Pjotrs Kozlovskis: "Esmu stūrgalvīgs cilvēks!"

- Uzreiz pēc vidusskolas absolvēšanas iestājos Baltijas Krievu institūtā specialitātē "Programmētājs". Man patika  dators, lai gan bija problēmas ar matemātiku. Es devos turp tikai tāpēc, ka dzirdēju – programmētājiem augstākā matemātika nav tik svarīga. Bija cerība, ka šāda priekšmeta vispār nebūs. Biju ļoti pārsteigts, kad uzreiz pēc studenta apliecības saņemšanas es nokļuvu augstākās matemātikas lekcijā. Šāds pārsteigums bija visam mūsu kursam. Mēnesi pēc mācību sākuma daudzi devās prom. Mūs palika mazāk un mazāk. Es godīgi noturējos līdz semestra beigām, pēc tam vēl kādu laiku mācījos neklātienē. Laiks toreiz bija tāds... Īpašs. Jauna gadsimta sākums. Satiec kādu paziņu, bijušo klasesbiedru – tas vai nu brauc strādāt uz Īriju vai strādā šeit par pārdevēju-konsultantu. Es domāju, līdz beigās pametu studijas. 20 gadu vecumā apprecējos. Bija jādomā, kā dzīvot tālāk. Sākumā mēs gandrīz katru dienu braucām uz Baltkrieviju, tur pirkām pārtiku, dīzeļdegvielu, šeit tirgojām. Bet tas nevarēja turpināties ilgi. Nebija stabilitātes. Vecāki novecoja, nācās arvien biežāk viņiem palīdzēt darbos. Visbeidzot ar sievu nolēmām nopirkt zemi un sākt saimniekot. Mani vecāki ir Krievijas pilsoņi, bet es joprojām esmu "nepilsonis". Naturalizēties negāju, esmu stūrgalvīgs ... (smejas). Zemi nopirkām uz sievas vārda, tā radās zemnieku saimniecība “Dzintari”.. Tas arī viss.

Šajā brīdī es izbijos, ka mana sarunu biedra stāsts beidzies. Jau gribēju uzdot jautājumus, bet pēc mirkļa Pjotrs turpināja.

Lūk, tagad mums ir aptuveni simts hektāru, no kuriem ne vairāk kā astoņdesmit ir aramzeme, pārējie – krūmi ... Mūsu pagastā ir izteikts zemes trūkums. Iespējams, ka tikai mūsu pagastā ir šāda problēma. Izskatās, ka citur ir neapstrādāti zemes gabali. Mums nav. Viss ir aizņemts! Es galvenokārt audzēju kviešus. Ir miežu platības, audzēju auzas. Arī griķus... Tikko vakar nokūlu. Ar griķiem patiesībā galvenā problēma ir realizēšana. Nav kur tos likt. Man paveicās, pagājušā gada griķu ražu es iemainīju pret salpetri. Jā, griķi ... Iepriekš tos varēja pārdot Polijai. Cenas bija labas, sasniedzot 400 eiro par tonnu. Tad katru gadu cena kritās par simtu. Trīs simti eiro par tonnu, divi simti. Šogad – 150 eiro. Tas nav risinājums.

Vai tad nevienam Latvijā nav vajadzīgi griķi?

Izrādās, ka nē. Mēs pārdodam nevis gala produktu, bet sēklu, kura ir jāattīra un tā tālāk. Lietuvieši to pērk, bet arī sūta uz Poliju. Kopumā mēs nevaram izturēt konkurenci ar Poliju vai Krieviju. Pēc tā, kad Krievija sāka pārdot poļiem savus griķus, mūsu cenas sabruka. No maniem paziņām neviens griķus nenodod. Atstāja sev, gaidot labākus laikus. Bet vispār – nav jau tik briesmīgi. Izdzīvosim!

Man patīk tavs optimisms! Lūdzu, pastāsti, vai jūs rakstāt projektus Eiropas fondiem, lai attīstītu savu saimniecību? Saņemat Eiropas atbalstu?

Man ir šāda situācija – no vienas puses, esam attīstījušies un “izauguši”, mūs vairs nevar uzskatīt par "mazu" saimniecību. No otras puses, mēs vēl neesam ieguvuši lielsaimniecības statusu. Mēs neatbilstam mazo saimniecību attīstības programmai un lielo lauku saimniecību programmai arī ne. Šogad es nopirku kombainu, paņēmu aizdevumu bankā. Bija divi mazi, tagad būs viens liels kombains. Protams, kad mēs sākām, mēs saņēmām nelielus līdzekļus attīstībai. Es atceros, ka tad vienu gadu nopirkām pļāvēju, nākamajā gadā labu smidzinātāju. Protams, arī tagad varu rakstīt projektus. Diemžēl ne visi no tiem tiek atbalstīti, un arī pašam daļa līdzekļu ir jāiegulda. Man vispār nepatīk aizdevumi. Gribu ātrāk atmaksāt kombainu. Ņēmu aizdevumu uz pieciem gadiem, bet atdošu ātrāk. Citādi viss labi. Dzīvojam. Augustā dēliņam Daņečkam apritēja trīs gadi. Mēs ar bērnu nesteidzāmies. Padzīvojām sev. Daudzi cilvēki domā, ka bērni jādzemdē, tiklīdz apprecas, kamēr vēl jauni. No vienas puses, tas ir pareizi. No otras puses, bērni izauguši, tu jau esi vecs, un tev neko negribas. Mēs “nobriedām” 11 gadus pēc kāzām. Ko tik pa šo laiku nesadarījām, “dzenājām” ar motocikliem. garlaicīgi nebija. Un tagad… Tagad es labāk mājās pasēdēšu, nevis kaut kur meklēšu piedzīvojumus.

Kas tālāk? Kā tu iedomājies savu nākotni?

Kas tālāk? Kur es palikšu... Es neko citu neprotu, tikai zemi art. Esmu tāds cilvēks. Es nevaru strādāt kādam. Tikai sev, savai ģimenei. Te es izeju uz lauka, esmu pats sev saimnieks. Ko es gribu, to daru. Gribu art – aru, gribu pļaut – pļauju. Saimniecībā strādā viens cilvēks. Man bija paveicies, viņš “iestrādājies”. Sezonā, protams, es paņemu palīgus. Bet lielākoties strādāju vienatnē. Ir pietiekami, nav jau tik liela saimniecība. Nekas, izmaksāšu aizdevumu par kombainu, nopirkšu jaudīgāku traktoru, tad būs jautrāka dzīve. Ja, protams, Eiropa nesabruks. Kamēr maksā subsīdijas, var dzīvot normāli. Šī nauda pilnībā sedz degvielas izmaksas, rezerves daļas tehnikai, arī algas. Tā, lūk...

Ar to mūsu saruna beidzās. Tās oficiālā daļa beidzās. Pēc tam mēs gremdējāmies atmiņās par skolu, par to, ka "Varavīksnei" drīz jubileja. Neskatoties uz savu aizņemtību, Pjotrs solīja būt jubilejas svinībās. Par to es ļoti priecājos. Lai zemnieku saimniecībai “Dzintari” labi klājas!

Raksts sagatavots ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Lietuvā atbalstu.

Andrejs JAKUBOVSKIS