Kalnieši: gandrīz kļuvuši par novada galvaspilsētu - bagāta vēsture un interesanti cilvēki

Nav precīzi zināms, par ko bija saruna, taču pats notikums tika pierakstīts un bija atskaites punkts šo zemju vēstures hronikai, lai gan cilvēki šeit dzīvoja daudz agrāk. 1533. gadā Niedricas īpašums tika nodots bruņiniekam no fon der Broelu- Plāteru dzimtas. Tieši ar Plāteru pūlēm šeit tika uzcelta koka baznīca, kas brīnumainā kārtā saglabājusies līdz mūsdienām. 1729. gadā viens no aktīvākajiem Plāteriem - Jans Ludvigs Plāters (grāfs fon Broels) iegādājās Krāslavas muižu (Krēslava, Kreslavka, Krāslava).  Kopš tā laika bruņinieki maz interesēja savu īpašumu Niedricā, dodot priekšroku zemi iznomāt un to apsaimniekot gan vietējiem, gan lietuviešu zemniekiem. Kāpēc Plāteri tā rīkojās? Kāpēc viņus neapmierināja īpašums Niedricā? Mēs varam tikai minēt. Viena no vēsturnieku izvirzītajām versijām izklausās ļoti mūsdienīgi. Daugavas pretējā krastā atradās Kurzemes hercogistes teritorija, un zeme šajās vietās piederēja baroniem Engelhardiem, mūžīgajiem mūsu grāfu Plāteru sāncenšiem. Tāpēc Jans Ludvigs ieguva īpašumu, kuru viņa dēls un mazbērni pārvērta par vietu, kas jau 18. gadsimta beigās atgādināja pilsētu. Lai baroni Engelhardi redz, kas ir īstie saimnieki, kuri prot pareizi pārvaldīt savus līdzekļus. Nu ko, pieņemams skaidrojums?

Visblīvāk apdzīvot Kalniešu pagasta teritorija bija 1935. gadā - 3750 cilvēku. Vēlāk pagasts nekad vairs nav sasniedzis šo skaitli. Labākais pēckara perioda rādītājs bija 1959. gads – 2500 cilvēku. Kopš tiem laikiem pagasta iedzīvotāju skaits ir nepārtraukti samazinājies. Vieni to skaidro ar lauku darbu mehanizāciju, citi ar kolhoznieku zemajiem ienākumiem, citi ar pilsētas tuvumu, kur varēja atrast augstāk atalgotu darbu. Šobrīd Kalniešu ciemā deklarēti 199 cilvēki, bet visā pagastā – nepilni pieci simti iedzīvotāju. Skola slēgta, pasta nodaļas nav – situācija mūsu novadā ir ierasta. Eiropas Parlamenta vēlēšanās piedalījās 46 pagasta vēlētāji, kas ir viena no zemākajām vēlētāju aktivitātēm mūsu novadā. Pagasta iedzīvotāju balsis sadalījās pa 11 sarakstiem no 16. Visvairāk balsu tika par “Saskaņa” (15 balsis), “Latvija pirmajā vietā” (11 balsis) un “Suverēnā vara” (8 balsis). Par citiem sarakstiem nobalsoja 1-2 vēlētāji. Atklātie statistikas avoti liecina, ka pagastā dzīvo 30% latviešu, 40% baltkrievu un 18% krievu. Bezdarba līmenis pagastā pārsniedz 20%.

Kalniešu pagasts ir slavens ar saviem veiksmīgajiem zemniekiem, kā arī nesen atvērto viskija darītavu. Tur dzīvo simpātiski un atsaucīgi cilvēki. Devos ar viņiem aprunāties, lai labāk izprastu problēmas un dzīves perspektīvas šajās vēsturiskiem notikumiem bagātajās vietās.

Šī materiāla tapšanā man ļoti palīdzēja bijusī klasesbiedrene. Apbrīnojami aktīvs un radošs cilvēks! Sarunu es sāku ar viņu.

Marija Dilba - bibliotekāre, Kalniešu pagasta muzejistabas veidotāja un glabātāja.

- Kalniešu pagastā iedzīvotāju skaits sāka samazināties kopš pagājušā gadsimta 80. gadu sākuma. Ne tik ātri kā tagad, bet tomēr...

- Tas bija laiks, kad pilsētās paplašinājās uzņēmumu skaits, cilvēki devās prom, meklējot lielākas algas, mazāk smagu darbu. Daudzi no uzņēmumiem saņēma dzīvokļus un palika pilsētās. Kolhoznieku ienākumu līmenis vienmēr ir bijis zems.

- Pašreizējo laiku Kalniešu pagastam nevar nosaukt par veiksmīgu, bet cilvēki kaut kā dzīvo...

- Protams, dzīvo. Par laimi mums ir labs feldšeris, kurš ir pieejams četras dienas nedēļā. Arī satiksme ar Krāslavu ir samērā ērta. Ar sabiedrisko transportu uz Krāslavu var doties no rīta, pēcpusdienā un pat vakarā. Daudzi strādā Krāslavā, tomēr uz pilsētu pārsvarā nokļūst ar savu transportu. Mūsu pastnieki sniedz dažādus pakalpojumus: var apmaksāt dažus rēķinus, nosūtīt paku, iegādāties pastmarkas, piegādā laikrakstus, pabalstus, pensijas...

- Kalniešu pagastā ir pietiekami daudz lielu zemnieku saimniecību, no kurām dažas var saukt pat par lielākajām mūsu novadā. No otras puses, pabalstu saņēmēju šeit ir diezgan daudz. Kāpēc, jūsuprāt, daudzi cilvēki, kuriem ir zemi ienākumi vai pat trūcīgo statuss, neko nedara, lai uzlabotu savu dzīvi?

- Uz šo jautājumu man ir grūti atbildēt. Manā ģimenē visi strādā. Kā tagad saka, cilvēki droši vien baidās pamest savu komforta zonu. Varbūt traucē valsts valodas nezināšana, vai varbūt ne tikai tas... Un, protams, ne visi grib darīt to darbu, kas ir pieejams. Var nebūt darba kādā profesijā. Bet ir Nodarbinātības dienests, kas piedāvā kursus ar iespēju iegūt citu profesiju. Bet kāds jūtas ērti tādā stāvoklī, kādā viņš ir tagad.

- Kas, jūsuprāt, būtu jāmaina, lai uzlabotu cilvēku dzīves kvalitāti šeit?

- Cilvēku dzīve uzlabotos, ja šeit dzīvotu vairāk cilvēku, ja uzlabotos demogrāfiskā situācija. Ja parādītos darbs ar pienācīgu atalgojumu. Iedomājieties, ka cilvēks ir atradis darbu pilsētā, kur viņš saņem minimālo algu. Mīnus nodokļi, mīnus ceļa izdevumi, mīnus izdevumi par elementārām pusdienām. Daudz jau nepaliks, vai ne? Ja būtu darbs uz vietas, situācija būtu pavisam cita. Daudz kas ir atkarīgs no paša cilvēka, no viņa ambīcijām, attieksmes pret dzīvi. Mēs varbūt domājam, ka pabalstu saņēmēji dzīvo slikti, bet viņiem var šķist, ka viņi dzīvo labi... To uzreiz nesapratīsi. Man ir darbs, es jūtos ērti šeit dzīvot. Papildus darbam ir arī zemkopība.

- Pastāstiet, cik lasītāju ir jūsu bibliotēkā un cik aktīvi viņi ir?

- Kopā ir 190 lasītāju. No tiem 70-80 cilvēkus es sauktu par aktīviem lasītājiem. Cilvēki lasa. Daži cilvēki dod priekšroku daiļliteratūrai, citi nāk lasīt avīzes un žurnālus. Īpaši tie, kas nelieto internetu. Ir vecuma kategorija, no 35 līdz 50 gadiem, kuri bibliotēku praktiski neapmeklē, jo aktīvi lieto internetu. Šie cilvēki nāk uz bibliotēku, ja vajag kaut ko izdrukāt, piemēram, ja ir kādi jautājumi, ja vajadzīga palīdzība, kaut ko atrast internetā.

- Spriežot pēc tā, cik cilvēku piedalījās Eiroparlamenta vēlēšanās, vietējie iedzīvotāji par politiku īpaši neinteresējas...

- Mēs par politiku runājam ļoti reti. Bet cilvēki skatās ziņas un interesējas, kas notiek valstī. Mēs dzīvojam netālu no robežas un, protams, joprojām ir nemiera sajūta. Ik pa laikam mēs dzirdam par migrantiem, kas nelikumīgi grib šķērsot robežu. Nu... es vairs neeju uz mežu sēņot un ogot, it īpaši uz robežas pusi.

- Vai, jūsuprāt, ir iespējams kaut kā noturēt jauniešus, kuri cenšas pamest savas mājas labākas dzīves meklējumos? Ko var teikt šādiem jauniešiem?

- Es viņiem teiktu tā: ej, pamēģini, nopelni naudu un tad atgriezies! Viss ir relatīvs. Ir skaidrs, ka ikviens vēlas būt bagāts un veiksmīgs. Taču lielākā daļa aizbraukušo piedzīvo ilgas pēc mājām. Galvenais ir nekad neaizmirst, ka viņiem ir mājas, kur viņi vienmēr ir gaidīti, kur vienmēr var atgriezties. Jā, šeit ir daudz jāstrādā, šeit var būt grūti nopelnīt tik daudz, cik pilsētā vai ārzemēs. Bet es, piemēram, ticu brīnumiem, es ticu pasakām. Es ticu, ka kļūs labāk. Bez šīs ticības labākajam viss zaudē nozīmi. Iestāsies miers, mūsējie atgriezīsies no tālām zemēm, dzīve pie mums atkal ritēs pilnā sparā!

Daudzi vietējie iedzīvotāji man ieteica man parunāt ar Kalniešu pagasta pārvaldes vadītāju. Viņu ieteica kā aktīvu un gādīgu cilvēku. Saruna notika kaimiņu pagastā, Skaistas pagasta pārvaldē, kur Gundega Grišāne arī ir vadītāja, taču saruna bija tikai un vienīgi par Kalniešiem.

Gundega Grišāne – Kalniešu pagasta pārvaldes vadītāja

- Pēc statistikas datiem, Kalniešu pagasta teritorijā šobrīd ir reģistrēti nepilni 500 iedzīvotāji. Realitātē, protams, mazāk. Vai pagasta vadība var kaut ko darīt, lai apturētu iedzīvotāju skaita samazināšanos, apturētu cilvēku aizplūšanu?

- Pagasta administrācija pati neko nevar izdarīt. Īpaši bez atbalsta valsts līmenī. Ir daudz faktoru: pierobežas reģiona īpatnības, skolu slēgšana, attālums no Rīgas un citām lielajām pilsētām. Piemēram, zemnieki. Viena lieta ir ražot produkciju pie Rīgas, cita lieta šeit. Kas attiecas uz vadību... Mums tagad nav instrumentu, lai mainītu pašreizējo situāciju. Ne instrumenti, ne funkcijas, ne tiesības kaut kā ietekmēt visus šos procesus... Pagasts nekādi nevarēja ietekmēt lēmumu par skolas slēgšanu, piemēram, lai gan mēs ļoti negribējām, lai skola tiktu slēgta. Protams, jaunieši tagad aizbrauks. Spēcīgo zemnieku bērni paliek. Kopumā situācija ir ļoti bēdīga. Es nezinu, kā apturēt šo procesu. Ņemsim, piemēram, valsts pabalstus. Daudzi vietējie iedzīvotāji tagad vienkārši nav ieinteresēti meklēt darbu, viņi vienkārši nevēlas strādāt. Viņi saņem kaut kādus līdzekļus no valsts, viņus viss apmierina, kāpēc strādāt? Ja valsts līmenī izmaiņas nenotiks, tad situācija ar iedzīvotāju skaita samazināšanos tikai pasliktināsies.

- Kas vispirms jāmaina? Apkārt visi runā par to, ka nav darba...

- Darbs ir, bet nav cilvēku, kas vēlētos šo darbu darīt. Kalniešu pagastā ir mūsu novada stiprākie zemnieki. Vecākā paaudze savu uzņēmējdarbību pamazām nodod saviem bērniem. Tāpēc mums ir arī jaunieši, kuri ļoti veiksmīgi strādā. Varu nosaukt Ivanovus, Skovorodko, Nipānus, Kapaļinskus... Viņiem ir ko darīt, viņi zina, ko darīt, viņi zina, un viņi strādā. Šos cilvēkus varētu atbalstīt: piemēram, ar nodokļu atvieglojumiem. Piemēram, samazinot transportlīdzekļu ekspluatācijas nodokļus! Ceļi pie galvaspilsētas ir viena lieta, bet šeit tā ir cita lieta. Tomēr visiem jāmaksā vienādi. Tas, man šķiet, ir jāmaina. Skolas vairs nav, pasta vairs nav. Labi, ka vēl ir feldšeris, mums ir tikai viens medicīnas darbinieks uz diviem pagastiem, jāpalīdz pārvietoties no vienas vietas uz otru, kā citādi? Sabiedriskais transports, piemēram. Autobusu skaits ir samazinājies. Un vecākās paaudzes cilvēkiem vēl jādomā, kā nokļūt līdz autobusa pieturai, ne visi dzīvo ciematā. Iepriekš cilvēki līdz pieturai tika ar zirgu pajūgiem, bet tagad saimniecībās zirgu praktiski vairs nav palicis.

- Vai Kalniešu pagastā ir daudz pabalstu saņēmēju?

- Protams, pietiekami.

- Un neviens no viņiem nevēlas mainīt savu situāciju?

- Ir cilvēku kategorija, kas meklē un atrod darbu, tie paši skolotāji. Bet ir arī tādi, kuriem, pēc viņu domām, darbu meklēt nav izdevīgi. Un šādu cilvēku domāšanu vienkārši nav iespējams mainīt. Ikviens, kurš vēlas atrast darbu, noteikti to atradīs.

- Pabalsti nav tik lieli...

- Bet ir arī citi plusi: par jums tiek maksāti komunālie maksājumi, jums ir atlaide elektrībai, arī medicīnas pakalpojumi ir ar ievērojamu atlaidi, jūs saņemat pārtikas pakas, pakas ar higiēnas precēm, jums tiek apmaksāti divi gāzes baloni gadā. Un, protams, jūs saņemat arī naudas pabalstus. Kāpēc strādāt? Dažiem pat nav sakņu dārza; viņiem tas vienkārši nav vajadzīgs.

- Vai no citām vietām cilvēki šurp nepārceļas uz dzīvi?

- Ir tādi, kas pērk mājas, bet tās ir tikai vasarai, atvaļinājumam. Mums šeit praktiski vairs nav brīvas zemes. Mūsu zemnieki ir ļoti aktīvi, kad brauc pa pagastu, acs priecē: visur ir kviešu, auzu, rapšu, zirņu lauki... Pie mums praktiski nav palikušas ne krūmiem, ne gravām aizaugušas zemes. Viss ir kārtībā. Mums ir arī viesu nami, kas ir pieprasīti pilsētas iedzīvotāju vidū. Ir atvērta rūpnīca, kurā ražo viskiju, un tiek plānots būvēt vēja elektrostacijas. Žēl tikai, ka mūsu zivsaimniecību slēdza... Tur bija darba vietas, un likās, ka biznesam vajadzētu attīstīties...

- Vai jūs varētu kaut ko pateikt tiem jauniešiem, kuri tikai grasās pamest savu dzimto pagastu? Kuri vēl nav pieņēmuši galīgo lēmumu?

- Ko lai saka... Gribētos, lai viņiem šeit būtu pievilcīga vide, kas atbilst viņu interesēm, mūsdienu interesēm. Daudzi jaunieši vienkārši vairs nezina, kā laukos strādāt. Es pat nezinu, ko es varētu teikt.

- Vai ir kāda cerība, ka situācija mainīsies, sakārtosies, uzlabosies?

- Protams, jācer, ka viss būs labāk! Nevar dzīvot bez cerības. Es ļoti vēlos, lai nākotne būtu saulaina. Bet kā mainīt pašreizējās tendences? Ir tikai viens ceļš: pagastam vajadzīgi aktīvi, darbīgi un izglītoti cilvēki. Šādi cilvēki spēs pagriezt notikumu gaitu, mainīt visu uz labo pusi. Bet šim nolūkam ir jāmācās un jābūt neatlaidīgam, nevis jāpadodas mūsdienu kārdinājumiem. Tomēr man ir sajūta, ka valdībai izglītoti cilvēki nav vajadzīgi. Jo tad ir vieglāk pārvaldīt. Cilvēki mūsu pagastā ir labi, strādīgi. Mums ir brīnišķīgi zemnieki, mednieki un makšķernieki. Ir dāmas, kas skaisti izšuj, un ir tādas, kuras piedalās mūsu Tautas nama radošo kolektīvu darbā. Labu cilvēku tomēr ir vairāk!

Nav noslēpums, ka laukos pensionāru kļūst arvien vairāk. Tieši pensionāri bieži vien ir aktīvākie un gādīgākie cilvēki. Tāpēc mana nākamā vizīte ir pie “seniores”, kā tagad ir kļuvis modē teikt.

Ludmila Suhanova ir pensionēta skolotāja. Dzimusi Baltkrievijā, mācījusies Daugavpilī. Strādājusi Ludzas novadā, pēc tam pārcēlusies uz šejieni. Kalniešu skolā viņa nostrādāja 39 gadus, kopējais darba stāžs 47 gadi.

- Jūs aizgājāt pensijā 2016. gadā. Ir vairāk brīvā laika. Kā jūs to pavadāt?

Ludmila Suhanova

- Vasarā man, protams, ir dārzs. Katru dienu kaut kas jādara, kaut ko jāizdomā. Es adu, dvēseles priekam. Reiz adīju mazmeitām Bārbiju tērpus. Bija pat manu leļļu tērpu izstāde. Savulaik man radās interese par aušanu. Jostas aužu tautiskā stilā, uzaudu deviņas. Tagad sāku adīt cimdus ar latgaliešu rakstiem.

- Vai jūs Kalniešos jūtaties laimīga?

- Noteikti! Bērni katru sestdienu atbrauc un palīdz mājas darbos. Mani dēli tagad veic remontu. Un arī es viņiem kaut kādā veidā palīdzu. Pārsvarā ar kaut ko no dārza. Man kādreiz bija govs, gatavoju sieru. Bet tagad ir pagājis gads, kopš vairs neturu govi.

- Man teica, ka jūsu pagastā ir cilvēki, kuriem pat nav sava dārza un viņi to negrib izveidot...

- Katram dzīvē ir savi prieki. Piemēram, man ir prieks doties uz dārzu no rīta. Bet dažiem cilvēkiem tas nemaz nav vajadzīgs. Lai iekoptu dārzu, vajag kaut kādu tehniku... Lai gan... lai iestādītu pāris dobes sīpolu un pāris dobes redīsu, tehnika nav vajadzīga. Varbūt kāds nav pietiekami vesels. Tas nav viegls jautājums. Es pat nezinu, ko atbildēt, kāpēc cilvēki ir arī tādi. Tagad  tiešām var sēdēt, bakstīt viedtālrunī, neko nedarīt, viss tiks piegādāts. Tādi cilvēki tikai ņem un neko nedod. Viņi pat netērē enerģiju sev. Nekas viņus nedara laimīgus, viņu dzīve ir bez prieka. Bet pensionāriem visiem ir savs dārziņš! Pagājušajā gadā iestādīju arbūzu un tas izauga un svēra trīs kilogramus un 800 gramus. Cik liels prieks bija gan man, gan manai mazmazmeitai! Šogad iestādīju 16 gabalus. Es nezinu, vai tie izaugs, bet es ceru iepriecināt visu ģimeni. Es stādu arī ķirbjus un tad gatavoju sukādes. Bērniem patīk, mazbērniem patīk. Kaimiņus cienāju.

- Ko, jūsuprāt, vajadzētu uzlabot šeit, pagastā?

- Pat nezinu. Mēs rīkojam dažādus pasākumus, Tautas namā un bibliotēkā. Pagasts piešķir transportu, lai atvestu cilvēkus uz izstādēm, koncertiem un radošajām darbnīcām. Daudzi cilvēki nodarbojas ar izšūšanu un citām radošām mākslām. Kurš vēlēsies, atradīs kaut ko sev tīkamu, kaut ko tādu, kas padarīs viņu laimīgāku. No otras puses, tagad var skatīties visu, ko vēlaties, arī mājās. Gan televīzija, gan internets. Nekur nav jāiet. Tagad ciematā arvien vairāk ir vecāka gadagājuma cilvēku, kuriem ļoti nepatīk kaut kur iet... Bet tomēr pensionāri mums ir aktīvākie. Jauniešu ir ļoti maz, visi aizbraukuši.

- Ko darīt, lai jaunieši neaizbrauktu prom?

- Būtu darbs. Tad var te dzīvot, dibināt ģimeni, maksāt komunālos un elektrību. Tagad ir sezonas darbs, var nedaudz nopelnīt. Bet tas ir tikai sezonā: kādam jāravē dārzs, kādam jāsaskalda malku. Es domāju pastāvīgu darbu, kas pilnībā nodrošinātu jaunu ģimeni visu gadu. Kad te bija darbs visiem, mums bija daudz cilvēku un jauniešu, un skolā pat strādājām divās maiņās. Protams, var izveidot savu biznesu un izveidot darba vietas pats. Bet mūsdienu lauksaimniecībā tiek izmantots daudz tehnikas, un daudz strādnieku nevajag. Piemēram, mūsu zemnieki, veiksmīgākie, lielākie. Darbu tur var atrast, bet tur nevajag tik daudz cilvēku. Daudzi zemnieki tiek galā paši, kopā ar ģimeni. Protams, gribētos, lai jaunieši no šejienes neaizbrauktu un atrastu, ko darīt uz vietas. Mums pagastā ir daudz viesu māju. Lauku tūrisms šobrīd ir populārs, brauc arī jaunieši. Ir jauki, kad vietējie uzņēmēji atjauno viensētas, saglabā tradicionālās lauku sētas un dāvā tām otru dzīvi. Šeit ir iespējas nopelnīt naudu. Galvenais ir vēlme un darbs. Un arī pacietību. Ne viss nāk uzreiz. Bet, ja tu to ļoti vēlies, tad laime tevi atradīs jebkur. Būs labi, ja tas notiks mājās. Mana jaunākā mazmeita nesen man teica, ka viņa nāks šurp dzīvot un strādāt!

- Brīnišķīgi! Dod Dievs, lai viņa nemaina savas domas!

Mani interesē zemnieku viedoklis, īpaši to, kuriem izdevies kļūt veiksmīgiem. Tāpēc, pirmkārt, nevarēju iztikt bez tikšanās ar veiksmīgākajiem, visveiksmīgākajiem šī vārda daudzās nozīmēs! Tātad:

Aleksandrs Ivanovs – zemnieku saimniecība kopš 1995. gada. Šodien ģimenē ir trīs saimniecības. “Raudeviški” (gandrīz 2 tūkstoši hektāru), “Zivtiņas” un “Lielkalniņi”. Kopējā platība - nedaudz mazāka par trim tūkstošiem hektāru. Specializācija: graudi (kvieši, mieži, auzas), pupas, zirņi, rapsis. Ir liellopi (gaļas šķirnes govis).

- Vai jums ir viegli atrast darbiniekus? Saimniecības pilnībā nokomplektēts ar darbaspēku? Vai arī gadās, ka ir par maz?

Aleksandrs Ivanovs

- Darbinieku pietrūkst. Lai gan visi saka, ka darba nav. Kāpēc meklēt darbu? Var sēdēt pie pagasta, īpaši nesaspringt, atzīmēties un izlikties, ka kaut ko dari. Un saņemiet par to pabalstu. Jā, patiesībā nevajag neko tēlot. Var saņemt pabalstus, pārtikas paketi un atlaides komunālajiem maksājumiem. Tad kāpēc, sakiet, strādāt? Nav jēgas. Bet saimniecībā vajag strādāt. Jā, aizvedīs uz darbu, atvedīs mājās no darba, pabaros pusdienās, bet jāstrādā. Bet to nevēlas. Es uzdevu jautājumus par to, bet nesaņēmu nekādas atbildes. Atbrauciet no rīta pie pagasta pārvaldes un redzēsiet, kā tas notiek. Uzskatu, ka jāpalīdz invalīdiem, pensionāriem, īpaši vientuļajiem. Pārējie var strādāt. Mūsu valstī nav bezdarba problēmu. Un neviens man nepierādīs pretējo. Darbu atrod visi, kas to vēlas! Mums ir ne tikai bezdarbs, bet gan akūts darbaspēka trūkums. Nevaru teikt, ka man ļoti trūktu strādnieku no dažādām vietām, arī no Krāslavas atbrauc: šoferi, traktoristi. Bet palīgstrādnieki ilgi neturas. Paņēmām arī no “biržas”, bet arī šie ilgi nepalika. Viņiem, iespējams, vienkārši vajadzēja “atzīmēties”, un viss.

- Izrādās, ka pateicoties visiem pabalstiem un atvieglojumiem, mēs audzinām sliņķus?

- Mēs tos neaudzinām. Mēs jau esam viņus izaudzinājuši. Un diemžēl daudz kas sākas skolā... Bērni labi zina savas tiesības, bet viņiem ir ļoti aptuvens priekšstats par pienākumiem. Manā laikā mēs vienkārši zinājām par saviem pienākumiem. Bet tagad... Ja šī situācija nemainīsies, būs tikai sliktāk.

- Cikos sākas jūsu darba diena?

- Ap pulksten septiņiem no rīta. Darba diena ir nenormēta. Atkarībā no sezonas, laikapstākļiem un pašreizējās situācijas darbs var ilgt līdz pieciem, līdz septiņiem vai varbūt līdz pusnaktij. Tas mainās. Skaidrs, ka brīvdienu sezonā praktiski nav.

- Vai jums katru gadu ir atvaļinājums?

- Jā, dažreiz ir. Ziemā pāris nedēļas atpūšos sanatorijā. Bet doties tālos ceļojumos, ko organizē uzņēmumi... Es nezinu, man ir žēl, ka tērēju tam laiku. Pagājušajā rudenī bija iespēja aizlidot uz Taizemi, pavasarī uz Zviedriju. Nelidoju, žēl tērēt laiku...

-Vai veselība laba?

-Kad vēl mācījos skolā, uzstādīju rekordu simt metru skriešanā. Par ko esmu pateicīgs saviem skolotājiem. Pateicoties viņiem, es zināju un zinu, ka visu var sasniegt tikai ar darbu, neatlaidību un pacietību. Uzvar tas, kurš spēj izturēt. Esmu sporta meistara kandidāts. Tagad man ir mazliet pāri piecdesmit. Protams, tagad es nenoskriešu simt metrus tik ātri un nevarēšu 30 reizes pievilkties. Darbs ir saspringts. Pastāvīga spriedze un apkārtējā vide neuzlabo veselību. Ir birokrātija, darbs ar apdrošināšanas kompānijām, ar partneriem, no kuriem mēs pērkam aprīkojumu, mēslojumu un ķīmiskās vielas. Ir uzņēmumi, ar kuriem ir prieks sadarboties, un ir citādi...

- Neatkarīgi no tā, jums daudz kas izdodas, vai ne?

-Daudz kas ir izdarīts, jā. Gribētu darīt vēl vairāk. Taču šodien vairs nav tāda projektu atbalsta, kāds bija agrāk lielajām zemnieku saimniecībām. Tagad ar atbalstu biežāk rēķinās mazās saimniecības. Kas notiks nākotnē? Nezinu. Šobrīd man ir vairāki projekti, kas nav pilnībā realizēti. Ir projekti, kas īstenoti bez finansiāla atbalsta, paļaujoties uz mūsu pašu līdzekļiem. Negribu teikt, ka viss ir slikti. Vienmēr esmu bijis un būšu patriots, bet ne tāds, kurš prot skaisti runāt no tribīnes, bet neko konkrētu savas valsts labā nedara. Daudzas reizes man nācās būt ārzemēs dažādu delegāciju sastāvā. Dažkārt bija jāiestājas par savu valsti. Esmu pārliecināts, ka mēs varam kritizēt Latviju šeit, iekšēji. Bet ārpus valsts mums tā ir jāsargā, nevis jāļauj svešiniekiem bāzt degunu mūsu lietās. Mēs šeit sakārtosim savu māju. Mums vienmēr ir izdevies šeit dzīvot mierīgi, neskatoties uz dažādām reliģijām, atšķirībām kultūrā un tradīcijās. Esmu pārliecināts, ka mēs turpināsim dzīvot mierā.

- Vai esat kādreiz vēlējies pārdot šeit visu, nopirkt māju Spānijā, jūras krastā un dzīvot tur?

-Man ir draugs, kurš ir uzņēmējs. Viņš saka: "Neatkarīgi no tā, cik daudz zemes tev tiks dots, tev vienmēr nepietiks zemes." Viņam ir taisnība. Man nekad nav bijusi vēlme visu pārdot un droši vien arī nebūs. Man ir svarīgi redzēt, kad lauks sāk augt, kad labība no kombaina birst bunkurā. Man šo graudu smarža ir daudz patīkamāka nekā jūras smarža Spānijas piekrastē. Ziniet, es nekad agrāk nepievērsu uzmanību tam skaistumam, kas mūs ieskauj. Tas radās gadu gaitā. Esmu viesojies daudzās vietās, gan Eiropā, gan Āzijā, gan Amerikā... Tagad noteikti varu teikt, ka skaistākas zemes par mūsu neesmu redzējis. Tas, kurš aizbrauca, tas aizbrauca. Es nedomāju, ka viņi tur atrada savu laimi. Esmu pārliecināts, ja ir vēlme un galva uz pleciem, tad Latvijā var dzīvot ne sliktāk kā citur Eiropā.

- Ja jums tagad būtu 18 gadi un jūs pabeigtu skolu, ko tad darītu?

-Man patīk mans darbs, lai arī tas ir grūts. Apmēram divi procenti pasaules iedzīvotāju šobrīd nodarbojas ar lauksaimniecību. Tie ir fani un darbaholiķi, jo nepateicīgāka darba nav... Zemniekam vienmēr ir vai nu par sausu, vai par slapju, tad par aukstu, citreiz par karstu. Bet tas, manuprāt, ir visnepieciešamākais darbs, bez kura dzīve nav iespējama. Tā mēs pastāvam, tā mēs dzīvojam.

Mūsu saruna ar Aleksandru ilga vairāk nekā stundu. Liela daļa no viņa teiktā materiālā nebija iespējams iekļaut. Taču problēmas, par kurām viņš runāja, ir atsevišķas žurnālistikas izmeklēšanas vērtas. Šeit ir ar latvāņiem aizauguši lauki, šeit ir kravas automašīnu rinda uz robežas - tas viss liedz Aleksandra Ivanova saimniecībai strādāt ar pilnu jaudu, ar pilnu atdevi. Galvenais iespaids no sarunas ir tāds, ka tikmēr, kamēr ir zemnieki, kurus mulsina neapstrādātu, pamestu lauku skats, mums visiem ir iespēja uz laimīgu un sātīgu dzīvi. Tā es domāju.

Arī nākamais mans sarunu biedrs ir zemnieks.

Jurijs Skovorodko - zemnieku saimniecība “Stalti” 600 hektāru platībā, kas specializējas graudkopībā (kvieši, mieži, auzas, zirņi, rapsis). Saimniecība ir ģimenes uzņēmums, kurā strādā tikai viens darbinieks.

- Kad sākāt strādāt?

Jurijs Skovorodko

- Sen, sen. Es sāku palīdzēt savam tēvam, kad man bija 16 gadu. Protams, agrāk mācības aizņēma daudz mana laika, bet patiesībā es vienmēr strādāju saimniecībā. Pēc skolas beigšanas vispirms mācījos Jaunaglonas arodskolā, pēc tam apmeklēju kursus Krāslavā un neklātienē pabeidzu tehnikumu Višķos. Vispirms kļuvu par policistu un pēc tam mācījos, lai kļūtu par Lauku atbalsta dienesta (LAD) klientu.

- Nav noslēpums, ka Kalniešu pagastā, tāpat kā citviet, iedzīvotāju skaits turpina samazināties. No šeit palikušajiem daudziem ir maznodrošinātā statuss, viņi saņem pabalstus un citu atbalstu no valsts un nevēlas mainīt savu dzīvi. Kāpēc?

- Visticamāk, šiem cilvēkiem nekas cits nav vajadzīgs. Viņiem pietiek ar to, kas viņiem ir. Bet es neteiktu, ka mūsējie ir slinki. Gluži otrādi, mums ciemā dzīvo ļoti labi un strādīgi cilvēki. Ir tikai daži cilvēki, kuriem nav sava dārza. Un pamestu māju praktiski nav.

- Daudzi saka, ka šeit nav darba. No otras puses saka, ka laukos darba ir daudz. Kā to izskaidrot?

- Visticamāk, ir domāts atalgojuma apmērs. Citās valstīs algas lauksaimniecībā ir augstākas. Mūsu zemnieki ne vienmēr var maksāt tik daudz. Daudzi mani draugi aizbrauca no šejienes. Bet viens draugs drīz uz visiem laikiem atgriežas no Anglijas un strādās šeit. Viņš tur dzīvoja apmēram 15 gadus. Es uzskatu, jo vecāks kļūst vīrietis, jo vairāk viņu velk dzimtene... Arī citi domā par atgriešanos, lai strādātu savā labā, nevis “onkulim”.

- Vai jūs nekad neesat gribējis doties prom?

- Nē, nekad. Sākumā es domāju, ka palīdzēt tēvam ir mans pienākums. Un tad man sāka patikt šis darbs. Lēnām iesaistījos. Katram jābūt savā vietā. Man tagad ir 39 gadi. Es īsti nevēlos mācīties neko citu. Un te es jau visu protu. Tāpēc es nevēlos nekur citur.

- Vai, jūsuprāt, būtu iespējams kaut kā uzlabot cilvēku dzīves kvalitāti pagastā?

- Es domāju, ka ar mums viss ir kārtībā, man patīk šeit dzīvot. Tev neviens netraucē strādāt, cilvēki te dzīvo labi. Viss ir kārtībā. Un tas, ka skolu slēdza, ka vairs nav pasta - tam neizbēgami bija jānotiek, galu galā iedzīvotāju skaits samazinās. Man nav grūti vest bērnus uz bērnudārzu un skolu. Man ir trīs bērni. Vecākais dēls pabeidza pirmo klasi ģimnāzijā, vidējā meita bērnudārzā būs pēdējo gadu. Jaunākajai meitai vēl nav gadiņš, viņa ir pavisam maza.

- Vai jūs domājat, ka vecākais dēls paliks šeit, lai turpinātu jūsu darbu?

- Par laimi, nesen viņš sāka izrādīt interesi par manu darbu. Patīk tehnika, viņam viss ir interesanti. Varbūt viņš būs ieinteresēts.

Daudzi jaunieši mūsdienās pat neapsver iespēju palikt dzimtenē. Viņus piesaista tālas zemes, lielās pilsētas...

Jāļauj viņiem mēģināt, lai viņi iegūst pieredzi. Bet var kaut ko izmēģināt uz vietas. Kas ir 16 gadi? Tas ir pats sākums. Runas, ka lielajās pilsētās vai ārzemēs viss ir brīnišķīgi, ir tikai runas. Esmu pārliecināts, ka tur, tālumā, nav tik saldi. Un, lai nopelnītu labu naudu, ir smagi jāstrādā. Ja es būtu šodienas absolvents, es mēģinātu kaut ko darīt šeit, savā dzimtenē. Ne vienmēr ir jāuzklausa draugi un paziņas, jāsāk domāt ar savu galvu.

- Vai jaunieši ir ieinteresēti šeit dzīvot? Vai nav garlaicīgi?

- Ja būs vairāk jauniešu, tad dzīve būs interesanta. Mēs savā klubā rīkojam balles, lai gan diezgan reti, un cilvēku tur nav daudz. Pats uz tādām ballēm sen nebiju. Man nav daudz laika - darbs, bērni, ir pietiekami daudz ko darīt mājās.

- Vai varat atļauties atvaļinājumu? Piemēram, mēnesi nestrādāt?

- Nē, mēnesi nevarēšu. Man pietiek ar nedēļu, un tad gribas ātrāk iekāpt traktorā un uz lauku.

Pēdējā mana tikšanās Kalniešos - ar ilggadējo pagasta vēlēšanu komisijas priekšsēdētāju. Tikšanās notika pie tējas tases ar apbrīnojami gardu pīrāgu.

Līna Stepaņenko

Dzimusi Balvu rajonā. Kalniešos viņa ieradās 1981. gadā, strādāt par grāmatvedi pēc tehnikuma beigšanas Malnavā. Šeit apprecējās. Kalniešu pagasta vēlēšanu komisijā 23 reizes bijusi ierindas locekle, 3 reizes sekretāre, 5 reizes komisijas priekšsēdētāja. Divi bērni, divas mazmeitas.

- Uz Eiropas Parlamenta vēlēšanām ieradās 46 cilvēki no visa pagasta. Taču tika saskaitītas visas nodotās balsis, neviena sabojāta biļetena. Tikai pieci saraksti nesaņēma nevienu balsi, par pārējiem nobalsoja vismaz viens cilvēks.

- Protams, mēs strādājam tik daudzus gadus, manā komisijā ir tik saliedēts, draudzīgs kolektīvs. Katrs zina savus uzdevumus. Un tas, ka bija tikai 46 cilvēki... Sākumā arī es biju sarūgtināta. Bet tad es domāju... Eiroparlamenta vēlēšanas, balsot varēja jebkurā vēlēšanu iecirknī. Ja būtu atnākuši vēl 20 cilvēki, es būtu gandarīta. Pagājušajās vēlēšanās mums bija ļoti laba vēlētāju aktivitāte. Taču daudzi toreiz bija vīlušies. Tagad jautāju, kāpēc nenāci? Viņi atbild: “Ak nu... Viss joprojām būs pa vecam. Mēs neko nemainīsim...” Visu, kas bija atkarīgs no mums, mēs ar savu komisiju izdarījām.

- Iedzīvotāju skaits pagastā samazinās. Cilvēki aizbrauc un nevēlas šeit palikt...

- Protams, viņi aizbrauc. Bet galvenokārt nopelnīt, ne uz visiem laikiem. Šeit šobrīd nav darba. Mana meita devās strādāt uz Nīderlandi. Viņa tur strādāja piecus gadus. Bet es centos darīt visu iespējamo, lai viņa atgrieztos. Tagad mani bērni ir Latvijā.

- Jūs sakāt, ka nav darba. Taču strādnieku trūkst...

- Pareizi, tā ir... Mūsu jaunatne vairs negrib strādāt zemnieku saimniecībās. Vecākā paaudze ir pieradusi strādāt. Bet mums ir arī tādi, kas strādā, un arī jaunieši. Mūsu algas ir salīdzinoši mazas, un daudziem cilvēkiem tas nepatīk.

- Ir arī tādi, kas saņem pabalstus un neko citu darīt negrib...

- Nu ko darīt? Vai pārtraukt maksāt? Tad būs vēl trakāk. Viņi ies zagt no citiem, viņi ies pa dārziem, pa pagrabiem. Es domāju, ka nevienu nevar piespiest strādāt. Protams, katrs var izveidot dārzu un kaut ko iestādīt. Taču daudz vienkāršāk ir uzrakstīt iesniegumu un saņemt pabalstus. No otras puses, es nevaru teikt, ka mums ir daudz šādu cilvēku. Tās ir dažas vienības. Pārsvarā šeit dzīvojošie ir čakli un strādīgi.

- Ko šeit varētu mainīt, lai padarītu cilvēku dzīvi ērtāku?

- Ko te var mainīt... Skolu slēdza, bērnu bija ļoti maz. Pasta nodaļas nav, palicis tikai viens veikals. Kad ierados šeit, dzīve te ritēja pilnā sparā. Grasījās atvērt bērnudārzu, uzstādīt notekūdeņu attīrīšanas iekārtas un būvēt daudzdzīvokļu māju. Pirms pandēmijas mums šeit vēl bija kaut kāda dzīve, bet tagad viss ir kaut kā pilnībā apklusis.

- Vai jauniešiem te nav garlaicīgi?

- Kā pateikt. Šķiet, ka mums ir kultūras atpūtas iespējas. Klubā darbojas gan vokālais ansamblis, gan deju ansamblis. Tiek organizēti svētki bērniem, un uz pēdējo ieradās pat cilvēki no tālākām vietām. Tik daudz cilvēku bija sanākuši! Pagasta svētki notiks augustā. Taču mums ne vienmēr ir pietiekami daudz skatītāju. Cilvēki cenšas, kaut ko dara, bet publiku var saskaitīt uz pirkstiem. Varētu šķist - ciemā dzīvo cilvēki, nav tālu, lai tur nokļūtu, tomēr neiet... Bet kopumā pie mums viss nav tik slikti. Bibliotēka ir atvērta, feldšeris ir brīnišķīgs, ir sporta zāle.

- Kā jūs varat noturēt šeit jauniešus?

- Ne Kalniešos. Krāslavā, domāju, kāds tomēr paliek. Šeit es pat nezinu, kas notiks. Kādreiz te pēc norīkojuma ieradās jauni profesionāļi, nodibināja ģimenes, dzima bērni. Tagad... Jauniešu vairs nav, nav normāla darba.

- Kā jūs šeit jūtaties?

- Ziniet, es šeit jūtos labi. Mazliet lauksaimniecība, mazliet dārzkopība, ģimene, bērni, mazbērni. Kas vēl vajadzīgs laimei? Es esmu optimiste, kaut kad šeit visam vajadzētu uzlaboties! Galvenais nezaudēt drosmi!

Mūsdienās Šterenbergu un Niedricu iespējamā pilsēta ir klusa, mājīga un mierīga vieta. Cilvēki šeit ir patiesi iemīlējušies savās dzimtajās vietās, gādīgi un pozitīvi. Lai kas arī notiktu turpmāk, tikai šeit var apskatīt rokoko stilā veidotu altāra gleznu, apmeklēt muzeja telpu, kurā glabājas Napoleona armijas lielgabalu lādes, kā arī veca pūra lāde (Pirmajā attēlā). Tā ir kā burvju lāde ar Kalniešu pagasta pagātnes noslēpumiem un mīklām... Vai varbūt tajā ir arī burvju nūjiņa, ar kuras mājienu dzīve sāks mainīties uz labo pusi? Kas zina…

Andrejs JAKUBOVSKS

Autora foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2024

Par projekta “Vienā laivā” rakstu saturu atbild to autors.