Andrupene: seno pilskalnu ieskauta spēka vieta

Andrupenes pagasts - apdzīvota vieta kopš seniem laikiem. Pierādījums tam ir vairāki pilskalni, aprakstīti, bet neizpētīti valsts nozīmes arheoloģiskie pieminekļi. Vēsturiskās informācijas ir maz. Impērijas laikos un pirmās brīvvalsts laikā pagasts ietilpa Rēzeknes apriņķī. 1935. gadā pagasta teritorijā dzīvoja vairāk nekā desmit tūkstoši cilvēku. Tiesa, teritorija bija gandrīz divas reizes lielāka. Bet tagad ... Tagad pagastā dzīvo 925 cilvēki, tā ir pagājušā gada informācija. Tagad iespējams, ka vēl mazāk. Salīdzinājums ar 1935. gadu laikam nav īsti pareizs: karš, kolhozu sistēma, kas mudināja jauniešus bēgt uz pilsētām, un daudzi citi iemesli. Bet tas spilgti parāda dzīves pārmaiņas vienā no mūsu novada pagastiem. Skumjas pārmaiņas.

Pagājušajā gadsimtā bija daudz teritoriālo reformu. Pagasts, ciema padome, atkal pagasts. Te Rēzeknes apriņķis, te Krāslavas rajons, te Dagdas novads, te Krāslavas novads. Jebkura reforma ir pārmaiņas, kuru mērķis ir uzlabot cilvēku dzīvi. Tas ir tieši tas, kam tās paredzētas. Bet kaut kādu iemeslu dēļ izcilais ķīniešu filozofs Konfūcijs rakstījis: "Nedod, dievs, dzīvot pārmaiņu laikos!” Tagad šie vārdi ir kļuvuši par sakāmvārdu un tiek uzskatīti par tautas gudrību. Angļiem ir mazāk izsmalcināts izteiciens, vairāk kā lāsts: "Lai jūs dzīvotu interesantos laikos." Un kas, sakiet man, ir visinteresantākais laiks? Protams, pārmaiņas, reformas, arī teritoriālās.

Atgriezīsimies Andrupenē. Apdzīvotā vieta vairāku muižu, galvenokārt poļu muižnieku, krustpunktā sāka attīstīties pēc tam, kad šeit parādījās baznīca. Diemžēl vēstures avotos nav precīzas norādes par pirmās koka baznīcas celtniecības gadu. Pēc draudzes metriku grāmatas var izsecināt, ka draudze Andrupenē bijusi no 1718. gada. Apgaismības laikmeta vidū Andrupenē (pareizāk sakot, šajā teritorijā) parādījās divas koka baznīcas, no kurām viena atradusies vecajā kapsētā, bet otra, kas nodegusi, pašreizējās baznīcas vietā. Nodegušās baznīcas vietā sākumā tika uzcelta pagaidu, visbeidzot līdz 19. gadsimta vidum Andrupenē parādījās mūra baznīca, kas celta par muižnieka Ignācija Šadurska līdzekļiem. No šī brīža ciemats sāka augt. Bet tad bija kari, sarežģīti laiki, vienkārši laiki. Mainījās laikmeti, un Andrupenes ciems un pagasts piedzīvoja kāpumus un kritumus. Bet cerība šajās vietās nekad nav mirusi. Iespējams, tas ir saglabājis to ļoti unikālo atmosfēru, kas "palīdz gan būvēt, gan dzīvot". Noskaidrosim.

Pieturot pie neskaitāmajiem remontdarbu luksoforiem ceļa posmā no Krāslavas, skaidrā sestdienas pēcpusdienā nonācām Andrupenē. Jau no tālienes ieraudzījām baznīcu, kas izcēlās balta uz spilgtā zaļuma fona. Andrupenes katoļu baznīca. Piegājām tuvāk, durvis bija vaļā. Nekad nebiju šeit bijis, tāpēc gribējās ienākt.

Ieejot baznīcā, uzreiz kļuva skaidrs, ka te tiek vērtēta tīrība, skaistums un mājīgums. Pēc ārējās vienkāršības baznīcas iekšpuse izskatās ļoti sakopta, labi uzturēta un svinīga. Pie altāra rosās divas sievietes. Rotā dievnamu ar ziediem. Tuvojas Vasarassvētki, arī kapu svētki. Ir daudz darāmā. Eju iepazīties.

Antoņina Virza, aktīvi darbojas draudzē apmēram trīsdesmit gadus, no kuriem 16 gadus ir draudzes vecākā.

Antoņina, mēs jau veselu gadu esam nodzīvojuši lielā ģimenē, ko sauc par Krāslavas novadu. Kā jūs domājat, kādus plusus vai mīnusus mums ienesa šī pēdējā teritoriālā reforma? Vai Andrupenē jūtat kādas pārmaiņas?

– Vispirms vēlos pateikties mūsu pagasta pārvaldes vadībai. Viņi mums vienmēr palīdz it visā: nopļaut zāli, ziemā sniegu notīrīt. Ko paprasām, to izdara. Par to mēs viņiem no sirds pateicamies! Mūsu draudzē lielākā daļa cilvēku ir gados, un maz ir palicis tādu, kuri regulāri apmeklē baznīcu. Kāds jau ne ar ko nevar palīdzēt, kāds ir ļoti aizņemts. Bez pašvaldības atbalsta būtu grūti. Pagājušajā gadā Dagdas novada dome mums piešķīra piecus tūkstošus baznīcas krāsošanai. Par šo naudu mums izdevās nokrāsot ne tikai baznīcu, bet arī zvanu torni un pat žogu. Un gribu pateikt paldies arī visiem Andrupenes iedzīvotājiem, visiem, kas palīdzēja. Par krāsošanas darbiem bija jāmaksā astoņi tūkstoši. Kungs mūs nepameta, mēs šo naudu savācām, palika pat pāri trīssimt eiro, tie joprojām ir kasē. Ļoti cerējām salabot celiņu pie baznīcas. Rakstījām iesniegumu Krāslavas pašvaldības domei, bet diemžēl mums atteica. Tagad mums atkal vajadzēs savākt naudu saviem spēkiem. Tiklīdz savāksim, uzreiz remontēsim. Arī baznīcas iekštelpās jau būtu nepieciešams veikt kosmētisko remontu. Šim nolūkam ir nepieciešams daudz naudas. Tikmēr paši tiekam galā, kaut kur ar lupatiņu paberžam, kaut kur zirnekļus izdzenājam. Cilvēki mums ir atsaucīgi, kuram paprasi, visi palīdz.

Kā cilvēki dzīvo ciematā? Vai pēc reformas kļuvis vieglāk un ērtāk?

– Es teiktu, ka nekādu izmaiņu nejūtu. Draudzes locekļu skaits kļūst mazāks. Draudzē esam aptuveni četri simti, bet tas ir tikai uz papīra. Pamatā mūsu draudzes locekļi ir Andrupenes iedzīvotāji. Svētkos atbrauc no Zelenpoles, noīrē autobusu un atbrauc. Mūsu baznīca ir pilna Ziemassvētkos un Lieldienās. Bet citādi ļoti pieticīgs draudzes locekļu skaits, īpaši ziemā. Vairāk nāk vasarā: laiks ir labs, var kājām atnākt, un baznīcā ir silti. Ziemā mēs dievnamu apsildām. Mums ir neliela krāsns. Nopirkām arī ventilatoru, bet tagad elektrība ļoti dārga, degviela arī. Nopirkām trīsdesmit litrus, bet neizmantojam, ekonomējam, taupām gadījumam, ja būs liels sals.

Zinu, ka mācītājs uz Andrupenes baznīcu brauc no Dagdas. Vai jums nesola savu priesteri?

– Nē, nekādas izmaiņas nav gaidāmas. Priesteru ir ļoti maz. Bet mēs nejūtam nekādas neērtības. Reizi nedēļā pie mums atbrauc priesteris Pāvels Odiņš. Bēres, kristības, kāzas, lielākie svētki – viņš vienmēr ir ar mums. Mūsu baznīca nekad nav slēgta. Protams, sv. Mise nenotiek katru dienu, bet, ja būtu ikdienas dievkalpojums, tad nāktu divi vai trīs cilvēki. Un ziemā vispār nebūtu neviena. Liels paldies Latgales radio. Katru rītu septiņos no rīta tiek pārraidīta bīskapa vadītā Mise, pulksten 12 Aglonas bazilikas Mise un citi dievkalpojumi. Caur radio varam klausīties un piedalīties dievkalpojumos visas dienas garumā. Skumji, ka pagastā paliek arvien mazāk cilvēku. Jaunieši uz baznīcu neiet. Nu tā mēs dzīvojam. Un es nezinu, ko vēl teikt.

Liels paldies par sarunu!

Antoņina steidzās turpināt gatavošanos svētkiem. Šodien viņai noteikti nerūp teritoriālās reformas. Sirsnīgs un gaišs cilvēks – tādu iespaidu atstāja Andrupenes baznīcas draudzes vecākā.

Nākamā tikšanās bija paredzēta etnogrāfiskajā muzejā "Andrupenes lauku sēta". Šo objektu atstāt bez uzmanības nekādi nevar. Pirmkārt, tas ir unikāls mūsu novada tūrisma nozares objekts. Otrkārt, nozīmīgs kultūras objekts. Treškārt, to ir vienkārši prieks apmeklēt, jo tur strādā viesmīlīgi un patīkami cilvēki, īsti profesionāļi tūrisma jomā. Mūs jau gaidīja.

Skaidrīte Pauliņa, muzeja "Andrupenes lauku sēta" vadītāja.

Pastāstiet, Skaidrīte, kā pagāja šis gads? Vai jutāt kādas izmaiņas, vai jūtat teritoriālās reformas rezultātus?

Godīgi sakot, nekādas izmaiņas nejutām. Pie mums viss pa vecam: grāmatvedība ir Dagdā, braucam uz turieni noformēt dokumentus, risināt visas “papīra” lietas. Tiesa, ir viens liels pluss - ja agrāk bijām ģeogrāfiski nošķirti no Krāslavas tūrisma informācijas centra, tad tagad esam kopā un tas mūs ļoti priecē! Tūrisma jomā mums ir izveidojusies ļoti laba sadarbība kulinārā mantojuma programmas ietvaros. Liels paldies Tatjanai Kozačukai, kura mūs ved pieredzes apmaiņas ekskursijās, vienmēr aicina uz gadatirgiem, piesaista darboties dažādos projektos. Regulāri braucam uz Krāslavu, lai vadītu meistarklases amatniecības centrā. Mums tas ir milzīgs pluss! Tatjana un viņas komanda ir lieliska. Diemžēl Dagdā šādas aktivitātes nav. Bet tā šeit uz vietas nekas cits nav mainījies. Strādājam, kā strādājām. Dzīve pagastā tagad kaut kā apdzisusi, bet tas nav atkarīgs no reformas, visur ir tāpat. Dagdas novadā tika izveidota vienota grāmatvedība, tika slēgti pagastu konti un visi maksājumi tika stingri centralizēti. Tas, protams, nav saistīts ar reformu, bet es domāju, ka šāda pieeja noņem atbildību no pagasta pārvaldes, no pārvaldes vadītāja. Man šķiet, ka tas sarežģī viņa darbu. Mūsu muzejs ir iestāde, un mūs tas īpaši neskar.

Vai jutāt kādu atbalstu no jaunās lielās pašvaldības?

Gada laikā vēl nē. Protams, es saprotu, ka novadā ir daudz dažādu vajadzību. Visus savus papildu izdevumus cenšamies segt caur projektiem. Bet ir reizes, kad finansējums vajadzīgs steidzami, pēkšņi kaut kas iziet no ierindas. Tagad jāmaina zibensnovedēji. Tie, kas mums ir, ir novecojuši. Mums atteica finansējumu, budžetā tam nav naudas. Tie zibensnovedēji šodien ir tik dārgi - par vienu prasa piecus tūkstošus, bet mums vajag četrus! Šādu naudu nav viegli atrast. Protams, mēs paši nopelnām: ieejas biļetes, degustācijas, meistarklases. Bet šie ieņēmumi, protams, nevar pilnībā segt izmaksas. Neko citu neesam prasījuši. Tagad muzejā strādājam trijatā. Mums ļoti vajadzīgs ceturtais darbinieks. Bet šodien prasīt vēl vienu likmi ir pat bail, ekonomiskā situācija nav viegla. Ziemā vēl tiekam galā, jo darba mazāk, bet vasarā mums iet grūti. Labi, ka varam paļauties uz vecāko klašu skolēniem, kuri vasaras brīvlaikā strādā pašvaldības un Nodarbinātības aģentūras kopprojekta ietvaros. Jūnijā pie mums strādā viena meitene, un tā jau ir liela palīdzība, jūlijā strādās divas meitenes. Jaunieši nodarbojas ar labiekārtošanu, kopj puķu dobes. Sezona pamazām uzņem apgriezienus. Pie mums brauc skolēni, lai gan, protams, benzīna cenu pieaugums neietekmēja tūrismu labākajā veidā. Ja pērn jūnijā bija daudz grupu, tad šogad ir visai pieticīgi. Tagad ne visi var atļauties atbraukt pat no Rīgas. Bet ārzemnieki šogad jau viesojušies. Vācieši bija, beļģi bija atbraukuši. Attiecībā uz teritoriālo reformu... Mēs kaut kā neiedziļinājāmies šajā problēmā. Mēs strādājam, kā strādājām. Cenu kāpums mūs ļoti ietekmē. Bet mēs esam pārliecināti, ka noteikti pienāks labāki laiki. Un šie laiki arī nav tie sliktākie. Mēs smējāmies, ka pat pandēmijas laikā var atrast pozitīvus aspektus. Toreiz mums bija iespēja atvilkt elpu, apstāties, nekur neskriet. Cilvēki daudz ko pārvērtēja, daudzas vērtības pārdomāja. Tagad viņi nāk pie mums ar lielu prieku, ar lielu patiku. Beidzot mēs novērtējām to, kas mums ir, nevis to, kā mums nav. Galvenais, lai valda miers.

Es nevaru jums nepiekrist. Tas tiešām ir vissvarīgākais! Paldies, Skaidrīte, un veiksmi darbā!

Nopircis maizi, sviestu un sieru, devos tālāk. Nākamajam sarunu biedram vajadzēja būt Dainim Platacim. Bez viņa Andrupenes apmeklējums nebūtu pilnīgs. Bez šaubām, Dainis ir viens no atpazīstamākajiem un cienītākajiem mūsu novada iedzīvotājiem, Latvijā labi zināma slavenība. Viņa loma filmā "Pilsēta pie upes" vien ir ko vērta! Atceraties onkuli ar tītaru padusē? Protams, atceraties. Bet Dainis klātienē satikties nevar, covid... Vienojāmies, ka saruna notiks pa tālruni. Par laimi, tehniskās iespējas ļāva sarunu ierakstīt. Piezvanījis noteiktajā laikā, Dainis sāka sarunu ar vēsturisku atkāpi...

Dainis Platacis, Andrupenes Tautas nama direktors, Dagdas kultūras centra pasākumu organizators, Latgales radio dīdžejs, sabiedriskais darbinieks, mūziķis, joku zinātājs un vienkārši brīnišķīgs cilvēks.

– Andrupene ir vēsturiska vieta, neskatoties uz to, ka pirmās mājas ciemata teritorijā radušās vien nedaudz vairāk nekā pirms simts gadiem. Šeit atradās priestera muiža un Andrupenes muiža. Bet! Ja atveram grāmatu "Latviešu pasakas un teikas", 68. lpp. ir teika "Par to, kā dievs un velns radīja pasauli." Satikās dievs ar velnu un nolēma izveidot Latgali. Nolēma un sāka. Dievs sāka no Līvāniem uz Preiļiem, bet velns no Kaunatas, caur Andrupeni. Kad viņi satikās pie Aglonas, dievs jautāja: “Klau, ko tu šeit esi izdarījis? Man viss līdzens, skaists. Bet tev tikai pakalni, purvi un ezeri! Velns viņam atbild: “Pagaidi, rāties! Cilvēki brauks pa taviem līdzenumiem un neatcerēsies ne tevi, ne mani. Bet, kad viņi kārpīsies manos pakalnos, viņi sacīs: "Dievs, palīdzi man tikt līdz virsotnei!" un, kad laidīsies lejā, kratoties pa nogāzi, baidoties, ka rati tūlīt sabruks, kliegs: "Kāds velns šo pakalnu radījis"! Dievs padomāja un pieņēma darbu. Kāds ir galvenais secinājums, ko varam izdarīt no šī stāsta? Tikai viens: kad dievs un velns radīja pasauli, Andrupene jau pastāvēja! Tāpēc attiecībā uz teritoriālo reformu mēs skaidri redzam, kura vieta varēja kļūt par lielā novada centru.

Tagad par reformu. Andrupenes liktenis neatšķiras no visas Latgales likteņa. Mēs vienmēr esam bijuši nomalē. Sākumā mūsu ciems atradās Rēzeknes rajona nomalē, tad Dagdas novada nomalē, tad Krāslavas rajona nomalē, tad Dagdas novada nomalē, un tagad atkal esam tālu no Krāslavas, jaunā lielā novada centra. Ņemot vērā ceļa stāvokli līdz novada centram, nu, ļoti tālu. Mūs, kultūras darbiniekus, līdz šim vēl neviens kopā nav sapulcējis, lai gan esam kopā diezgan ilgu laiku. Mēs pat nezinām, kas tur Krāslavas pusē notiek. Ko elpo mūsu kolēģi. Iepriekš reizi mēnesī visi pulcējāmies rajona centrā. Tagad, paldies Dievam un medicīnai vienlaikus, pandēmija ir beigusies. Bet tas uz mani neattiecas. Kā man teica viena sieviete: “Nu, protams, tu vienmēr zināji, kā iegūt to, ko citi nevar iegūt. Jebkuru deficītu. Kamēr plosījās pandēmija, Covid bija visiem, izņemot tevi. Un tagad, kad tas ir beidzies, nevienam nav, tikai tev!” Protams, viss mans darbs nobremzējās, labi, ka man jau atļāva uz veikalu aizskriet. Bet mūsu kolektīvi ir atsākušas darbu. Ceru, ka viss būs kārtībā. Bija grūti, īpaši deju kolektīvam, sākam visu no jauna.

Bet ja nopietni, vai pēc šīs reformas var saskatīt kādas pozitīvas pārmaiņas?

- Nu... ceru, ka ceļu beidzot saremontēs. Un mēs, iedvesmoti, varēsim ātrāk un ērtāk nokļūt novada centrā. Ceru, ka tiks atrisināts jautājums par mūsu Tautas nama zāles avārijas izejas durvju nomaiņu. No vienas puses, ceļa kvalitāte jau sen prasīja remontu. No otras puses, ir arī pozitīvi aspekti. Pie mums nekādi nevarēja atbraukt galvenais ugunsdzēsējs un uzrakstīt kaut kādu bargu vēstuli novada domei par to, ka Andrupenes Tautas namā ilgstoši nav nomainītas avārijas izejas durvis. Zini, vienā Rīgas kinostudijas filmā izskanēja frāze: "Priekšniekiem ne vienmēr ir jāzina, ko dara viņu padotie." Un varbūt pat labi, ka priekšnieki nezina. Andrupenē, vairs nav ielu apgaismojuma. Varbūt tās ir sava veida rūpes par demogrāfiskās situācijas uzlabošanu mūsu pagastā. Lai cilvēki naktīs nevazātos pa ielām, bet nodarbotos ar svarīgām lietām. Nopietni runājot, esmu ļoti priecīgs, ka pandēmijas laikā mums visiem saglabāja algas. Un tas ir lieliski, jo citos novados, es zinu, kultūras darbiniekiem algas tika samazinātas, dažas slodzes vispār likvidētas. Bet mūsu jomā, tu pats zini, ja kolektīvu darbs apstājas, tad pēc pārtraukuma ir ļoti grūti atsākt šo darbu no nulles. Bet mūsu novadā izdevās visu saglabāt.

Liels paldies, Daini, ka veltīji laiku sarunai. Ātrāk veseļojies, darba daudz!

Pārsteidzoši, pat būdams slims, Dainis prot uzlādēt ar pozitīvo, un viņa optimisms, kas slēpjas aiz humora un sarkasma, tiek nodots sarunu biedram un nepamet ļoti ilgu laiku. Bet... Mums bija laiks steigties uz bibliotēku. Jo dzīve šajā iestādē sniedz priekšstatu par pagasta dzīvi no neparastas puses.

Ar materiāliem par Andrupenes un pagasta vēsturi man solīja palīdzēt bibliotēkā. Tātad…

Beneventa Račinska, Andrupenes tautas bibliotēkas vadītāja.

Cik grāmatu ir bibliotēkā?

– Mums ir ļoti liels piedāvājums. Vairāk nekā septiņi tūkstoši grāmatu. Tā ir bērnu literatūra, jauniešu literatūra, speciālā literatūra ir plašā piedāvājumā. Cenšamies piedāvāt tās grāmatas, kuras ir pieprasītas. Nepieciešamības gadījumā nodrošinām grāmatas starpbibliotēku abonementā, pasūtām Dagdā, Krāslavā. Mēs cenšamies iegādāties tās grāmatas, kuras būs pieprasītas mūsu lasītāju vidū.

Ko lasa pagasta iedzīvotāji?

– Sievietes dod priekšroku romantiskiem romāniem. Detektīvi, protams, ir pieprasīti. Īpaši vīriešu vidū. Bērni daudz lasa, mums blakus ir skola, pirmajā stāvā jauniešu centrs, blakus spārnā - bērnudārzs. Neviena diena nepaiet bez mūsu mazajiem lasītājiem. Mēs esam tik labā vietā, ka par lasītāju trūkumu nav jāsūdzas.

Un cik jums ir lasītāju?

- Apmēram 250 cilvēku. No tiem aptuveni piecdesmit bērni, pārējie ir pieaugušie.

Kāpēc, jūsuprāt, mūsdienās tik daudzi cilvēki vispār nelasa? Tāpēc, ka viņi izmanto internetu? Bet es neticu, ka visi lieto datorus. TV?

- Varbūt TV. Bet vispār tādu nelasītāju mūsu vidū nemaz nav tik daudz. Mūsu jaunākajam lasītājam ir 3 gadi. Un vecākajam - 90 gadi. Daudz lasa pensionāri. Mums ir lasītājs, kurš ir izlasījis gandrīz visas viņu interesējošās grāmatas no mūsu krājuma. Viņš pacietīgi gaida jaunās grāmatas, jo grāmatas iepērkam reizi ceturksnī. Tādu ir diezgan daudz, bibliotēka viņiem vienkārši ir nepieciešama. Skolotāji daudz lasa. Viņiem ir sava specifika: dzejoļi, lugas. Esam iekļauti lasīšanas veicināšanas programmas projektā "Bērnu žūrija". Tas motivē daudzus bērnus. Kas attiecas uz tiem, kas vispār nelasa, viņi arī vispār nepiedalās sabiedriskajā dzīvē, nekur neiet, neapmeklē pasākumus. Ir cilvēki, kuriem nekas neinteresē, bet tādu ir maz. Mums ir lasītāji, kuri nelasa daiļliteratūru, bet aktīvi lasa presi, avīzes un žurnālus. Abonēt mājām tagad ir ļoti dārgi, tāpēc nāk uz mūsu lasītavu, mēs izsniedzam presi arī uz mājām. Daži mūsu apmeklētāji ierodas, lai izmantotu internetu un datoru: mēs skenējam un izdrukājam dokumentus. Tādu cilvēku ir daudz, jo ne visiem ir datori.

Vai bibliotēkai pietiek līdzekļu, lai, piemēram, iegādātos grāmatas?

– Zini, nekas nav mainījies. Finansējums pēdējo trīs gadu laikā nav mainījies. Cik bija, tik daudz arī tagad piešķir. Grāmatas gan kļuvušas ļoti dārgas, tāpēc iegādāto grāmatu skaits samazinās. Diemžēl tur neko nevar darīt. Bet mēs meklējam citas iespējas līdzekļu papildināšanai. Mēs sadarbojamies ar firmām, kas var piegādāt grāmatas ar atlaidi. Pieņemam grāmatas arī no Rīgas bibliotēkām. Šajā jautājumā mums palīdz kolēģi no Krāslavas. Galvaspilsētas bibliotēkas grāmatas noraksta reizi piecos gados. Tās ir lieliskā stāvoklī. Tā mums ir laba izeja. Grāmatas nonāk Krāslavā un no turienes krājuma nodaļa tās nosūta uz bibliotēkām. Mēs pieņemam ar pateicību. Grāmatas praktiski jaunas. Redziet, laukos un pilsētā tomēr lasa dažādu literatūru. Un tas, kas bija nepieprasīts galvaspilsētas bibliotēkā, mūsējā būs ļoti pieprasīts. Mums ir grāmatas, uz kurām cilvēki pierakstās rindā.

Paldies, Beneventa, par sarunu. Veiksmi darbā!

Nu atliek tikai parunāt ar pagasta pārvaldes priekšnieku. Intervija notika trešdien, 8. jūnijā. Noteiktajā laikā mani pagasta pārvaldē jau gaidīja.

Aleksandrs Stepiņš, Andrupenes pagasta pārvaldes vadītājs

Ko jūs varat teikt par teritoriālo reformu, vai pēc apvienošanās gada ir iespējams apkopot kādus rezultātus?

Ņemot vērā to, ka strādāju nesen, tikai decembrī sāku, laikam nevaru objektīvi novērtēt reformas rezultātus. Es īsti nezinu, kādi bija plusi un mīnusi pirms teritoriālajām izmaiņām. Bet tagad es redzu, kādas izmaiņas ir notikušas, piemēram, kopš Ukrainas kara sākuma. Kā pieauga cenas utt. Var teikt, ka šī brīža situācija nav redzama rožainos toņos. Un, jo tālāk mēs dzīvojam no galvaspilsētas, jo mazāk var redzēt rozā krāsu. Negribu nevienu aizskart, bet tāda situācija šobrīd ir.

Andrupenieši, ar kuriem runāju, stāstīja par problēmām. Jūs ļoti atzinīgi novērtēja katoļu draudzes vadītāja. Teica, ka jūs vienmēr palīdzat, cik vien iespējams, un nekad neatsakāt. Daudzus satrauc nakts apgaismojuma problēma Andrupenē. Ko jūs varat teikt par to?

Protams, tagad nav tā, kā bija “treknajos gados”, ne kā padomju laikos, kad laternas varēja degt ne tikai naktī, bet arī dienā. Tomēr galvenos punktus mēs apgaismojam. Krustceles, piemēram. Protams, tagad no laternas līdz laternai nav īpaši gaišs, lasīt noteikti nevarēs, bet, lai naktī justos pārliecināti un nepakluptu – gaismas pietiek. Tas ir mūsu iespēju robežās. Atkarībā no sezonas mēs pielāgojam apgaismojuma laiku, lai ietaupītu naudu, piemēram, vasarā. Visu, ko varam, darām. Iedot tev vienu eiro uz visiem un tad domā, kā to sadalīt pēc sirdsapziņas. Nevari visiem iedot pa eiro. Mūsu uzdevums ir iedot visiem vienādu pīrāga gabalu. Un ja nav eiro, tad nav arī ko dalīt.

Vai jūtat atbalstu no Krāslavas?

Protams. Ja te kaut kas pavisam neiet, sazināmies ar Krāslavu un mēģinām kaut kā atrisināt problēmu. Es viņus saprotu. Pavasarī tika rīkots konkurss, piemēram, malkas iegādei. Budžetā bija paredzēti līdzekļi - 25 eiro par kubikmetru. Bet tagad neviens negrib piegādāt pat par 70 eiro kubikmetrā. Par ko te runāt? Arī novada budžets nav no gumijas. Ir tik daudz naudas, cik ir. Mēs, protams, sadarbojamies, gribētos lielāku sapratni. Dažreiz ieteikumi vai noteikumi, kas nāk no augšas, ne visai atbilst dzīves realitātei. Ar Dagdas pilsētas un pagastu apvienības vadītāju Edgaru Tjarvi pastāvīgi sazināmies, risinām problēmas, viņš ir praktisks, reāli domājošs cilvēks. Kā saka, ar viņu var doties izlūkos.

Nākamā problēma ir avārijas izeja no Tautas nama. Tā ir avārijas stāvoklī, es pats to redzēju. Vai to vienreiz nevar salabot?

Es saprotu. Es teikšu tā: ir problēma. Atbrauca speciālisti no Krāslavas, no GSK. Teica, ka visu var izdarīt, bet kāds būs izmaksu cipars? Var izrādīties, ka pēc šī remonta pagasts paliks bez naudas. Saviem spēkiem? "Simtlatnieki"? Kādreiz viņu bija daudz, un viņu vidū bija arī jauni un spēcīgi. Bet tagad tie galvenokārt ir cilvēki vecumā virs 60 gadiem, un daudzi no viņiem ir dzīvojuši jautru un bezrūpīgu dzīvi. Bet darbs tur ir smags, betona maisu nešana, metināšana, metāla konstrukcijas. Novākt atkritumus, slaucīt, tīrīt - šos darbus viņi var veikt. Bet kurš paveiks visu pārējo? Uzticēt uzņēmumam? Nevarēsim samaksāt. Un arī birokrātija visu bremzē. Strādāju arī Andzeļu pagastā par pārvaldes vadītāju. Atnāca pie manis saskaņot masveida kokmateriālu pārvadāšanu pa ceļiem. Es jautāju: “Varbūt jums ir malka? Vai mēs varētu sadarboties šajā jautājumā?” Kopumā mums ir vajadzīgs apmēram tūkstotis kubikmetru malkas ziemai diviem pagastiem, Andrupenes un Andzeļu. Vajag apkurināt Tautas namu, bērnudārzu, skolu, pagasta kantori. Viņi atbild: "Jā!" Bet jūs nevarat vienkārši nopirkt no viņiem malku. Jāizsludina konkurss un tā tālāk. Protams, viņi nevar piegādāt malku visai Dagdas pilsētas un pagastu apvienībai. Bet diviem pagastiem es nevaru to vienkārši nopirkt. Bet būtu bijis ļoti labi, un cenas bija adekvātas, nevis tādas kā tagad. Visi šie nosacījumi un noteikumi patiešām traucē strādāt.

Man ir pēdējais jautājums. Kā jūs domājat, vai šai teritoriālajai reformai vispār bija jēga?

Skaļi neko neteikšu...

Tās ir jūsu tiesības. Vēlreiz paldies par komentāriem un arī par atklātību arī.

Darbs Andrupenē pabeigts. Laikapstākļi lieliski, ciems priecēja acis ar savu sakoptību un gleznainību. Negribējās doties prom, bet... vēl viss jāapkopo un jāizdara secinājumi.

Pagastu nav iespējams atdalīt no novada, Latgales, valsts. Tāpēc problēmas gandrīz visur ir vienādas. Kārtējā novadu reforma notika pandēmijas pašā kulminācijā, kas visu apgrieza kājām gaisā. Ekonomiskā lejupslīde, ierobežotie sakari, uzņēmējdarbības problēmas – tas viss lika mums daudzas svarīgas lietas pārdomāt no jauna. Gads ir pārāk īss periods, lai varētu objektīvi novērtēt reformas plusus un mīnusus. Jaunais Krāslavas novads, nepaguvis parādīties, saskārās ar daudziem izaicinājumiem un pilnīgi jaunu realitāti. Daudzas problēmas ir mantotas no pagātnes. Tiklīdz pandēmija sāka atkāpties, mūs visus skāra jauna katastrofa. Karš Ukrainā ir ietekmējis ekonomisko situāciju visā pasaulē. Un droši vien mums būs grūtāk nekā citiem. Taču jāatzīst, ka patiesās nopietnās problēmas vēl nav sākušās. Lai gan ekonomisti un politiķi par tām brīdina. Un kāds pat izmanto pašreizējo situāciju, lai iebiedētu un liktu krist panikā pirms laika. Bet... Fakti paliek fakti: zibensnovedēji, ielu apgaismojums, kultūras darba koordinācijas trūkums novadā. Pievienosim šeit daudz aktuālākas problēmas: malka, apkure, karstais ūdens, elektrība, pārtika. Atcerēsimies, ka novada budžets tika apstiprināts pirms negatīvajām izmaiņām. Tas bija "miera laika" budžets. Varbūt kādam tā būs atklāsme, bet pašvaldība naudu nedrukā. Un investoru piesaistes process bieži vien sastopas ar nepārvaramiem šķēršļiem. Bet arī pozitīvas pārmaiņas ir jūtamas, lai arī ne tik spilgti, ne tik skaidri. Bet tās ir. Un mūsu projekta uzdevums ir iegūt objektīvu informāciju no pirmavotiem, kas ļaus mums analizēt procesu, identificēt tā stiprās un vājās puses.

Nav šaubu, ka ceļi tiks remontēti, kultūras sakari un apmaiņa noteikti uzlabosies. Un durvis tiks nomainītas, un nauda zibensnovedējiem tiks piešķirta. Galvenais - izdzīvot grūtajā laikā. To noteikti nomainīs vienkāršs, saprotams un mierīgs laiks. Esmu pārliecināts!

Liels paldies visiem sarunu biedriem, pateicoties kuriem radās šis materiāls. Andrupene ir spēka vieta. Esmu to vēlreiz pārbaudījis. Un ar prieku pārliecinājies!

Andrejs JAKUBOVSKIS

Autora foto

Attēlā: Andrupenes Vissvētākās Jaunavas Marijas — Skapulāra karalienes Romas katoļu baznīca.

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.#SIF_MAF2022  Par projekta “Novadu apvienošanas plusi un mīnusi – skats pēc gada kopā būšanas” rakstu saturu atbild to autori.