4. stāsts - Latgales podnieku tradīcijas turpinās

Māls – slavētais un peltais

Māls ir viena no vissenākajām mūsu zemes matērijām, kas kā pirmviela ir piedalījusies arī Pasaules mītiskajā radīšanā.

Somugru tautu mitoloģijā ir sižets par pirmatnējo bezgalīgo okeānu, kurā pēc demiurga (dieva – pasaules radītāja) pavēles ienirusi gārgala, kas uznesusi no ūdens dzīlēm gabaliņu māla. No tā dievs radījis zemi un visu, kas uz tās.

Sengrieķu mīts vēsta par Zemes dievietes Gajas un debesu dieva Urāna dēlu Prometeju. Samīcot mālus ar asarām, viņš izveidojis cilvēku, kuram gudrības un taisnīguma dieviete Atēna iedvesusi dzīvību. Māla cilvēki bijuši dieviem līdzīgi, taču bez to spēka. Lai ļaudis spētu dzīvot, Prometejs atnesis viņiem Olimpā nolaupīto uguni, atklājis mākslas un amatniecības noslēpumus.

No ģeoloģijas viedokļa raugoties, māls īsti nav nedz iezis, nedz augsne. Māls ir zemes garozas otrreizējs produkts, kas radies ķīmiski pārveidojoties kvarcam un laukšpatiem. Tā galvenās sastāvdaļas visā pasaulē ir vienādas, bet krāsu un īpašības nosaka piemaisījumi. Atrod baltu, pelēku, dzeltenu, sarkanu, brūnu un zaļu mālu, kurus galvenokārt iekrāso dzelzs oksīdi. Melno krāsu piedodot organiskie savienojumi. Dažādi piemaisījumi nosaka māla liesumu vai treknumu – pirmajam ir vairāk smilšu vai kaļķu piemaisījumu, otrajam to īpatsvars ir mazāks.

Podnieks Ēvalds Vasiļevskis, kas pats rok un attīra mālu, teicis: “Lai vajadzīgo mālu atrastu, man pagāja 18 gadi. Vajadzēja atrast tādu, lai nav piemaisījumu un tas ir absolūti tīrs. Kā testē mālu? Paņem gabaliņu un uzliek uz zoba. Ziniet taču, kādi nospiedumi paliek šokolādē? Lūk, tādam ir jābūt mālam.”

Sabiedrībā valda divējāda attieksme pret mālu – tas vienlaikus tiek uzskatīts gan par zemes zeltu, gan par dubļiem. Vārda “māls” vēsturiskajai saknei atrodama līdzība ar sanskrita vārdu “maliná”, kas nozīmē “netīrs, melns”. Uzskatu dualitāte atspoguļojas arī latviešu tautasdziesmās, kurās māla zeme tiek gan niecināta, gan slavēta.

Māls ir viens no materiāliem, kas jau kopš akmens laikmeta tiek lietots sadzīves priekšmetu un mājokļu gatavošanai. Tas kalpojis arī kā drēbju mazgāšanas un dziedniecības līdzeklis. Māla aplikumi palīdz apdegumu, tūsku, sasitumu un citu ādas slimību ārstēšanai, savukārt mālūdens – iekšķīgo kaišu gadījumā. Viens no senākajiem traktātiem, kurā aprakstītas mālu ārstnieciskās īpašības, ir persiešu zinātnieka un dziednieka Avicennas (980-1037) darbs “Dabas vēsture”.

Latgales podniecības sākotne

Latgales podniecības sākotne meklējama ne tikai ļoti senos etnogrāfi skajos, bet arī arheoloģiskajos slāņos. Māla darinājumi novadā, tāpat kā visā valstī, pazīstami kopš 5. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. 2. gadu tūkstotī pirms mūsu ēras parādījās ar baltu kultūru saistītie izstrādājumi. Pirmsākumos ar trauku lipināšanu pamatā nodarbojās sievietes. Apdedzināšanai izmantoja saimniecības pavardus vai krāsnis. Kopš 5. gadsimta pazīstama arī melnā svēpētā keramika. Melno vai tumši pelēko nokrāsu māla trauki iegūst redukcijas procesā. Šī senā trauku darināšanas tehnoloģija ir cilvēkam un videi visdraudzīgākā, jo nesatur mākslīgas ķīmiskās vielas. 10. gadsimtā sāka ieviesties ātri rotējoša podnieka ripa un speciāli cepļi ar augstu apdedzināšanas temperatūru. Podniecība veidojās par amatu, kam pievērsās vīrieši. Pilnveidojās tehnoloģija, trauku tipi, formas, ornamentika. Populārs kļuva taisnu un līkloču līniju raksts, kuru ievilka, traukam rotējot uz ripas. 15. gadsimtā parādījās glazūra, vēlāk angoba - ar ūdeni sajaukts pulverveida māls, kuram pievienotas dažādas minerālvielas, kas apdedzinot piešķir nepieciešamo toni. Angobs nodrošina krāsas nemainīgumu ilgstošā laika posmā.

Latgales tradicionālā keramika

Lielākā daļa Latgales keramikas izstrādājumu tiek dēvēti pēc to izmantojuma sadzīvē: vāraunieks - pods vārīšanai, medaunieks - p ods medus uzglabāšanai, sloinīks - augļu konservu uzglabāšanai, ķērne - skābā krējuma uzglabāšanai, ļaks - trauks eļļas uzglabāšanai, piena pods, kazelnieks - pods kazas piena uzglabāšanai, pārosis - trauks pārtikas pārnēsāšanai, bļoda un krūze. Daži Latgales tradicionālās keramikas izstrādājumi nav saistīti ar pārtiku, piemēram, svilpavnieki, svečturi un dekoratīvie šķīvji.

Tradīciju saglabāšana

Līdz ar rūpniecības attīstību izzuda māla trauku īpatsvars citu novadu saimniecībās. Latgalē ekonomiskās situācijas savdabība saglabāja mājamatnieku ražojumu lomu daudz ilgāk.

Divdesmitā gadsimta sākumā meistari pievērsās arī dekoratīvajai podniecībai, kā paši teica - keramikas taisīšanai. No saimniecības traukiem, to formām un rotājumiem izauga greznas vāzes, sienas šķīvji, servīzes, tostarp - krāšņi svečturi. Līdz divdesmitā gadsimta sākumam sastopama bezkrāsainā glazūra, kas trauka pamattoni izcēla, piešķirot tam skanīgumu, piesātinātību, dziļumu. Pazīstami bija arī brūnie, dzeltenie, zaļie, vēlāk - zilie toņi. Gadsimta sākumā tika pievērsta īpaša uzmanība glazūru dekoratīvo iespēju daudzveidībai. Uz viena trauka meistari lika vairākus toņus, iegūstot neparasti glezniecisku kolorītu. Novada podnieki izmantoja sauso glazūru un apdedzināšanu veica vaļējos bedres tipa cepļos. Neatkārtojamo toņu nianšu panākšanā liela loma bija ugunij, dūmiem, tvaikiem un nejaušībai.

Interesantākais malkas ceplī ir tas, ka nevar 100% zināt rezultātu. Krāsns pieliek darbiem savu māksliniecisko roku.

Protams, ekeltriskās krāsnis ir laba lieta, kā saka podnieks Antons Ušpelis: “Elektrība – ļoti laba, bet sterila lieta. Noregulē uz 12 stundām un ej gulēt – viegls darbs. Bet es tā nevarētu, tik un tā skaldītu malku un kurinātu cepli.”

Laika ritumā Latgales keramika ir nogājusi savdabīgu attīstības ceļu, saglabājot pašu galveno – savu stilu. Pēckara periodā podniecību līdz iznīcības robežai noveda kolektivizācijas spaidi un nenomaksājamo nodokļu žņaugi. Tautas mākslu reabilitēt tā laika varas vīru acīs palīdzēja tādas kolorītas personības kā mākslinieks E.Detlavs (1919-1992) un it īpaši mākslas zinātnieks J.Pujāts (1925-1988).

Mūsdienās podniecība Latgalē attīstās un meistari ir gatavi nodot savas zināšanas nākamajai paaudzei.

Zināšanu nodošana jaunajai paaudzei

Jaunā paaudze par keramiku izrāda interesi. To apliecina arī keramiķis Raivo Andersons, kuru satiekam vadot nodarbību Aglonas novada bērnu un jauniešu brīvā laika pavadīšanas centrā “STROPS”. Šīm nodarbībām ir liels apmeklētāju skaits, tāpēc bērni tiek dalīti grupās.

Dienā, kad viesojamies “Stropā”, no māla tiek veidots vēja zvans – liela zivs ar mazākām zivtiņām. Bērni, jautri čalodami, veltnē mālu, tad uz tā uzzīmē zivs kontūras, izgriež zivis un rotā, iespiežot izvēlēto rakstu. Spiedodziņi ir ar latvju rakstu zīmēm - Austras koks, Dieva zīme, Laimas zīme, zalktis. Izskatās ļoti jauki. Darbiņš rosina fantāziju. Kurš pabeidzis pirmais, var veidot, ko vēlas. No māla var izveidot visu, izrādās, arī pulksteni un torti. Katrs darbiņš arī jāparaksta, jo meistars tos vedīs uz darbnīcu apdedzināt. Protams, arī es nevaru noturēties un izveidoju savu zivju grupu ar inicāļiem IL 62.

Kad pirmā bērnu grupa savu darbiņu paveikusi, ir nedaudz laika parunāt ar meistaru Raivo Andersonu.

Andersons nav īsti latgalisks uzvārds. Kur ir jūsu dzimtā vieta?

Dzimtā vieta – Rēzekne, dzimis esmu Kuldīgā. Viens vectēvs man kurzemnieks, otrs – vijolnieks. Tagad mana vieta ir Preiļi. Skaisti cilvēki ir Preiļos un Aglonā.

Kur jūs var sastapt ikdienā?

Pamatā darbojos Polikarpa Čerņavska keramikas mājā – muzejā. Sarunājos ar tūristiem un muzeja apmeklētājiem. Tur ir iespēja apskatīt ekspozīciju, darbnīcā vērot, kā uz podnieka virpas top trauks, pašiem izmēģināt roku podu virpošanā un veidošanā. Man patīk komunicēt ar cilvēkiem. Preiļu novada bērnu un jauniešu centrā vadu keramikas nodarbības. Šovasar vadu nodarbības arī Aglonas novada “Stropā”.

Vai jaunajai paaudzei ir interese par seno arodu?

Interese ir. Bērniem patīk darboties ar mālu. Pa to laiku, kamēr rokas veido, var domāt.

Kāds ir jūsu ceļš uz keramiku?

Vai interese par mālu radās jau bērnībā? Bērnībā par mālu nekādas intereses nebija. Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolā specializējos koka mākslinieciskajā apstrādē. Ar mālu sāku darboties, kad atbraucu uz Preiļiem.

Iepazinos ar Polikarpa Čerņavska dzimtu. 2001. gadā Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejs Čerņavska mājā iekārtoja izstāžu telpu. Sāku runāties ar tūristiem, pamēģināju virpot. Iepatikās tieši materiāls. Māls, salīdzinot ar koku, ir mazāk traumatisks – skabargas mazāk vajag no rokām ārā lasīt. Kokam var tikai atņemt. Noskaldīt. Ar mālu – i atņem, i pieliec, pārveido, pārtaisi. Nepatīk - sadauzi, pārmiekšķē un atkal sāc no jauna.

Podnieki Latgalē mācās viens no otra. No Polikarpa Čerņavska iemācījās znots, es esmu znota znots.

Ja runājam par skolotājiem, kuri iemācīja kvalitāti, Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolā tāds ir Norberts Kudiņš. To, ko viņš iemāca, var attiecināt uz visiem citiem amatiem.

Vai, strādājot par keramiķi, mūsdienās var izdzīvot? Nav jāmeklē papildus peļņas iespējas?

Strādājot tikai ar rokām, izdzīvot grūti. Ja strādā ne tikai ar rokām, bet arī ar galvu, tad ir labāk, bet ja ar rokām, galvu un mēli, tad ir pavisam labi.

Man nepatiktu tikai sēdēt darbnīcā, veidot traukus un nekontaktēties ar cilvēkiem – pircējiem, bērniem, viņu vecākiem. Man patīk, ka esmu ne tikai ražotājs, bet arī sev grāmatvedis, priekšnieks, tirdzniecības aģents, menedžeris un viss pārējais.

Pieprasījums keramikai ir labs. Noiets arī ir. Pieprasīta ir gan autortehnika, gan tradicionālā. Tiem, kuri ar to nodarbojas, darba pietiek.

Kamēr runājamies, telpā jau sanākusi nākamā bērnu grupa un mazās rokas sāk veidot. Viņiem neapnīk.

Antons Ušpelis teicis viedus vārdus: “Tāpat kā mums neapnīk ēst rupjmaizi, tā tautas māksla neapniks nekad. Nekad, nekad... lai cik gadsimtu paiet. Tautas māksla pastāvēs, kamēr pastāvēs Latvija un latvieši.”

Iveta LEIKUMA Inga PUDNIKA foto

Raksts tapis Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta “No paaudzes paaudzei”  ievaros.