“Tokyo Town” īpašnieks – ticēt sev un īstenot savus mērķus

“Tokio Town” ir Vjačeslava un viņa laulātās draudzenes lolojums. Pats Vjačeslavs nāk no Aizkraukles, dzīvesbiedre ir krāslaviete, bet abi iepazinās galvaspilsētā. “Kādā aprīļa vakarā pirms diviem gadiem izdomājām, ka būtu jāpamēģina atvērt jaunu restorānu Krāslavā. Ja iecere kādu apstākļu dēļ neizdotos, mēs varētu atgriezties pie tiem aizmetņiem, kuri mums jau bija Rīgā”. Pēc diviem mēnešiem, 2016. gada jūnija vidū, “Tokio Town” ieraudzīja dienasgaismu.

Neskatoties uz to, ka “Tokyo Town” pozicionē sevi kā suši bāru, ēdienkarte ir gana daudzveidīga; tajā iekļauti arī Eiropas virtuves ēdieni, ir izstrādāta ēdienkarte pat pašiem mazākajiem viesiem. Tomēr visa pamatā ir austrumu elementi. Vjačeslavs ar šo virtuvi iepazinās, strādādams “” restorānā Rīgā. Pēc tam konkursa ietvaros viņam radās iespēja doties uz Ķīnu, kur viņš apguva restorānu menedžmentu amerikāņu koledžā un strādāja par bārmeni uz jahtām. “Kruīzs vienā virzienā ilga desmit dienas. Mēs braucām pa visu Dzelteno jūru, no Honkongas uz Šanhaju, tad Dienvidkoreju. Uz jahtas bija tikai amerikāņu publika, darbinieki nāca no dažādām Eiropas valstīm, bet nebija neviena no Baltijas”. Vjačeslavs atzīst, ka šis laiks bija pamatīgs izaicinājums – ne tikai komunikācijas, bet arī mācību apjoma ziņā. “Tas, ko pirms tam apguvu Rīgā, salīdzinoši bija ļoti maz. Tur mēneša laikā vajadzēja iemācīties tūkstoš kokteiļu receptes. Tāpat katras desmit dienas mums izsniedza izdrukas ar viesu fotogrāfijām un vārdiem – satiekot uz jahtas kādu viesi, bija jāsveicinās, uzrunājot to vārdā”. Jaunietis atzīst, ka šajā laikā apguvis angļu valodu profesionālā līmenī, ieguvis amerikāņu diplomu, kā arī nenovērtējamu pieredzi. Taču grūti bija pierast pie tā, ka visa dzīve noritēja uz vienas jahtas. “Man ikdienā ir nepieciešama kaut neliela kustība, bet tur bija minimālas iespējas iziet, un arī tikai tad, kad atradāmies uz sauszemes”.

Pēc atgriešanās Vjačeslavs atvēris suši bāru Aizkrauklē un pēcāk arī Krāslavā. “Man bija gan pieredze, gan vīzija, kā restorāns izskatīsies. Iespējams, sākumposmā iezagās kāda nedrošības dzirksts, vai spēsim sameklēt un apmācīt nepieciešamos darbiniekus, izveidot labu komandu. Tāpat bija neskaidrības saistībā ar finansējumu – sākumā ar savu biznesa plānu biju pieteicies “Attīstības finanšu institūcijas “Altum”” konkursā, taču par atbalstu uzzināju nedaudz novēloti, kad jau biju ieguldījis savus līdzekļus. Taču kopumā viss izdevās”.

Izstrādāt ēdienkarti palīdzēja bijušie kolēģi no Rīgas. Vēl pagājušā gada rudenī bija atbraucis šefpavārs no Indijas, kas strādā galvaspilsētā. Viņš ne tikai piedāvāja ēdienkartes sastāvdaļas, bet arī apmācīja pavārus un atklāja dažas ēdienu pagatavošanas “viltības”. Dzērienkarte gan ir paša Vjačeslava lolojums. “No katras vietas, kur esmu strādājis vai bijis, aizguvu atsevišķus elementus, tad tos sakombinēju, pilnveidoju”. “Tokyo Town” piedāvā plašu tēju izvēli, dažāda veida kafiju, austrumu un Eiropas tradicionālos dzērienus, kokteiļus, alu utt. Arī interjeru jaunietis izstrādājis pats kopā ar sievu.

Šobrīd Vjačeslava dzīvesbiedre vairāk laika velta abu mazajam ķiparam, bet Vjačeslavs kādu laiku uzņēmies restorāna stūrmaņa pienākumus. “Mēs arvien cenšamies ieviest kaut ko jaunu, inovatīvu, uzlabot piedāvājuma tehnisko izpildījumu. Arī viesi ik pa laikam mēdz kaut ko ieteikt. Šobrīd piedāvājam banketus nelielām grupām līdz astoņpadsmit cilvēkiem”.

Jautāts par bāra viesiem, Vjačeslavs uzsver, ka Krāslavas publika atšķiras no Aizkraukles iedzīvotājiem un rīdziniekiem. “Aizkraukle ir tuvu pie Rīgas, līdz ar to ļaudis ir nedaudz izlutināti, jo visu var saņemt augstākajā līmenī. Lai arī Latgalē dzīves līmenis ir zemāks nekā Pierīgā, šeit cilvēki ir vienkāršāki. Ar krāslaviešiem ir vieglāk sadarboties, atrast kopīgu valodu. Tāpat dzīves ritms šeit ir rimtāks. Ja galvaspilsētā, lai aizbrauktu pie grāmatveža, nepieciešama pusotra stunda, šeit visus administratīvos jautājumus var nokārtot pusstundas laikā. Attiecīgi paliek vairāk laika, ko investēt uzņēmumā, kā arī veltīt ģimenei”. Vjačeslavs atzīst, ka, no vienas puses, viņam arvien ir paticis aizbraukt uz vietām, kur vēl nav būts, pamēģināt ko jaunu. No otras puses, reiz pienāk brīdis, kad jābeidz “vizināties” pa pasauli un jāiekārto sava ligzdiņa. Viņš ļoti cer, ka Krāslava būs pilsēta, kur nodzīvos līdz pat mūža nogalei.

Jaunais uzņēmējs ir pārliecināts, ka veiksmes pamatā ir specializācija. “Katram ir jādarbojas savā jomā. Ja cilvēks visu mūžu strādājis autoservisā, bet pēkšķi izdomā, ka atvērs savu kafejnīcu, diez vai tas izdosies, jo trūks nepieciešamo zināšanu. Tad ir daudz jāinvestē, jāmeklē eksperti. Pragmatiskāk ir uzsākt kaut ko jomā, kur pašam ir nepieciešamās iemaņas”. Tiem, kuri plāno uzsākt savu uzņēmējdarbību, Vjačeslavs iesaka veikt rūpīgus aprēķinus. “Ir jāskaita, cik viss izmaksās, cik ātri būs iespējams atgūt ieguldīto, kā nodrošināt sekmīgu uzņēmuma darbību un attīstību. Protams, vienmēr gribas vairāk un labāk, bet jādomā, vai resursu ziņā tas uzreiz būs iespējams”. Savukārt tiem, kuri apsver domu doties uz ārzemēm, Vjačeslavs iesaka aizbraukt, iemācīties un atbraukt atpakaļ ar uzkrāto bagāžu – zināšanām, kā arī uzkrājumiem, kurus pēc tam varēs ieguldīt savā idejā dzimtajā vietā. “Tā tas bija manā gadījumā”.

Facebook lapa: https://www.facebook.com/pages/Tokyo-Town/1072812649477780

Pasūtījumu pieņemšana pa tālr.: 20 209 065

Raksts sagatavots ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Lietuvā atbalstu.

Elvīra ZEMBLICKA

Foto no V. Volkova personīgā arhīva