Poļu saknes ir ārkārtīgi stipras

Neskatoties uz šādu saplūšanu jeb, kā to tagad dēvē, asimilāciju, dažādu tautību pārstāvji turpina uzturēt sev raksturīgās iezīmes. Viņi tās Ieaudzina savos bērnos, tie savukārt savējos.
Krāslava kopš seniem laikiem tikusi uzskatīta par daudznacionālu pilsētu, par ko arī liecina tās simboli. Ģerbonī attēlota sudraba laiva ar pieciem airiem, pieņemts uzskatīt, ka airi ataino piecu šeit dzīvojošo tautību pārstāvjus: latviešus, poļus, baltkrievus, krievus un ebrejus. Ja es, piemēram, bieži uzturos latviešu, krievu un baltkrievu vidū, tad par poļiem un to paražām zinu ļoti maz. Līdz ar to tas bija labs iemesls sarunai ar poļu kultūras pārstāvjiem - divas vietējās iedzīvotājas piekrita pastāstīt vairāk par poļu kultūru un tradīcijām.

Ģertrūde Ļetunova, audžuģimeņu mentore, un Elvīra Beinaroviča, Krāslavas gr. Plāteru v. n. Poļu pamatskolas pārstāve, sarunu sāka, pastāstot par dzimtas saknēm, kur jau vairākās paaudzēs ir daļiņa poliskā.

- Kā jūs saglabājat tradīcijas? Kas tam nepieciešams?

Elvīra: “Pirmkārt, dzimtās valodas lietošana saziņā. Mana vecmāmiņa runāja poļu valodā, savas zināšanas nodeva mammai, mamma man, es savukārt saviem bērniem. Mājās mēs runājam poliski, tas mums ir ļoti svarīgi. Mūsu bērniem paveicās, ka Krāslavā ir poļu skola. Manos skolas gados tādas nebija.” 

Ģertrūde: “Protams, valoda. Mani bērni diemžēl ne visai labi pārvalda poļu valodu, taču dēls nesen sāka interesēties par savām saknēm, grib izveidot poļa karti. Man ir ļoti svarīgi, ka, atnākot uz baznīcu, es varu klausīties misi poļu valodā. Kad biju jaunāka, tad ne vienmēr aizdomājos par savu tautību, taču ar gadiem rodas arvien lielāka interese. Esmu pat pasūtījusi nelielu dzimtas koku, lai izpētītu senču saknes. Vēl poļu valodu var klausīties televīzijas kanālā, pat pie mums Krāslavā. Man ir pieejams kanāls “TV Polonia” – tas arī ir sava veida ieguldījums.”

- Protams, valoda ir svarīga. Varbūt bija kāda negatīva pieredze saistībā ar valodu?

Elvīra: “Nē, sabiedrībā mūs pieņem, valoda nerada problēmas. Ģimenē mēs runājam poliski, Krāslavā nevar dzirdēt poļu valodu uz ielas. Tomēr nacionālo minoritāšu svētki liecina par esošo biedrību aktivitāti, piemēram, baltkrievu vai krievu biedrību svētki. Ikviens saņem ielūgumus piedalīties šādos pasākumos. Mēs apmaināmies ar savu kolorītu, atbalstām cits cita kultūru.”

Ģertrūde: “Pilnībā piekrītu. Poļu valodas dēļ nekad nav bijis problēmu. Es uzskatu - jo vairāk valodu zini, jo labāk. Daudziem no mums ir radinieki Polijā, kurus varam apciemot. Par poļu valodu ir sākuši interesēties pat tie, kuriem nav poļu sakņu, taču vēlas mācīties valodu. Piemēram, Krāslavas poļu pamatskolā veselu gadu norisinājās bezmaksas poļu valodas kursi, kurus varēja apmeklēt visi interesenti.”

- Ar ko vēl, izņemot valodu, atšķiras poļi?

Elvīra: “Protams. Tā ir mūsu nacionālā virtuve. Tāpat kā citām tautām arī mums ir savas garšas īpatnības. Poļu virtuve atšķiras ar kalorijām, tajā pašā laikā tā ir ļoti garšīga. Ziemassvētku galdā vienmēr tiek likts bigoss (sautēti kāposti ar gaļu, kas tiek gatavota vairākas dienas - autores piez.).

Ģertrūde: “Jā, Ziemassvētkos bigoss - galvenais poļu ēdiens. Vispār man šķiet, ka pat garšvielas poļiem ir citādas. Varbūt tā ir gaumes lieta, bet atšķirības tomēr ir.”
- Krāslavā ir poļu biedrība “Strumeņ”. 

Ko varat par to pastāstīt?

Poļu biedrība tika dibināta 1988. gada decembrī. Lielu ieguldījumu tās attīstībā sniedza Jevģēnija Urbanoviča, bet Ita Kozakeviča atbalstīja visus reģionus. Jevģēnijas Urbanovičas centienu rezultātā Krāslavā radās poļu skola, pēc tam tika organizēta arī mākslinieciskā pašdarbība - ansamblis “Strumeņ” un koris, kuri vairākas reizes piedalījās starptautiskos festivālos Košalinā. Romualds Raginis - nemainīgs ansambļa vadītājs, joprojām turpina piedalīties dažādos pasākumos gan Latvijā, gan aiz tās robežām. Protams, nevar neminēt Jāzepu Dobkeviču - poļu biedrības priekšsēdētāju, kas organizē braucienus.”

Elvīra: “Šogad pirmo reizi tika rīkoti plaša mēroga svētku pasākumi “Zapusty” jeb Meteņi februārī, “Majovka” - maijā. Jāsaprot, ka ikviena jauna lieta prasa ne tikai laiku organizēšanai, bet arī līdzekļus. Svētki nevar tapt bez sponsorēšanas. Varbūt šādus pasākumus rīkotu biežāk, taču viss ir atkarīgs no finansēm. Tas nav tik vienkārši. “Zapusty” un “Majovka” izskanēja visā pilsētā, poļiem bija iespēja parādīt savas paražas, virtuvi un tradīcijas.”

Ģertrūde: “Turklāt katru gadu tiekamies atskaites sapulcē, Ziemassvētkos un Lieldienās. 1. septembrī sveicam pirmklasniekus. Tāpat Krāslavā ir piemineklis poļu karavīriem, par kuru mēs gādājam. Kopumā poļu biedrība pulcējas diezgan bieži, bet šaurākā lokā. Mēs dziedam poļu dziesmas, Jāzeps palīdz ar karaoke. Šīs tradīcijas vienmēr tika uzturētas. Zīmīgi, ka ar būtisku Polijas atbalstu šogad bija iespējams sarīkot svētkus pilsētas līmenī. Pašā biedrībā mēs svinam dzimšanas dienas, jubilejas. Piemēram, kad nomira mana mamma, kas arī bija poliete, uz bērēm no poļu biedrības atnesa vainagu ar lenti. Patīkami, ka pat tādā brīdī viņi par mani atcerējās un atbalstīja. Ikviens, kurš ir poļu biedrībā, saņem atbalstu pat sēru brīžos.
No biedrības braucam pieredzes apmaiņā gan Latvijas teritorijā, gan Polijā. Pamatā tā ir folklora, rokdarbi.

Braucieni uz Poliju - tā ir atsevišķa tēma. Šķērsojot Polijas robežu, pat bez norādēm ir skaidrs, ka atrodies citā valstī, lauki ir tīri, kopti. Tā kā vairums poļu ir katoļi, daudz kas ir saistīts ar reliģiju. Baznīcu apmeklēšana ir ļoti aktuāla tēma. Piemēram, kad pēdējo reizi biju Polijā, baznīcā bija daudz bērnu baltās drēbēs. Un es domāju, ka bērniem ir pirmā komūnija, bet izrādījās, ka pēc pirmā svētā vakarēdiena viņi veselu nedēļu staigā baltās drēbēs.

- Kā jūs domājat, kāpēc poļu biedrība bijušajā Krāslavas rajonā pastāv tikai Krāslavā?

Ģertrūde: “Visdrīzāk, tas ir saistīts ar vēsturi. Tieši mūsu pilsēta atrodas vistuvāk Pārdaugavai, Drujai. Mana vecmāmiņa, kas uzauga Polijā, Apolonija Bubina, meitas uzvārds Baldiņa, bija no Taisnības. Bet visi pārējie mūsu radinieki - Marcinķeviči, Žolneroviči, Čerņavski - no Drujas puses. Kad Polija atdalījās, viņi pārcēlās uz šejieni. Visi manas vecmāmiņas brāļi un māsas, Čerņavski, aizbrauca uz Poliju. 60. gados viņi brauca uz Krāslavu un tikās ar savu māsu, manu vecmāmiņu. Tā kā toreiz bija Padomju Savienība, mēs viņus vedām uz dzimto Druju. Poļi dzīvoja diezgan labi, bija turīgi, tāpēc, kad nāca “padomes”, daudzi izvēlējās aizbraukt, bet mana vecmāmiņa, kurai bija daudz bērnu, palika. Tad daudzi apmetās uz dzīvi šeit, bet pēc tam pārcēlās uz Krāslavu. Runājot par Dagdu un Aglonu, tās atrodas tālāk, tāpēc tur nav tik daudz poļu kā Krāslavā.

- Kā jūs raksturotu poļus?

Ģertrūde: “Es teiktu, ka viņi ir uzņēmīgi, mērķtiecīgi. Mani draugi, kas dzīvo Īrijā, bieži saka, ka poļi par “paldies” nestrādās. Vispār man šķiet, ka viņiem viss ir konkrēti. Ne velti šāds teiciens - kur gājis polis, tur ebrejam nav ko darīt.”

Elvīra: “Manuprāt, poļi ir labsirdīgi, viesmīlīgi. Braucot pie viņiem, ja jautāsiet ceļu, viņi labprāt jums pastāstīs un parādīs, bet daudzi pat būs gatavi aiz rokas aizvest. Tomēr jāsaprot, ka daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka, neatkarīgi no tautības.”

Ģertrūde: “Vēlos nedaudz papildināt. Kopš dzimšanas mēs dzīvojam Latvijā, esam piedzīvojuši daudzas reformas. Bet, tā kā es pilnībā nepārvaldu latviešu valodu, es rīkotos stingrāk latviešu valodas mācīšanas ziņā. Tas, visticamāk, ir mans raksturs, bet gandrīz 30 neatkarības gadu laikā iedzīvotāji nevar iemācīties valodu... Tas nav nopietni.”

- Vai ir kādi šķēršļi tradīciju saglabāšanā?

Elvīra: “Šķēršļu nav. Ir jāstrādā, nevis jāslinko. Galvenais, lai būtu vēlēšanās. Protams, daudz kas ir atkarīgs no mums pašiem.”

Ģertrūde: “Vēlme strādāt, nodot tradīcijas saviem pēcnācējiem. Vienīgais, kas mani uztrauc, ir nepietiekama jauniešu interese. Lai gan to pat nevar nosaukt par vēlēšanās trūkumu, tas vairāk saistīts ar dzīvesvietas maiņu. Patiešām, daudzi jaunieši dodas mācīties uz citām pilsētām, bieži tur arī paliek. Faktiski nav neviena, kas varētu pārņemt pieredzi, ansambli. Tagad es pat nevaru iedomāties, kurš varētu turpināt un vairot mūsu biedrības darbu.”

- Ko jūs mainītu?

Ģertrūde: “Poļi Latvijā dzīvo pietiekami labi, neviens viņus neapspiež. Ir lieliskas iespējas pieredzes apmaiņai gan Latvijā, gan ārvalstīs. Gribētos, lai cilvēki, kas apmeklē rokdarbu un citus daiļamatniecības kursus, nodotu zināšanas tiem, kuri kādu iemeslu dēļ nevar piedalīties apmācībās.”

Elvīra: “Pagājušajā gadā vairāku cilvēku grupa apmeklēja Poliju, kur apguva poļiem raksturīgo aušanas mākslu. Es, piemēram, labprāt vēlētos uzzināt par šo pieredzi un iemācīties kaut ko jaunu. Pēc principa: esi bijis - nodod tālāk.”

Sarunas noslēgumā vēlos piebilst, ka poļu kultūra apbur. Un tās pārstāvji ir pārliecināti cilvēki, kas skaidri saskata savu mērķi. Protams, tāpat kā citās biedrībās, aktuāls ir jautājums par tālāko attīstību un sasniegtā uzturēšanu, taču kopumā poļu dzīve Krāslavā ir laba. Galvenais, ka paši poļu biedrības dalībnieki ir apmierināti ar rīkotajiem svētkiem un sanāksmēm. Atsevišķs raksts - par poļu skolas, kurā var mācīties ne tikai poļi, pastāvēšanu pilsētā. Starp citu, šogad pirmklasniekus gaida pārsteigums - soma ar kancelejas precēm, bet vecākiem - 500 zlotu (apmēram 125 eiro), lai sagatavotu bērnus skolai. Polijas valdība dažādos veidos atbalsta poļus citās valstīs, sniedzot visa veida palīdzību, ieskaitot finansiālo. Šādas rūpes ir ļoti noderīgas.

Novēlēsim poļu biedrībai, skolai un visiem poļiem labklājību!

Jeļena AVSJUKEVIČA
Foto no
 Ģertrūdes Letunovas 
personīgā arhīva

Publikācija sagatavota ar VRAA finansiālu atbalstu no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem mērķprogrammā Reģionālo un vietējo mediju atbalsta programma, līgums Nr. 2/MEDIA/19/19/32