5. stāsts - Man patīk mans darbs!

Ceriņkrāsas tapetēm klātās darbnīcas sienas rotā krāsaini lietussardziņi, sienas plauktā novietoti vien nedaudz apavu pāru.  “Darba palicis ievērojami mazāk” stāsta Marina. “Jaunie aizbrauc, vecie aiziet viņsaulē. Pirms 5 - 10 gadiem salabotos apavus varējam atdot pēc divām nedēļām, tagad varam atdot jau nākamajā dienā. Košais darbnīcas remonts ir mūsu kolēģes Larisas sagatavotais pārsteigums mums ar Mišu. Mums patīk – jautri.”

Kā radās interese par kurpnieka amatu? Vai darbs joprojām patīk?

“Darbs man ir labs. Man patīk mans darbs. Varbūt tāpēc, ka citu neko darīt neprotu?” smaida Marina.

Viņa ir ļoti sievišķīga – atvērts, labvēlīgs skatiens, puķains darba tērps un glīts manikīrs. “Lai gan cilvēki nodod remontā dažādus apavus, neuzskatu, ka mans darbs ir netīrs. Manikīrs vienmēr saglabājas,” Marina saka. Viņa stāsta, ka dzimusi Krievijā, Kirovā. Atceras tur ielas, klātas koka trotuāriem, jo visapkārt bijis ūdens. Marinas māmiņa strādājusi par revizori un braukājusi komandējumos pa visu Padomju Savienību. Marina no bērnības atceras mammas stāstus par to, cik labi cilvēki dzīvojot Latvijā, tāpēc, kad radusies izdevība, 1982. gadā abas ar mammu pārcēlušās uz dzīvi Latvijā. Krāslava ļoti iepatikusies.

“Lai gan esmu dzimusi Krievijā, mana mīļā pilsēta ir Krāslava. Esmu šeit mājās. Man šeit ļoti patīk. Negrasos nekur doties. Labi saprotamies ar kolēģiem, pēc vajadzības varam saskaņot darba grafi ku. Nevaru iedomāties sevi citur. Kā saka – mājās pat sienas baro. Kurš grib strādāt, darbu vienmēr atradīs. Lūk, tagad sēnes un ogas pieņem. Čakli cilvēki tā sev sapelna naudiņu visai ziemai,” spriež Marina.

Viņa stāsta, ka pēc Krāslavas “Varavīksnes” vidusskolas beigšanas vajadzējis domāt, ko darīt tālāk. Tajā laikā nomirusi Marinas mamma.

“Netālu no mūsu mājām atradās apavu darbnīca. Tur strādāja Larisa un Miša, mani tagadējie kolēģi. Viņi bija bijušā Krāslavas sadzīves pakalpojumu kombināta meistari. Nācu uz darbnīcu, skatījos, kā viņi strādā. Ieinteresējos. Pirmais darbs, ko man uzticēja – apšūt kurpi. Man iepatikās.  Pat nesadūru pirkstus pirmajā reizē. Larisa teica: “Mācies, maizei ar šo arodu vienmēr nopelnīsi!” Mācījos Dagdā par šuvēju. Tas manā arodā ir nepieciešams. Tā nu strādāju jau 14 gadus.”

Kas pa šiem gadiem mainījies?

“Par sava darba kvalitāti vienmēr esam atbildīgi, bet par materiālu kvalitāti, ar kuriem tagad strādājam, nevaram atbildēt. Nesalīdzināt, piemēram, kāda kvalitāte bija rāvējslēdzējiem pirms 10 gadiem un tagad. Visi materiāli ir mainījušies. Viss, protams, mainās - desās sastāvs arī mainījies!” smejas Marina “Nevaru teikt, ka viss kļuvis sliktāks, ir arī daudz labu jaunumu.”

Vai ir patstāvīgi klienti?

“Viens mans patstāvīgais klients ir Ilze no zirgu sētas “Klajumi”. Viņiem bieži kaut kas plīst – iemaukti, pavadas un citas detaļas - tas viss ir mans darba lauciņš.”

Kā sarunu dzirdējusi, ierodas Ilze. Abas burās pa iemauktu un pavadu siksnām. Kaut kur noplīsis, kaut kas atiris, no divām viena jāuztaisa...

Ilze, ko tu darītu, ja Marinas nebūtu?

“Oi, cik man tad būtu problēmu!” aizsteidzoties saka Ilze Stabulniece. 

Vairāk klientu ir sieviešu vai vīriešu?

“Sieviešu. Vīrieši apavus valkā, līdz tie pavisam novalkāti. Atnes jau “beigtus”.  Vīrieši vairāk nodod remontā darba apavus, arī speciālos, piemēram, mežstrādnieki.  Diezgan daudz remontējam sporta apavus.  Tie bieži plīst, kaut gan ražotājs dod 2 gadu garantiju.

Esmu pret lietotu apavu iegādāšanos.  Pirmkārt, šie apavi tiek speciāli apstrādāti, otrkārt, katram cilvēkam ir citāda pēda un apavi tai pielāgojas.  Sveši apavi – tas nav labi.

Tie, kuri atbrauc no darba ārzemēs, atnes pilnus maisus ar apaviem. Ir tādi klienti, kas atbrauc mājās divas reizes gadā. Tad atnes mums maisus ar vasaras apaviem, ziemas apavus paņem – un tā pa kārtai. Rīdzinieki, protams, cenas pārjautā. Es sākumā domāju – par dārgu, bet viņi, tieši otrādi, brīnās, ka mums tik lēti. Prasa – tas par vienu kurpi vai par abām? Apavu remonts pie mums kļuvis lētāks pēc eiro ieviešanas. Cik maksāja latos, tagad – eiro, jo saprotam, kur dzīvojam un kas ir mūsu klienti. Pilsēta nav liela, viens otru pazīstam. Ar mūsu algām un pensijām izdzīvot nav viegli. Neskatoties uz to, jānoskaņo sevi pozitīvi. Kā sevi noskaņosi, tā arī būs. Savs darbs ir jāmīl. Jāstrādā no sirds un godprātīgi.”

Kādi instrumenti nepieciešami kurpniekam?

“Strādājam vēl ar padomju laiku aprīkojumu un instrumentiem. Tiem ir laba kvalitāte. Tādi darbagaldi kā pie mums, Latvijā vēl ir četri, pieci. Slīpmašīnai akmeņus pasūtām Pēterburgā, jo Latvijā tādu nav. Daudz ir pieredzējusi apavu šujmašīna, tā ir ļoti izturīga.” Marina mums demonstrē dažādu aprīkojumu, instrumentus un iekārtas.

Ļoti interesanta ir kurpju stiepšanai paredzētā iekārta, kas ir vienīgā Latgalē. Uzzinājām daudz jauna – darbnīcā var labot somas, siksnas, jostas, ādas cimdus, automašīnu sēdekļu pārvalkus, teltis, mežstrādnieku siksnas.

Tu darbojies ar apaviem, bet kā ir ar cilvēkiem, klientiem? Šī saskarsme Tev arī patīk?

“Ir dažādi. Ir cilvēki, kuri domā, ka paši var visu izdarīt, arī apavus salabot. Piemēram – salīmē ar superlīmi. Superlīme pārtop stiklā un salauž zoli, tad atnes mums. Nevajag tā darīt. Katram ir savs darbs un es atbildu par sava darba kvalitāti.  Nav jau mūsu pakalpojumi tik dārgi, lai nevarētu tos atļauties. Cilvēki ir dažādi. Kāds kautrīgs, pirms atnest apavus pajautā, vai mēs ņemsim. Gadās, ka atnes netīrus apavus. Ko lai dara? Tīram un labojam.  Gadās arī otrādi – apavi ietīti papīros un iepakoti maisiņos, ievaskoti. Tas arī ir slikti, mums tad vasks jātīra nost.”

Kā ar pašas bērniem? Vai neviens nav izteicis vēlēšanos apgūt kurpnieka amatu? 

“Meita Agnese mācās par klientu apkalpošanas speciālisti, apgūst angļu, vācu un spāņu valodas. Vēlas turpināt mācības, bet vēl nav izvēlējusies – būt par ārstu, pedagogu vai psihologu. Dēls Marats mācīsies 5. klasē. Viņš ir sportists, nodarbojas ar cīņas sportu. Profesiju vēl nav izvēlējies.”

Vai taisnība teicienam “Kurpnieks bez apaviem?”

“Daļēji taisnība ir. Savus apavus remontējam pēdējos.”

Mihails Caune, Marinas darbaudzinātājs, ir dzimis krāslavietis. Absolvējis Rīgas 34. arodskolu, par kurpnieku strādā jau kopš 1977. gada.

Pēc arodskolas strādājis Krāslavas sadzīves pakalpojumu kombinātā, gatavojis jaunus apavus. Esot pildījuši pasūtījumus pa visu Padomju Savienību. Stāsta, ka tolaik šūtie vīriešu ādas zābaki tikuši atnesti uz remontu pat pēc 20 gadiem. 

“Man patīk šis darbs, esmu pieradis, visu zinu,” saka Mihails.

Vai jau nā paaudze nepārņem amatu?

“Man ir divi dēli. Viens dzīvo un strādā Jelgavā dzelzceļa sfērā, otrs – tepat Krāslavā, darbojas celtniecībā. Kurpnieka amats viņus nesaistīja. Marinai gan ir uz to “ķēriens”. Viņai patika, bija ieinteresēta.”

Darbnīcas atmosfēra, līmes smarža – tur kaut kas ir...

“Jā, smejos, ka, ejot uz mežu, jāņem līdzi līmes burciņa, jo pie tās smaržas tā pierasts, ka svaigais gaiss ir par stipru.”

Vai ir kāds ieteikums klientiem?

“Būtu labi, ja mums nestu tīrus, sausus un neievaskotus apavus!”

Iveta LEIKUMA, Ingas PUDNIKA foto

Raksts tapis Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta “No paaudzes paaudzei” ietvaros.