Fantastiskie jaunieši-2

Nesen vēl arī deju skolotāja Garkalnes pirmsskolas iestādē. Lielās mācību slodzes dēļ no šī darba gan nācās atteikties.

Protams, šis mācību posms ir ļoti saspringts, un esmu pateicīga, ka Marta tomēr atrada iespēju, lai tiktos sarunai par to, kā, atrodoties Rīgā, nezaudēt saikni ar dzimto vietu, kā spēt apvienot mācības un darbu Rīgā ar dejošanu Krāslavas kultūras nama tautu deju ansamblī “Raita”.

“Sāku dejot jau bērnudārzā,” stāsta Marta. “Mans partneris bija Kristaps Pauniņš. Nodejojām ar viņu pārī līdz pat 12. klasei. Smējāmies, ka varam jubileju svinēt. Kopš sāku dejot, nebija neviena gada, kad es to nedarītu. Tautu dejas sāku dejot pamatskolā pie Alīdas Andžānes, pēc tam ģimnāzijā pie Valdas Timules. Dejoju ģimnāzijas “Rakaros”, pēc tam “Raitā.” Vidusskolas sākumklasēs paralēli sāku dejot pie deju skolotājas Lidijas Trušeles. Tur vairāk dejojām modernās dejas.  “Raitā” šobrīd pamatsastāvā nedejoju, bet, ja ir vajadzība, izpalīdzu, kādu aizvietojot. Uz mēģinājumiem, sakarā ar lielo mācību slodzi, šobrīd tieku retāk.

Vai tava izvēle – profesija, kas saistīta ar deju, ir jau no bērnības izlolota?

Nē. Bērnībā vēlējos kļūt par bankas darbinieci, jo ļoti patika mammas darba vieta. Vēl bija dažādas citas vēlmes. Dejai ar lielāku interesi pievērsos tad, kad sāku dejot pie Lidijas Trušeles. Mani saistīja tas stils, ko tagad saucam par laikmetīgo deju. Es sapratu, ka tas man ļoti patīk un es gribu to darīt. Vecāki sākotnēji neatbalstīja manu ieceri, jo kā jebkuriem vecākiem, kas rūpējas par bērniem, viņiem gribējās, lai es apgūstu kādu “nopietnu” profesiju.  Biju jau iesniegusi dokumentus Daugavpils Universitātē, lai kļūtu par matemātikas skolotāju. Tomēr, nolēmu pamēģināt iestāties tur, kur sauca sirds. Norunājām ar vecākiem, ka iekļūstot Latvijas Kultūras koledžas budžeta grupā, varēšu palikt mācīties Rīgā. Man tas izdevās.

Tu mācies deju jau sešus gadus. Tās ir pamatīgas zināšanas!

Jā, katra skola ir devusi savu ieguldījumu. Kultūras koledžā guvu ļoti pamatīgas zināšanas tieši dejas tehnikā. Katram deju skolotājam ir jābūt fiziski sagatavotam, jāspēj audzēknim parādīt, kā tehniski pareizi izpildīt kustību. Tieši to apguvu koledžā. RPIVA sniedz akadēmisko izglītību.

Mācību prakse man ir Indras Mākslas un mūzikas skolā. Kvalifikācijas darbu, beidzot bakalaura studijas, veidoju sadarbojoties ar Indras un Rīgas jauniešiem, maniem kursa biedriem. Viņi ir priecīgi, ka būs iespēja aizbraukt uz Latgali. Par Krāslavas novada ainaviski skaisto dabu, Krāslavas pilsētu, viņi ir dzirdējuši ļoti labas atsauksmes. Tāpēc sadarboties piekrita ar prieku. Arī Latgales jauniešiem tas būs ieguvums.  Laikmetīgā deja ir jaunums ne tikai Latgalei, tā ir jaunums arī Rīgā. Esmu arī nedaudz uztraukusies, domājot par to, kā mans kvalifikācijas darbs tiks uzņemts Krāslavā. Visticamāk, ka būs cilvēki, kas to vispār nesapratīs. Dažiem laikmetīgā deja liekas dīvaina, nesaprotama. Tās nav kustības, kādas esam pieraduši redzēt tautas dejās. Laikmetīgā deja tiek dejota uz izjūtām, cilvēks ar kustību palīdzību izsaka savas emocijas, tās nāk it kā no cilvēka „iekšējās” būtības.

Saprotu, par ko tu runā. Pagājušajā vasarā Lūznavas muižā apmeklējām pasākumu “Mākslas pikniks”. Tur es laikmetīgo deju pirmoreiz vēroju klātienē. Sajūtas tiešām ir neaprakstāmas. Pirmkārt, apbrīnoju dejotāju fizisko sagatavotību. Bija tādas kustības, kas likās nereālas. Bija šoks, bet biju arī sajusmā.

Kad varēsim novērtēt tavu darbu?

Ja viss sanāks, kā ir ieplānots, tad 2017. gada 22. aprīlī.

Vai tavi nākotnes plāni ir skaidri iezīmēti?

Drīzāk nē. Nākotnē es gribu būt deju skolotāja, bet šobrīd es vēl gribu dejot pati. Es saprotu, ka man, kā dejotājam, ir jāaug. Man piedāvā deju skolotājas darbu. Bet es saprotu, ka vēlos vēl turpināt mācīties, pilnveidoties. Ja varētu savienot darbu Latgalē ar tālākām mācībām, būtu ļoti fantastiski, bet tomēr – attālums ir par lielu...

Tu jau ievērojamu laiku “dzīvojies” pa Rīgu. Vai esi pieradusi? Ko tu sauc par mājām?

Pirmo laiku ļoti gribējās uz mājām, praucu uz Latgali jau pirmajās brīvdienās. Ar laiku pieradu, kad sāku Rīgā arī strādāt, vairs fiziski nevarēju tik bieži izbraukāt. Latgalē, mājās, es atpūšos. Rīgā visu laiku paņem darbs un mācības. Šeit ir tā kā tādā vāveres ritenī. Krāslavā es jūtu, kā rit laiks. Rīgā šī laika ritējuma izjūta zūd. No rīta sākas skrējiens un vakarā attopies, ka diena ir pagājusi...Ja skatās virspusēji, mājas ir šeit, kur es tagad dzīvoju. Bet īstās mājas man ir tur, kur ir mani tuvinieki, man mīļi cilvēki. Tā ir vieta, kur es labi jūtos. Tā pat var nebūt telpa. Tā ir atmosfēra – cilvēki un sajūtas kopā.

Kas tevi dara laimīgu?

Mani laimīgu var darīt pavisam vienkāršas lietas. Piemēram, no rīta, kad esmu labi izgulējusies, kad iedzeru garšīgu tēju... Pagājušajās brīvdienās, piemēram, piedalījos deju meistarklasē. Pirms tam man bija grūta nedēļa, pēc tam fiziskā slodze meistarklasē, biju pamatīgi pārgurusi, man sāpēja visas maliņas, bet vienlaicīgi es jutos tik laimīga! Šo izjūtu deva gandarījums par paveikto. Jebkas var darīt cilvēku laimīgu. Tas atkarīgs no dzīves perioda, no tā, kas tev tai brīdī ir nepieciešams. Droši vien, kā visiem cilvēkiem, esmu laimīga, kad man un maniem tuviniekiem viss ir kārtībā. Kad dzīve nesagādā pārāk lielus “kalnus” un “kritienus”. Kad ir nelieli “kalniņi”, tas ir normāli, citādi kļūtu garlaicīgi. Laimes izjūta ir atkarīga no paša cilvēka, viņa spējas saskatīt laimi, nepaskriet garām.

Kas būtu tie kritēriji, lai tu kādreiz atgrieztos Latgalē?

Ja tur būtu labi apmaksāts darbs, lielākas iespējas jauniešiem baudīt kvalitatīvu kultūras dzīvi. Man ir nepieciešams teātris, opera, labi koncerti. Ja tas viss būtu pieejams Latgalē, ja man būtu interesanti, es atgrieztos. Kāpēc nē? Bet šobrīd man jāturpina pilnveidoties un tam Rīgā ir lielākas iespējas.

Neskatoties uz aizņemtību, tu atrodi laiku dejot “Raitā”. Vai tev tas ir svarīgi? Kāpēc?

Jā, man tas ir svarīgi. Tur es esmu kopā ar cilvēkiem, ar kuriem kopā mācījos, kopā dejoju ļoti ilgu laiku. Es domāju, tas vienkārši ir forši, ka mēs varam satikties un turpināt dejot. Ir tāda lieliska kopības sajūta. Tas, ka mēs turamies kopā, ir labs piemērs jaunajiem dejotājiem. Kolektīvam ir arī kopējs mērķis – uzstāties XXVI Vispārējos latviešu Dziesmu un XVI Deju svētkos 2018. gadā.

Man bija iespēja vērot “Raitas” mēģinājumu. Tas bija pamatīgs darbs 3 stundu garumā.

Agrāk, kad es tikai dejoju, es pavisam savādāk skatījos uz mēģinājumiem, koncertiem. Tagad, kad deju skolotājs ir mana profesija, vērtēju visu citādi. Tagad 3 stundu mēģinājums man liekas normāli. Ideāli, ja tas notiktu 2-3 reizes nedēļā.

Saikne ar Latgali ir arī saikne ar dzimto vietu, vecākiem. Ko tavi vecāki uzskatīja par svarīgu tavā audzināšanā?

Protams, man ļoti pietrūkst saskarsmes ar maniem tuviniekiem. Es ilgojos pēc viņiem – pēc vecākiem un brāļa ģimenes, viņa mazās meitiņas.

Katrs vecāks audzina bērnu savādāk. Apgūstot pedagoģiju, to ievēroju. Pamanīju, ka ir vecāki, kas atdod bērnu bērnudārzā vai vēlāk – skolā un uzskata, ka ar to viņu pienākumi ir beigušies. Ja bērnam kaut kas neizdodas, vaino skolotājus.

Par laimi, mani vecāki nebija tādi. Vecāki man iemācīja visas lietas, kas jāzin katram cilvēkam – pieklājība, cieņa pret citiem cilvēkiem, viņu darbu, tā rezultātiem. Mani mācīja nežēloties, būt atbildīgai par to, ko es daru. Mani vecāki paši bija tādi un mūs ar brāli audzināja ar savu piemēru.

Pusaudža gados visiem liekas, ka vecāki neko nezina un neko nesaprot, bet jo vecāki kļūstam, jo vairāk novērtējam vecākus un to, ko viņi mums ir iemācījuši. Mums ar brāli viņi ir iemācījuši visu to labāko, kas mums ir.

Ļoti gribētos, lai mēs dzīvotu tuvumā viens otram, lai biežāk varētu ciemoties viens pie otra. Tā man pietrūkst. Saprotu, ka tuvinieki man ir pats svarīgākais dzīvē.

Kā ir ar patriotismu? Vai var teikt, ka esi patriote?

Es nevaru teikt, ka es tā skaļi un visur to deklarēju. Atrodoties ārzemēs ERASMUS programmā, bijām laimīgas satikt kādu, kas runā latviski. Nepazīstot cilvēku, uzskatījām viņu par savējo. Man patīk mūsu tradīcijas, svētki, mūsu amatnieku darinājumi, daudz mazu, mīļu lietiņu, kas saistās ar Latviju. Bet, tagad man liekas, tas viss tiek pārāk politizēts. Var teikt, ka man nepatīk tas, kā rīkojas mūsu valdība. Ir grūti to nosaukt par patriotisku rīcību. Tāpēc, laikam nevaru teikt, ka esmu 100% patriote.

Tu minēji piedalīšanos ERASMUS programmā. Pastāsti par to vairāk.

Mācoties RPIVA, 2.kursā 1.semestrī mēs, četras studentes, aizbraucām uz Itāliju. Dzīvojām Romā 6 mēnešus. Vairāk mācījāmies praktiskajās nodarbībās, jo itāļiem bija problēmas ar angļu valodu. Tā skola, kas uzņēma mūs, pirmo reizi bija iesaistījusies šajā jauniešu apmai’bas programma, tāpēc nācās saskarties ar dažādām problēmēm, bet neskatoties uz to, uzskatu to par ļoti vērtīgu pieredzi. Pirmkārt, itāļu kultūra ļoti atšķiras no mūsējās. Tur ir cita arhitektūra, citas tradīcījas, citas attiecības starp skolotājiem un audzēkņiem. Tas bija ļoti interesanti un saistoši.

Tavs novēlējums jauniešiem Latgalē.

Izmantojiet visas iespējas, kas jums tiek dotas! Varbūt tagad tu to nespēsi novērtēt, bet vēlāk sapratīsi, ka tas tev ir devis ļoti daudz. Sports, mūzika, māksla, tradīcijas, dažādi pulciņi – tas viss ir pieejams arī Latgalē. Ja neesi pārliecināts par to, kas tevi interesē vairāk, izmēģini kaut vai visu pēc kārtas. Varbūt kaut kas no tā tev ļoti iepatiksies.

Paldies par interviju. Novēlam panākumus!

Iveta LEIKUMA

 * Raksts tapis Latvijas Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta “Latgale - Rīga  - Latgale” ietvaros.