Svetlana Pitrāne: “Šeit varu izmantot savu radošo potenciālu”

  • Projekti
  • 23.11.2018 20:21
  • 258 skatījumi
img

“Kad vēl strādāju Īrijā un biju mazuļa gaidībās, gribējās uztamborēt bērnu cepurīti. Atgriezusies Krāslavā, savus darinājumus dāvināju draugiem un radiem, līdz mani iedrošināja savu talantu izmantot profesionālākā gultnē”. Pirms trim gadiem Svetlana Pitrāne uzvarēja pašvaldības konkursā jaunajiem uzņēmējiem ar projektu “Bērnu rotaļlietu, aksesuāru un istabu dekoru izgatavošana”. Arī viņas vīrs Vadims ir uzņēmējs – atvēris Krāslavā savu automazgātuvi “Motor SPA”. Abi uzsver: “Nezinām, kam būtu jānotiek, lai mēs atkal brauktu projām”

“Kad vēl strādāju Īrijā un biju mazuļa gaidībās, gribējās uztamborēt bērnu cepurīti. Atgriezusies Krāslavā, savus darinājumus dāvināju draugiem un radiem, līdz mani iedrošināja savu talantu izmantot profesionālākā gultnē”. Pirms trim gadiem Svetlana Pitrāne uzvarēja pašvaldības konkursā jaunajiem uzņēmējiem ar projektu “Bērnu rotaļlietu, aksesuāru un istabu dekoru izgatavošana”. Arī viņas vīrs Vadims ir uzņēmējs – atvēris Krāslavā savu automazgātuvi “Motor SPA”. Abi uzsver: “Nezinām, kam būtu jānotiek, lai mēs atkal brauktu projām”.



 



Svetlana trīs gadus strādājusi Īrijā, bet tur viņu nav pametusi sajūta, ka viņa nav mājās, atbraukusi vien paciemoties. “Kādu reizi atvaļinājuma laikā vecākiem teicām, ka ļoti gribam atpakaļ. Viņi brīnās, kur tad problēma. Saka: “Brauciet mājās, mēs atbalstīsim!” Vēl gadu pastrādājām, izveidojām uzkrājumus, lai Vadims varētu atvērt savu uzņēmumu, un atgriezāmies”. Sākums nav bijis viegls, pirms pieciem gadiem nebija tādu atbalsta programmu reemigrantiem, kādas tiek piedāvātas šobrīd, un daudzi vērās ar izbrīnu, nesaprazdami, kāpēc jaunieši atgriezušies mazpilsētā. “Taču šeit es varu runāt savā dzimtajā valodā. Te ir mūsu vecāki. Varam strādāt pēc specialitātes un izmantot savu radošo potenciālu”.



 



Krāslaviete uzskata sevi par radošu cilvēku. “Ja vīrieši, lai atpūstos un uzlādētos, brauc makšķerēt, es savu enerģijas lādiņu gūstu šujot”. Pabeigusi Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolas Tekstilizstrādājumu nodaļu, kur paralēli vidusskolas mācību priekšmetiem padziļināti apguvusi aušanu, tamborēšanu un šūšanu. Pēc tam iestājusies Baltijas Starptautiskajā Akadēmijā, iegūstot interjera dizaineres diplomu. Nu jau vairākus gadus krāslaviete darina rotaļlietas, dekoratīvos spilvenus, bērnu gultas piederumus un dažādus bērnu istabas dekorus – viņas mērķauditorija ir tieši mazie ķipari. “Baudu ikvienu radošā procesa sastāvdaļu. Man patīk izvēlēties audumus un tos kombinēt. Tāpat meklēt jaunas idejas un novērot, kā no zīmējuma vai fotoattēla top pats darbs”.



 



Lai arī Svetai ir pamatdarbs, ik pa laikam parādās doma pilnībā nodoties uzņēmējdarbībai. Taču tad atkal gadās kāds interesants darba piedāvājums. “Darba, ģimenes dzīves un uzņēmējdarbības apvienošana nav vienkārša, taču no savas radošās darbības nekad neatteikšos, bez tā gluži vienkārši nespēju dzīvot”.



 



Saņemot atbalstu pašvaldības projekta konkursā, jauniete iegādājusies šujmašīnu, datoru, printeri, audumus un citus materiālus. Sākotnēji viņa šuvusi mājās; audumi, diegi un adatas, dažādas dekoratīvās lentes bija visos stūros. Dzīvoklī valdīja īsts haoss! Reiz, kad ciemojās tētis, viņš ierosināja, ka meitai vajadzētu savu darbnīcu. Domāts – darīts! Tieši tajā laikā vecāki pārbūvēja savu māju, kur izveidoja Svetai darba telpu bēniņos. Savā darbnīcā Sveta pavada samērā daudzas stundas, lai arī laika trūkuma dēļ strādā ne tik regulāri, cik gribētos.



 



“Reizēm, ja nevēlos, lai klientam nāktos pasūtījumu ilgi gaidīt, atsaku. Esmu ļoti atbildīga, ja solīju, ka pasūtījums būs gatavs noteiktā dienā, tad negulēšu nakti, bet darbu uztaisīšu”. Svetai ir sava Facebook lapa, kas ir viņas galvenā saziņas platforma ar esošajiem un potenciālajiem klientiem, kā arī Instagram lapa, tur viņa galvenokārt smeļas idejas. Jauniete atzīst, ka pasūtījumu ir vairāk nekā brīvā laika, ko veltīt šūšanai. Savus darbus viņa sūta ne tikai klientiem visā Latvijā, bet arī uz Īriju, Somiju, Dāniju. Tāpat viņas darinājumi atrodami Krāslavas TIC suvenīru veikalā, kā arī Latvijas amatnieku veikalos “Micras” Rīgā un tirdzniecības centrā “Spice”.



 



Darba materiālus jauniete iegādājas Daugavpilī audumu veikalos, pasūta internetā. “Tā kā nepērku daudzumā un man ļoti svarīga kvalitāte, izvēlos ne to lētāko variantu, kas, iespējams, daudziem nav pa maciņam. Taču esmu idejas, nevis peļņas cilvēks, un esmu klientiem nākusi pretī”. Uzņēmēja atzīst, ka klienti ir atsaucīgi. “Mēs parasti ilgi sarakstāmies, vienojamies par daudzumu, krāsu, citām niansēm. Pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, kopā ar klientu, kurš, iespējams, dzīvo otrā valsts galā, atlasām materiālu – veikalā nobildēju audumus, aizsūtu klientam, uzreiz arī izvēlamies”. Sveta smejas, ka viņai ir arī pastāvīgie klienti, kuri uzlabo Latvijas demogrāfiju, un katram mazulim pasūta ko jaunu. “Ļoti īpaša sajūta ir kaut ko šūt mazajam ķiparam, kas vēl nav ieradies šajā pasaulē, tā ir liela atbildība”.



 



Jautāta par cilvēkiem, kuri devuši vislielāko artavu uzņēmējdarbības uzsākšanā, Sveta min mākslinieci Maiju Šuļgu. “Tieši ar viņas palīdzību spēru pirmos soļus šūšanā. Aizgāju ciemos ar saviem tamborētajiem zaķiem, tajā reizē viņa man parādīja, kā šuj lelles pēc piegrieztnēm. Satiekoties tirdziņos, mēs vienmēr apmaināmies idejām, apbrīnoju mākslinieci par viņas radošo dzirksti”. Ne mazāk svarīga loma bija Jutai Bubinai, Krāslavas novada domes projektu koordinatorei. “Juta man palīdzēja uzrakstīt pirmo projektu, kas bija saistīts ar radošajām darbnīcām jaunajām māmiņām. Neskatoties uz to, ka tas netika atbalstīts, man apkārt parādījās domubiedri, radās kontakti, kā arī skaidrāka vīzija par to, kā savu darbošanos pozicionēt. Un jau pēc gada mans jaunais pieteikums tika atbalstīts”.



 



Kopumā jaunā uzņēmēja uzskata, ka jauniešiem nav pārāk sarežģīti uzsākt ko savu. “Tagad ir ļoti daudz informācijas, skolās tiek rīkotas projektu nedēļas, kur māca plānot, rakstīt biznesa plānus. Manos skolas gados šādu iespēju nebija”. Tiek organizētas vieslekcijas; tā, piemēram, pirms kāda laika Sveta bija uzaicināta Krāslavas TIC un Krāslavas Varavīksnes vidusskolā pastāstīt vecāko klašu skolēniem par savu pieredzi. Viņa uzsver, ka netrūkst arī atbalsta no pašvaldības; uzreiz pēc projekta izsludināšanas tiek rīkotas konsultācijas, kur visu sīki paskaidro, speciālisti aicina piedalīties semināros. Sveta uzskata, ka galvenais ir ideja un vēlēšanās. Vēl ļoti svarīgi ir domubiedri.



 



Šobrīd jauniete ar saviem domubiedriem mēģina piešķirt otru elpu Krāslavas poliklīnikas telpām, kur projekta “Iedzīvotāji veido savu vidi” ietvaros apglezno koridoru. “Manā bērnībā pirmajā stāvā bija bērnu stūrītis, kur rotaļāties, gaidot rindā pie ģimenes ārsta. Izdomājām, ka arī mūsu bērniem tādu vajag. Apgleznojam sienas, esam iegādājušies jaunus krēslus, koka modeļus ar attīstošajām rotaļlietām, būs dažādas izglītojošas spēles”.



 



Sveta uzskata, ka Krāslava ir ideāla vieta bērnu audzināšanai. “Šeit ir tīrs gaiss, drošības sajūta, nelieli attālumi. Ja agrāk, studējot Rīgā, šķita, ka galvaspilsētas iedzīvotājiem ir foršs dzīves ritms, viņi ir nemitīgā kustībā, tagad saprotu, ka tas bija apmāns – lielāko daļu laika viņi pavada transportā, sastrēgumos un rindās. Savukārt mazpilsētā paliek vairāk laika, ko veltīt ģimenei – dienai acumirklī rodas pievienotā vērtība. Tāpat bērniem tiek pievērsta lielāka uzmanība gan bērnudārzā, gan skolā”. Vadimam gan reizēm pietrūkst aktīvās atpūtas iespēju; viņš desmit gadus nodzīvojis Dublinā, kur ir nesalīdzināmi straujāks dzīves ritms. Tad ģimene aizbrauc uz Daugavpili vai Rīgu. Svetlana pieļauj iespēju, ka tad, kad viņu mazā meitiņa Sofija izaugs, viņi varētu pārcelties uz lielāku pilsētu. Tomēr pašlaik visi trīs jūtas labi savā mazajā dzimtenē Daugavas lokos.



 



Facebook lapa: https://www.facebook.com/madebysvetlanapitrane/



E-pasts: svetlana.pitrane@inbox.lv



 



Raksts sagatavots ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Lietuvā atbalstu.



Elvīra ZEMBLICKA