Par to ir pārliecināti Oskars un Ilze Mežnieki, kuri dzīvo un saimnieko Ambeļu pagasta Putānos, saimniecībā Ganeni. Oskars ir namdaris, kas “izkodis” skaidu jumtu klāšanas tehnoloģiju, gan kopā ar Ilzi meklējot un lasot dažādas gudras grāmatas, gan praktiski. Ilze kopj folkloras tradīcijas - ir folkloras kopu vadītāja, sadarbojas ar Preiļu Brīvo skolu, kurā mācās divi jaunākie bērni. Abi ir permakultūras jeb ilgtspējīgas, konkrētai vietai atbilstošas saimniekošanas sistēmas veidotāji. Ģimenē, pārņemot tēva un mātes idejas un dzīvesziņu, aug pieci bērni.
Saimniecībā viesojamies dienā, kad šeit notiek meistarklase “Uzsit savu jumtu pats”. Kā publicēts aicinājumā: “Meistarklase, kuras galvenais mērķis ir reālas prasmes iegūšana reāla darba savmājā uzsākšanai.”
Kad ierodamies, saimnieks ar vienu no mācekļiem devušies uz mežu pēc materiāla, bet saimniece mūs kopā ar pārējiem mācekļiem aicina uz smaržīgas tējas tasi un brokastīm. Ūdens tējai vārās turpat uz ugunskura, darbnīcā uz galda lauku sētas labumi – biezpiens, sviests, kūpināta gaļa un pelnos cepti kartupeļi. Kamēr mielojamies, ir iespēja iepazīties ar mācekļiem. Vaicāju, no kurienes viņi nāk un kāpēc ir šeit.
Meistarklases “Uzsit savu jumtu pats” dalībnieki.
Elgars Felcis dzimis un audzis Daugavpilī, pabeidzis socioloģijas studijas Latvijas Universitātē, maģistrantūru University of Warwick Lielbritānijā, dzīvojis Polijā, 2016. gadā ar ģimeni atgriezies Latvijā. Šobrīd Elgars līdzdarbojas ilgtspējīgu/reģeneratīvu vietu un darbību attīstībā un analīzē Latvijā. Kopā ar ģimeni meklē veidus, kā ilgtspējīgāk saimniekot un spēt atbalstīt citus, kas vēlas būtiski mainīt savu dzīvesveidu. Ir Latvijas Permakultūras Biedrības valdes priekšsēdētājs.
Normunds ir rīdzinieks, veido saimniecību Auces pusē, vēlas pieturēties latviskām tradīcijām un veselīgākam dzīvesveidam. Izvēlējies nomainīt veco šīfera jumtu pret skaidu jumtu. Vēlas to apgūt pats. Ir arī Latvijas Permakultūras Biedrības biedrs.
Vilnis no Ogres dzīvo mājā, kurā sākotnēji bijis skaidu jumts, bet vēlāk tas ticis pārklāts ar skārdu un pēc tam vēl arī ar šīferi. Kad meistars par nelielas jumta daļas remontu paprasījis neadekvāti augstu samaksu, Vilnis sapratis, ka savus īpašumus grib savest kārtībā pats. Tas ir iemesls, kāpēc atbraucis šurp – iemācīties. Viņš ir amatnieks – kokapstrādes meistars hobija līmenī.
Vēlāk par sevi pastāstīja arī ceturtais meistarklases dalībnieks – darbmācības skolotājs Kaspars. Šobrīd viņš dzīvo Mālpilī, bet viņa saknes ir Latgalē. „Mani interesē vēsturiskais jumts, kas ir atstājis tradīcijas amatniecībā un būvniecībā” saka Kaspars. Viņam jau ir pieredze skaidu jumtu klāšanā un labošanā, bet šeit viņš ir tāpēc, ka no katra meistara var iemācīties kaut ko jaunu.
Kad Latvijā sākuši likt skaidu jumtus?
Ilze šo jautājumu ir pamatīgi pētījusi, iztaujājusi arī Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja speciālistus.:
Ilze: “Tās ir 19.gs. beigas. Tas ir tad, kad Latvijā ienāca kuļmašīnas. Pirms tam parasti jumta segums Latvijā bija salmi vai niedres – kas kuram tuvāk pieejams. Kuļmašīnas bija tās, kuras vienkārši samala salmus un tos vairs nevarēja segt uz jumta. Zemniekam salmi bija daudz lētāks materiāls nekā koks, kaut gan Latgalē teritorija senāk bija ļoti mežaina, tāpēc šeit jumtu klājumam izmantoja koku vēl pirms salmiem. Tika klāti lubu jumti. Lubas vēsturiski nav plēstās skaidas, bet gan tādas, kur no viena baļķa plēsa lubu ar speciāliem nažiem visa baļķa garumā. Lubu jumts bija viegls un, lai tās turētos uz jumta, pāri lika slogus - kokus ar sakņu galiem. Šie jumti izskatījās samērā mežonīgi. Klāja tos līdzīgi kā mēs šeit, tikai lubas bija visas jumta plaknes garumā un platākas. Šim materiālam nebija ilgs mūžs. Jumts kalpoja maksimums 5-10 gadus. No tiem laikiem ir nācis nosaukums – lubu literatūra, kas ir kaut kas mazvērtīgs. Toties lubu jumti bija lēti, jo, lai uzklātu jumtu, pietika ar pāris baļķiem. Tad, kad mežu palika mazāk un salmu vairāk, sāka klāt salmu jumtus.
19. gs beigās pirmās kuļmašīnas tika ieviestas Vidzemē, vēlāk Latgalē un cilvēki jumta klāšanai sāka izmantot skaidas. Un vēl viens nosacījums – uzlabojās naži. Asmeņiem bija jābūt ļoti kvalitatīviem, stipriem. 19 gs.vidus ir tas laiks, kad naža asmeņus iemācījās ražot rūpnieciski un tie kļuva pieejamāki. Tad radās iespēja jumtam plēst skaidas. Skaidām ir dažādi varianti. Palika pie šī – ar ēveli plēstajām skaidām, kuras sevi ir pierādījušas kā visilgmūžīgākais, stiprākais un efektīvākais meteriāls jumta segumam.
Kamēr runājamies ar Ilzi un mācekļiem, ierodas arī saimnieks Oskars.
Rīgas puika ar saknēm Latgalē
“Mans tēvs ir no Jaunaglonas, bet es esmu dzimis un audzis Rīgā. Riktīgs Rīgas huligāns” – tā par sevi saka Oskars, kurš nu jau 11 gadus saimnieko Latgalē. Viņa sapnis par dzīvi laukos un saimniekošanu savās mājās īstenojies, jo paveicies satikt savu Latgaļu meiteni Ilzi. Kad sākuši saimniekot Ganenos, bijis skaidrs, ka mājām vajag jaunus jumtus.
Oskars: “Man vajadzēja jumtu. Jumtu var dabūt divos veidos. Viens ir tā, kā mēs to daram, otrs - es varu 15 gadus strādāt uz kaut kādu somu bleķa ražotāju.” Oskars izvēlējies pats klāt savu skaidu jumtu.
No kurienes ir šīs prasmes?
“Mācos” saka Oskars „Man vajadzēja jumtus, vajadzēja skaidas. Pirms četriem gadiem nopirku ēveli un sāku mācīties. Es nemācos no interneta. Es tikai šķirstu Vikipēdiju, lai pārliecinātos, cik stulbs ir internets. Man autoritāte ir kaimiņš, kuram ir 83 gadi. Viņš ir bitenieks, dārznieks, visu mūžu strādājis ar zirgu. Viņš pats ir plēsis un jumis jumtus. Neteiksim, ka viņš ir baigais “spečuks”, bet parunāt ar viņu var. Tad, kad tu ar viņu esi, es nevaru saskaitīt, cik izdzēris, tad esi kā enciklopēdiju izlasījis – par “bābām”, zivīm, zirgiem, bitēm, jumtiem, zemi, mežu, politiku, bērniem – jebko.”
Viņa dēls gan neturpinot tēva amatus, izmācījies par dakteri, piekopj saimniecībā modernākas tehnoloģijas.
Oskatram ir celtnieka diploms, bet zināšanas par koku viņš ieguvis pats.
Oskars: “Man nav zināms Zemkopības ministrs, bet toties es zinu koka struktūru līdz molekulārajam līmenim. Esmu specializējies skaidu jumtu klāšanā, bet vēl es gribu organizēt “non-stop” meistarklasi ar guļbaļķiem. Nevis kaut ko baigi brusot, kā modernās mājas, bet tīrais apaļkoks un pakšu veidi. Man ir čomi Zviedrijā, Kanādā un Latvijā. Īsti meistari.”
Oskars piedāvā tiem, kuri grib iemācīties, iespēju nevis “iet kaut kādos bezdarbnieku kursos”, bet gan braukt šurp mācīties, strādājot ar labiem darba rīkiem un instrumentiem.
Oskars: “Vislabākais ir mācīties un uzreiz arī likt sev, jo tad zināšanas ir svaigas un uzreiz nostiprinās ar praksi. Es nesaku, ka mana metode ir pati labākā, es vienkārši nekad nelikšu bleķinieku vai ondulaina jumtu klājējus vienā līmenī ar skaidenieku. Ondulaina īpašības nevienu “nafig” neinteresē. Viņš nopērk lapu un piesit lapu. Kad es eju mežā, es skatos – jā, forša apse, bet tur zariņš un kāda man jēga nogāzt veselu koku un no viņa divus bluķus izņemt. Man vajag piecus. Un vēl – kad vazājies mežā, izvēloties kokus, jāskatās – vai izvēlētais koks nav skaists, gadījumā. Varbūt viņam vajag sēties? Tad tikai jāizvērtē – materiāls vai malka.
Kā top skaidas?
Jumta skaidas gatavo ar speciālu darbgaldu, kas līdzīgs lielai ēvelei. Mūsdienās šo ēveli darbina motors, bet senāk to darīja zirgs.
Koka, parasti apses, bluķis tiek saplēsts skaidās. Skaidas biezumu var regulēt. Iekārtas galā skaida nokrīt zemē.
Oskars: “Tur mans dēls, paspēj skaidas savākt un sašķirot. Katra skaida tiek vismaz divreiz apgrozīta rokās – dubulta kontrole. Klājot uz jumta, viņa tiks apgrozīta vēl trešo reizi. Te nevar būt tāds “ai, soidjot”. Iet tikai tas koks, kas ir stiprs.”
Te tiek strādāts pēc Latvijas laiku 1934. gada Valsts standartiem. Šos datus Oskars atradis grāmatā, kuru izglābis no bibliotēkā norakstīto un sadedzināšanai nolemto grāmatu klāsta.
Oskars: “Tā ir gatava sistēma, kurā neko nevajag mainīt. Neko nevajag mērcēt nekādā ķīmijā, jo tik un tā divos gados no skaidas viss tiks izskalots ārā, bet cilvēks šos divus gadus dzīvos totāli saindētā vidē. Brāķētās skaidas paliek iekuram. Ja es taisu, tad taisu visu pa īstam un reālos kaujas apstākļos.”
Skaidu jumtu ilgmūžība
Jumta skaidu plēšanai Latvijā izmanto apses, jo tās ir pieejamas un vispiemērotākās jumta segumam. Protams, jāņem vērā kokmateriāla kvalitāte.
Ilze stāsta, ka pirmo skaidu jumtu klāšanas meistarklasi Ganenos vadījis meistars no Dzērbenes. Kungam jau cienījams vecums, stāstījis, ka arī viņa tēvs bijis jumiķis. Teicis, ka skaidu jumts kalpo 35 gadi minimums, plus uzturēšana – laicīga bojāto skaidu nomaiņa un jumts kalpos krietni ilgāk. Viņš redzējis skaidu jumtus, kas kalpo jau 70 gadus. Arī 1934. gadā izdotā grāmatā ar Latvijas Valsts standartiem jumtu klāšanā, apliecina, ka pie noteiktās tehnoloģijas ievērošanas skaidu jumtiem vidējais kalpošanas laiks ir 35 gadi.
Oskars: “Es dodu garantiju 30 gadus. Mājai, kurā dzīvojam, 1907. gadā bija uzlikta sliktas kvalitātes skaida, un ap 1964. gadu to nomainīja pret bleķi. Tas ir – slikts jumts?”
No Meistara vizītkartes: “Līdz ar skaidu jumtu augošo popularitāti (eko brends taču!), ir atnākusi arī starptautiskā atzinība. Šogad jau ir aizvadīta starptautiska Meistarklase Garpenbergā (Dālarna, Zviedrija) un rindā stāv vēl divas tai pašā Dālarnā, bet viena - Itālijā. Meistars Oskars neuzskata, ka viņa skaidu klāšanas stils ir vienīgais un pareizais. Viņš pastāvīgi mācās, tiekas ar skaidu “klapēšanas'' Vecmeistariem un studē dažādas skaidu jumtu uzklāšanas tehnoloģijas no dažādām Pasaules malām. Lai kā izsakās pats, viņam būtu ''miljons atbilžu uz katru no jūsu jautājumiem''”.
Par mācekļiem.
Oskars: “Šie džeki - viņi iemācīsies, viņi vai nu nopelnīs ar to, vai paši kļūs par skolotājiem.
Patiesībā latvietim nemaz nav jāmācās skaidu jumtu likt, tas jau darīts simtiem gadu, tas jau ir gēnos. Katram ir dzeds (vectēvs) vai vecvectēvs, kurš plēsis skaidu jumtus. Bez tā nevarēja izdzīvot.
Lai no koka, vai kaut vai no akmens kaut ko veidotu, ir jābūt priekšzināšanām. Jāinteresējas – no kā viņš sastāv, kāds ir kristāliskais režģis. Ir jādomā no rezultāta – atpakaļ un tad vajag skaitļot – kā es viņu apstrādāšu, lai izdarītu to tā, ka citi apbrīno.
Kad viņš uzliks sev 30 kvadrātus jumta – “johaidī!” – viņš kļūs par manu aģentu! Viņš sūtīs visus pie manis pēc skaidām. Man pašam nevajadzēs pie viņa braukt un kāpt uz jumta – viņš jau būs iemācījies. Un re – viņam nupat ir dvīņi piedzimuši, un tad jau pēc 12 gadiem amats būs nodots tālāk, viņam nebūs dēls pie manis jāsūta mācīties, bet es noteikti aizbraukšu pie viņa un apskatīšos, kā tas puika jumtu ir uzsitis.”
Par saviem pēcnācējiem
Oskars: “Mans dēls Dominiks, kuram tagad jau 15 gadi, ir pirmais visjaunākais starptautiski atzītais skaidu meistars. Viņš Zviedrijā “dzenāja” 40 gadīgus profesionālus galdniekus uz jumta. Atrada kļūdas un lika nomainīt. Man ar viņu strādāt apmācībās ir viegli – viņš vienā mājas pusē, es otrā un nav tā, ka man padomu visu laiku prasītu, sauca palīgā Dominiku.”
Noslēgumā
Oskars: “Ir lietas, kuras mēs neakceptējam. Jebkurai ES direktīvai, labai vai sliktai, mums ir dzelžains pretarguments: “Muns dzeds tai nadareja, muns tāvs tai nadareja i es tai nadareišu” (Mans vectēvs tā nedarīja, mans tēvs tā nedarīja un es tā nedarīšu) Mēs šeit dzīvojam no Ledus laikmeta. Mēs zinam, kā šeit dzīvot un kā ar šo zemi strādāt!”
Šogad Reģionālo biznesa ideju konkursā “Biznesa Ekspresis”, ar ideju ''Skaidu Meistarklase non-stop'' Oskars ieguva 1. vietu Latgales reģionā.
Paldies par viesmīlīgo uzņemšanu!
Iveta LEIKUMA
Fotostāsts tapis Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta "No paaudzes paaudzei" ietvaros.
