Par visu, kas man dzīvē dots, esmu pateicīga Dievam

  • Projekti
  • 24.10.2017 09:44
  • 279 skatījumi
img

Dod, Dieviņ, man aitiņas, Dodi baltas i pelēkas, Izaudīšu vilnainītes I baltas, i pelēkas Baltās segšu saulitē, Pelēkās lītiņā. Pienākot aukstajam gadalaikam, no skapja dzīlēm izvelkam vasarā noliktās vilnas zeķītes, cimdiņus, dūrainīšus, cepures un šalles. Protams, arī kādu biezāku jaku, plecu lakatu un segu, kas lieliski pilda savas funkcijas – sasildīt mūsu ķermeni. Cik labi, ka aizvien vairāk tiek novērtēti dabīgie materiāli un to labvēlīgā ietekme uz cilvēka organismu. Viens no tiem – aitas vilna.

No vēstures



Aitas bija vieni no pirmajiem mājdzīvniekiem, ko cilvēks pieradināja apmēram pirms 11 000 - 9000 gadiem. Savvaļas aitas ir vidēji lieli, auglīgi dzīvnieki ar vidēji zemu agresijas līmeni. Cilvēkam rīkoties ar tām ir vieglāk kā ar lieliem dzīvniekiem, tās ir sociāli dzīvnieki, tātad ļoti piemērotas pieradināšanai. Cilvēks aitas ir pieradinājis, lai iegūtu vilnu, gaļu un pienu. Mūsdienu mājas aita, lai spētu izdzīvot, pamatā ir atkarīga no cilvēka, bet aitas spēj izdzīvot arī palaistas savā vaļā, ja konkrētajā reģionā nav lielu plēsēju.



 



 



Aitu tēviņus sauc par teķiem, bet kastrētus tēviņus par auniem jeb aveniem, mātītes par aitām un mazuļus par jēriem.



 



 



Latvijas aitas



 



 



Par Latvijas vietējo aitu izcelsmi trūkst precīzu datu, bet ir zināms, ka tās ir bijušas rupjvilnas aitas ar īsām astēm.



 



 



Zinātniski pamatotu aitkopību, selekciju un jaunu šķirņu ieviešanu mūsdienu Latvijas teritorijā uzsāka lauksaimnieku biedrība “Vidzemes Vispārderīgā un ekonomiskā societāte”, kas 1826. gadā no Saksijas ieveda pirmos smalkvilnas aitu ganāmpulkus. Par aitkopības attīstības stimulu kļuva lauksaimniecības krīze, kas 19. gadsimta 20. gados bija skārusi visu Eiropas lauksaimniecību. To izraisīja labības cenu krišanās, kā rezultātā bankrotēja daudzas muižas arī Vidzemē un Kurzemē. Graudkopība Latvijas reģionā vairs nebija konkurētspējīga. Radās nepieciešamība racionalizēt lauksaimniecību un vairāk pievērsties lopkopībai, kas ļāva ražot produkciju ar lielāku pievienoto vērtību. 1830. gadā tika dibināta specializētā aitkopju organizācija - Aitaudzētāju biedrība, bet 1843. gadā aitu audzētāji izveidoja pirmo aitu vilnas ražojumu pārdošanas kooperatīvu, vienojoties par kopīgu vilnas pārdošanu.



 



 



Latvijas tumšgalves šķirne tika izveidota 1938. gadā.



 



 



Vilnas pārstrāde



 



 



Aitu vilnas pārstrāde ir garš un laikietilpīgs process, ko veica vairākos posmos. Darbus darīja gan dažādu paaudžu saimes sievietes, gan arī bērni un pusaudži. Katram tika dots savām prasmēm atbilstošs pienākums. Bērnu pārziņā bija arī skalu gaismas uzturēšana saimes istabā. Vilnas pārstrādei parasti atlicināja laiku gada tumšākajos mēnešos. Visi darbi, kas šajos posmos tika veikti, ir saistīti ar roku darbu un vienkāršiem darbarīkiem.



 



 



Aitas cirpa divas reizes gadā, izmantojot īpaši šim nolūkam pie kalēja izgatavotas dzirkles. Tas nereti tika veikts, sapulcējot vienkopus vairākas sievietes un lielākos bērnus kā palīgus. Vienas aitas cirpšana ar mehāniskajām dzirklēm ilga vismaz stundu.



 



 



Nocirptā vilna tika mazgāta, tādā veidā to atbrīvojot no aitu sviedriem, netīrumiem, augiem. Tālāk sekoja vilnas plūkšana – šķiedras sadalīja, nošķirot smalkās no rupjajām. Vilnu atbrīvoja no augu valsts piejaukumiem un gružiem.



 



 



Vilnas kāršanas laikā nelielu šķiedras daudzumu dažādos virzienos rūpīgi izķemmēja ar rokas kārstuvju palīdzību. Tādā veidā vilnas šķiedras tika sakārtotas plānās plīvurveida šķipsnās, no kurām tālāk varēja veidot jēldziju, kas bija sava veida sagatave nākamajam solim – sagrodota vilnas pavediena ieguvei. Rūpīgi kārsto vilnu savērpa ar vērpjamo ratiņu. Rupjāku vilnas dziju ieguva, sašķetinot kopā vairākus savērptos pavedienus.



 



 



Ziemas garajos vakaros adīja rakstainus cimdus, zeķes, jakas un auda segas.



 



 



Valijas laimes segas



 



 



Valijas Ižikas segas nav austas – tas ir šuvējas roku darbs.



 



 



Šūšanas darbnīcā Indrā, kur ciemojamies pie Valijas, ir silti un mājīgi. Siltumu izstaro ne vien malkas krāsnis, bet arī saimnieces viesmīlība un sirsnība.



 



 



Plauktos sakārtota gatavā produkcija - segas, virsmatrači, spilveni, pirts cepures, tējkannu un katlu sildītāji, istabas zābaciņi, arī fi lcēti izstrādājumi - spilveni, sedziņas, virtuves cimdi, rotaļlietas. Visi krāsaini un izrotāti. “Man labi izdodas margrietiņas, ozollapas un zīles,” saka Valija “bet pārējais ir meitas roku darbs.”



 



 



Uz galdiem vērojams darba process – izklāts audums un jēlvilnas plāksnes. Te top Valijas “Laimes segas.” Šis nosaukums nav saimnieces izdomāts, tā segas nodēvējuši pirmie pircēji.  Valijas segas ir šuvējas roku darbs, kurā viņa parāda ne tikai sava amata prasmi, bet arī ieliek savas dvēseles siltumu un labvēlību. “Kā es mīlu savas segas!” saka saimniece “Tās ir tik īpašas – apsedzoties ar to, jūties ļoti komfortabli – nav ne karsts, ne auksts. Sega par tevi rūpējas. Ir tāds teiciens – laba valdība ir tā, kuru tu nejūti – tā rūpējas, lai tev būtu labi. Tāpat ir ar manām segām. Tās ir ļoti labas. Tas ir pārbaudīts. Vēl labāk, ja ir pilns komplekts – virsmatracis, sega un spilvens. Tad, kā teica viena no manām klientēm – jūties kā mājiņā, tiec maigi apņemts un samīļots no visām pusēm. Klienti ir stāstījuši, ka tā pierod pie manām segām un spilveniem, ka, braucot ciemos vai ceļojumā, ņem tos līdzi. Gaume ir ļoti dažāda – kādam patīk aitas vilnas smarža, kādam - nē. Kāda pircēja bija bēdīga, ka ar laiku aitiņas smarža vairs nav jūtama – izvēdinājusies. Vīram tik ļoti tā patikusi... Pašai man arī ir pilns komplekts. Es neko labāku neesmu atradusi un vairs arī nemeklēju. Visi mani tuvinieki un radi arī ir atzinuši, ka nekas nav labāks par mūsu Latvijas aitu vilnu. Mana devīze – sagaidīsim vecumdienas veseli! Ir jau pārbaudīts – vilna ārstē sāpošās locītavas. Par noietu nesūdzamies, ir pasūtījumi no visas Latvijas un arī uz ārzemēm aizceļo manas segas. Nesen  Montessori bērnudārzs no Rīgas pasūtīja pie mums matracīšu komplektu, un tagad regulāri to papildina.” 



 



 



Valija par aitām



 



 



Aitu mātes ir ļoti dažādas. Mums bija aitiņa, kurai vienmēr dzima četrīši. Aitām parasti ir viens vai divi jēri, retāk trīs, bet šai – četri un viņa visus pieņēma un izbaroja. Gadījās, ka pieņēma arī citas aitas jēriņu. Tāda viņai bija plaša sirds un mātes mīlestība. Savukārt cita aitu māte vēlējās paturēt tikai vienu jēriņu, kaut dažkārt piedzima vairāk. Tādi dažādi raksturi – kā cilvēkiem. Interesanti, kad aitu mātes grib pabarot jērus, viņas tos sauc, un katrs jēriņš atrod savu māti. Tāpat arī auni ir dažādi. Bija mums viens ļoti agresīvs vaislas auns. Iegādājāmies to jau pieaugušu. Nezinu, kas viņam bija nodarīts, bet viņš nevienu cilvēku nelaida klāt, visus badīja.



 



 



- Vai tev patīk tavs darbs?



 



 



- Manā darbā ir gan grūtības, gan prieks, gan gandarījums. Kā visur dzīvē. Man patīk tas, ko es daru. Esmu beigusi Lauksaimniecības akadēmiju. Man ir agronoma izglītība. Kāds jautā, kāpēc nestrādāju specialitātē. Kā tad nestrādāju – man ir zeme, lauki, aitas. Kādreiz bija 300 aitas. Tās jāuztur, jākopj, jācērpj vilna. Cirpu pati ar dzirklēm. Tad vilnu mazgāju, sukāju, šuvu segas un pati pārdevu. Kad palielinājās pieprasījums pēc gatavajiem izstrādājumiem, sapratu, ka nevaru visu vairs paspēt. Pēdējos piecus gadus iepērkam mūsu Latvijas aitu vilnu. Tai ir ļoti laba kvalitāte.



 



 



- Kā radās ideja – šūt segas?



 



 



- Turējām aitas, nodevu vilnu un apmaiņā saņēmu jēlvilnu.Šuvēja biju jau agrāk, tad man palūdza, vai nevaru uzšūt aitas vilnas segu. Man bija vilna, bet es nezināju, kā no tās segu pagatavot. Sāku visur interesēties, braucu uz Viļāniem, skatījos, mācījos. Ilgi domāju par tehnoloģiju, beidzot nolēmu pamēģināt. Piediedzu vilnu pie auduma, piešuvu. Sanāca labi. Pirmo uzdāvināju radiniekam. Sākumā viņš šaubījās, bet kad izmēģināja, novērtēja: “Forša sega!” Visbeidzot viņš vairs negribēja no tās šķirties un, braucot uz vasarnīcu, ņēma to līdzi. Apdāvināju radus, draugus, tā no mutes mutē aizgāja reklāma, man ieteica segas tirgot. Sākumā gāja grūti, bet man bija pārliecība, ka daru labu darbu, jo pati uz sevis biju pārbaudījusi – segas ir labas. Tagad mani un manu produkciju jau daudzi pazīst. Kad ir lielāks pasūtījums, pieņemu darbā vairāk cilvēku, bet Ilona pie manis strādā jau 5 gadus, no uzņēmuma sākuma.



 



 



- Vai esat noslogotas visu gadu?



 



 



- Janvārī mums ir atvaļinājums, tad varu ļauties fantāzijai. Man patīk izdomāt arvien kaut ko jaunu. Tirgū apskatos, ko apkārt tirgo. Man ir interesanti. Mājās atrodu to darināšanas tehniku. Pēdējais, ko pati iegādājos – celaines. Ir doma tās izmantot par somu rokturiem.



 



 



Dzimtas stāsts



 



 



Cik vien sevi atceros, manā ģimenē visi pratuši dažādus darbus. Tie nākuši pie mums no senčiem un tiek nodoti no paaudzes paaudzē. Visas dzimtas sievietes šujam, fi lcējam, adam un protam dažādus rokdarbus, vīrieši savukārt prot galdnieku darbus un var saremontēt dažādus mehānismus.



 



 



Man ir dēls un divas meitas. Dēls ir jaunsaimnieks, viņam ir sava saimniecība, audzē gaļas lopus, arī man daudz palīdz. Viena no meitām ir dizainere, viņa ir ļoti radoša, otra strādā tirdzniecībā. Abas arī palīdz mana biznesa virzīšanā.



 



 



Dzīvojot laukos, vienmēr bijusi sava saimniecība, lopi un turētas arī aitas. Kad mamma apprecējās, viņiem ģimenē bija “čohri” - vilnas sukāšanas iekārta. Tajos laikos tā bija vērtīga manta un šo pakalpojumu izmantoja tuvāki un tālāki ļaudis. Manas vecāsmammas māsa tirgoja audumus, tā ka es turpinu dzimtas tradīcijas. Gribētos, lai šī tradīcija turpinās.



 



 



Iveta LEIKUMA Ingas PUDNIKAS foto



 



 



Raksts tapis Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta “No paaudzes paaudzei” ietvaros