Fantastiskie jaunieši

img

“Viņi visi ir īpaši un fantastiski” tā par saviem Krāslavas kultūras nama tautas deju kolektīva “RAITA” jauniešiem saka vadītāja Valda Timule.

“Pēc iespējas, bet ne retāk kā reizi vai divas mēnesī, viņi brauc no Rīgas uz Krāslavu, lai piedalītos mēģinājumos, gatavotos skatei, un vienā no “RAITAS” trīs sastāviem piedalītos XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos 2018. gadā, Latvijas simtgadē,” turpina Valda “Tas ir kaut kāds fenomens. Viņiem ir tāda atbildība! Dejošana kolektīvā jau nav tikai dejas iemācīšanās. Šeit veidojas spēja strādāt komandā. Te nevar tā – es šodien negribu nākt, gan jau iztiks bez manis. Te nevar iztikt. Deja neizdosies, ja kaut viena pietrūks. Kāds tad paliks bez pāra. Deju kolektīvā tradīcijas netiek uzspiestas, bet dabīgā veidā pāriet no vienas paaudzes nākošajā. Jaunieši šeit ļoti daudz iegūst paši priekš sevis. Tas daudz dod viņu tālākai dzīvei.”



Kad vaicāju, kuru no jauniešiem viņa ieteiktu intervijai, vadītāja atbild – katru no viņiem. Tie ir Ilze Andžāne, Kārlis Ļaksa, Marta Krilova, Guntis Japiņš, Māris Saksons, Sendija Čiževska, Vladimirs Fjodorovs, Artūrs Bondars, Anna Lisenoka, Agnese Sauleviča, Artūrs Bondars-Naruševičs un Līga Krasņikova.



Sarunā uzzinu, ka 2013. gadā no “RAITAS” aizgāja lielākais dejotāju sastāvs. Pārsvarā jaunieši devās studēt uz Rīgu.



Ar ko izskaidrojams, ka reiz šķīrušies no kolektīva, jaunieši tomēr atgriezās?



 “Gluži šķīrušies mēs nebijām,” saka Valda Timule „kuram bija vēlme uzdejot kādā koncertā, tie ieskrēja mēģinājumos biežāk, bet 2015. gada rudenī dejotāji paši izdomāja, ka 2016. gadā vēlas nosvinēt “RAITAS” 15 gadu jubileju ar lielu koncertu.  Lai tam sagatavotos, tie, kuri bija devušies uz Rīgu, veselu gadu braukāja uz mēģinājumiem. Pēc jubilejas koncerta ieminējos: “Līdz simtgades svētkiem palikuši divi gadi, strādājam tālāk!” Es apbrīnoju, kā viņi visu var apvienot. Piedāvāju - varbūt Rīgā varētu noīrēt kādu telpu mēģinājumiem, lai viņiem nav jābraukā, bet viņi atteicās. No šī sastāva tikai divi jaunieši “iepauzēja”, pārējie turpina, divi ir atveduši līdzi savas “otrās pusītes”. Uz vietas ir Armands Galejs, Jevģēnijs Petunovs, Daugavpilī Kristaps Pauniņš, Aigars Saksons, tepat Krāslavā ir atgriezies Miķelis Geiba, Jānis Danovskis. Mums, protams, ir “Napoleona plāni” - ar trīs “RAITAS” sastāviem piedalīties skatē. Šobrīd mēs tam gatavojamies.”



Man bija iespēja vērot dejotāju mēģinājumu trīs stundu garumā. Kā teica Valda Timule, redzēt “melno” darbu. Darbu, kura rezultātā top skaistums, kas iepriecina un iedvesmo. Kad viņi koncertos dejo uz skatuves – raitā solī un mirdzošām acīm, līdz šim pat iedomāties nespēju, cik sviedru ir jāizlej un smagi jāstrādā, lai rezultātā ar vieglumu izdejotu sarežģītos deju rakstus. Nāciet uz koncertiem, dejas svētkiem un aplaudējiet! Viņi ir to pelnījuši – skatītāju sajūsmu un aplausus, jo ko gan citu mēs varam dot pretī? Kā savādāk varam pateikties par šo cilvēku pašatdevi?



Pirms mēģinājuma man bija iespēja aprunāties ar vienu no “Raitas” dejotājiem - Kārli Ļaksu. Kārlis ir Rīgas Tehniskās universitātes Būvniecības inženierzinātņu fakultātes pēdējā kursa students.



Ko tu dari Rīgā ārpus mācībām?



Pēdējā laikā Rīgā citām aktivitātēm paliek aizvien mazāk laika. Manas ārpus mācību laika aktivitātes vairāk saistās ar Krāslavu. Rīgā labprāt apmeklēju hokeja spēles. Tas ir tas, kas man ļoti patīk Rīgā – pieejamie lielie sporta pasākumi un spēles.



Vai tāpēc izvēlējies turpināt mācības Rīgā nevis kādā no reģionālajām augstskolām?



Man vienmēr bija vēlme studēt tieši Rīgas Tehniskajā universitātē. Uzskatu to par vienu no labākajām augstskolām Latvijā.



Vai jau ir skaidrs, ko darīsi tālāk?



Strādāšu būvniecības jomā.



Vai atgriezīsies Latgalē?



Ja būs iespēja strādāt labā darbā Krāslavā vai Daugavpilī, labprāt to darīšu.



Ko tev nozīmē – labs darbs?



Stabils atalgojums, interesants darbs. Tas arī ir pats galvenais.



Ja tev piedāvātu Krāslavā šiem kritērijiem atbilstošu darbu, vai tevi apmierinātu šeit esošās iespējas pavadīt brīvo laiku?



Jā, es labprāt dzīvotu Krāslavā. Man vairāk patīk šī “mierīgā” dzīve mazpilsētā, nekā lielpilsētu stress. Man šeit pilnīgi pietiek sabiedrisko aktivitāšu un kultūras baudīšanas iespēju. Ja kaut kas nav pieejams šeit, ne tik tālu atrodas Daugavpils vai Rēzekne. Arī līdz Rīgai – četru stundu brauciens. Mūsu globalizācijas likmetā tas nav daudz.



Pēc mēģinājuma aicināju uz sarunu Ilzi Andžāni. Ilze ir ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Universitātes (LU) Sociālo zinātņu fakultātē, šobrīd studē maģistrantūrā Diplomātiju, strādā par vecāko referenti Aizsardzības ministrijā. Vēl Ilze darbojas LU studentu teātrī un ir iestājusies Zemessardzē.



 “Šobrīd es sevi izaicinu dažādās lietās,” saka Ilze. “Izaicinu sevi, lai saprastu, ko es varu un ko nē.”



Kas tevi ir izveidojis tādu, kāda tu esi?



Protams, no paša sākuma – vecāki, ģimene. Jau bērnudārza laikā viņi mani aizveda uz mūzikas skolu. Tobrīd man likās, ka es to ļoti gribu. Sāku mācīties vijoļspēli. Kā jau visiem bērniem, arī man pienāca brīdis, kad bija zudusi vēlēšanās apmeklēt nodarbības mūzikas skolā. Novērtēju to, ka vecāki mani nepiespieda turpināt. Īsu brīdi bija pauze, bet tad es turpināju, jo tā bija mana iniciatīva. Es pati to gribēju. Atsāku spēlēt vijoli, pabeidzu vijoles klasi, tad turpināju mācības saksofona klasē. Sanāca tā, ka beidzu Mūzikas skolu divas reizes. Paralēli mācībām darbojos skolas parlamentā, teātra pulciņā, dejoju tautas dejas, dziedāju korī un vokālajā ansamblī “Krāslaviņa”, kā arī iesaistījos sporta pulciņos. Ņēmu visu, ko piedāvāja vide. Man apkārt bija “īstie” cilvēki, kas neliedza darīt to, ko es vēlējos un mani atbalstīja. Man ļoti patika tas, ka jau pamatskolā dažādo aktivitāšu vadītāji mums ļoti daudz ko atļāva darīt pašiem. Mūzikas skolā saksofonspēles skolotājs Jānis Greckis ļāva spēlēt to, ko es pati gribēju - toreiz sirdij tuvāka bija džeza mūzika, mazāk klasiskā. Es darīju to, kas man sagādāja prieku. Mani neviens nespieda. Varu atkārtoties – man līdzās bija tie cilvēki, kas manu “darīšanas apetīti” nesamazināja. Tieši otrādi – palielināja. Arī priekšmetu skolotāji nepārmeta, ka daudzo ārpusstundu aktivitāšu dēļ, mazāk laika veltīju mācībām, bet visu izdevās sabalansēt, lai sasniegtu tādu rezultātu, kas sagādā prieku gan sev, gan citiem.



Vecākiem esmu pateicīga arī par to, ka mani pieradināja pie darba. Protams, bērnībā kaut ko nācās darīt “gariem zobiem”, bet tagad es darbu izbaudu, strādāju ar prieku.



Vai tu esi vienīgais bērns ģimenē?



Nē, man ir divi jaunāki brāļi, kuri ir tikpat aktīvi. Viņi vairāk gan pievērsušies sportam – ļoti labi spēlē basketbolu. Cenšos viņus atbalstīt apmeklējot basketbola spēles. Esmu kļuvusi par kaismīgu basketbola fanu.



Šobrīd tu strādā un mācies Rīgā. Cik bieži izdodas satikties ar ģimeni?



Diezgan reti. Ļoti daudz laika aizņem studijas. Bet tad, kad tiekamies, ir svētku sajūta. Brīvdienas paiet ļoti ātri – savu daļu paņem mēģinājumi “Raitā”, jāapciemo arī vecvecāki.



Tu tagad esi vairāk rīdziniece vai tomēr krāslaviete?



Esmu krāslaviete. Es Rīgā nejūtos mājās. Esmu tur, lai mācītos. Šobrīd saista arī darbs. Citādi es sevi nesaistu ar galvaspilsētu. Krāslavā es jūtos labāk. Kad es saku “mājas”, es domāju – Krāslava.



Kas tieši liekas nepievilcīgs Rīgā?



Steiga. Tur jūtos kā tādā ritenī, kurā jāgriežas bez iespējas atpūsties. Tas ir grūti. Man patīk tā – kad es kaut ko daru, tad daru to izbaudot. Man tur pietrūkst miera, ko varu gūt šeit, mājās. Es agrāk nevarēju iedomāties, ka man tādu baudu sagādās dārza ravēšana, rušināšanās pa zemi. Tikai šeit es varu atpūsties pilnvērtīgi. Kad ir miers un klusums, kad esmu pati ar sevi. Neatsverama atpūta ir pirts rituāls. Pirms dzīves Rīgā nebiju pat iedomājusies, kā es pēc tā visa ilgošos.



Vai tu plāno atgriezties Krāslavā pēc mācību beigšanas?



Šobrīd es zinu, ka kaut kad atgriezīšos. Varbūt tas nebūs tuvākajā laikā. Varbūt pēc 10 vai 20 gadiem, bet es zinu, ka tas būs. Esmu dzirdējusi, ka Krāslavā trūkst darba vietu. Pati vēl neesmu meklējusi, tāpēc nezinu, vai tā ir. Domāju, ka no pašvaldības puses galvenais uzdevums ir investēt tieši darba vietu radīšanā un uzņēmējdarbības atbalstīšanā. Šobrīd te ir laba infrastruktūra, bet kāds ir tās mērķis? Prioritātei jābūt jaunu darba vietu radīšanā. Rīgā esmu runājusi ar daudziem jauniešiem, kas nākuši tieši no Krāslavas – viņi ir gatavi atgriezties, ja te būs darbs. Varbūt veselības joma varētu būt tā, kurā investējot, varētu radīt jaunas darba vietas. Piemēram, piešķirot jauniešiem, kuri studē medicīnu, pašvaldības stipendijas.



Jā, ne katrs var būt uzņēmējs un sava uzņēmuma vadītājs.



Tieši tā. No otras puses – varbūt jauniešiem ir pārāk lielas ambīcijas. Ir vēlme maz darīt un daudz saņemt. Bet, vai vienmēr ir nepieciešama tā lielā nauda? Manuprāt, ja iemācās pareizi tērēt, te var dzīvot arī ar ne tik lieliem ienākumiem. Salīdzinoši ar Rīgu, šeit dzīvošanas izdevumi ir mazāki.



Piekrītu. Piemēram – pārtika. Rīgā tādus bioloģiskos produktus, kādus paši varam izaudzēt vai iegādāties no lauksaimniekiem, es nevarētu atļauties nopirkt.



Klausoties tevī, saprotu, ka nakamais jautājums ir lieks, bet tomēr – vai tad, kad vēl nebiji devusies uz Rīgu, tev pietika Krāslavā piedāvāto aktivitāšu un iespēju sevi realizēt? Ne reti nākas dzirdēt, ka Krāslavā nav ko darīt.



Man pilnībā pietika. Bija lietas, ko es pat neizmēģināju. Bija iespēja iestāties Jaunsardzē un Sporta skolā, to es neizmantoju. Manas dienas tāpat bija diezgan aizpildītas. Es domāju, ka arī šobrīd Krāslavā ir ļoti daudz ko darīt. Šeit ir iespējas par velti saņemt to, par ko Rīgā cilvēki maksā bargu naudu. Lai Rīgas bērni varētu dejot tautas dejas vai, piemēram, spēlēt baskebolu, pirmkārt, ir milzīga atlase. Ne katram, kurš to grib, ir iespēja ar to nodarboties. Krāslavā jebkurš varētu atrast sev nodarbošanos brīvajā laikā, pie tam, ne tikai bērni, bet jebkuras paauzes cilvēki. Tas ir atkarīgs no tā, vai tu pats meklē. Ja tu gribi tikai īdēt un čīkstēt, tad tu to arī darīsi.



Mēs pie tā vienmēr nonākam sarunās ar cilvēkiem, kuri paši ir aktīvi. Es nezinu, vai tur kaut ko var mainīt un vai vajag censties mainīt. Esmu mēģinājusi, bet tas, kurš čīkst, vienmēr atradīs iemeslu čīkstēt, tas, kurš vēlas darboties, vienmēr atradīs iespēju to darīt. Piemēru ir ļoti daudz. Kaut vai - Krāslavas pensionāri.



Jā, mūsu pensionāri ir apbrīnas vērti. Viņi gan dzied, gan dejo, koncertē un kādas balles rīko! Kaut vai mana ome Alīda Andžāne, kura vada gan senioru tautas deju kolektīvu “Senči”, gan arī Eiropas deju kolektīvu “Mežrozīte”. Dažbrīd man liekas, ka viņa ir aktīvāka nekā es. Tad es pa jokam pajautāju: “Nu, ome, tu atkal dauzies pa pasauli?” Es domāju, mums, jaunajai paaudzei, jāņem no viņiem piemērs.



Ko Tu novēlētu jauniešiem Krāslavā, kuri vēl mācās un domā par savām iespējām nākotnē?



___



Turpinājums sekos.



Iveta LEIKUMA