Septeitais stuosts. Ar kažuku iz kairū pusi i žogoru buņti padusē

Daugova pīryma, iudiņs, kas traucēs caur vysim septenim lūkim, pīkuss skriejīnī, nūstuoja i apvylka lada kažuku. Cylvāki puori aizsolušai upei varēja eisynuot garū ceļu, īmūt ci braucūt ar zyrgu taišni.

Zīma myus vad pa boļtim, snīga pīsnygušim celim pretim egļu, pluociņu i sutynuotu kuopustu smuordam, līk īgrimt apdūmūs pi syltuos svecis līsmis i sagaideit maskuotūs ļauds, kab atsabreivuotu nu vysu nalaimu i sajimtu svieteibu vysam jaunajam godam.

Svātkim gataveitīs suoce aiz laika. Pa vosoru nūbaruotu cyuku kuova decembrī, deļtuo Zīmyssvātku goldā beja daudz galis i vysaidu dasu. Kotrā sātā gataveja putruomu ci ašņa dasys. Ka kurymā sātā cyukys nabeja ci beja jau nūkauta, piec ašņa deļ dasu guoja da sābru taišni abādu laikā. Nūkaunūt cyuku, izjēme zornys i ašni. Zornys labi izteireja, tod, maucūt iz zareņa, izvērte iz ūtru pusi i ryupeigai nūkaseja vysus nateirumus. Zornys palyka pavysam pluonys i teirys. Izvuoreja putruomus, sagrīze smolkūs gobolūs špeku, apcepe iz skaurodys bryunu i salēja putruomūs. Vysu atvāsynuoja i pīlyka kluot ašni, pypurus, lozbera lopys, seipulus – kas kam lobuok patyka. Vīnu zornys golu aizsēja i pa trūbeiti sadēja zornā piļdejumu, ūtru golu aizsēja. Lyka ceptīs izkurynuotā ceplī.

Zīmyssvātku vokorā, kod atguoja tymsums, sagatavejuši mīlasti, vysi gaideja maskuotūs ļauds. Pīmiņu, kod beju moza, vysi soltā laikā gaideja maskuotūs ļauds, es moza cytu reizi ari nūsabeidu, globuojūs iz kruosns, tok vieļuok saprotu, ka maskuos beja tī poši viņ sābri. Babeņa, kod runuoja par kaidu ļusteigu cylvāku, saceja tai: “Tys (vuords) kai Zīmyssvātku kaita”. Piečuok, puorcylojūt pruotā babys saceitū, nūsadeve atrast, puortiemēt i atjaunynuot vītejū kaitu maskuošonuos tradiceju.

Nu Zīmyssvātku leidz Trejkungu dīnai tyka taiseitys tai saucamuos “igriščys”. Tei beja parosta večerinka, kurys laikā puorsavylkušīs cylvāki (kaitys) laiku piec laika paruodeja sovu izruodi. Kūpā ar kaitom igriščuos pīsadaleja ari apleicīnis pazeistamuokī smīklu stuosteituoji. Aizcīmojūt da kaidai sātai, kaitys naguoja kai čyguoni (maskuotūs cylvāku grupys nūsaukums) ar vysu boru vydā ustobā, a guoja pa vīnam, sasavasaluoja, stuosteja, kaidā vaicuojumā atguojuši i praseja atļuovi īīt, tod dasaškiera puorejī. Kaitys moz dzīduoja, runuoja dīvdūmeigus tekstus.

Jau nu senseneju laiku goda tymsuo puse latvīšim ir maskuošonuos laiks. Latvejā ir zynomi vaira nakai 70 masku grupu nūsaukumu. Maskuotūs guojīņu nūsaukumi kotrai vītai beja sovi. Jī beja saisteiti ar maskuošonuos laiku, pošom maskom, kaidu zeimeigu atributu ci golvonū masku.

Laiks vysod dzan dareituoju. Juomeklej voilaki i eistī vušku kažuki, juoapsaver, ka nabyutu kaida kūde dasamatuse. Laikam īmūt, taidys lītys vys cīšuok gryutuok atrast, pat nav vareibys. Pa vosoru pi sātys īraudzeits kaids zorains kuorkls, kurais labi dar steberei. Pi plitys izkaltāts, ar zvonim apkuorts, ar vucyna rogim appuškuots, pret zemi systs, skaņ, ka prīca! Lynu kule i puors šolka skustu nu babys pyura, rasni pokolu striči, nu vaca voilaka iztaiseits zyrgs, skalinis i skruči, drēbu vāza i ukuots, nu puorta pībārta palnu kuleite i stuļgiņa pūds, paeglis zors i naparosti vuordi, kurūs teik saukti “Olūteņu” ļauds – Paramons, Prokoperejs, Puļgenceja, Makandriks…

Aiz mugorys 16 Storptautyskī masku tradiceju festivali, kur nu vārtātuoju dabuotys 30 uzslavis par vītejuos maskuošonuos tradicejis apzynuošonu i prateigu paruodeišonu. 2009.godā Folklorys centram tyka patycāts pījimt Storptautyskū masku tradiceju festivalu Dagdā. Div dīnys Dagdā i apleicīnē maskojās grupys nu vysaidu Latvejis vītu i nu uorzemu.

Gaidūt Zīmyssvātku i čyguonūs īšonys laiku, nūteik tradicionalūs sejis masku taiseišonys meistardarbneica. Iz meistardarbneicu aicynuots sevkurs interesents, kurs gryb laiceigi i atbylstūši sasagataveit, kab decembra beiguos varātu veiksmeigai maskuotīs.

Kod guojom maskuos pa Dagdu, cylvāki vaicuoja voi mes īīsim ari pi jūs, pat lyudze, kab mes nūteikti ari īīmam pi jūs. Kod poša suoču pieteit, atkluoju, ka maskuošonuos tradicejis ir senejis i tom ir dziļa jāga.

Latgolā masku guojīņu dalinīki, saukti par kaladnīkim, čyguonim, kaitom, ražynim, dādim, galenkom, laulobnīkim, puorsavylkuši da napazeišonai, staiguoja nu sātys da sātai, ar sovom darbeibom atteireidami apleicīni nu vysaida ļaunuma, nūdrūsynuodami augleibu, veseleibu i atsajaunuošonu.

Maskys var īdaleit trejuos grupuos: dzeivinīki i putyni (luocs, dzērve, koza, vylks, zyrgs), mitologizāti personaži (nuove, garuo mārga, nabašnīks) i vysaidu profeseju puorstuovi (dokters, meļnīks, kupcs, fotografs, zvaigžņu pietnīks). Sevkurai masku grupai, taipoš kai kotrai maskai beja sovs teatralizāts uzvedeibys modeļs.

Masku guojīņu dalinīkus laipnai uzjēme, pacīnuoja, partū ka skaiteja, ka ar jim sātā īguoja svieteiba. Ka kurais saiminīks maskuotūs ļauds naīlaide, jī varēja padareit kaidu škodi, par pīmāru, aizspīst durovys, aizveļūt prīškā kaidu gryutu prīškmatu, kuru atroda pogolmā.

“Zīmyssvātkūs īt “čyguonūs”- veirīši puorsavalk par sīvītem i sīvītis par veirīšim. Ar ūgli izamuozoj malni. ĪĪt ustobā, doncoj, dzīd - ka napacīnoj, tod sūla gūvem aplauzt rogus. Tai staigoj div Zīmyssvātku dīnys”. (LFK 1950, 2224 Osyunā, stuosteja Irēna Arnicāne 1960.g.)

“Aulejis apkuortnē maskuos guojiejus sauc “dādi voi ari galenkas”. Galenkas guoja dažuos sādžuos zam Zīmyssvātkim, bet dažuos sādžuos guoja pyrmajā Zīmyssvātku piecpusdīnā. Masku guojīni tyka taiseiti ari kuozuos. Taidus masku guojīņus, kuri guoja kuozuos, sauc “čyguoni”.

Pyrma masku guojīņa suokšonuos, kai veirīši, tai ari sīvītis sasalasejuos kaidā ustobā i apvylka atteiceigys maskys. Piec apsaviļkšonuos otkon sasalasejuos kūpā i suoce nūrunuotū guojīni.

Galenkas muti maskuoja ar bārza tuošu izgrīztom maskom, kurom ar ūgli beja izkruosuotys uzacis voi ari pīkuorti kažuku kokori. Buorzda dalykta nu lynu voi ari nu kažuka uodys. Tod maskys taiseja ari nu papeira, kurom taipoš beja dalykta buorzda i uzacis.

Golva beja apteita ar kokorim. Cytu reizi izlyka iz golvys sītu, i tod nūtyna ar kokorim, kab byutu leluoka golva.

Mugorā beja apmaukti izgrīzti kažuki ci vacys sveitys, kurus apjūze ar cysom ci ručnīkim i cytu raizi dasēja sorkonus kokorus. Sīvītes cytu reizi apvylka iuzys, bet veirīši sīvīšu snuotines. Cytu reizi iz mugorys iztaiseja lelus kuprus. Iz mugorys taipoš lyka i muļdenis, kurom zamoškā pībuoze kokorus, kab varātu sist pa mugoru. Mugoruos beja pakuortys kulis. Čyguoni beja leidzeigi galenkom, tik viņ mugoruos nivīns nataiseja kuprus.

Galenkom cytu reizi beja sataiseits zyrgs ci dzērve.

Zyrgs beja sataiseits tā: lūkam, kurs beja īlykts storp juojieja kuojom, beja sataiseita nu cysu golva i aste. Juojiejs apsakuore ar dečim, kuri karinēja da zemei, i tod da sonim dakuore zuobokus. Pats juojiejs, īmūt ar kuojom, tecēja iz prīšku. Juojieja kuojis redzēt navarēja.

Dzērve beja sataiseita tā: jēme požogu (slūta, ar kuru slauka cepli). Cylvāks atsasēde juoteniski požoga kuotam viersā tai, lai slūta byutu aizmugorā. Slūta beja dzērvis aste. Gnēzis vītā dasēja garu vāzdu i apvylka viersā sveitys pīdūrkni, kuru juojiejs puorsedze sev puori. Juojieja golvu navarēja redzēt. Dzērve, staiguodama pa ustobu, pēra, kas pasagadejuos ceļā. Cytu reizi dzērve samērcēja “asti” iudinī i tod vysus nūlēja.

Poši galenkas, kab izavārtūs garuoki, lyka kluot kūka kuojis.

Masku guojīņa prīškā beja vīns vacuoks, kuru cytu reizi vylka ragaveņuos. ĪĪmūt kādā sātā, galenkas doncuoja. Juos vede doncuot taipoš i sātys saimineicu i cytus muojinīkus. Doncojūt bubinēja koč kaidu melodeju, bet skaidrus vuordus nasaceja, lai napazeitu. Meklēja ari mozus bārnus, kuri parostai beja nūsablobuojuši deļtuo, ka beistejās nu masku. Leluokūs bārnus vylka uorā, lai volkoj ragaveņis, deļtuo ka pyrmuok Zīmyssvātku jī nabeja atguoduojuši meiklis, kurys deve guoduot vīns ūtram aba kurys jim pīaugušī beja uzdavuši guoduot.

Pyrma Zīmyssvātku – Adventa laikā, vokorūs sātys ļauds, struodojūt dorbus, deve guoduot meiklis vīns ūtram. Cīš cieški beja, ka kaids nu mynātuoju naatguojoj meikli, tod tys, kas beja devs meikli minēt, ruoja taidus: “Symts grīztūs, symts lauztūs, symts migžeitūs – izvolkuot, izmozguot…”.

Sātys saiminīks galenkom deve olu, a saimineica capumus”. (LFK 0935, 32067, 32068, 32069 Aulejas pog., stuosteja A.Dzalbs 1936.goda 5.oktobrī)

Runojūt par masku atributim, juouzsver myužzaļūs augu zori i slūtenis, kurim ir cīši svareiga nūzeime. Eglis, prīdis, paeglis zorim ir magisks spāks, jī paruoda dobys kai dzeiveibys olūta namiersteibu. Ar jim maskuotī ļauds izper vysus sātys ļauds. Ar paeglis zorim cytu reizi maskys izkiupynoj ustobu.

Dagdā, Skaistā, Kruoslovā, Škaunē teik pīmynāts, ka maskuotī ļauds sauc sevi par čyguonim. Ir apraksteits, ka Skaistā lasejuos kūpā lels pulks maskuotūs ļaužu, leidza guoja muzykants, Dagdā guoja vacuokys sīvītis i veirīši, i mozuoki bārni, kūpā kaidi 8-10 cylvāki. Kab napazeitu, sajauce motus, muti nūsmērēja ar kvāpim, Skaistā kruosuoja sorkonu dagunu, rūkuos ci aiz syksnys beja puotoga.

“Gavienī cytu reizi kaids veirīts puorsavalkās par Valnu. Jis staigoj apleik pa sātom i meklej, ci kur nanūteik kaida prīcuošonuos ci doncuošona. Ka kaidu nūgiun, kas prīcojās, tod “roksta uodā”. Asūt taids pasacīņs, ka kaids gavieņa laikā prīcojās, “gon tevi valns īraksteis uodā”. (LFK 1640, 5500 pīraksteits Dagdys pog. 1934.godā)  

“Iudreišu solā parostai maskuošonuos nūteik pi Jaunuo goda sagaideišonys. Vacais gods stuosta puorguojušuo goda nūtikšonys. Atīt Jaunais gods i vacais jam nūdūt vaļdeišonu. Vacū izdzan uorā. Grajei maršu. (LFK 1640, 5495 pīraksteits 1934.godā).

Maska ir lūgs iz cytu pasauli, kurs savīnoj ar cytu realitati. Jei pīdar pi senuokuo, nūslāpumainuokuo i kruošņuokuo ciļviecis kulturys montuojuma. Maskuošonuos tradiceju dziļuos saknis dzeivoj sevkurā nu myusu, i tys roda pīdareibys sajiutu sovai tautai, sovai kulturai.

Inta Viļuma

Foto nu Folklorys centra arhiva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.#SIF_MAF2022   Par projekta “Daugovys septeņu lūku stuosti” rakstu saturu atbild to autors.