Vadims Bogdanovs: koks – tas nav tikai taisnstūris!

Paldies, Vadim, ka piekritāt sarunai! Tas taču tik interesanti, kad cilvēks dara to, ko mūsu pusē vairs neviens nedara…

Nudien ticu, it īpaši tāpēc, ka man patīk runāt par sevi (smejas). Es noteikti neesmu pārāk pieticīgs. Es lieliski zinu savas spējas, un es zinu, ka veidoju vismākslinieciskākos dēļus. Ne griešanas dēļus, bet servējuma. Protams, es smēlos idejas no kaut kur redzētā. Tas bija atspēriena punkts. Bet lielākajai daļai darbu ir unikāls autora dizains. Daudziem šāda pieeja šķietami parastajai ikdienai ir nesaprotama, bet tas mani nemulsina.

Mākslinieks vienmēr paliek mākslinieks, neskatoties uz to, ka bieži vien nākas veikt kaut ko pēc pasūtījuma. Taču sāksim no paša sākuma. Tātad Jūs absolvējāt skolu. Kas pēc tam notika Jūsu dzīvē?

Viss sākās vēl skolā, kad mēs organizējām kokapstrādes pulciņu, ko vadīja darbmācības skolotājs Anatolijs Nilovs. Toreiz mēs mācījāmies Krāslavas 2. vidusskolas 5. klasē. Veidojām svečturus, dāvanas mammām 8. martā virtuves piederumu veidā. Jau tad es sapratu, ka koks kā materiāls ir ne tikai taisnstūris, ne tikai vienkārša ģeometrija, bet arī plastisks skulpturāls materiāls. Dabīgais koka zīmējums ļauj bezgalīgi fantazēt. Neatkarīgi no tā, cik augstu es vērtēju baroka vai rokoko formas, tur ziedu motīvi un citi vijumi ir cilvēka radītas sarežģītas kompozīcijas, taču tā nav daba... Bet, strādājot ar koku, izmantojot visas tās dabiskās īpašības (ņemot vērā mizas īpatnības, es strādāju ar neapstrādātu koksni, var radīt ne mazāk sarežģītas, interesantas un unikālas formas. Taču tās būs dabīgas. Esmu pārliecināts, ka skaistums nevar būt tāls no dabas. Šeit svarīgs arī psiholoģiskais moments. Kāpēc mums patīk atrasties pie ūdenstilpnes? Jo mums ir nepieciešams ūdens, lai dzīvotu. Kāpēc mēs labprāt apbrīnojam apkārtni no augstuma? Tāpēc ka mēs redzam visus, kuri tuvojas mums, vai tie ir ienaidnieki vai draugi. Mēs jūtamies pārliecinātāki no paaugstinājuma. Kāpēc mēs apbrīnojam dabas skaistumu? Tāpēc ka esam daļa no dabas, lai arī par to dažkārt aizmirstam. Savos darbos es vienmēr cenšos saglabāt visas materiāla īpašības, pārvērst koksnes trūkumus priekšrocībās un mākslinieciskās vērtībās, saglabāt dabisko “nevērības līkni”, kas ir radošuma pamats, kas sajūsmina...

Saglabāt to, ko paveikusi daba, lai izceltu tās dabisko skaistumu, netraucēt harmonijai – tā ir Austrumu, japāņu, pieeja daiļradei. Tātad, kas notika pēc skolas?

Pēc skolas sāku apgūt galdniecību. Es vēlējos doties uz mākslas skolas kokapstrādes nodaļu, taču tur mācības notika latviešu valodā, nobijos, ka man tas nebūs pa spēkam. Kā izrādījās vēlāk, veltīgi. Ieguvu galdnieka diplomu, taču savā specialitātē nesāku strādāt. Tas nebija mans darbs, lai gan apguvu daudzas svarīgas un noderīgas lietas. Pēc tam sekoja psiholoģija Daugavpils Universitātē. Saņēmu diplomu un... aizbraucu peļņā uz ārzemēm. Tolaik tas bija aktuāli. Īrijā es strādāju ar akmeni, izgatavoju tradicionālos žogus. Tur mēs centāmies parādīt akmens dabīgo skaistumu. Tad nāca Anglija un darbs mēbeļu ražošanas fabrikā. Šis darbs mani neinteresēja. Tur bija jādarbojas vienkārši, ģeometriski pareizi, ļoti parasti... Es visu laiku domāju par to, ko es vēl varētu darīt. Un tas, neskatoties uz to, ka es ieņēmu menedžera amatu, sēdēju kaut kādās sanāksmēs un māju ar galvu par kaut kādiem priekšlikumiem. Kad man tas apnika, es atgriezos mājās, lai strādātu interesantāk. Protams, pagaidām mans galvenais ienākumu avots ir vienkāršākas lietas, piemēram, skulpturālas mēbeles. Bet vispār es gribu nodarboties ar skulpturālu koka apstrādi, ar to arī pelnīt. Pagaidām esmu ceļa sākumā, tikai šogad sāku nodarboties ar iemīļoto darbu. Sāku ar servēšanas dēļiem. Viss sākās ar to, ka viens no maniem draugiem palīdzēja ar materiālu. Es nolēmu viņam pateikties, savu pirmo dēli izgatavoju viņam. Man ļoti iepatikās, nolēmu turpināt.

Jūsu darbība noformēta oficiāli?

Jā, protams. Esmu pašnodarbināta persona. Pašlaik pētu arī citas iespējas, individuālais komersants vai arī kas cits.

Vai bija iespējas saņemt finansējumu no Eiropas fondiem vai izmantot citas iespējas līdzekļu piesaistei?

Jā, protams. Esmu pateicīgs Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrai, kas piešķīra man dotācijas komercdarbības uzsākšanai. Kad atgriezos mājās no ārzemēm, stājos uzskaitē Valsts nodarbinātības dienestā. Tur man arī piedāvāja uzrakstīt pieteikumu savas darbības uzsākšanai. Tas tika atbalstīts.

Lieliski! Taču ir arī citas iespējas saņemt finansiālu atbalstu komercdarbības paplašināšanai…

Es zinu par šīm iespējām, taču pagaidām tas man nav vajadzīgs. Saņemtā atbalsta pilnībā pietika nepieciešamo iekārtu un instrumentu iegādei. Es taču nenodarbojos ar masveida ražošanu, strādāju pats un galvenokārt ar rokām. Man svarīgāks jautājums ir par noieta tirgu, klientu meklēšanu un pasūtījumiem. Ar meklējumiem nodarbojos pats. Dažus jau esmu atradis, taču ārzemēs. Tagad ir jāatrisina produkcijas iepakojuma jautājums, jo celofāna maisos taču nevar sūtīt.

Vai šeit uz vietas Latvijā klientu vispār nav?

Ir nedaudz. Pamatā draugi un paziņas. Bet ārzemēs… Pateicoties forumam un sociālajiem tīkliem, man parakstītāju vidū ir daudz tādu pašu meistaru kā es. Tie, protams, nav klienti, taču mēs aktīvi apmaināmies ar radošām idejām un tehnoloģijām.

Varbūt ir iespējas sadarboties ar mākslas vai mēbeļu saloniem Rīgā, piemēram?

Pagaidām man nav tādu kontaktu vai paziņu no šīs sfēras. Meklēšu. Bet pagaidām… Savu preču zīmi es izstrādāju un izgatavoju pats, vienkārši nezināju, kurš to varētu izdarīt. Īstenībā esmu vēl tikai pašā sākumpunktā. Meklēt partnerus, vajadzīgos sakarus es vēl tikai mācos…

Ar kādu summu jārēķinās klientiem, pasūtot pie jums skulpturālo servējamo dēli?

Viss ir atkarīgs no dēļa izmēriem, materiāla un darba sarežģītības, no detaļu daudzuma. Iznāk no 20 eiro līdz... bezgalībai (smejas). Bija izgatavoti tādi darbi, kas tika pārdoti par 100 un 150 eiro. Pasaulē šādi darbi tiek vērtēti augstāk. Cilvēkiem patīk sarežģītas formas, bet tas nozīmē arī augstu cenu. Šeit svarīgs ir arī mākslinieciskais elements. Austrumos vairāk tiek vērtēts lakonisms, vienkāršība un dabiskums. Rietumos tiek vērtētas sarežģītas kompozīcijas... Bet mūsu cilvēki, pirmkārt, vērtē praktiskumu. Uz to mēs arī balstāmies, piedāvājumi ir dažādi. Mana galvenā darbnīca atrodas Naujenē, bet Krāslavā – tā ir vieta mākslinieciskumam, priekšmeta beigu posma apstrādei.

Vai neesat domājis par palīga, skolēna, mācekļa pieņemšanu darbā?

Pagaidām šāds jautājums nav aktuāls. Dažreiz darbā man palīdz brālis, taču ne pastāvīgi, tieku galā pats.

Aplūkojot Vadima Bogdanova izsmalcinātos griešanas dēļus, rodas neparasts estētisks baudījums. Nav šaubu, ka meistars ir īsts mākslinieks. Mēs patiesi ceram, ka Vadima darbi atradīs savus cienītājus un ar noieta tirgu meistaram izveidosies produktīvas biznesa attiecības. Tādēļ publicējam Vadima kontakttālruni un viņa Facebook lapas adresi: +371 27175791, https://www.facebook.com/profile.php?id=100006938941853.

Raksts sagatavots ar Ziemeļvalstu Ministru padomes biroja Lietuvā atbalstu.

Andrejs JAKUBOVSKIS