Tatjana Gogaļinskaja: Baltkrievos galvenais ir laipnība, gara spēks un iecietība!

Sāksim no paša sākuma. Kur jūs esat dzimusi? Kāda bija jūsu ģimene?

Mans vecvectēvs un vectēvs ir dzimuši Rīgā, bet tēvs un māte - Baltkrievijā... Kad iedzīvotājiem sāka piešķirt zemi tajā Baltkrievijas daļā, kas tolaik ietilpa Polijas sastāvā, visa ģimene pārcēlās no Rīgas uz Mijoru rajonu. Mans tēvs bija skolotājs, strādāja arodskolā, pasniedza politekonomiju, ceļu satiksmes noteikumus, sagatavoja ekskavatoru vadītājus (ekskavatora vadība, remonts, uzbūve u.c.).   Māte strādāja par pavāri, pēc tam par noliktavas pārzini. Es piedzimu Drujā, tur apmeklēju bērnudārzu un pēc tam tur mācījos skolā. Pēc skolas beigšanas devos uz Polocku mācīties par grāmatvedi. Tur ieguvu grāmatveža-ekonomista diplomu. Man bija labas atzīmes un pēc norīkojuma varēju doties darbā vai nu uz Minsku vai Vitebsku. Es izvēlējos Vitebsku, jo šī pilsēta ir tuvāk mājām. Un tad... atnāca mīlestība. Apprecējāmies un devos līdzi vīram uz Latviju. Strādāju tūrisma un atpūtas bāzē “Ezernieki”, pēc tam tirdzniecības sfērā, bet, kad šī sistēma sabruka, tad strādāju par grāmatvedi privātā veikalā. Pēc tam iekārtojos darbā pansionātā, pabeidzu Baltijas krievu institūtu specialitātē “sociālais darbs”. Tagad strādāju nepilnu darba dienu, lai vairāk laika varētu atvēlēt sabiedriskajam darbam.

Tā nu mēs esam nonākuši pie galvenā. Kā radās ideja par baltkrievu biedrības izveidi Dagdā?

Ideja radās 2011. gadā, pirms tam es pati piedalījos visdažādākajos pasākumos. Bet tad es nodomāju - kāpēc gan neizveidot biedrību, piesaistīt cilvēkus un rīkot svētkus ne tikai Dagdā, bet arī pašiem kaut kur izbraukt... Mums nav daudz izklaides iespēju, tāpēc kaut kur aizbraukt un kaut ko jaunu ieraudzīt ir ļoti svarīgi. Kad izveidojām biedrību, parādījās arī pirmais radošais kolektīvs – ansamblis “Vjarba”. Pēc tam 2013. gadā izveidojām jaunu ansambli “Akoļica”, kuram nesen atjaunojās sastāvs. Arī biedrības sastāvs atjaunojas. Bija mums arī deju kolektīvs, bet kolektīva vadītāja nopietni saslima, tāpēc... sākam visu no sākuma. Četras meitenes jau ir gatavas sākt darbu. Šobrīd meklējam vīriešus, vismaz vienu.

Jūsu biedrībā darbojas ne tikai baltkrievi, vai ne?

Protams, nē. No 43 biedrības “Verbica” biedriem tikai 5 cilvēki ir etniskie baltkrievi. Pārējie ir tie, kuri mīl baltkrievu kultūru, valodu... Pēdējā laikā arvien biežāk biedrībā stājas jauni cilvēki. Nāk un saka, ka vēlas dziedāt baltkrievu dziesmas. Nu, ja jau nāk, tad jāpieņem. Kāda starpība, baltkrievs vai latvietis? Galvenais, ka ir interese un vēlme. Pārējais - sīkums.

Kā radās ideja rīkot starptautisku festivālu?

Mēs tikām aicināti uzstāties Smarhoņas pilsētas svētkos Baltkrievijā. Tas bija pirmais šāds festivāls viņu pilsētā, līdz ar to, protams, viss negāja tik gludi, kā iecerēts, kā jau pirmo reizi rīkojot tik lielu pasākumu. Es atbraucu un nodomāju, kāpēc mēs nerīkojam tādu festivālu Dagdā? Devos ar šo ideju uz pilsētas domi. Pašvaldība šo ideju atbalstīja. Tā jau piekto gadu pēc kārtas rīkojam savu festivālu.

Atceros, ka pēc pirmā festivāla jūs nebijāt pārliecināta, ka šis lielais pasākums kļūs tradicionāls...

Jā, tā arī bija. Tas nav vienkārši - katru gadu rīkot tik lielus svētkus. Mēs jau domājam par to, ka turpmāk varētu rīkot festivālu reizi divos gados. Dalībnieku ir daudz, visi jāizvieto, visi jāpabaro. Dalības maksu mēs neņemam, jo arī no mums nekad neņem nekādu maksu par piedalīšanos svētkos un festivālos. Parasti mēs piesaistījām līdzekļus no dažādiem fondiem, rakstījām projektus. Bet šogad tā sanāca, ka nebija neviena projektu konkursa, kurā mēs varētu piedalīties.  Visu finansējumu nācās nodrošināt pašvaldībai, palīdzēja arī Baltkrievijas ģenerālkonsulāts. Bet, neskatoties uz visām grūtībām, esmu pārliecināta, ka mums viss izdosies. Kad mēs organizējām pirmo festivālu, mēs cerējām uzaicināt kolektīvus no Francijas, Itālijas... Bet tad radās vēl viena problēma. Dagda ir maza pilsētiņa. Naktsmītnes apstākļi mums ir ļoti pieticīgi – skolas kopmītnes, pašas skolas – lūk, visi mūsu resursi. Tiklīdz uzaicinātie uzzina par dzīves apstākļiem... katrs atrod ieganstu atteikties no dalības. Neko nevar darīt. Tāpēc pie mums ierodas tie, kuri piekrīt dzīvot mūsu spartiskajos apstākļos: kolektīvi no Latvijas, baltkrievu kolektīvi, kas ir tuvāk mums, un kaimiņi – lietuvieši no Ignalinas un Zarasiem...

Sakiet, vai jums Baltkrievijā ir radi?

Tikai māte. Viņa dzīvo Drujā.

Vai jūs nekad neesat nožēlojusi, ka pārcēlāties uz Latviju?

Visādi ir gājis. Ir bijuši tādi brīži, kad ļoti vēlējos būt dzimtenē. Bet ģimene taču te – bērni un mazbērni... Te ir māja. Man ir dēls un divi mazbērni, 10 un 5 gadi. Dēls strādā Rīgā, telekomunikāciju kompānijā. Nu... Man vispār nepatīk runāt par personīgajām lietām. Personiskā dzīve ir personiska dzīve. Labāk paskatieties, cik mums ir diplomu! Biedrības pastāvēšanas laikā mēs daudz kur esam bijuši, ne tikai Latvijā. Mēs esam piedalījušies svētkos Baltkrievijā, Polijā. Uz “Slāvu tirdziņu” Vitebskā mūs aicina katru gadu, bet mēs bieži atsakāmies. Tās ir ļoti atbildīgas uzstāšanās. Ir jāatjaunina repertuārs. Ne vienmēr varam to izdarīt operatīvi. Mēs taču ne tikai jaunas dziesmas mācāmies. Mums jāstrādā pie izrunas, un kustības uz skatuves mēs mācāmies ļoti nopietni... Pēc iespējas apgūstam baltkrievu valodu, Baltkrievijas Kultūras ministrija uzdāvināja mācību grāmatas, ir arī ābece. Mūsu skaistie skatuves tērpi arī ir viņu dāvināti.

Nu, lūk, kā jūs atbalsta... Brīnišķīgi!

Jā, mēs jau plānojam nākamo gadu. Gribu aizvest savus kolektīvus uz Brestas un Mogiļjevas festivāliem. Pagaidām tā ir tikai iecere, bet ceram, ka izdosies. Šajās pilsētās ir ļoti skaisti festivāli. Mums vēl ir laiks, lai pastrādātu, atjauninātu repertuāru, iemācītos dažas jautras tautas dziesmas. Labi, ka mums ir sava telpa. Vispirms mums piedāvāja vietu celtniecības tehnikuma dienesta viesnīcas ēkā, bet labāk, ka esam šeit, Kultūras namā.

Vai darbošanās biedrībā jums sagādā prieku?

Protams! Jo tas dod prieku citiem. Pastāvīgi pēc pasākumiem un koncertiem nāk cilvēki, pateicas... Festivāls ir pagājis, bet joprojām īsziņās raksta pateicības vārdus. Kad citiem sagādā prieku, pats kļūsti priecīgs. Arī mūsējie ir pateicīgi par iespēju kaut kur aizbraukt, kaut ko apskatīt. Vitebskā “Slāvu tirdziņā” jutām līdzi mūsu meitenei – “Zilos linus” viņa dziedāja. Viņas balss bija laba, bet visu izlēma žūrija…

Man Jums ir diezgan sarežģīts jautājums, Tatjana. Sakiet, kāda ir baltkrievu mentalitātes galvenā īpatnība? Kā jūs domājat?

Galvenais ir laipnība. Un vēl gara spēks un iecietība. Bez tā baltkrievi nebūtu pārdzīvojuši visus notikumus un traģēdijas savā vēsturē. Bez labestības un gara spēka baltkrievi vienkārši pārstātu eksistēt, tiktu nogalināta kultūra, valoda. Viņi pazustu citās tautās - lietuviešos, poļos, krievos...

Noslēgumā pastāstiet, lūdzu, par saviem plāniem, es domāju – par biedrību “Verbica”

Plāni ir ļoti piesātināti. 27. jūlijs — Annas diena Dagdā, 3. augustā esam uzaicināti uz Asūni, augusta beigās esam saņēmuši uzaicinājumu doties uz Grodno, bet septembra beigās Rēzeknes novadā tikam aicināti uz kolektīva jubileju. Dagdā notiks krievu dziesmu festivāls, mēs arī esam aicināti. Vienlaikus septembra beigās Varšavā notiek liels pasākums, esam uzaicināto skaitā. Tieši šodien mēs izlemsim, kurp doties, bet kur ne. Paspēt visur nav iespējams. Oktobrī mums ir plānotas baltkrievu kultūras dienas Dagdā. Ielūgumu daudz un plāni jums ir plaši!

No visas sirds novēlu, lai tie īstenojas dzīvē! Lai jūs visur paspētu, lai jūs pastāvīgi paaugstinātu savu līmeni, lai ielūgumu būtu arvien vairāk! Un vēl! No visas sirds novēlu, lai baltkrievu kolektīvi no Francijas un Itālijas pie jums tomēr atbrauc. Atbrauc un pārliecinās, ka pie jums ir labi!!!

Tatjana ļoti negribīgi runā par sevi un savu ģimeni. Patiesi uzskata, ka personiskā dzīve ir tikai viņas, un nevienam citam par to nav jāinteresējas. Toties par savu “garabērnu” – kultūras biedrības darbību – ir gatava stāstīt bez jebkādiem laika ierobežojumiem. Tiklīdz runa ir par “Verbicu”, Tatjanu nevar apturēt! Viņa atradīs labu vārdu, stāstot par katru biedru, par biedrības kolektīvu vadītājiem, par tiem, kuri palīdz, par tiem, kuri atbalsta. Tatjana ir ļoti viesmīlīga namamāte. Katru aprūpēs, pacienās, arī mani tai skaitā. Bet par problēmām Tatjana atteicās runāt. Atteicās un viss. Es personīgi pārliecinājos, ka baltkrievu mentalitātes pamatā ir “trīs vaļi”: laipnība, gara spēks un iecietība. Tatjana Gogaļinskaja tam ir spilgts apliecinājums.

Andrejs JAKUBOVSKIS

Publikācija sagatavota ar VRAA finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma, līgums Nr. 2/MEDIA/19/19/32