Fantastiskie jaunieši-1

  • Projekti
  • 13.12.2016 12:12
  • 395 skatījumi
img

Guntis Japiņš ir zinātnieks. Absolvējis Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Materiālzinātnes un lietišķās ķīmijas fakultāti. Ieguvis maģistra grādu. Šobrīd nodarbojas ar pētniecisko darbu RTU labaratorijā. Dzīvo Rīgā. Dejo Krāslavas Kultūras nama tautas deju kolektīvā “Raita” un LU kolektīvā “Dancītis”, Rīgā.

Guntis ir dzimis, audzis un mācījies Krāslavā. Viņa tētis nāk no Izvaltas, mamma no Skaistas puses. Dzimtās vietas skaisto dabu, teiksmainās ozolu audzes vecāsmātes dzīvesvietas tuvumā Skaistas pagastā, ezerus un Daugavu pie Krāslavas, abi ar brāli iemīlējuši jau bērnībā.



Par to mēs arī runājām, tiekoties Rīgā. Aicināju Gunti pastāstīt par deju gaitu sākumu, par to, kas viņu saista dejošanā, kas ir tas, kas liek mērot tālo ceļu uz mēģinājumiem Krāslavā, par to, ko viņš dara Rīgā un par galveno – vai Guntis plāno atgriezties Latgalē?



Sāku dejot bērnudārza vecumā, - saka Guntis. Mana pirmā deju skolotāja bija Inta Beikule. 2000. gadā piedalījāmies VIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkos. Saklausījušies par to, cik Rīgā būs grandiozi un skaisti, pirmo reizi turp braucām sajūsmas pilni. Sākums gan nebija tik brīnišķīgs, kā bijām mājās izsapņojuši. Mūs izvietoja Rīgas skolā, kuras projekts bija identisks mūsu Krāslavas pamatskolai, tikai, salīdzinot ar mūsējo, Rīgas skola bija diezgan “noplukusi”. Sagadījās arī tā, ka mūsu kolektīvu izmitināja klasē, kas skolā atradās tieši turpat, kur mūsu klase Krāslavā. Tas nu pavisam nebija tas, par ko bijām sapņojuši. Iespaidu vēl paspilgtināja lietus un dubļi mēģinājumu laikā. Tomēr pats gatavošanās process un svētku kulminācija lika aizmirst pirmos negatīvos iespaidus un svētki palika atmiņā kā lielisks pasākums. Mājup braucot, visu ceļu dziedājām.



2008. gadā XXIV Vispārējos latviešu Dziesmu un XIV Deju svētkos piedalījos jau “Raitas” sastāvā.”



Tie jau bija pieaugušo svētki.



Protams, bijām jau gandrīz pieauguši, mums jau bija cita veida ballītes un izklaides. Piedalīšanās tik liela mēroga svētkos, kopā būšana, ļoti saliedēja kolektīvu. Rīdzinieki mūs pat apskauda par šo iespēju – mēģinājumu laiku pirms svētkiem pavadīt visam kolektīvam kopā. Rīdzinieki uz mēģinājumiem brauca katrs no savām mājām. Esmu pateicīgs kolektīva vadītājai Valdai Timulei, kura pirms gada uzaicināja mani atsākt dejot “Raitā”. Daru to ar prieku. Mūsu mērķis ir piedalīties Dziesmu un deju svētkos, kas notiks Latvijas simtgadē.



“Raitā” tu biji pārtraucis dejot, jo pēc ģimnāzijas turpināji mācīties RTU. Šobrīd tu esi ieguvis maģistra grādu materiālzinātnē un strādā savā specialitātē. Kas tevi pamudināja šādai izvēlei?



Interesi par šo jomu – materiālu pārstrādi, manī izraisīja pārdomas par mūsu planētas piesārņotību, par iespēju to mazināt, pārstrādājot otrreizējās izejvielas. Konkrēti mani interesēja plastmasas pārstrāde. Ar padomu par tālākajām studijām palīdzēja Krāslavas Valsts ģimnāzijas ķīmijas skolotājs Harijs Misjūns. Strādāt RTU laboratorijā sāku paralēli studijām. Tas daudz palīdzēja arī mācību procesā. Šobrīd strādāju pie viena no saviem augstskolas pasniedzējiem.



Vai tā bija vienīgā ideja mācību turpināšanai? Citas iespējas nevēlējies izmēģināt?



Bija vēl doma stāties Latvijas Jūras akadēmijā. To arī vecāki atbalstīja. Nokārtoju iestājeksāmenus, bet budžeta grupā netiku. Rīgas Tehniskajā universitātē tiku budžeta grupā. Tas arī izšķīra turpmāko mācību likteni.



Jūra no Latgales diezgan tālu. Kā radās doma par darbu, kas saistīts ar jūru?



Mani aizrāva tehnika. Domāju, varētu būt mehāniķis. Tas mani arī šobrīd interesē. Esot mājās, Krāslavā, “ņemos” ar savu motociklu “Jawa”.



Šobrīd tu esi pabeidzis studijas, bet strādā Rīgā. Vai ir cerība, ka tu atgriezīsies dzimtajā pusē? Vai Latgalē var atrast darbu tavā specialitātē?



Patiesībā es meklēju šādu iespēju. Daugavpilī ir uzņēmumi, kas darbojas atkritumu pārstrādes jomā. Labprāt kādā no tiem strādātu.



Ļoti ceru, ka tev izdosies! Bet pagaidām tu vēl esi Rīgā. Kādas šeit ir tava brīvā laika aktivitātes?



Dejoju Latvijas Universitātes tautas deju kolektīvā “Dancītis”. Tagad varu teikt, ka man patīk dejot, patīk komunikācija ar cilvēkiem. Divreiz nedēļā ir mēģinājumi. Tas ir arī labs fiziskais treniņš. Esmu Preiļu bataljona zemessargs. Arī tas prasa noteiktus laika resursus, diezgan daudz laika pavadu ceļā. Man piedāvāja pāriet tuvāk Rīgai, bet atteicos – esmu uzticīgs Latgalei (Guntis smaida).



Vai tavas mājas ir Latgalē?



Grūti pateikt. Idejiski jā, praktiski par mājām saucam vietu, kur abi ar draudzeni dzīvojam. Šobrīd tas ir Rīgā. Šeit ir darbs, bet vispār dzīve lielpilsētā mūs nesaista. Laiks te skrien tik ātri, viss notiek steigā. Krāslavā ir mani draugi vēl no skolas laikiem, ir tik skaista daba – daudz ezeru, Daugava tur ir skaistāka.



Rīgā ir vairāk iespēju atrast izklaides katrai gaumei.



Bet ne jau katru vakaru izklaidēsies. Var arī no Krāslavas atbraukt tieši uz to pasākumu vai izrādi, kuru vēlies noskatīties. Pirms pāris nedēļām skatījāmies baleta izrādi “Riekstkodis”, satikām tur krāslaviešus.



Līdz baletam ir jāizaug. Tās jau ir nobriedušu personību vajadzības. Bet ko tu domā par jauniešu izklaides iespējām Krāslavā? Kā tu savā laikā izklaidējies?



Kaut arī man nav muzikālās izglītības, mūzikas instrumenti un to spēle interesēja. Vecātēva mājās atradu ermoņikas un patstāvīgi iemācījos spēlēt. Pēc tam kādu laiku spēlēju bungas grupā “Stage Divers”. Lai netraucētu kaimiņiem, mēģinājumi notika pie manis garāžā. Tagad puiši no mūsu grupas tālu tikuši. Jānis Drēģeris kļuvis populārs.



Krāslavā biju arī jaunsargs. Pateicoties mūsu jaunsardzes instruktoram Jurim Jermakam, kurš mani iedvesmoja, vēlāk iestājos Zemessardzē.



Ar ko nodarbojas tavs brālis?



Edgars ir robežsargs. Nu jau virsnieks. Šobrīd mācās Daugavpils universitātē, apgūst zviedru valodu. Jau skolas laikā bija gudrs un attapīgs puisis. Man prieks par viņu.



Divi puikas ģimenē – vecākiem nebija viegli. Ko viņi uzskatīja par svarīgu jūsu audzināšanā?



Vecāki neko neuzspieda. Mums bija draudzīgas, koleģiālas attiecības. Man bija iekšēja sajūta, ka es nedrīkstu darīt to, par ko maniem vecākiem būtu jākaunas. Arī par to, ka smēķēšana un alkohola lietošana nav laba lieta, mums nevis lasīja lekcijas, bet lika pašiem noprast. Tā es ne reizi nepamēģināju dūmu garšu. Apbrīnoju mammas spēju nejaukties mūsu dzīvē pēc pilngadības sasniegšanas. Kādreiz gadījās aizmirst pabrīdināt, ka aizkavēšos un ieradīšos ļoti vēlu. Mamma nezvanīja un netaujāja, kur es esmu un ko daru, tikai no rīta sapratu, cik ļoti viņa bija par mani uztraukusies.



Kas tevi dara laimīgu?



Esmu laimīgs darot to, kas man patīk. Tā ir arī dejošana. Esmu pārliecinājies, ka tas gan uzlabo omu, gan arī fiziski uzlabo pašsajūtu. Ja ir bijis nogurums, pēc mēģinājuma jūtos labāk. Jūtos laimīgs arī tad, kad varu veltīt laiku saviem vaļaspriekiem – mūzikai un motociklam.



Vai tu tagad dzīvo tā, kā tu vēlies?



Aizvien jau liekas, ka labākais vēl priekšā. Svarīgi ir precīzi noformulēt savas vēlmes. Es to vēl neesmu izdarījis, tāpēc ir uz ko tiekties. Jau minēju, ka vēlos dzīvot Latgalē. Ideāli būtu dzīvot lauku mājās netālu no pilsētas un savienot to ar darbu savā specialitātē.



Ko tu domā par šī brīža situāciju Latvijā? Ir tik daudz negatīvā cilvēku sarunās. Tiek kritizēta valdība, deputāti. Kāds ir tavs viedoklis par notiekošo?



Mani uztrauc tas, ka mēs paliekam aizvien mazāk. Es sekoju līdzi Krāslavas novada statistikai. Pēdējos četrus gadus mirstība krietni apsteidz piedzimušo skaitu. Ja vēl ņem vērā aizbraucējus, statistika izraisa skumjas. Tiek būvētas dārgas koncertzāles, dažādas atpūtas un izklaides vietas. Kāpēc netiek būvētas rūpnīcas un pārstrādes uzņēmumi? Ja tiek radītas darba vietas, tad Rīgā un ap Rīgu. Tagad runā par uzbrukuma draudiem. Cilvēku arī bez ārējiem draudiem kļuvis ievērojami mazāk. Par to ir jādomā.



Piekrītu. Mūsu Krāslava ir sakopta un skaista, bet paliek aizvien mazāk cilvēku, kas šo skaistumu bauda. Jau iepriekš ar Ilzi Andžāni runājām par to, ka pašvaldības prioritātei ir jābūt darba vietu radīšana. Bet īstenībā, nedzīvojam jau mēs tik slikti, kā daži čīkst. Varbūt vienkārši pietrūkst aktivitātes un saliedētības.



Jā. Cilvēki pārsvarā ir pasīvi. Netiek izmantotas visas tās iespējas, kādas tiek piedāvātas. Bet katram ir izvēle – darīt vai nedarīt.



Kāds būtu tavs vēlējums Latgales jaunatnei?



Novēlu katram iespēju darīt to, kas sagādā prieku, dara laimīgu. Un, ja dodaties prom no Latgales, neaizmirstiet savu dzimto pusi!



Paldies par sarunu! Uz tikšanos Latgalē!



Iveta Leikuma



 * Raksts tapis Latvijas Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta “Latgale - Rīga  - Latgale” ietvaros.