3. stāsts - Pļaut ar izkapti ir bauda!

  • Projekti
  • 28.07.2017 12:09
  • 249 skatījumi
img

Kādu rītu, paveroties uz zāli, kas pēc lietus sulīgi zaļa aug uz nebēdu un vēlas kuplot arī manā lauku mājas pagalmā, sapratu, ka gribu pļaut ar izkapti. Jā, tā kā to kādreiz darīja mans vectēvs.

Atceroties savas bērnības vasaras Latgalē, atmiņā ataust brīnišķīga aina – esmu tikko pamodusies, bet vectēvs, jau atnācis no pļaušanas, atnesis zemes bišu medu. Sūcu to caur pļavas zāles stiebru, pirkstus aplaizīdama, un dzēru klāt tikko slauktu, vēl siltu pienu...



Esmu redzējusi visu siena gatavošanas procesu – gan izkapts kapināšanu, gan strīķēšanu, gan pļāvēja vienmērīgo līgošanos pļavā, gan saldi smaržojošos, vīstošās zāles vālus. Bērnībā esmu ārdījusi un grābusi sienu ar vectēva ziemā speciāli man gatavoto koka grābeklīti, braukusi no tālās pļavas uz siena vezuma, ko vilka no kolhoza palienētais zirdziņš, un šķūnī mīdījusi sienu, lai to var salikt zem jumta pēc iespējas vairāk. Pļaušanā, protams, nepiedalījos.



Pļaušanu ar izkapti pirmo reizi izmēģināju, kad šķūnī atradu iepriekšējā saimnieka atstāto izkapti. Toreiz vēl bija dzīvs mans kaimiņš Val-dis. Viņš palīdzēja izkapti sagatavot un ierādīja, kā jāpļauj. No tā laika palikušas brīnišķīgas atmiņas. Pēc tam nāca trimmerēšanas laiks, bet tas man nekad īsti negāja pie sirds. Tā motoru rūkoņa bija apnikusi jau pilsētā, laukos gribējās baudīt dabas skaņas. Tātad – atkal gribu pļaut ar izkapti! “Pat` mācēju sienu pļaut, Pat` izkapti kapināju.” Ar ko sākt, lai sapnis pārvērstos īstenībā? Jāiegādājas izkapts un jāatrod meistars.



Izkapts meistaru meklējot



Man ieteica Mihailu Požidajevu, tēvoci Mišu, kurš dzīvo Krāslavas novada Skaistas ciemā. 
Kādreiz Krāslavas rajona pļaušanas sacensībās ar izkapti godalgotais pļāvējs ir nedaudz izbrīnīts par manu vēlmi, tomēr sapratis, ka es nejokoju, neatsakās palīdzēt un sniedz man pamācības izkapts asmeņa iegādē.



Izkapts asmeņa izvēle



Veikalā izkapts jāpārbauda. Lai pārliecinātos, ka tā kalta no laba tērauda, jāpaņem izkapts divos pirkstos aiz pēdas un jāpiesit asmenim ar nagu vai kādu metāla priekšmetu. Var vienu izkapti pret otru – kā glāzes saskandinot. Jo dzidrāka skaņa, jo cietāks tērauds. Ja izkapts pieskandināšanai atbild ar tumšu toni, jāliek labāk nost un jāmeklē cita. Izkapts galu var piesist pie veikala grīdas, ja tā atbild ar dzidru sanoņu, var pirkt.



Uz veikalu pēc izkapts



Dodos pēc izkapts uz veikalu turpat Skaistas ciemā, bet pārdevēja saka, ka pēdējā sen jau pārdota un pieprasījuma vairāk nav bijis. Krāslavā atrodu veikalu, kur izkaptis ir nopērkamas. Piedāvājumā ir divi veidi – īsāka un garāka. Jāsāk domāt, cik garš darbarīks man vajadzīgs. Mūsdienās izkaptis mēra centimetros, bet tautas valodā tās mēra rokās, t.i., ar cik plaukstām var izmērīt asmeņa garumu. Izvēlos 50 cm garu, tas ir, “piecroku” izkapti. Zinu, ka vāls būs šaurāks, toties labāk varēšu izpļaut zāli ap krūmiem. Vīri noteikti izvēlētos septiņroku vai deviņroku izkapti. Neko no tēvoča Mišas ieteikumiem par tērauda kvalitāti gan nevaru izmantot, jo asmeņi atrodas plastmasas iepakojumā – drošībai. Jāsaka, ka arī izvēle nav bagāta, tāpēc pērku to, kas iepatīkas vizuāli. Ar savu guvumu dodos pie meistara. Novērtējis manu izvēli, Mihails nosaka: “Būs laba.”



Kapināšana un strīķēšana



Manas jaunās izkapts asmens ir par biezu, meistars to sākumā nosmirģelē plānāku un pēc tam kapina.



Kapināšana ir asmens šauras josliņas pastiepšana/plānināšana ar kaldināšanu. To dara uz mazas, mietā iedzītas, trīsstūrveida laktiņas ar nelielu, liektu virsmu. Visa māka ir saskaņot sitiena virsmas lielumu un leņķi. Kapināšanai nepieciešams mazs āmuriņš un izjūta, jo spēka lietošana jāaizmirst. Izkapts asmeni uzliek uz latiņas un ļauj āmuriņam uz izkapts zoba krist ar savu svaru. Un tā lēni, ar izjūtu velk zobu uz sevi visā izkapts garumā.



Pļaujot izkapts ik pa laikam zaudē asumu. Ja gadās iepļaut kurmju rakumā, tad zobs atkožas momentā. Izkapti asina ar strīķi. Bez strīķa uz pļavu doties nemaz nav vērts. Ja jāpļauj mīksta zālīte, visu dienu var izkapti asināt tikai strīķējot, bet, ja dodas uz ciņainu un brikšņainu pļavu, tad kapināšana būs biežāka. Izkapts strīķēšana no malas izskatās tīrā bērnu spēlīte, tomēr tā nav. Strīķējot izkapts kāts jāpaņem kreisajā padusē un kāta gals stingri jāiespiež zemē. Labajā rokā paņem strīķi un, laižot to paralēli asmenim, strīķē no abām pusēm. Strīķis jātur taisni, ja strīķēsiet ieslīpi, tad norausiet izkapts zobu, un visi iepriekš veiktie sagatavošanas darbi būs velti.



Izkapts kāts



Vikipēdija vēsta: “Izkapts kāta izmēriem jāatbilst pļāvēja augumam. Izkapts kāta garums jāņem pļāvēja auguma garumā, kam “uzlaiž” dūres tiesu. Attālums no izkapts pēdas līdz pirmajam rokturim ir 10 dūres vai arī līdz bļodas kaula stūrim. Atstarpi starp rokturiem ņem 4 dūru, “klēpja” vai arī krūšu platumā.” Tēvocis Miša arī šajā ziņā ir lietpratējs: “Izkapts kātu gatavo no egles resgaļa, rokturi - no mīkstas lazdas, ievas vai kārkla maikstes. Vidū to nošķeļ plānāku, apliek ap izkapts kātu un abus galus savelk kopā ar stingru saiti. Rokturim jābūt nabas augstumā.” Labi, ka esam apmēram viena auguma, tāpēc par izkapts piemērotību neuztraucos. “Rīt vari nākt, izkapts būs gatava,” apsola meistars.



Pļaušana ar izkapti 
No vēstures: “Kā liecina valodnieku pētījumi, vārds “siens” bija zināms jau divus tūkstošus gadu pirms Kristus dzimšanas. Var pieņemt, ka pirms radās piemēroti darba rīki labības un zāles griešanai, vienkāršākais ražas novākšanas paņēmiens būs bijis noplūkšana. Dzelzs darbarīki, tajā skaitā izkapts, parādījās 1.-3. gs. Līdz apmēram 8. gs. saimniecībās lietoja sirpi vai nelielu izkapti īsā kātā, jo kamēr zemkopībā dominēja līdumu līšanas sistēma, pļavas bija ciņainas un aizaugušas ar krūmiem. Pārejot uz papuvju sistēmu, laikā no 9.-13.gs., izkapts asmeņa izmēri un kāta garums palielinājās, jo līdzenajās un attīrītajās pļavās bija iespējams pļaut ar garāku asmeni.



Tā kā pļavās parasti satikās tuvāku un tālāku māju ļaudis, tie centās sevi parādīt no labākās puses, un uz pļavu vilka labāko apģērbu. Pļavā nedrīkstēja lamāties un dusmoties. Darbu dalījums pļavā starp vīriešiem un sievietēm nebija vienāds. Kurzemē un Zemgalē bija pieņemts, ka sienu pļāva vīrieši, bet sievietes piedalījās tikai siena žāvēšanas un savākšanas darbos. Latgalē un Vidzemē siena pļaušanā piedalījās arī sievietes.”



Paldies Mihaila Požidajeva prasmīgajām rokām – izkapts izdevusies labu labā un zāli griež viegli. “Div` pļaviņas es nopļāvu sarkanbalta āboliņa.” Protams, ne divas pļavas un ne āboliņu vien, bet savu pagalmu nopļauju un vēl taciņas, dārzu ap ābelēm un krūmiem un jau lūkojos uz tuvējo pļavu.



Tas kurš ir pļāvis ar izkapti, piekritīs, ka tas nav pārāk viegli, tomēr izjūtas, ko tas sniedz, ir neaizmirstamas. Pļaut ar izkapti, ja to dara sava prieka pēc, ir bauda! Nopļautās zāles smaržu bagātība, izkapts “dziesma”, glītais vāls aiz muguras, strīķa dzinkstēšana un gandarījums par paveikto... Bet – vai sentēvu prasmes saglabāsies? Vai jaunatne ir ieinteresēta tās pārņemt un turpināt? Ja apskata tikai praktiskos aspektus, izskapts aiziet vēsturē. Tā paliek kā vaļasprieks un darba instruments tiem, kas domā “zaļi”, vai kam līdzekļi neatļauj mehanizētos pļaušanas rīkus.



Kā saglabāt senās prasmes



Pļaušanas prasme nav zudusi! Par to pārliecinājos šī gada tradicionālajos Pļaušanas svētkos Dagdas novada Andrupenē.



Pirms sacensībām par izkapts darināšanas un pļaušanas gudrībām lūdzu pastāstīt vīru, kas lauka malā cītīgi strīķē izkapti. Nikolajam Pečkovam no Andzeļiem līdzi ir divas izkaptis. Viņš stāsta, ka izkapts kapināšana tām ir atšķirīga. Mīkstākai zālei – plānāka izkapts, cietākai – biezāka, jo plāni kapinātai cietā zāle var izraut robus. Galvenais – jābūt pareizi kapinātai izkapts “pēdai”. Nikolajs pastāsta arī citas izkapts gatavošanas gudrības. Mājās esot piecas izkaptis – dažādas zāles pļaušanai. Pašu pļaut esot iemācījis vecaistēvs. Pļaut nācies daudz – siens bija jāsagatavo gan zirgam, gan trīs govīm. Tas bijis smags darbs, bet, neskatoties uz to, pļaujot vēl līdz šim. Gan paša priekam, gan kaimiņi saucot palīgā.



Sievas no Svariņiem stāsta, ka ikdienā vairāk pļaujot ar trimmeri, bet dažreiz izmanto arī izkapti. S t rīķētizkapti mākot pašas, bet kapināšanu uzticot vīriem. Antonijs Vaiculevičs, sagatavojis izkaptis sacensībām, arī sacensību laikā cītīgi tās strīķē. Izkapts gudrības apguvis no tēva. Ir pārliecināts, ka pļaušanas kvalitāte galvenokārt atkarīga no izkapts pareizas sagatavošanas. Aivars Šļahota stāsta, ka viņa sešu roku izkapts kalpo jau vairāk kā 30 gadus. Izkapts kātam jābūt ne vien vieglam, bet arī izturīgam. Lai darbs nebūtu mocība, izkaptij jābūt ērtai. Agrāk pļāvis daudz, tagad īsti nav vajadzības, bet, ja zāle pāraugusi, izkapts atkal tiek ņemta rokās. Juris Ļoļāns no Andrupenes, kurš savā vecuma grupā individuālajās pļaušanas sacensībās ieguva 1. vietu, sacensībās piedalās pirmo reizi. Tagad ikdienā viņš pļauj ar trimmeri, bet izrādās, jau bērnībā apgūto prasmi nav zaudējis. Izkapts saglabājusies no seniem laikiem un, speciāli sacensībām sagatavota, nepievīla.



2. vietu šajā vecuma grupā ieguva Mečeslavs Rutkovskis no Svariņiem. Savulaik, kad tika rīkoti Latvijas čempionāti zāles pļāvējiem ar izkaptīm, Kalsnavā Mečeslavs ieguva 13. vietu republikā. Viņš uzskata, ka šādas sacensības noteikti jāturpina. Līdzās vecmeistariem, vīriem spēka gados un lauku čaklajām sievām pļaušanas sacensībās ar izkapti piedalījās arī jauniešu komanda no Konstantinovas pagasta – Ivars Vigulis, Oskars Bogdāns, Mārtiņš Jakovelis un Mareks Vigulis. Sacensībās puiši piedalās jau vairākus gadus, arī mājās izdodas papļaut. Patīk viņiem pļaušana ar izkapti un sacensību azarts. Žēl ka nav jauniešu komandu no citiem pagastiem, bet tas netraucē puišiem sacensties savā starpā. Šogad 1. vietu ieguva Mārtiņš Jakovelis.



Sacensībās piedalās arī Jānis Isaks tēvs un Jānis Isaks dēls no Asūnes pagasta. Arī vecaistēvs bijis Jānis. Pļaušanas prasmi nodevuši no paaudzes paaudzē. Dēls savā vecuma grupā sacensībās ieguvis godpilno 3.vietu. Abi pārliecināti par sacensību lietderību – gan atpūta, gan sportisks azarts, gan tikšanās ar draugiem.



Sacensību mērķis ir popularizēt videi draudzīgu sporta veidu, iesaistīt iedzīvotājus senču tradīciju saglabāšanā un noskaidrot labākos pļāvējus visās vecuma grupās. Dalībnieki gan atzina, ka pasākumā šogad bijis salīdzinoši mazāk notikuma vērotāju. Tomēr cerība ir - varbūt latgalietim ir no senčiem mantots pļāvēja gēns? “Š ī lieta ir jāpopularizē. Mūsdienās pļaut ir stilīgi!” saka šī gada Dagdas novada Pļaušanas svētku Andrupenē vadītājs Dainis Platacis. Nākošgad Pļaušanas svētki tiks rīkoti Asūnē – gatavojam izkaptis!            



Iveta LEIKUMA



Raksts tapis  Valsts  Kultūrkapitāla fonda fi nansētā projekta “No paaudzes paaudzei” ietvaros