecāki strādāja, bet es tajā laikā gāju Andrupenes bērnudārzā. Vasarās dzīvojāmies vai nu pie vienas omes laukos, vai pie otras - Dagdā. Bērnība pagāja aktīvi. Tētim ir celtnieka izglītība, tāpēc jau no bērnības ar celtniecību un projektēšanu esmu uz Tu. Tāpēc arī ieguvu izglītību un strādāju līdzīgā sfērā – interjera un mēbeļu dizainā. Kopā ar radu bērniem un draugiem tika gan strādāts, gan veiktas vairāk vai mazāk nevainīgas palaidnības. Uzskatu, ka atšķirībā no lielpilsētu bērniem, mums bija daudz interesantāka, aizraujošiem piedzīvojumiem bagāta bērnība. Smieklīgi! Vēl tagad atceros, kā bērnībā ar kaimiņu bērniem no dzīvokļu mājas čiepām ābolus no kaimiņu dārza. Un, ja mūs rāja, meistarojām atriebības plānus! Bet laukos būvējām “štābiņus” mežā un dauzījāmies pie Olovecu ezera.

Kādu dienu bezrūpīgā bērnība beidzas un sākas skolas laiks. Vai mācīties bija interesanti? Savu profesiju apzinājies jau skolas laikā?

Man patīk izvēlētā profesija un interesē rasēšana, projektēšana, 3D projektu veidošana un vizualizāciju izstrāde. Jau no bērnības patika zīmēt un darināt dažādus rokdarbus, izpausties radoši. Vēl joprojām nav zudusi interese par šīm lietām. Jau no pirmās klases sāku iet arī Mākslas skolā. No Dagdas Mākslas skolas sirdī palikušas ļoti mīļas atmiņas. Līdz trešajai klasei mācījos Dagdā, vecākiem tur bija celtniecības preču veikaliņš, bet tad māmiņa sāka strādāt muzejā un es pārnācu uz Andrupenes pamatskolu. Pēc pamatskolas vēlējos turpināt izglītību Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolā. Ģimene mani pēc devītās klases tā īsti vēl negribēja laist prom no mājām. “Pie tiem trakajiem māksliniekiem” bija bailes sūtīt. Varētu teikt, “pa kluso” no paarējiem aizbraucu uz Rēzekni, nokārtoju iestājeksāmenus un mani uzņēma. Dzīvoju kopmītnēs. Tur ieguvu ļoti, ļoti labus draugus, ar kuriem sazinos un uzturu kontaktus vēl līdz šim.

Katrā skolā, vietā ir skolotāji, kuri “iekrituši sirdī”. Andrupenes pamatskolā tāda ir Aija Vaičule, mūzikas skolotāja, arī klases audzinātāja. Ļoti sirsnīga, kā otra mamma. Lolita Beitāne un Inga Romule Dagdas Mākslas skolā, Rēzeknē bija ļoti daudz foršu skolotāju. Protams, visspilgtākās atmiņas palikušas no saskarsmes ar mākslinieku Jāzepu Pīgozni. Radošs līdz savai pēdējai mūža dienai. Mācīja gleznošanu, grafiku un zīmēšanu. Viņš visiem saviem skolniekiem ielika stiprus pamatus mākslā. Kā arī Jolanta Jonikāne, kas bija kompozīcijas skolotāja un ieaudzināja pamatus vides dizainā, kas man noder joprojām. Un, protams, Gunta Tjanginska, kura bija mana kursa audzinātāja, visus četrus gadus pieskatīja un palīdzēja studijās Rēzeknē.

Pēc Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas absolvēšanas Tavs ceļš aizveda uz Rīgu. Kāpēc tieši uz Ekonomikas un kultūras augstskolu?

Man to ieteica kā mācību iestādi, kas nodrošina augstas kvalitātes mācības un ir ļoti draudzīga studentiem. Studēju bakalaura programmā “Interjera dizains”. Augstskolā ir ļoti zinoši un saprotoši pasniedzēji, kuri visus studentus atbalstīja un bija pretimnākoši. Studiju laikā ieguvu daudz labu draugu, ar kuriem joprojām tiekamies ikdienā un pat strādājam pie dažādu projektu realizēšanas.

Vai pēc augstskolas Tu meklēji darbu vai darbs atrada Tevi?

Kad augstskolas laikā strādāju praksē SIA “Rotas mēbeļu darbnīca”, tur ar manu darbu bija apmierināti un piedāvāja strādāt pie viņiem arī pēc augstskolas beigšanas. Šobrīd es strādāju arī interjera salonā “Dobe”, Rīgā. Salona īpašniece ir mana augstskolas pasniedzēja, mūsdienīga sieviete, interesants cilvēks ar savu redzējumu un savā sfērā profesionāle. Es un kursabiedrs “iekritām viņai sirsniņā” studiju laikā, radās ļoti labs kontakts. Tāpēc pēc studiju beigām viņa mums abiem piedāvāja strādāt kopā ar viņu pie dažādiem individuāliem projektiem viņas uzņēmumā.

Kā paiet Tava darba diena?

Esmu mēbeļu projektētāja un interjera dizainere. Zīmēju mēbeles no nulles līdz gala procesam, piemeklēju furnitūru un izstrādāju interjera projektus. Pārsvarā strādāju pie privātajiem projektiem, publiski pieejamais objekts būs topošais notāra birojs Jēkabpilī. Esam jau “finiša taisnē”, plānojam, ka septembrī, oktobrī viss būs gatavs. Ļoti lietišķs, moderns, lakonisks birojs, kas atbilst mūsdienu dizaina stilam. Manu darba rezultātu publiski var redzēt arī Šokolādes muzejā Pūrē. Tur mans kurss no EKAs kolektīvi izstrādāja interjera dizainu muižas ēkas pirmajam stāvam un pagrabstāvam, kur ir ierīkots Pūres šokolādes muzejs. Tas bija studiju prakses projekts 3.kursa laikā. Ikdienā strādāju dažādās vietās, darbojos vairākos projektos, bāzes ir Rīgā, Mārupē, Salaspilī, Ikšķilē. Iznāk daudz braukāt. Darbs ir ļoti interesants, dažreiz, zīmējot vai rasējot, paiet visa nakts, bet nogurusi nejūtos. Pārsvarā izstrādāju privātos projektos mēbeles, kāpnes, virtuves un interjera elementus. Strādājot pie privātiem projektiem, laiks paiet ātri, jo katrs darbs ir individuāls.

Vai Tu savu nākotni saisti ar Rīgu?

Nākotnē sevi redzu pa vidu starp Rīgu un Latgali. Rīgā sevi redzu vēl četrus, piecus gadus, ne vairāk. Mans sapnis, vīzija ir atrast vecu lauku māju pie ūdenstilpnes, kuru pati varētu pārprojektēt un renovēt, lai pārveidotu par skaistu atpūtas vietu un kafejnīcu. Tā būtu vieta, kur pilsētniekiem būtu iespēja aizbēgt no pilsētas un mierīgi atpūsties pie dabas. Ja vēl varētu to savienot ar dizaineres darbu, tad būtu ideāli.

Tikšanās noslēgumā apspriedām kādu spēli un tās radītās iespējas apmeklētāju piesaistīšanai noteiktos objektos.

Vai Jūs zināt, kas ir Geocachings vai latviski - Slēpņošana? Tiem, kuri vēl nezina (arī es līdz sarunai ar Ilzi biju tikai “pa ausu galam” dzirdējusi par šo spēli) paskaidrojums no Vikipēdijas : “Tā ir nodarbe brīvā dabā ar GPS vai citiem navigācijas paņēmieniem, kuras mērķis ir visā pasaulē izvietot un meklēt konteinerus (sauktus par geoslēpņiem (angļu: geocache, cache))….Slēpņošana parasti tiek aprakstīta kā “augsto tehnoloģiju paslēpes”. Tai ir daudz kopīgu iezīmju ar orientēšanos, bagātību medībām…

Kopš 2013. gada 8. janvāra Geocaching.com lapa ir pieejama arī latviešu valodā. Geoslēpņi šobrīd ir vairāk kā 100 valstīs visā pasaulē, visos septiņos kontinentos, ieskaitot Antarktīdu.”

Ilze pati ir iesaistījusies šajā spēlē un dažreiz ar draugiem nedēļas nogalēs dodas meklēt slēpņus. Kad tiks atrasti 200 geoslēpņi, viņai būs tiesības ievietot savu slēpni arī Andrupenes lauku sētā.

Ilze, šobrīd Tu ļoti aktīvi uzturi saikni ar dzimto vietu, palīdzi piesaistīt muzejam “Andrupenes lauku sēta” apmeklētājus, rīkot pasākumus, aktīvi darbojies pašu dibinātajā kultūras un mākslas biedrībā ”TEIRA LATGOLYS MUOKSLA”. Vai ar laiku saikne nezudīs?

Saknes nepazūd, un saikne noteikti saglabāsies. Galvenais - nesēdēt uz vietas!

Paldies, Ilze! Veiksmi Tev!

Iveta LEIKUMA

*Raksts tapis Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta “Latgale - Rīga - Latgale” ietvaros.