Nebaidīties sapņot

  • Projekti
  • 28.10.2016 17:13
  • 351 skatījumi
img

Par mājām es gribu saukt Latgali Ieva Jokste dzimusi 1998. gadā Indrā. Šobrīd ir Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes 1.kursa studente. Labie rezultāti, piedaloties Valsts vēstures olimpiādē, Ievai deva iespēju ārpus konkursa tikt uzņemtai augstskolā un studēt budžeta grupā. LTV1 erudītu konkursā “Gudrs, vēl gudrāks” viņa 2015. gadā nokļuva līdz finālam. Mācoties Krāslavas Valsts ģimnāzijā, kopā ar Ņinu Pizāni un Aivaru Dunski piedaloties nacionālajā debašu turnīrā 2016. gadā, ir iegūts Latvijas čempiones tituls debatēs.

Kad aicināju Ievu uz interviju, viņa atbildēja, ka tuvākajā laikā uz Latgali braukt nav ieplānots. Norunājām tikšanos Rīgā. Agrajā darbdienas rītā kafejnīcā bija omulīgi silti un mēs bijām vienīgās apmeklētājas, tāpēc mūsu sarunu neviens netraucēja. Tikai ik pa laikam Ieva ielūkojās pulkstenī, lai nenokavētu lekciju.




Ieva, cilvēki, kuri tevi pazīst un kurus uzrunāju, raksturo tevi kā ļoti aktīvu jaunieti. Kas ir tavs enerģijas avots?




Esmu bijusi aktīva, cik vien sevi atceros. Tas nāk no ģimenes. Vecāki mani ļoti atbalstīja, vienmēr mudināja darīt kaut ko vairāk, ne tikai sekmīgi mācīties. Kad šis “ritenis” bija iegriezts, tad jau aizgāja. Nevajadzēja vairs mudināt (Ieva smaida). Šie divi cilvēki – mamma un tētis  - man ir devuši visvairāk. Tas ir mans balsts. Māmiņa ir latviešu valodas un literatūras skolotāja Indras pamatskolā, bet tētis – robežsargs. Šobrīd tiekamies retāk, bet es zinu, lai arī kas notiktu, divi mīļi cilvēki Indrā mani atbalsta un “tur par mani īkšķus”. Tas man ir ļoti svarīgi. 



Kādos pulciņos tu piedalījies skolas laikā? 




Indras pamatskolā – visos iespējamajos. Pabeidzu arī Indras Mūzikas un mākslas skolu, gan mākslas, gan deju nodaļu. To uzskatu par visvērtīgāko no bērnu dienu aktivitātēm. Tas ir ļoti vērtīgi, ka Indrā ir šāda skola. Tad, kad es tur mācījos, dažkārt biju kaprīza un neapmierināta par izvirzītajām augstajām prasībām, taču tagad, kā saka – “noņemu cepuri viņu priekšā” par to, cik daudz un ar kādu entuziasmu, pacietību un radošumu viņi strādā. Es nevaru izcelt kādu vienu pedagogu, viss kolektīvs tur ir fantastisks!



Vai tas, ko esi apguvusi Mūzikas un mākslas skolā, tev noder?



Protams, ka noder. Neesmu nedz mūziķe, nedz māksliniece, nedz dejotāja un diez vai arī kādreiz būšu, bet tās ir tādas prasmes, kas palīdz radoši domāt, izteikties, pasniegt sevi. Tas ir ļoti noderīgi, kādreiz pašai uzzīmēt apsveikuma kartiņu svētkos. Atpūšoties kopā ar draugiem, arī deju prasme nav lieka.



Vai ir kāds skolotājs, par kuru tu varētu teikt, ka, arī pateicoties viņam, esi izveidojusies tāda, kāda esi tagad?



Jā, protams, pilnīgi noteikti. Krāslavas Valsts ģimnāzijā vairāki skolotāji tādi bija, bet visvairāk tā ir mana vēstures skolotāja Viktorija Nalivaiko. Viņa pasniedza mums vēsturi, politiku un filozofiju. Izcils pedagogs. Viņas ietekme ir skaidri redzama – es tagad studēju vēsturi. Tagad ļoti palīdz tas, ka es ģimnāzijā piedalījos debašu klubā. Tur es iemācījos pamatot savu viedokli, izteikties publikas priekšā un kur gan vēl var būt tik personīgi silta attieksme pret skolēniem no skolas administrācijas puses. Kad direktors mani uzrunāja par Saulīti, tiešām, kļuva siltāk. Ģimnāzijā bija ļoti interesanti. Pirmkārt – prom no mājām, kaut arī ne tik tālu, kā šobrīd, bet tomēr - jau sajūta, ka kļūsti pieaudzis.



Kāpēc tu izvēlējies studēt Rīgā, nevis reģionālajā augstskolā?



Man to jautā diezgan bieži. Ir grūti atbildēt. Vienmēr esmu zinājusi, ka gribu studiju gadus pavadīt Rīgā, izbaudīt visas galvaspilsētas iespējas un piedāvājumus. Arī LU piedāvātā studiju programma likās vispievilcīgākā. Te es atradu to, kas mani visvairāk interesē. Tas ir ļoti svarīgi.



Kur tu vēlētos strādāt pēc augstskolas beigšanas?



Vidusskolas pēdējā gadā nolēmu, ka gribu studēt vēsturi. Sākumā, kad man uzdeva jautājumu, ko tad tu pēc studijām darīsi, biju nedaudz apmulsusi un uztraukusies, jo tiešām īsti nezināju, ko pēc tam darīšu. Tagad, kad esmu nedaudz pastudējusi, sapratu, ka daudziem ir stereotipi par to, ka vēsture ir tikai fakti un gadi, kā arī par to, ka pēc studijām nav citu iespēju, kā vien kļūt par vēstures skolotāju. Īstenībā vēstures studijas māca kritiski domāt, analizēt un attīstīt sevī spēju izteikties par vēstures procesiem un vēl daudz ko citu. Ja runājam par to, ko es gribu darīt pēc studijām, es tagad nebaidos teikt, ka es tiešām nezinu, jo vēstures studijas paver ļoti plašu iespēju loku. Šobrīd es baudu studiju procesu un ņemu no tā visu, ko varu iegūt.



Latgale tagad ir modē. Kā ir ar tevi? Vai tu sevi pozicionē kā latgaliete?



Jā, es piekrītu tam, ka Latgale ir modē. Par to daudz runā, ir raidījumi utt. Protams, jūtos kā latgaliete, bet tam nu gan nav nekādas saistības ar modi un tās tendencēm, tā vienkārši ir daļa no manas būtības.



Pirms šī rakstu cikla, mēs anketējām jauniešus, un daži no viņiem atzinās, ka latgaliski Rīgā nerunā, jo kautrējas to darīt. Kā ir ar tevi? 



Kursā esam no Latgales tikai divi, bet otrs nav latgalietis, tāpēc runāt universitātē latgaliski īsti nav iespējas. Ar vecākiem – kā kuro rezi. Es esmu lepna, ka esmu no Latgales. Tas mani nekādā veidā neierobežo. Es nemēģinu to ne akcentēt, ne izcelt, ne arī slēpt, kur nu kaunēties par to.



Saprotu, ka šis jautājums var būt uzdots tev par ātru, jo mācies vēl tikai pirmajā kursā. Un tomēr – vai tu pēc studijām Rīgā plāno atgriezties Latgalē?



Protams, ka es nevaru neko apsolīt vai garantēt, jo dzīve ir tik mainīga un interesanta, tā piedāvā tik daudz iespēju. Bet, ja man jautā tagad, mana atbilde ir – jā, noteikti! Man gribētos atgriezties. Es nezinu, vai tā būs Indra, Krāslava vai cita vieta Latgalē. Es nedomāju, ka Rīga kļūs par manām mājām. Par mājām es gribu saukt Latgali.



Vai tu saglabā saikni ar Latgali?



Teikšu godīgi, pagaidām vienīgā saikne ir mājas, vecāki Indrā, radi un draugi. Rīgā esmu vēl tikai otro mēnesi, dzīve pagaidām ir ļoti, ļoti raiba, krāšņa, ir tik daudz ko darīt. Bet es ticu, ja nāks iespēja vēl darīt kaut ko Latgalē, tad kāpēc gan nē? Studējot vēsturi, ir jāizvēlas, ko pētīsi. Protams, es gribētu pētīt kaut ko Latgalē. Mani tas interesē.



Kā pavadi brīvo laiku Rīgā? Kādas jaunas iespējas paveras?




Mācības paņem ļoti daudz laika arī ārpus lekcijām. Krāslavā bija daudz brīvā laika pavadīšanas iespēju, tomēr tas bija aptverams skaits un varēju visur daudz maz paspēt. Šeit, Rīgā, ir tik daudz iespēju, ka visur pagūt nav iespējams un es joprojām meklēju to, kas visvairāk atbilst manām interesēm. Šobrīd iesaistos sabiedrisko organizāciju brīvprātīgā darba dažādās aktivitātēs, projektos. Pagājušajā nedēļā biju pieredzes apmaiņas braucienā Maltā. Bet es nevarētu teikt, ka šī iespēja ir tikai Rīgā. Mūsdienās attālums nav lielākais šķērslis, lai kaut ko sasniegtu. Jauniešiem arī Krāslavā un citur, no Rīgas tālākās vietās, ir tikpat daudz iespēju. Piemēram, vēl mācoties Krāslavā, esmu bijusi dažādās valstīs. Gan ar deju kolektīvu, gan piedaloties kādās sabiedrisko organizāciju aktivitātēs. Galvenais ir gribēt kaut ko darīt, uzdrošināties un iesaistīties. Tad paveras ļoti daudz iespēju. Tevi pamana, iepazīst un aicina darboties aizvien tālāk. Katru reizi paveras jauni ceļi. Ja man kāds saka: “Es nāku no laukiem un nevaru to vai citu izdarīt,” es atbildu “piedod, bet tu jau arī nemēģini”. Protams, ir jāpieliek lielākas pūles, jāmenidžē laiks, vairāk jādomā, bet, ja ir vēlme, tad visu var izdarīt. 



Kādas ir atšķirības, ja salīdzina dzīvi un mācības Latgalē un Rīgā?




Salīdzinot dzīvi un mācības Krās- lavā un Rīgā, katrai vietai ir gan savi plusi, gan mīnusi. Rīgā ir vairāk iespēju, vairāk ko darīt, bet Krāslavā bija iespēja izmantot to visu pilnīgāk, pamatīgāk. Rīgā, kā jau lielā pilsētā, šai ziņā var sasirgt ar virspusējību, paviršību. Es nevaru pateikt, kur man patika labāk dzīvot – Indrā, Krāslavā vai tagad Rīgā. Tās ir ļoti dažādas vietas un tas ir ļoti svarīgi, ka var iziet dažādus posmus, dažādas vides. Tas palīdz izaugsmei. Varbūt vēlāk varēšu precīzāk izvērtēt, cik un ko katra vieta man devusi, bet šobrīd jūtu, ka ir svarīgi mainīt vidi, lai gūtu jaunu pieredzi.



Ko tu novēlētu jauniešiem Latgalē?



Uzdrošināties sapņot! Tas ir ļoti svarīgi, jo kad tad, ja ne tagad! Novēlu sasniegt savus mērķus.



* * * * * * *
Indras Mākslas un mūzikas skolas direktore Ērika Zarovska: “Ir svarīgi, vai cilvēks vispār izvēlas būt aktīvs sabiedriskajā dzīvē vai nē. Tas, kurš izvēlas dzīvot tikai sev, nestrādās ne Latgales, ne Rīgas labā. Es pazīstu Ievu no dzimšanas. Varu teikt, ka viņa ir pasaules cilvēks. Ja cilvēkam pieder pasaule, tad arī cilvēks pieder pasaulei. Tas ir abpusējs process. Viņa ir atvērta visiem notikumiem, viņa iesaistās, viņu viss interesē. Caur to viņa pati kļūst interesanta citiem. Man prieks, ka Ieva studē to, kas viņu pa īstam interesē, jo ar viņas zināšanu bagāžu, erudīciju, varēja studēt arī jebkurā citā augstskolā. Tas ir arī vecāku nopelns, jo viņi atbalstīja meitas vēlmi. Ieva nāk no ļoti radošas ģimenes. Radošums jebkurā profesijā ir nepieciešams. Kas liedz arī citiem būt radošiem? Nekas neliedz. Ir vajadzīga tikai vēlēšanās. Ne vienmēr vēlmju piepildījumam šķērslis ir attālums, ne vienmēr tam nepieciešami lieli naudas līdzekļi. Bieži tas ir atkarīgs tikai no tā, vai vispār gribi kaut ko darīt, vai nē. Ja negribi, tad var atrast 100 iemeslus, kāpēc nedarīt. Kā saka – ja gribi, tad atradīsi iespēju, ja nē, tad atradīsi iemeslus. Gadās arī tā, ka iespēja pati tevi atrod, tā tikai jāizmanto.” 



Iveta LEIKUMA