8. stāsts - Piens – skaistuma, veselības un pārticības simbols

  • Projekti
  • 29.09.2017 09:06
  • 65 skatījumi
img

Gotiņ, mana raibaliņa, Tu man saldu pienu dod; Tāpēc tevi apdziedāju, Tāpēc tevim kroni viju. Latviešu tautas priekšstatos piens ir pārticīgas dzīves un veiksmes simbols. Teikas stāsta par piena upēm un sviesta kalniem. Par Piena māti tiek dēvēta Mārša, kas liek tecēt pienam kā no avota. Māršu lūdza, lai tā svētī gotiņas un neļauj skauģiem tām kaitēt.

No seniem laikiem saglabājusies tradīcija govīm likt upju vārdus, vai arī tādus vārdus, kas leksiski saistīti ar ūdeni, piemēram, Dzelme, Gauja, Rasa, Rāzna. Šādus vārdus lika ar mērķi - lai govīm būtu vairāk piena. 
Piens kā pirmais un pats barojošākais pārtikas produkts daudzās kultūrās simbolizē auglību, kā arī dvēseles un gara barību un nemirstību. Maize un piens ir bijis viens no seno baltu minimālās iztikas līdzekļu sastāvdaļām. Latviešu zemniekiem maize un putra ar piena aizdaru bijusi viens no galvenajiem ēdieniem. 
Klaušu laikos senajiem latviešiem dzīves apstākļi bija sevišķi smagi. Bieži vien bija jāpārtiek no pelavu maizes. Latviešu būdās govis bija retums, piens bija lielā cieņā. Tautasdziesmas vēsta, kā bērni ilgojas pēc piena lāses un arī pieaugušajiem baltas putras pasniegšana galdā asociējās ar lieliem svētkiem. Ar piena ēdienu palīdzību varēja izturēt smago, bieži vien parcilvēcisko, darbu. Ja bērns dabūja biežāk pienu, tad vismaz bija cerības, ka viņš izdzīvos. Daudzos folkloras materiālos, kas atspoguļo vēlāku laika posmu, minēti vairāki piemēri, kā ganu bērns priecājas par sviesta piku uz maizes donas vai arī bēdājas, ka sviesta maz. 
Latviešu mitoloģijā piens bijis neiztrūkstošs ziedojums senajām dievībām. Tas likts galdā senču garā – veļu mielastam, kā arī gadskārtas svinamajās dienās.
Tautasdziesmās pienam ir arī simboliska nozīme un viena no tām ir skaistuma nodrošināšana. Tautasdziesmas vēsta, ka piens jaunavām nodrošina skaistu un baltu sejas ādu, staltu augumu. Iespējams, viens no iemesliem, kadēļ piens ieguvis skaistuma nodrosināšanas simbolu, ir baltā krāsa. Senās zemnieces acīmredzot ticējušas, ka, lietojot pienu, iegūs skaistu, gaišu, gludu sejas ādu. Uz šādām domām vedina ļoti bieži sastaptās tautasdziesmu rindas: “pienu ēdu, pienu dzēru, pienā muti nomazgāju”.
Līdzās skaistuma simbolam piens tiek cildināts kā veselības simbols. Piens dod daudz enerģijas un spēka. Siers tautasdziesmās ir maģiskais rituālēdiens, ko pieprasa no Jāņa mātes līgotāji un ar ko baro karavīru, kad viņš dodas karā.
Līgo vakarā ganiņi, dzenot govis mājās, tās izpušķoja. Lopiem paredzētajos vainagos pēc iespējas vairāk vjadzēja iepīt dzeltenas krāsas puķes, lai govis dotu treknu, krējumotu pienu. Dzeltens pēc simboliskās nozīmes ir tuvs zeltam, gaismai un saulei, tas apzīmē arī briedumu, ražību. Par labu govju pušķošanu saimniece ganus cienāja ar sieru. 
Ņemot vērā, ka latvieši atradās nepārtrauktā pakļautībā, viņu materiālais stavoklis bieži vien bija ļoti smags. Ja rudenī, novācot ražu, varēja dzīvot pārtikušāk, tad ziemā un pavasarī daudzi cieta badu. Turklāt neražas gadi atnesa postu - rudenī novāca mazāk ražas nekā pavasarī iesēja. Arī tas, ka bija jāiet klaušās, jāmaksā nodevas muižai, grāva zemnieku rocību. Laimīgi varēja būt tie, kuriem paveicās ar zemes gabalu, labu augsni, ganībām. Ja zemniekm piederēja divas trīs govis, tad viņu varēja saukt par turīgu. Tautasdziesmās visbiežāk minēta viena govs, retāk trīs. Piens tai laikā tika uzskatīts par pārticības simbolu.
Tas, kurš baudījis īstu lauku pienu, sviestu, krējumu, biezpienu, sieru un citus piena produktus, zina to atšķirību no veikalos nopērkamajiem.
Lai gan dzimu un augu Rīgā, man bija tā laime katru vasaru pavadīt laukos pie vecvecākiem. Ar šīm vasarām saistās vislabākās bērnības atmiņas. Kad babiņai ar vectēvu vēl pietika spēka turēt gotiņu, vakara slaukšanā varēja vērot šādu ainu – babiņa slauc gotiņu, bet apkārt mazbērni katrs ar savu krūzīti, kuras tilpums, atbilstoši vecumam, lielāks vai mazāks. Katram pēc kārtas krūzītē ieputo silts piens. Cik tas bija pasakaini gards! 
Atmiņā arī babiņas sietie biezpiena sieri, kuri kaltējās mājas pažobelē saulītē. Ziemā Rīgā tos grauzām kāru muti. Un sviesta nīšana ar ritmisko piesitienu un biezpiena “oliņas”! Tagad brīnos, cik garšīgas bija tās biezpiena “oliņas”, kaut gan neko, izņemot sāli, babiņa tur klāt nelika. Izveidoja no biezpiena bumbiņas un, pasakas stāstot, mums dalīja. Pasakainā garša droši vien slēpās formā un pasniegšanas veidā, jo kā gan citādi biezpiens, kas pa dienu nebija apēsts, vakarā kļuva tik garšīgs? 
Mūsdienās pienu, piena produktus un tā izstrādājumus lielveikalos varam izvēlēties plašā klāstā. Tos piedāvā dažādu valstu ražotāji, dažnedažādos iepakojumos. Bet, kad sākam domāt par piedāvāto produktu sastāvu un to ietekmi uz mūsu veselību, rodas jautājums - kāpēc mums tie jāpērk? Vai mums ir izvēle? Jā, par to pārliecinājāmies Krāslavā, mājražotāju veikaliņā “Jāņupīte”. 
Jau paverot durvis, pretī plūst patīkama produktu smarža. Mājās kūpinātas zivis, gaļa un vistiņas, pašceptas kūciņas un plātsmaizes, linsēklu eļļa, medus, piens un piena produkti – biezpiens, krējums un dažādi sieri.
Pie piena produktiem jau sastājusies rinda, tāpēc mums saimniece, mājražotāja, Krāslavas novada Indras pagasta zemnieku saimniecības “Bagātības” īpašniece Olga Birķe, ir jāpagaida. Pa to laiku apvaicājam cilvēkus, kuri iepirkušies pie Olgas. Kā viņi vērtē šādu iespēju – nopirkt vietējo mājražotāju produktus? 
Visas atbildes ir pozitīvas. Olgas Birķes produkciju visi pircēji slavē, ir izveidojies pastāvīgo klientu loks, kuri nāk iepirkties regulāri.
Viena no pircējām, Anele Makarska stāsta:
“Nāku šeit iepirkties katru piektdienu. Te ir lētāk nekā veikalā. Piens litrā maksā 50 centi, svaigs, garšīgs. Biezpiens maksā 3,50 eiro 1 kg, siers 7 eiro. Siers ir ļoti garšīgs, sātīgs. Pietiek ar vienu šķēlīti uz maizītes un esi jau paēdis. Tā ir liela laime, kad var par cilvēku teikt tikai labu. Tiešām – varu teikt vislabākās atsauksmes par Olgas produkciju!”
Kad pircēju rinda mazliet apsīkusi, varam parunāties ar pašu saimnieci. 
- Kad sākāt nodarboties ar mājražošanu?
- Nu jau pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados. Kad sabruka kolhozs, kurā strādāju par slaucēju. Tad kādu laiku tirgojām savus produktus Daugavpilī.
- Ko šodien piedāvājat pircējiem?
- Svaigu, atdzesētu pienu, biezpienu, krējumu, dažādus sierus, kas gatavoti no svaiga piena. Mans īpašais piedāvājums – krāsnī apcepts svaigais siers. Krāslavas pilsētas svētkos piedāvājām mājas saldējumu.
- Vai prasmi vārīt sieru mantojāt no vecākiem?
- Gan no vecākiem, jo viņiem bija saimniecība, bija gotiņas, pieniņu pārstrādāja biezpienā, vārīja sieru, gan pati mācījos, ir jau sava pieredze. Agrāk vairāk gatavoja biezpiena sieru. Biezpienu vārīja pienā vai sajauca ar sāli, ķimenēm un nospieda, tad kaltēja. Es tagad vāru no svaiga piena, jo biezpienam ir liels pieprasījums.
- Kur ir jūsu saknes? Kāda izglītība?
- Esmu dzimusi Krāslavas novada Indras pagasta Darģeļevas sādžā. Tur tagad dzīvo brāļa ģimene. Dagdas arodskolā apguvu lopkopības meistara profesiju, pirms astoņiem gadiem pabeidzu Višķu tehnikumu lauksaimniecības specialitātē.
- Jūs gatavojat ļoti garšīgu sieru, vai pašai arī garšo piena produkti?
- Agrāk nebija liela produktu pārpilnība. Ko vecāki gatavoja, to ēdām, tai skaitā sieru. Tagad ģimene arī labprāt lieto piena produktus. Biezpiens visiem garšo. 
- Jūsu produkts sākas ar pienu. Cik liels ir ganāmpulks? Kā tiekat galā ar darbiem? 
- Šobrīd ir 12 slaucamas gotiņas, ir telītes. Man palīdz visa ģimene. Visi strādājam - vīrs Andrejs un dēli Georgs, Andrejs un Igors. Lopiem jāsagatavo barība. Smagie katli jācilā. Māsas meita Viktorija agrāk palīdzēja. Tagad mācās par konditori Daugavpilī. 
Siera gatavošanas procesu mums ir iespēja vērot Olgas Birķes speciāli šim nolūkam ierīkotajā virtuvē viņas zemnieku saimniecībā “Bagātības”. Mājīgi iekārtotajā virtuvē viss ir spodrs – gan lielie, nerūsējošā tērauda katli, gan sienas, gan galdu virsmas. Nekā lieka. Uz plīts jau sildās piens. Olga cepurītē un zilā priekšautā, ko rotā Latgales kulinārā mantojuma emblēma, nopietni vēro procesu.




Stāsta saimniece:
“Svaigu pienu vāra nerūsējoša tērauda katlā, kam ir bieza pamatne. Svarīgi, lai piens neuzvārās. Tikko piens sāk celties, pievieno citronskābi un lēni maisa, līdz savelkas receklī. 
Uz astoņiem litriem nepilna deserta karote citronskābes. Sāli pieber jau tad, kad piens savilcies. Tad ar putu smeļamo karoti uzmanīgi liek caurdurī, kurā ieklāta marlīte. Sierā nav jūtams skābums, tas paliek piena sūkalās. 
Siers lēnām sarec, to apgroza turpat caurdurī un ļauj lēnām notecēt sūkalām. Pēc tam liek ledusskapī. Siers izveidojas mīksts, nav sauss.
Kad Olga nolikusi sieru “atpūsties” tieku cienāta ar kafiju un garšīgu biezpiena desertu – biezpiena krēmu ar pašas dārzā audzētu zemeņu mērci. Jautāju Olgai, kam vēl, izņemot mājražošanu, atliek laiks?
“Abi ar vīru bijām aizbraukuši uz Baltkrieviju pieredzes apmaiņā, kuru organizēja biedrība “Latgales kulinārā mantojuma centrs.” Bija ļoti interesanti. Mans vaļasprieks ir dārzs un ziedi. Tas man ļoti patīk,” viņa saka un aicina aiziet līdz dīķim.
To, ka z/s “Bagātībās” viss tiek darīts rūpīgi un ar mīlestību, var redzēt. Čaklas rokas ir izveidojušas ļoti patīkamu vidi – ir gan liels dīķis, uz kuru gar ziedošu akmens dārzu ved bruģēts celiņš, glīta nojumīte, kūpinātavas, bruģēts pagalms, vīnogu ieskauta terase. Pārdomāts katrs laukumiņš.
“Man patīk tas, ko es daru,” atvadoties saka Olga. “Galvenais, lai cilvēkiem garšo, lai viņi novērtē manu produkciju un ir apmierināti”.




Iveta LEIKUMA, Ingas Pudnikas foto
Raksts tapis Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta “No paaudzes paaudzei” ietvaros