Viktors Krūmiņš: “Pacietība un darbs visu pārvarēs”

  • Projekti
  • 18.12.2020 21:08
  • 736 skatījumi
img


Jau kopš seniem laikiem cilvēks strādā uz zemes. Agrāk tā bija dzīves nepieciešamība, tagad tikai nedaudzu liktenis. Ņemot vērā Latgales īpatnības, vēl mazāk ir tādu, kas vēlas apstrādāt savu senču zemes. Tomēr tas nav par Krūmiņu ģimeni no Račevas, par viņiem var teikt «Pacietība un darbs visu pārvarēs». Intervijā ar saimniecību dibinātāju Viktoru Krūmiņu lasiet par zemnieku saimniecību «Celiņi» un «Rūķīši» veidošanās vēsturi un ceļu uz panākumiem.

- Viktor, pastāstiet, kā kļuvāt par uzņēmēju?



- Es domāju, ka viss sākās tad, kad absolvēju tehnikumu Višķos, atnācu strādāt uz kolhozu. 1990. gadā sāku automehāniķa karjeru. Bet kolhozs ilgi nepastāvēja; sekoja PSRS sabrukums un attiecīgi kolhozu sabrukums. Neskatoties uz situāciju valstī, 1992. gadā izveidoju ģimeni. Ar savu nākamo sievu Sandru iepazinos tehnikumā, viņa ir no Aulejas. Nākamajā gadā piedzima pirmā meita Santa, vēl pēc trijiem gadiem Evita.



Tas bija ļoti grūts laiks, kad nebija darba. Ķepurojāmies, kā vien spējām. Mēs nopirkām kalti par pajām, kas palīdzēja “noturēties virs ūdens”, jo cilvēki lopiem pirka graudus un veda tos uz kalti. Tas bija neliels ienākumu avots. Daudzi, ieskaitot mūs, nopirka govis no kolhoza. Nolēmām nodarboties ar lopkopību. Trīs govis bija pie manas mātes, trīs pie mums. Taču ilgi to nespējām turpināt. Cenas par litru piena bija niecīgas, apmēram 6 santīmi. Tas pamudināja mūs atbrīvoties no liellopiem. Paradoksāli, taču, tiklīdz liellopus pārdevām, darbi sāka ritēt uz priekšu.



Pati dzīve mūs aizveda līdz uzņēmējdarbībai, jo vajadzēja uzturēt ģimeni, pelnīt. Tā 2003. gadā mēs reģistrējām zemnieku saimniecību (ZS) «Celiņi», iegādājāmies pirmo jauno traktoru Belarus 952. Atceros, ka tas maksāja 8300 latu. Toreiz mums paveicās, mums atdeva apmēram 30% no izmaksām kā valsts subsīdijas. Sākām apmēram ar 30 hektāriem. 2005. gadā LLKC  konsultante Ārija Kupreviča palīdzēja uzrakstīt pirmo projektu jaunas ārzemju tehnikas iegādei. Toreiz finansējuma trūkuma dēļ projekts tika apturēts. Tas, protams, sarūgtināja, bet turpinājām strādāt. Pagāja apmēram pusgads, mēs jau bijām aizmirsuši par projektu, bet pa to laiku tika atrasts finansējums. Tad iegādājāmies pirmo ārzemju traktoru - VALTRA (125 zirgspēki), arklu un piekabi. Toreiz tas bija vienīgais tik jaudīgs un liels traktors visā apkaimē. Protams, mēs apstrādājām savu zemi un sniedzām pakalpojumus. 2011. gadā tika reģistrēta vēl viena zemnieku saimniecība «Rūķīši», ko pašlaik vada sieva Sandra. Mēs uzskatījām, ka uz divām saimniecībām varētu iesniegt vairāk projektu pieteikumu. Šobrīd saimniecībā “Celiņi” jau ir īstenoti apmēram 7 projekti un saimniecībā “Rūķīši” - 4 projekti. Šī ir lieliska iespēja attīstīties, palielināt ražošanas jaudu un modernizēt ražošanu. Galvenais ir vēlme. Kad mēs sākām rakstīt projektus, skaitļi bija citādi, tagad tie sasniedz  vairākus simtus  tūkstošus.



Pēdējais pabeigtais projekts - uz 198 tūkstošiem eiro. Tas ir angārs 18x28 metru platībā un asfaltēts laukums tā priekšā 2000 m2,par ko bija jāpiemaksā  klāt 42 tūkstošus.. Ir vēl viens projekts, kas pagaidām ir tikai uz papīra. Šis būs visdārgākais projekts, ko jebkad esam uzrakstījuši. Tiklīdz projektētājs pabeigs darbu, mēs veiksim iepirkumu, meklēsim finanses un īstenosim. Blakus jaunajam angāram, kas pabeigts šogad, plānojam uzcelt kalti ar pieņemšanu, tīrīšanu un graudu  tvertnēm.



- Kādi ir jūsu galvenie darbības virzieni?



- Mēs galvenokārt strādājam ar rapsi un graudu kultūrām - kviešiem, miežiem. Parasti rapsis aizņem apmēram sesto daļu no kopējās zemes, pārējo sējam ar kviešiem un miežiem. Mēs nodarbojamies arī ar sertificētu augu sēklu, piemēram, timotiņa, āboliņa, audzēšanu. Lai to darītu, katru gadu kārtojam sertifikāciju. Lai iegūtu sertifikātu, augiem jābūt tīriem, tajos var būt tikai nedaudz piemaisījumu utt. Zālāji parasti aizņem no 10 hektāriem līdz 20 hektāriem.



- Cik daudz zemes un tehnikas jums pašlaik ir?



- Sākumā bija apmēram 30 hektāri, tagad uz divām zemnieku saimniecībām ir apmēram 630 hektāri. Apmēram puse pieder mums, pārējā zeme tiek nomāta. Gadās, ka privātīpašnieki piedāvā iegādāties zemi, tad cenšamies nepalaist garām šādu iespēju. Ja runājam par tehniku, tad savā darbā mēs vairāk izmantojam importa tehniku. Saimniecībās ir daudz traktoru un citas tehnikas. Lauku darbos mēs izmantojam Belarus, John Deere, New Holland, Claas. Ir arī teleskopiskais iekrāvējs Manitou, ekskavators JCB, kombaini NEW HOLLAND, CLAAS un 2 SCANIA kravas automašīnas (liela un maza) graudu pārvadāšanai. - Vai jums ir darbinieki? - Jā. Pavisam pieci cilvēki divās saimniecībās. Neskaitot mani, sievu - Z/S “Rūķīši” vadītāju, un meitu Evitu - Z/S “Celiņi” vadītāju.



- Ar ko sadarbojaties?



- Ir daudz sadarbības partneru. Principā ar visiem, kas vēlas ar mums sadarboties. Ja mēs runājam par graudu piegādi, tad tie ir Latraps, Linus agro, Scandagra un Baltic agro. Parasti nododam tiem, kas maksā vairāk, bet vairāk sadarbojamies ar pirmajiem diviem. Starp citu, šogad esmu apmierināts ar ražu, un cena bija diezgan stabila. Tā kā mēs ražojam graudaugus, to vērtība ir atkarīga no cenām biržā. Šogad lopbarības kvieši maksāja apmēram no 150 eiro līdz 177 eiro par tonnu .Pārtikas kvieši līdz 195 eiro, bet mieži nedaudz lētāk – 150 eiro. Tās ir diezgan labas cenas.



Atlika kaut kur aizvest vienu kviešu mašīnu, un tad arī beigsim. Kas attiecas uz miežiem, tos pērk vietējie zemnieki. Zālāju sēklas pie mums parasti iegādājas visi, kas jau pirka agrāk. Pagājušajā gadā raža bija laba - vairāk nekā 10 tonnas – pārdevām gan  lietuviešiem, gan SIA “Latvijas šķirnes sēklas” un SIA “Krastmali”. Starp citu, mēs sadarbojamies ar zemnieku no Astašovas - Pāvelu Zvidriņu, kurš arī audzē zālāju sēklu. Parasti vienojamies un kopīgi nododam zālājus vairumtirgotājiem.



- Ar kādām grūtībām kā uzņēmējs esat saskāries?



- Darbaspēks pamatīgi ietekmē un apgrūtina darbu. Cilvēku vienkārši nav, bet, ja ir, tad ne vienmēr ir iespējams uzticēt viņiem tehniku. Importa tehnikas izmantošanai vajadzīgas zināšanas un prasmes, kuras var iegūt apmācībās, nokārtojot tiesības. Bieži vien problēmas rada vienkāršas lietas. Piemēram, akmeņu savākšana uz lauka. Šķiet, ka nekas īpašs, bet, to nedarot, var sabojāt tehniku. Bebri ir cita veida «sērga». Arī ar šiem «draugiem» nav viegli. Viņi kaitē, applūdina teritorijas, bet ir grūti tos notvert. Lai to izdarītu, mēs dažreiz aicinām vietējo mednieku, lai, izjaucot bebra māju, viņš varētu to nošaut.



Man bail par mūsu kā uzņēmēju un nodokļu maksātāju nākotni. Piemēram, mēs nodarbinām sešus cilvēkus. Plānots ieviest, ka katram darbiniekam jāstrādā pilna darba diena, tomēr strādnieki ziemā nevar strādāt 8 stundas ārā, jo dienasgaisma to neļauj. Ja šāds likums tiks pieņemts, tad es pat nezinu, ko izdomāt. Vienu gadu mēģinājām atbrīvot no darba, lai cilvēks stātos uzskaitē nodarbinātības dienestā. Bet daudziem tās ir neērtības, jo jābrauc un pēc tam jāreģistrējas noteiktā laikā, nevis tad, kad vēlies.



Daudzi likumi un noteikumi mūsu valstī tiek pieņemti šķietami cilvēku labā, taču rezultātā tiek nodarīts tikai kaitējums. Piemēram, lauksaimnieku ērtībai būvē ceļus, bet nez kāpēc sašaurina esošos un rok lielus grāvjus. Dažās vietās lielais traktors knapi var izbraukt starp zīmēm ceļa malā. Vēl viens piemērs - Dagdā tika atjaunots  krustojums, taču ar lielu automašīnu to šķērsot ir grūti. Šķiet, ka daudzus lēmumus un projektus raksta cilvēki, kuri nezina reālo situāciju, nav konsultējušies ar praktiķiem un ceļu satiksmes dalībniekiem, kuri izmanto attiecīgo ceļu.



Nesen mani nepatīkami pārsteidza Latvenergo. Lai pievienotu kalti, mums būtu  jāpalielina strāvas stiprums no 100A līdz 170A. Veidlapu atradām internetā, aizpildījām un nosūtījām. Pēc kāda laika atsūtīja rēķinu par vairākiem desmitiem  tūkstošiem ar nosacījumu, ka, tiklīdz tiks samaksāts, viņi varēs veikt pasūtīto darbu. Kur ir paskaidrojumi un dialogs ar klientu? Es nesaprotu, kāpēc šis pakalpojums maksā tieši tik daudz, kā tas notiks. Man jāzina, par ko maksāju, starp citu, ne mazu summu.



- Vai jums patīk tas, ar ko nodarbojaties?



- Man patīk, ja ir rezultāts. Protams, darba diena ir nenormēta, it īpaši sezonas laikā. Galvenais, lai būtu laiks paveikt darbus, kamēr atļauj laika apstākļi. Protams, kad esi pats sev saimnieks, vari arī brīvdienu paņemt, taču tā vai citādi katru rītu ir nepieciešams strādniekiem uzdot darbus. Man tas ir darbs, un, jo labāk tas tiek darīts, jo labākam jābūt rezultātam. Mēs audzējam nebioloģiskus graudus. Citiem vārdiem sakot, mēs varam izmantot ķīmiskas vielas, kuras nelieto bioloģiskās saimniecības. Bet ir jāsaprot - ja mums ir šāda iespēja, nedrīkstam to izmantot ļaunprātīgi. Tas ir diezgan dārgs prieks, tāpēc neviens zemnieks neuzdrošinās laistīt bez vajadzības. Tā var palikt mīnusos. Raža ir aptuveni 4-7 tonnas no hektāra, savukārt bioloģiskās saimniecībās - daudz zemāka. Faktiski pašlaik  biograudu cena ir apmēram par 50 eiro (par tonnu) augstāka, bet raža ir daudzkārt zemāka.



- Kāds ir jūsu hobijs?



- Mums ar znotu patīk makšķerēt. Parasti dodamies uz kādu tuvējo ezeru, lai dvēselei prieks.



- Kā gūt panākumus, uzsākot savu uzņēmējdarbību?



- Manuprāt, ir grūti sākt no nulles. Zemnieku saimniecībā ir vajadzīga zeme, kuras lielākā daļa jau kādam pieder. Tāpat kā jebkurā uzņēmumā, ir nepieciešami līdzekļi, bet tehnikas un zemes iegāde, kā arī lauksaimniecība kopumā nav lēts bizness. Protams, vispirms jāizlemj, kādai jomai ir potenciāls. Ir vērts apsvērt visas vajadzības, uzzināt, kas ir pieprasīts. Un ir smagi jāstrādā. Tomēr pats galvenais ir vēlēšanās.



- Kādām rakstura iezīmēm ir jāpiemīt, lai būtu veiksmīgs?



- Vēlme strādāt, mērķtiecība. Mēs daudz strādājām, pielikām daudz pūļu un līdzekļu, lai izveidotu savu biznesu. Darbs turpinās arī tagad, mēs attīstāmies, veidojam nākotnes plānus. Ir svarīgi būt gatavam uz visu. Mums arī gājis dažādi, gan strādājām naktīs, gan nācās dzīvošanai aizņemties naudu. Mēģinājām pirkt un pārdot mežus, bet galu galā nonācām pie lauksaimniecības. Darbs nav viegls, taču mūsdienu tehnoloģijas ievērojami atvieglo darbu. Mūsu biznesā laika apstākļi ir ļoti svarīgi, tāpēc mēs bieži skatāmies prognozes.



- Kādi ir nākotnes plāni?



- Es jau minēju, ka mēs strādājam pie dārga projekta, lai uzceltu kalti ar pieņemšanu, tīrīšanu un tvertnēm. Tāpat savlaicīgi atjaunot tehniku, lai saglabātu jaudu un attīstītos. Bet ilgtermiņā es vēlētos, lai bērni turpina ģimenes biznesu, kurā ieguldīts tik daudz pūļu un darba. Viktors stāstīja par dažādām dzīves situācijām, ar kurām nācies saskarties. Klausoties viņā, ir acīmredzams, ka, neskatoties uz smago darbu, īsti zemnieki paliek uzticīgi savai dzimtajai pusei. Viņi strādā vaiga sviedros, lai savlaicīgi novāktu ražu. Vārdu sakot, veiksmes stāsts nevar būt viegls, un tas katram ir savs.



Jeļena AVSJUKEVIČA



Foto no Krūmiņu ģimenes arhīva





Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta “Pierobežas veiksmes stāsti” rakstu saturu atbild to autori.  #SIF_MAF2020