Čigāni kā spogulis, kā tu pret viņiem, tā viņi pret tevi

  • Projekti
  • 15.11.2019 14:43
  • 56 skatījumi
img

Romi – viena no diasporām, kas plaši pārstāvēta gan Latvijā kopumā, gan Krāslavā. Kultūras ministrijas mājaslapā minēts, ka tieši čigāni uzskatāmi par lielāko mazākumtautību Eiropā. Čigānu esamība mūsu valstī datēta jau 16. gadsimtā. Ikviens diendienā satiek čigānus, bet kā mēs pret viņiem izturamies? Ko zinām par viņiem un viņu tradīcijām? Lai saprastu vienas no senākajām kultūrām, ar tai piemītošajām īpašajām tradīcijām un paražām, nianses, es satikos ar Lidiju Čubreviču. Viņa pirms vairākiem gadiem izveidoja Krāslavas romu biedrību, kas cenšas organizēt sadzīvi savas diasporas cilvēkiem, lai saglabātu tradīcijas.

Lidija, pastāstiet par savu dzimtu.
Man ir poļu saknes, tēvs – lietuvietis, māte cēlusies no poļu čigāniem. Līdz karam, pēc mammas un vecmāmiņas nostāstiem, viņi dzīvoja Sebežas rajonā (Krievijā) netālu no Rēzeknes.  Vēlāk tēvs ar savu māti pārcēlās uz Lietuvu. No turienes bija tuvāk līdz Polijai, kur dzīvoja daudzi radi.
Mans vectēvs no mātes puses Nikolajs Čubrevičs dzimis Višķos. Viņi satikās ar vecmāmiņu Mariju Levicku un gandrīz uzreiz apprecējās. Viņiem bija daudz bērnu: septiņi, neskaitot vēl divus, kuri nomira pavisam mazi. Bet kara laikā, kad vācieši dzina čigānus, daudzi slēpās, atstādami savas ierastās vietas. Ludzā nošāva veselas čigānu ģimenes. Tas bija biedējoši. Slēpjoties no vāciešiem, čigāni pārcēlās vairāk uz dienvidiem un nonāca Krāslavā. Mana vecmāmiņa bieži teica, ka jāaizbrauc uz radinieku kapiem netālu no Rēzeknes. Tika vajāti, īpaši šeit. Kopumā Krāslavas rajonā agrāk dzīvoja apmēram 300 ģimenes.
No tēva puses vecmāmiņas vārds bija Juzefa, un tēvs bija no Preiļiem, viņi dzīvoja Lietuvā. Viņiem bija divi dvīņi: mans tēvs un viņa māsa. Mamma un tētis satikās Krāslavā, pēc tam arī šeit dzīvoja. Tēvs nomira agri, mātei toreiz bija tikai 33 gadi. Par mani rūpējās tante. Tagad visi tēva puses radinieki no Lietuvas dzīvo Anglijā. Es apprecējos Rīgā, pēc tam pārcēlos uz Igauniju, kur mums piedzima dēls, tad atgriezāmies. No Rīgas es atbraucu uz Krāslavu. Pēc tam kādu laiku padzīvoju Anglijā. 
Čigāniem ir daudz tradīciju un paražu. Ko tik neesmu dzirdējusi, īpaši par apģērbu, kāzām, sieviešu pienākumiem, tiklību. Ko varat par to pastāstīt?
Mūsdienās maz čigānu ievēro tradīcijas, jaunatne kļuvusi citāda. Daži pat kautrējas no savām paražām. Viņi saka, ka nevar būt mežoņi, jo visi uz viņiem skatās. Agrāk meitenes uz skolu gāja formas tērpā, un, ja sporta stunda bija pēdējā, bet viņa nepārģērbās un nāca mājās biksēs, kur viesi viņu redzēja, tad to uzskatīja par kaunu visai ģimenei. Čigānietes nedrīkst valkāt bikses. Ja jaunām meitenēm līdz 13 gadiem to drīkst, tad pēc šī vecuma, īpaši precētām sievietēm, jāvalkā tikai kleitas vai svārki.
Cik saprotu, čigāniem nav noteiktu tērpu, galvenais – spilgtas krāsas apģērbā.
Tieši tā. Tā vēsturiski bijis, ka čigāni ir klejotāju tauta, viņi galvenokārt dzīvo un ģērbjas, pateicoties žēlastības dāvanām. Tāpēc čigāniem nav noteiktu tērpu vai noteiktas krāsu gammas, galvenais - košums.
Ir arī citas paražas, kas saistītas, piemēram, ar apģērba mazgāšanu. Sieviešu un vīriešu apģērbs tiek mazgāts atsevišķi. Svarīgi arī tas, ka virsdrēbes tiek mazgātas atsevišķi no veļas. Kopumā viss, kas atrodas zem vidukļa, tiek uzskatīts par netīru, it īpaši sieviešu svārki. Čigānu sievietēm, staigājot apkārt vīriešiem, vajadzētu piepacelt svārkus tā, lai tie nevienam nepieskartos. To uzskata par apgānīšanu. Svārkiem obligāti jānosedz kājas. Arī vīramātes mājā nedrīkst staigāt basām kājām, uzskata, ka tā tiek ienestas slimības mājās.
Vēl viena tradīcija, kas izzūd – saderināšanās. Agrāk vajadzēja iepriekš saderināt bērnus. Jau bērnībā zēna vecāki nāca pie meitenes vecākiem bildināt viņu. Vispār čigāni, tāpat kā daudzi citi, uzskata – ja piedzimis dēls, tas ir labi, viņš līgavu atvedīs ar pūru, bet, ja piedzimst meitene, tad viss uzkrātais būs jāatdod līgavaiņa ģimenei.
Tagad saderināšanās nav aktuāla. Bērnus vecāku izvēle neinteresē. Viņi paši iepazīstas un veido ģimenes. Agrāk vecāki savai atvasei izvēlējās otru pusīti. Un visi paklausīja. Precējās agri, no 13 līdz 14 gadiem. Eksistēja līgavas šķīstības pārbaudes rituāls. Kāzu naktī, kad līgavainis atstāja istabu, ienāca vecenītes, lai pārbaudītu palagu. Ja meitene bija godīga, tad kāzas turpinājās, bet, ja palagi palika tīri, tas bija kauns visai ģimenei.
Tagad vecākiem neviens nejautā. Vērojot jaunatni, redzu, ka puiši kļuvuši pasīvi bez mugurkaula, visa sadzīve gulstas uz sieviešu pleciem. Ja agrāk sievietes uzdevums čigānu ģimenē bija pieskatīt bērnus, radīt kārtību un mājīgumu mājās, tagad sievietes tāpat kā vīrieši arī pelna iztiku.
Vai tiesa, ka jaunatne nevar sēdēt pie svētku galda, kamēr nav precējušies?
Jā. Pie galda var sēdēt precētie un tie, kas saderinājušies. Pie svētku galda tevi vēro, kā uzvedies, kādas manieres. Skatās, vai lieto alkoholu. Principā viss ir ļoti nopietni.
Vai esat ticīga?
Protams. Cilvēki nepagurdami runā par Dievu. Daudziem māca, kā un kur lūgties. Ja tā padomā, čigāni nekad nebija īpaši izglītoti, neprata lasīt. Neskatoties uz to, gudrība kaut kā tika nodota no paaudzes paaudzē. Bērniem mācīja pamata baušļus, mācīja lūgties. Tātad tas ir svarīgi, jo viņi par to rūpējas.
Es labi atceros, kā bērnībā vecmāmiņa mūs sēdināja aplī un stāstīja kādu stāstu no Bībeles. Bet stāstīja tā, lai mēs domātu, ka Dievs redz visus un zina visu par mūsu darbiem. Svarīgākais: mēs nekur nevarēsim no viņa paslēpties. Vecmāmiņas dzīve bija smaga. Vectēvs nomira agri, un tēvoča pārziņā bija daudzbērnu ģimenes uzturēšana. Viņš mainīja dažādas mantas pret pārtiku, ziepēm, traukiem. Viņš darīja visu, lai mūs pabarotu. Tas bija grūts laiks. Mēs turējām lopus, bija dārzs. Citiem vārdiem, bijām nodarbināti.
Vispār čigāni ir klejotāju tauta, kuriem nepatīk sēdēt vienā vietā. Agrāk, piemēram, vasarā tabors dzīvoja teltīs, bet ziemā lūdza kādu turīgu saimnieku izmitināt viņus šķūnī vai kur citur.
Vai runājat čigānu valodā?
Protams. Tā ir mūsu iezīme. Mūsu valoda atšķiras atkarībā no teritorijas, un, piemēram, es nesaprotu čigānus no Horvātijas vai Indijas. Lai gan mēs visi skaitāmies Indijas čigānu pēcnācēji. Valodā ir bijušas pārmaiņas citu valodu ietekmē, taču tā ir mūsu lepnums.
Vai tiesa, ka visas čigānietes prot zīlēt, vai arī tā ir dāvana no augšas?
Protams, ka ne visas. Es protu izlikt pasjansu, kārtis. Un tad it kā tev kāds teiktu priekšā, ko stāstīt tam cilvēkam, kuram tu zīlē. Tas nav tik vienkārši, kā šķiet.
Kā pret Jums izturas Krāslavā?
Dažādi, bet kopumā negatīvi. Cilvēkiem jau ir izveidojies stereotips, ka čigāni noteikti apkrāps, nozags, kaut arī ne visi ir vienādi. Bija dažādas situācijas. Daudzi mēģina nomelnot, apvainot, bieži vien nepelnīti. Bet čigāni ir kā spogulis, kā jūs izturaties pret viņiem, tā viņi - pret jums. Vispār Krāslavā ir daudz kubiešu čigānu, kuru dēļ parastajiem čigāniem rodas problēmas. Neviens jau neskaidro, vai to izdarījuši kubiešu čigāni vai nē, cilvēki parasti vispārina un visus sauc par čigāniem.
 Kā ir citās valstīs?
Polijā, piemēram, izturas normāli. Tur viņi netiek ignorēti, bet gan uztverti kā sabiedrības grupa ar savām kultūras īpašībām. Lai arī kara laikā nacisti viņus dzina un iznīcināja, tagad visi mierīgi dzīvo līdzās vienā sabiedrībā.
Kādi nākotnes plāni?
Organizēt čigānu jauniešus, sapulcināt viņus vienuviet, lai iemācītu čigānu paražas un noteikumus. Teikšu godīgi, jaunatne mūsu pilsētā nav pārāk laba. Lai mainītu situāciju, ir nepieciešams organizēt brīvā laika pavadīšanu pusaudžiem. Atrast vietu, kur viņi var pulcēties. Un, ja viņi ies uz turieni, tad situācija pilsētā ievērojami uzlabosies.
Daudzām čigānu ģimenēm ir problēmas ar bērnu paklausību. Es saņemu tālruņa zvanus no tuviniekiem, kuri lūdz aprunāties ar viņu bērniem. Uz manu jautājumu, kāpēc viņi paši to nedara, bieži dzirdu, ka viņi tos neuztver. Bērni neklausa vecākus, lai gan tēva un mātes godināšana ir viens no čigānu likumiem. Vecāku teiktais ir jāizpilda bez ierunām. Sievai jāpakļaujas vīra gribai, un, pat ja viņš maldās, viņai nav tiesību par to runāt. Tikai ar kaut kādu viltību, aplinkus sieva var norādīt uz vīra kļūdām, bet tieši paziņot – nekad.
Tradīcijas mainās, daudzi no tiem, kas tās atbalsta, ir jau aizsaulē. Vienkārši nav cilvēku, kas ievērotu tradīcijas. Veci cilvēki mirst, kopā ar viņiem izzūd arī tradīcijas. Nav cilvēku, kas pateiktu, kā romiem dzīvot pareizi.
Es uzskatu, ka mūsu etnisko tradīciju zaudēšanu lielā mērā ietekmēja Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Protams, parādījās vairāk iespēju, taču ne vienmēr bērni no mūsu ģimenēm var izmantot, piemēram, studentu apmaiņas piedāvājumus Eiropā. Jaunai, neprecētai meitenei vienkārši neļaus braukt mācīties, lai saglabātu šķīstību. Skolās notiek dažādi semināri par kontracepciju un sieviešu veselību, par ko pie mums nav pieņemts runāt.
 



Jeļena AVSJUKEVIČA
Foto no Lidijas Čubrevičas personīgā arhīva