Asūne: omulība, izpalīdzīgi cilvēki un... klusums

  • Projekti
  • 29.07.2022 11:22
  • 287 skatījumi
img


Ikviens, kurš bijis Asūnē, pirmkārt, atzīmē tās īpašo atmosfēru: omulību un harmoniju, mieru un klusumu. Tomēr ne vienmēr šeit ir kluss. Esmu bijis pagasta svētkos un koncertos, kas bija skaļi, jautri un interesanti. Šoreiz mēs ieradāmies šeit parastā darba dienā. Saulainā un ļoti klusā dienā…

Asūnes pagasts izveidojās Pirmās republikas laikā, tas nekad nebija liels, taču par mazu arī toreiz to bija grūti nosaukt. Asūnes pagasta platība 1935. gadā bija 213 kvadrātkilometri, tagad tā ir trīs reizes mazāka - 77,7 kvadrātkilometri. Apgabala iedzīvotāju skaits ir samazinājies... Tas ir krasi samazinājies, un Asūne šajā ziņā neatšķiras no daudziem citiem Latgales pagastiem.



Šeit dzimis pazīstamais psihologs, filozofs un parapsihologs Konstantīns Raudive. Viņš kļuva slavens ar eksperimentiem "klusuma" fiksēšanā, kuros var dzirdēt iespējamās paralēlās pasaules skaņas. Vēl Asūnes pagastā dzimuši Pēteris Laurinovičs, slavens garīdznieks, teologs profesors; Modests Trepšs - ādas apdares mākslinieks; Rihards Kondratovičs - biologs, akadēmiķis, profesors, slavens rododendru selekcionārs.



1939. gadā ciemats pārdzīvoja lielu ugunsgrēku, kā rezultātā 8 ģimenes palika bez jumta virs galvas, un līdz pamatiem nodega 14 ēkas. Ugunsgrēks nopostīja pagasta arhīvu un bibliotēkas fondu krājumus. Tikai pateicoties vēja virzienam, ar Dagdas ugunsdzēsēju palīdzību ugunsgrēks tika nodzēsts, un pārējās ēkas necieta.



Šodien Asunē ir kluss. Iekopts, ļoti mājīgs ciemats: jauns Tautas nams, lielisks sporta laukums, sporta zāle, pastaigu takas, estrāde, bērnu rotaļu laukumi. Pie pagasta pārvaldes ēkas rosās strādnieki: slauka, kopj puķu dobes... Blakus skolas ēka, ak, bet jau bijušās skolas. Te ir pirmsskolas izglītības iestāde, citiem vārdiem sakot - bērnudārzs. Skan bērnu balsis, bet es dodos uz tikšanos ar pagasta pārvaldes vadītāju Žannu Aišpuri, lai parunātu par to, kā rit dzīve pagastā.



 



Tātad, Žanna, pagājis gads, kopš dzīvojam lielajā Krāslavas novadā, kas apvieno Krāslavas, Dagdas un daļu Aglonas novadu. Vai šajā laikā esat pamanījusi kādas izmaiņas? Kas mainījās? Vai uz labo pusi?



Nu, kādas mums izmaiņas... Ceļš pie novada domes deputātiem, līdz novada administrācijai ir kļuvis garāks.  Iepriekš mums bija izpilddirektors, ar kuru kopā risinājām visus jautājumus, nepieciešamības gadījumā viņš vērsās pie domes deputātiem. Šodien vēršamies pie Krāslavas novada pašvaldības Dagdas pilsētas un pagastu apvienības vadītāja, apvienības vadītājs sazinās ar pašvaldības izpilddirektoru Krāslavā, un tad mūsu lūgumi un iesniegumi tiek izskatīti domē. Šāda struktūra mums ir tagad. Bet citādi mūsu darbā praktiski nekas nav mainījies.



 



Vai jūtat atbalstu no jaunā novada administrācijas vai domes?



Nu, kā saka, mēs joprojām dzīvojam par savu naudu. Šogad nevienam naudas nav un nebūs. Tāpēc ir grūti saprast, vai šis atbalsts pastāv vai nē. Viss ir tik strauji sadārdzinājies un turpina sadārdzināties, ka grūti ir vienlīdz visiem.



 



Un kādas ir lielākās problēmas?



Es nevaru teikt, ka mums šodien būtu kādas lielas problēmas. Nodarbojamies ar malkas iepirkšanu, mums ir divas daudzdzīvokļu mājas, jāapsilda pagasta pārvaldes ēka, bērnudārzs, bibliotēka. Viss notiek pēc plāna, tāpēc nevaru teikt, ka mums būtu kāda problēma, kas steidzami jārisina.



 



Vai tas nozīmē, ka lielu problēmu nav?



Nē, viss pamazām atrisinās. Nopirkts traktors zāles pļaušanai. Otrajā stāvā, kur atrodas Konstantīna Raudives centrs, nomainīti logi. Protams, līdz gada beigām, iespējams, sajutīsim naudas trūkumu. Jo arī malku pērkam dārgāk nekā paredzēts, elektrība dārgāka, degviela pļaušanai dārgāka. Taču pagaidām trūkumu neizjūtam. Lai gan tagad, protams, trīs reizes jāpadomā, pirms pirkt kaut ko dārgāku. Citādi, strādājam kā līdz šim. Visvairāk man nepatīk atšķirīgās administratīvās struktūras dažādās novada vietās. Es uzskatu, ka tā tam nevajadzētu būt. Mums jātiecas pēc vienotas vadības sistēmas. Piemēram, grāmatvedības jautājums. Reiz katrā pagastā bija grāmatvede. Dažus finanšu jautājumus varēja atrisināt ātri un uz vietas. Vēlāk Dagdas novadā tika izveidota vienota grāmatvedība. Sākumā, protams, bija ļoti grūti. Tagad esam pieraduši. Bet nav skaidrs, kāpēc mēs dzīvojam dažādās sistēmās, ja mums ir viens novads?



 



Cik cilvēku šobrīd dzīvo pagastā?



Deklarēti 420 cilvēki, bet tas ir ieskaitot tos, kuri dzīvo un strādā citās vietās. Patiesībā ir mazāk. Mums nav jauniešu. Toties ir lielisks sporta laukums. Bija viena liela ģimene, kas pārcēlās no Lietuvas. Viņi to aktīvi izmantoja. Tad visa ģimene aizbrauca. Tagad kopjam savu stadionu, regulāri pļaujam, bet nevienam to vairs nevajag. Šogad sporta laukumā neredzēju ne  bērnus, ne pieaugušos. Bērnu mums nav daudz, uz Dagdas skolu ar pagasta autobusu brauc 14 vai 15 cilvēki.



 



Kādas ir prognozes? Kas notiks pēc pieciem, desmit gadiem?



Laika gaitā pagastiem būs jāapvienojas. Reiz, apmēram pirms 18 gadiem, man stāstīja, ka Somijā gar robežu esot tukšums. Varbūt arī mēs esam pie tā nonākuši? Palikuši tikai vecie. Un, ja kāds atbrauc, tad pēc gada vai diviem aizbrauc. Nopērk māju, mēģina kaut kā dzīvot, bet ātri vien ir vīlušies. Palikuši tikai tie, kuri pie mums dzīvo pastāvīgi, tie ir vecākās paaudzes cilvēki. Ja ir darbs, ja ir laba pensija, zeme... Protams, mums ir arī lielas zemnieku saimniecības, bet arī tām ir problēmas: viņi nevar atrast sev strādniekus pat sezonas laikā. Nav kam strādāt. Mūsu šoferis, piemēram, katru gadu augustā dodas atvaļinājumā, lai mēnesi strādātu ar kombainu lielajās saimniecībās. Tehnika ir - moderna, efektīva, bet speciālistu nav. Jā, un pagastam laiku pa laikam arī ir vajadzīgs tas vai cits speciālists, tad ir rūpīgi jādomā, kur to dabūt. Šogad pusaudžu nodarbinātības programmā vasaras brīvlaikā mums tika iedalītas divas štata vietas, tās sadalījām, lai nodarbinātu četrus pusaudžus. Divus es vēl neesmu sameklējusi. Divas meitenes, kurām es piedāvāju, atteicās. Tādējādi šīs vietas vēl ir vakantas.



Ar ko vēl jūs ieteiktu mums parunāt par dzīvi pagastā?



Es pat nezinu. Es palūdzu mūsu bibliotekāri šodien atnākt, varbūt ar viņu. Bet tā... Ziniet, mums it kā ir viss: Tautas nams, sporta zāle, bērnu rotaļu laukumi, parki, stadions, “mīlestības taka”, pagastam ir dzīvokļi, varam piedāvāt. Un atrodamies netālu no Dagdas, un ceļi it kā sakārtoti. Bet cilvēku aizvien mazāk...



Paldies, ka veltījāt laiku sarunai!



 



Asūnes pagasta bibliotēka atrodas tajā pašā ēkā, kurā pagasta pārvalde, tāpēc nebija vajadzības to meklēt. Mani sagaidīja Asūnes pagasta bibliotēkas vadītāja Anna Vojevodska.



Liels paldies, Anna, ka piekritāt sarunai. Cik liels ir jūsu fonds?



Vairāk nekā pieci tūkstoši grāmatu. Lasītāju gan nav daudz - 86. Bet viņi visi bibliotēku apmeklē regulāri. Cilvēki ienāk arī, lai izmantotu internetu vai kaut ko izdrukātu. Dienā ir līdz desmit apmeklētājiem, bet ir dienas, kad neviens neatnāk.



 



Vai pēc teritoriālās reformas bibliotēkas dzīvē ir kas mainījies?



Nevaru teikt, ka mūs būtu skārušas kādas izmaiņas. Mēs visu šo laiku esam daudz mācījušies. Tagad mums ir elektroniskais katalogs, izsniedzam grāmatas pēc svītrkodiem. Sadarbība ar Krāslavas bibliotēku vienmēr bijusi aktīva un ļoti noderīga. Sadarbojāmies ar bibliotēkas vadību, ar metodiķiem, ar komplektācijas nodaļu. Grāmatas mums tiek piedāvātas regulāri, gan no Rīgas krātuves, gan jaunas grāmatas, mūs labi atbalsta Dagdas bibliotēka. Citiem vārdiem sakot, mūsu fonds regulāri tiek atjaunots.



 



Anna, vai jūs krājat vēstures materiālus par pagastu?



Protams. Man ir vairākas šādas mapes. Materiāli par pagasta vēsturi, par cilvēkiem, par kolhoza vēsturi. Kāds saka, ka padomju laika materiāli nemaz nav vajadzīgi. Bet bez pagātnes nav nākotnes. Šogad pagasta svētku ietvaros 6. augustā atzīmēsim mūsu bibliotēkas 75. jubileju! Tāpēc tagad apkopoju informāciju par visiem mūsu bibliotēkas vadītājiem. Darba tagad daudz. Tiekos ar vecākās paaudzes cilvēkiem, iztaujāju.



Ar kuru no interesantiem cilvēkiem jūs ieteiktu mums parunāt?



- Grūti pateikt. Es pat nezinu. Vecie cilvēki nelabprāt piekrīt sarunai. Daži slimības dēļ nejūtas labi, citiem ir citi iemesli. Bet es jums ieteikšu Annu Maļinovsku. Tūlīt viņai piezvanīšu.



 



Liels paldies!



 



Anna piezvanīja un pēc piecpadsmit minūtēm sarunāja tikšanos bibliotēkas lasītavā. Tātad…



 



Anna Maļinovska, pensionēta matemātikas skolotāja. Dzimusi Asūnes pagastā, šeit pabeigusi skolu, pēc tam mācījusies Dagdā. Pēc vidējās izglītības iegūšanas iestājās Liepājas Pedagoģiskajā institūtā, ieguva diplomu un tika norīkota uz Madonas rajonu, pēc tam strādāja Gulbenes rajonā, pēc tam Smiltenē, Jelgavas rajonā. Anna pensionējās no Ogres Valsts ģimnāzijas, kurā strādāja par matemātikas skolotāju. Bagātā biogrāfija saistīta vai nu ar dzīves apstākļiem, vai drīzāk ar normāla mājokļa trūkumu, vai ar ģimenes apstākļiem, vai ar veselības stāvokli. Matemātikas skolotāja, direktora vietniece audzināšanas darbā, mācību daļas vadītāja... Īsta skolotāja ceļš. Pabeidzot stāstu par sevi, Anna piebilda:



Es nopirku māju Asunē un pārcēlos šurp. Domāju par atpūtu, par to, ka tagad man viss būs savādāk. Kopš tā laika es šeit dzīvoju. Garš stāsts.



 



Un kā jums klājas dzimtenē?



Ko lai saka... Salīdzinot ar daudziem pensionāriem, man ir ļoti laba pensija. Protams, gadi skrien. Kad ierados šeit, spēka man bija daudz, es visu darīju pati. Tagad vairs tā nav. Kā man saka kolēģi no Ogres, kuri bieži brauc pie manis ciemos: “Dari to, ko vari padarīt. Ja ko nevari padarīt, nedari to, neatkarīgi no tā, ko kāds saka." Tā es tagad dzīvoju. Kad aizgāju pensijā, ģimnāzijas direktore, man laba draudzene, teica: “Tikai nekur nelien. Sēdi mājās, atceries: tu esi pensijā!” Pagāja pāris mēneši, viņa man piezvana un pirmais jautājums: "Nu kur tu jau esi paspējusi ielīst?" Un es viņai godīgi atbildu: "Baznīcā." Tur ir vairāk darba, nekā domāju. Man bieži jautā: "Kas tu tur esi?" Un es nezinu, ko atbildēt. Es daru, ko varu. Ja nevaru, lūdzu citiem. Tagad tur ir lielais remonts, ārsienu un fasādes krāsošana. Darba tiešām daudz. Dažreiz man nav laika kaut ko padarīt mājās, jo esmu aizņemta baznīcā. Ko varu, to daru pati. Ir cilvēki, kas labprāt nāk palīgā, ir tādi, kas nē. Kaut kā mēs virzāmies uz priekšu. Kopumā esmu ļoti gandarīta, ka pārcēlos no pilsētas uz laukiem. Es bieži domāju, ko es tagad darītu pilsētā? Ar šīm cenām, ar šiem komunālajiem maksājumiem? Bet tagad man viss kārtībā, malku sagādāju. Ar dzīvi gandrīz apmierināta. Gandrīz, jo galu galā es nevaru visu izdarīt pati.



 



Un apkārtējie cilvēki? Aktīvi vai pretēji?



Kā nu kurš. Kā citur laukos: jā, jā, protams, bet vienmēr pudele svarīgāka. Bet man tas ir nepieņemami. Tāpēc, cik vien varu, daru pati. Un paldies tiem, kas atsaucas un palīdz. Nu, es ne tikai strādāju. Es daudz lasu. Kādreiz man teātris bija galvenais. Savulaik Rīgas teātros noskatījos visas izrādes. Bet tagad man galvenais ir lasīšana. Es ņemu grāmatas no trim bibliotēkām: Asunē, Dagdā un Ķepovā. Manā personīgajā bibliotēkā ir aptuveni 600 grāmatu. Lasīšana man ļoti palīdz. Abonēju arī vairāku novadu laikrakstus. Es lasu, varu salīdzināt... Man patīk ar kultūru saistīti raksti, intervijas ar dzejniekiem, rakstniekiem, reportāžas no kultūras pasākumiem. Man neinteresē lasīt par makšķerēšanu vai vietējiem notikumiem, kas saistīti ar ikdienas dzīvi.



 



 



Paldies par sarunu!



 



Noklausījies man adresēto aizplīvuroto kritiku, devos pie Asūnes Svētā Krusta Pagodināšanas draudzes priestera, lai turpinātu sarunu par dzīvi pagastā. Bez šīs sarunas pilnīga dzīves aina vienkārši nevar būt. Par to esmu pārliecināts. Bija jābrauc uz Robežniekiem, kur Pāvels Turonoks todien kalpoja Vissvētās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas draudzē. Priesteris mūs sagaidīja uz baznīcas lieveņa, un mēs sākām sarunu.



Vai pēc teritoriālās reformas jūtat kādas izmaiņas Asūnes draudzes dzīvē? Diemžēl mūsdienās cilvēki reti apmeklē baznīcu. Kā jūs domājat, kāds tam ir iemesls?



Jā, tagad, pēc pandēmijas uzliesmojuma, baznīcā redzam maz draudzes locekļu. Tagad taču var piedalīties Dievkalpojumā, neizejot no mājām. Tam palīdz gan radio, gan televīzija, gan internets. Būtu tikai vēlme. Šajā laikā cilvēki ir pieraduši, ka labāk mazāk iziet no mājas. Tā domā daudzi, ne tikai tie, kam slimība liedz apmeklēt baznīcu. Bieži vien nākt uz baznīcu traucē ierastākais slinkums. Bet tā tas bija arī agrāk. Vienkārši tagad mēs varam redzēt, kurš ir patiesi ticīgs cilvēks un kurš nav patiesi. Šis laiks mums ir parādījis, kurš ir ar Dievu un kura ceļš pie Dieva vēl nav pabeigts, kuram šis ceļš vēl ir jāatrod. Jāizveido savas attiecības ar Dievu. Viena lieta ir ticēt, sēžot uz mīksta dīvāna. Pavisam cita lieta ir ziemā, neapsildītā baznīcā, kad temperatūra iekšā ir zem mīnus 15 grādiem. Šeit ir pavisam cita ticība... Tā ir katra personīgā lieta. Neviens nevar ar varu cilvēku atvest pie Dieva. Bet tā nav mūsu vienīgā problēma. Reiz es kādam draudzes loceklim jautāju: “Kurš vēl vēlas būt Dieva svētīts? Kurš vēlas, lai Tas Kungs sargātu? Glābtu?" Neviens neteica, ka negrib. Visi teica, ka vēlas. Tad es uzdevu citu jautājumu: "Ko jūs darāt, lai saņemtu Dieva svētību?" Īsteni ticīgam nekādi šķēršļi nav nepārvarami. Pats redzēju svētku laikā Aglonā, kad bija spēkā visi ierobežojumi, tie, kuriem nebija iespējas tikt baznīcā, stāvēja pie žoga. Viņi stāvēja un lūdzās, neko nevienam nepārmetot. Tajā pašā laikā daudzi no mājās palikušajiem sūdzējās, ka nav iespējas piedalīties dievkalpojumā. Tas arī bija sava veida pārbaudījums: tici vai nē. Sirds, domu pārbaudījums...



Kas attiecas uz administratīvi teritoriālo reformu, tad pašu baznīcu tā neskāra. Ir tikai viena problēma: agrāk varēju aizbraukt uz Dagdu un pārrunāt visas mūsu vajadzības. Tagad jābrauc uz Krāslavu, mazliet tālāk. Iepriekš Dagdas dome palīdzēja baznīcai risināt saimnieciskā rakstura problēmas. Tagad problēmas atrisināt ir grūtāk. Protams, tagad laiki ir citi, problēmu ir pārāk daudz.



Neskatoties uz visu, Asūnes baznīca pašlaik tiek remontēta…



Šis remonts tiek veikts par draudzes locekļu ziedojumiem, bez pašvaldības palīdzības. Draudze lika centu pie centa, kamēr sakrāja remontam.



 



Un lielajos svētkos, Lieldienās, Ziemassvētkos, baznīcēnu ir vairāk?



Šajās svētku dienās baznīca, protams, ir pilna ar cilvēkiem. Bet tas ir tikai divas reizes gadā. Kā ir, tā ir. Līdzīga situācija ir arī citos pagastos. Un vispār šī problēma nav tikai Latvijā, visur tagad ir samazinājies draudzes locekļu skaits. Kādi ir cilvēki? Viņi vēlas iegūt visu un uzreiz. Nav naudas kādai dārgai lietai? Var paņemt kredītu, var nokārtot atlikto maksājumu. Pēc tam maksāsi ilgi, bet vēlamā lieta jau ir tavās rokās. Tāpat arī baznīcā. Ikviens vēlas tā: šodien es izlasīju “Tēvs mūsu”, un rīt mana vecmāmiņa atkal sāks staigāt. Bet tā nenotiek. Ticība tiek pārbaudīta gadu gaitā. Ātri sola ekstrasensi, gaišreģi un dziednieki. Savulaik viņi kaut kā bija pieklusuši, bet tagad avīzes un internets atkal pilns ar reklāmām. Savukārt Latvijā iedzīvotāju skaits gadu no gada samazinās. Īpaši tas jūtams Latgalē. Braucu un redzu tukšas mājas gar ceļu. Un jo tuvāk robežai, jo mazāk cilvēku...



 



Paldies par sarunai veltīto laiku!



 



Ar to tikšanās beidzās. Jāsaka, ka kārtējo reizi pārliecinājos tikai par vienu, ka reforma, tā pati teritoriālā, joprojām ir procesā un līdz galam nav izveidojušās jaunas saites un vadības sistēma. Lietu sarežģī ekonomiskās problēmas, kas uzkritušas uz mūsu galvām. Ir daudz iemeslu. Galu galā iedzīvotāju skaita samazināšanās problēma mums ir aktuāla jau ilgu laiku. Globālie procesi ir neatvairāmi. Un mēs neko nevaram darīt lietas labā.



 



Pašā Asūnes centrā, blakus bijušajai skolai, estrādes priekšā atrodas piemineklis. Uz granīta plāksnes ir 14 vārdi. Tie ir nacionālie partizāni, kas šeit gāja bojā. 1946. gadā 13 cilvēki, 1949. gadā viens. Vārdu vidū ir vairāki nezināmi, palikušas tikai iesaukas jeb segvārdi. Antoška, ​​Džeks, Arnolds, Fricis... Kas viņi ir? Man pagaidām nav izdevies atrast nekādu informāciju par viņiem. Bet es nezaudēju cerību. Tāpēc es zinu droši, ka šis nav pēdējais materiāls par Asūni un Asūnes pagastu. Lai gan šajā gadījumā nekādas teritoriālās reformas absolūti nav svarīgas.



Andrejs JAKUBOVSKIS



Uz foto: Žanna Aišpure, pagasta pārvaldes vadītāja





Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par projekta “Novadu apvienošanas plusi un mīnusi – skats pēc gada kopā būšanas” rakstu saturu atbild to autori.  #SIF_MAF2022