Izvaltas pagasts: vēsture, viesmīlība un veiksmes stāsts

Dabas ainava Izvaltas pagastā ir daudzveidīga, ar Latgales augstienei raksturīgiem pauguriem, ezeriem un mežiem. Lielākais no ezeriem ir Sargavas ezers, kas aizņem 53,2 hektārus. Bagātīgā daba ar savām purvu, derīgo izrakteņu, grants un māla rezervēm ir bijusi nozīmīga vietējās saimniecības attīstībai.

Izvaltas pagasts ir arī nozīmīgs kultūras un reliģiskais centrs ar ievērojamiem arhitektūras un vēstures pieminekļiem. Piemēram, pirmā koka baznīca Izvaltā tika uzcelta 1625. gadā, bet pašreizējā mūra baznīca tika uzcelta 1896. gadā.

Pagastam ir aktīva kultūras dzīve. Izvaltā darbojas vairākas folkloras kopas, deju kolektīvi un vokālie ansambļi, kas uztur un attīsta vietējās kultūras tradīcijas. Izvaltas Tautas namā un bibliotēkā regulāri notiek pasākumi, kas veicina sabiedrības saliedētību un kultūras mantojuma saglabāšanu.

Silvija Stivriņa

Izvaltas Tautas nama vadītāja un kultūras dzīves organizatore Silvija Stivriņa pastāstīja par kultūras dzīvi Izvaltas pagastā.

- Kā jūs nokļuvāt Izvaltā?

- Trīs gadus strādāju par kultūras pasākumu organizatori, līdz tam 33 gadus biju Izvaltas pamatskola mūzikas skolotāja. Es atbraucu uz šejieni 1986. gadā, iepriecējos. 2020. gadā skolu aizvēra. Patiesībā darbs jau bija zināms, jo ar Anastasiju Plataci, iepriekšējo Izvaltas Tautas nama vadītāju, sadarbojos visu laiku. Uzņemties kultūras darbu pēc Covida pandēmijas laika bija izaicinājums, jo visi bija jau pieraduši pavadīt laiku mājās. Grūti bija dabūt cilvēku ārā no mājām pandēmijas dēļ.

- Vai Izvaltas Tautas nama paspārnē darbojas kādi  kolektīvi?

- Jā, un tie ir vairāki. Pieaugušo folkloras kopa “Izvaltieši” (vadītāja Anda Leikuma), jauniešu tautu deju kopa "Rudņa", senioru deju kopa "Šaltupe" (vadītājas Iveta Meškovska un Zane Ločmele), deju grupa “Alise”(vadītāja Alla Zabelova), sieviešu vokālais ansamblis “Blāzma” un vīriešu vokālais ansamblis “Ozols”(vadītāja Anda Leikuma), es vadu bērnu folkloras kopu “Mozī latgalīši”. Lai kolektīvi neizjūk, arī pandēmijas laikā, ievērojot visas prasības, turpinājām mēģinājumus.

- Kādus pasākumus rīkojat Izvaltas pagasta iedzīvotājiem? Varbūt ir tradicionālie pasākumi?

- Izvaltā ir daudz pasākumu, kas ir iesakņojušies. Es labprāt turpinu iesāktās tradīcijas, jo cilvēki gaida pasākumus. Protams, pasākumus dažādojam, lai būtu interesanti un neatkārtotos. Piemēram, janvārī tiek atzīmēta 1991. gada barikāžu piemiņas diena. Svinam gadskārtu svētkus - Lieldienas, Jāņu dienu un Ziemassvētkus. Maijā notiek Baltā galdauta svētki, kuru pamatlicēja bija Inga Leikuma, kura sāka šo tradīciju, rakstot projektus, un šis pasākums notiek katru gadu.  

Izvaltas pagasta svētku ietvaros vairākus gadus notiek Dārza svētki. Šo tradīciju ieviesa Zane Ločmele. Pateicoties viņas aktivitātei un ar projektu atbalstu ir paredzēta plaša programma. Šogad tie notiks 27. jūlijā. No rīta svinības sāksies ar pludmales volejbola turnīru, tad turpināsies ar Dārza svētkiem un plašu darbnīcu piedāvājumu jebkurai gaumei. Svētkos suminās un īpašu uzmanību pievērsīs Izvaltas pagasta pirmklasniekiem un pilngadniekiem. Būs arī  Izvaltas skolas absolventu satikšanās. Vakarā Izvaltas estrādē notiks Aijas Legzdiņas koncerts un, protams, zaļumballe līdz rītausmai.

Rudenī notiek Lielā Rudens balle un 18. novembrī – Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Tradicionāli Ziemassvētkus svinam tieši 25.decembrī ar lustīgu groziņballi.  

- Vai ir kaut kas mainījies pēc administratīvi-teritoriālas reformas, kas notika 2021.gadā?

- Ir izveidota Krāslavas novada kultūras un tūrisma pārvalde. Jau ir pagājis gads kopš tā ir izveidota un varu teikt, ka Krāslava [kultūras pārvalde] atbalsta Izvaltas Tautas namu, Voldemārs Varslavāns un Valda Timule  vienmēr ir gatavi atbildēt uz jautājumiem un palīdzēt ar padomu.

Mans stimuls ir jaunieši, kuri pulcējas uz koncertiem un ballēm, rezervē galdiņu savai kompānijai. Tie ir ne tikai vietējie, bet arī ciemiņi, kuriem patīk pasākumi Izvaltā.

- Vai ir kaut kas īpašs, kas piemīt tieši Izvaltai?

- Tas ir tautiskums un tradīciju kopšana. Tā ir latgaliešu valoda, izruna. Izvaltieši kopj tradīcijas, viņi ir strādīgi un ir tādas ģimenes, kur jaunieši turpina saimniekot savu tēvu zemē. Viņi iesakņojas Izvaltā.

- Kā varētu piesaistīt jauniešus, lai viņi apmeklētu laukus?

- Es redzu tikai tūrismu. Par Izvaltu un skolu ir daudz leģendu, ir vēsture, ko varētu izmantot, attīstot tūrismu.

- Vai jums ir kāds sapnis, vēlēšanās?

- Gribētos, lai ir vairāk brīvprātīgo, ar kuriem esam uz viena viļņa. Tādi cilvēki ir entuziasma pilni, ar viņiem ir viegli strādāt un mērķtiecīgi uzlabot to, kas ir. Man palīgā parasti nāk manas bijušās kolēģes, par ko paldies viņām.

Jānis Stivriņš

Izvaltas pagasta vadītājs Jānis Stivriņš pastāstīja par pagasta dzīvi un raksturoja vietējos iedzīvotājus.

- Pastāstiet, lūdzu, par savām darba gaitām. Kopš kura laika jūs strādājat par pagasta pārvaldes vadītāju?

- Es strādāju te kopš 2017. gada, kad iepriekšējā pagasta vadītāja Māra Miglāne aizgāja pensijā. Tad šo amatu piedāvāja man. Es diezgan ilgi domāju, šaubījos, bet nolēmu pamēģināt un piekritu.

2017. gadā Izvaltas pagastā bija deklarēti aptuveni 600 cilvēku. Tagad šis skaitlis ir 486. Pārsvarā pagastā dzīvo vecāka gada gājuma cilvēki, mani vienaudži un vecāki. Pēc nacionālā sastāva vairākums iedzīvotāju ir latvieši, ir arī krievi, baltkrievi, nedaudz romu tautības un citi.

Pagastā ir karjers, kur iegūst granti, smilti. Cilvēki nodarbojas galvenokārt ar zemkopību un lopkopību. Es saskaitīju, ka pagastā ir 14 zemnieku saimniecības, darbojas kooperatīvs “Izvalta”, kas nodarbojas ar graudkopību, kā arī sniedz dažādus pakalpojumus vietējiem iedzīvotājiem, tīra pagasta ceļus ziemā.

Biedrība “Esi ar mums” raksta projektus un veic labiekārtošanas darbus.

- Ar kādiem jautājumiem pie jums vēršas iedzīvotāji?

- Parasti tie ir malkas sagatavošanas un piegādes jautājumi, sociālie jautājumi (cilvēka nokļūšana līdz medicīnas iestādei, piemēram), zemes un dokumentu kārtošanas jautājumi. Jautājumu ir daudz un tie ir dažādi.

- Cik cilvēku strādā pagastā?

- Šobrīd seši – es (pagasta vadītājs), kases kontu operatore, santehniķis, elektriķis, apkopēja un labiekārtošanas strādnieks. Visi pārējie ir citu pārvalžu padotie. No Labklājības pārvaldes pie mums pagastā strādā sociālais darbinieks, no Kultūras un tūrisma pārvaldes – kultūras pasākumu organizatore.

Izvaltā darbojas Ivetas Malnačes ģimenes ārsta prakse. Pieņemšana notiek 1 reizi nedēļā. Katru dienu, izņemot trešdienu, pēc medicīniskas konsultācijas var vērsties pie medmāsas.

Izvaltā ir 1 veikals, ir pieejams sabiedriskais transports, ir bibliotēka, stadions, estrāde, kur notiek dažādi pasākumi. Skolas ēkā ierīkojām ģērbtuves deju un koru kolektīvu dalībniekiem, skolas ēdnīcu izmantojam arī pasākumiem.

- Kādi ir jūsu sadarbības partneri?

- Ar jautājumiem vēršamies Krāslavas pagastu apvienības pārvaldē, kuru vada Aivars Krūmiņš. Ir arī daži uzņēmēji, kas atbalsta pagastu: kooperatīvs “Izvalta”, autoserviss “Stivuls” un SIA “Leven”. Protams, sadarbojamies ar vietējiem iedzīvotājiem, aktīvām biedrībām, kas raksta projektus vides uzlabošanai.

- Vai ir mainījies kaut kas pēc administratīvi teritoriālās reformas?

- Jā. Agrāk mums bija izdalīts savs budžets un mēs paši rīkojāmies ar šiem līdzekļiem, tagad nav tik vienkārši, uz vietas nav grāmatvedes un visas finanses vajag saskaņot ar Krāslavas pagastu apvienības pārvaldi.

- Kādi plāni skolas ēkai?

- Pašlaik tur atrodas pagasta bibliotēka, kabinetos ir ierīkotas ģērbtuves deju un koru kopu dalībniekiem. Vienu brīdi gatavojām skolu bēgļu izmitināšanai (26 guļamvietas). Par ēku interesējas arī militāristi, pagaidām tikai apskatīja objektu, nekāds piedāvājums nesekoja.

- Kā jūs varētu raksturot izvaltiešus?

- Viņi ir ļoti dažādi.  Pārsvarā vecāka gada gājuma iedzīvotāji, kuri mīl un strādā savā, kaut nelielā zemes gabalā. Protams, ir arī tie, kuri negrib strādāt un iztiek no pabalstiem un “paciņu” saņemšanas.

- Kāda ir jūsu vīzija par Izvaltas pagasta nākotni?

- Diemžēl, ir jāatzīst, ka Izvaltas pagasta nākotne ir neapskaužama. Pagastam draud depopulācija, jo bērnu ir ļoti maz un diez vai situācija varētu strauji mainīties. Jaunieši var te tikai turpināt to, ko iesākuši ar vecākiem, strādāt ar inovācijām, strādāt attālināti vai nodarboties ar tūrismu.

Izvaltas pagastā darbojas un savus pakalpojumus piedāvā kooperatīvā saimniecība “Izvalta”, kas dibināta 1993. gadā. Par kooperatīva dienas gaitām stāsta kooperatīva vadītājs Valdis Stivriņš.

- Kā jums izdevās saglabāt kooperatīva darbību?

- Strādājam. Visu laiku rakstām projektus, pērkam zemi, tehniku, ir kombaini, daudz traktoru,  ir dažāda tehnika – miglotājs, minerālmēslu kaisītājs, kultivatori un cita.

1993. gadā kooperatīvs sāka savu darbību ar 14 hektāriem, bet šobrīd mums īpašumā ir gandrīz 300 hektāri un nomā ap 270 ha zemes, kopumā sanāk ap 570 hektāriem. Mums laukos aug visas kultūras, sākot ar ziemas kviešiem un beidzot ar griķiem. Kooperatīvu apmeklēja arī Krāslavas novada domes priekšsēdētājs Gunārs Upenieks, un Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

- Kad ir kārstākais laiks?

- Tagad ir ražas novākšana, kad aicinām darbā pāris papildus darbiniekus, lai paspētu novākt ražu. Kad ir sezona pie mums strādā ap 12 cilvēkiem. Darbinieku skaits, protams, mainās.

- Kādi ir galvenie izaicinājumi?

- Izaicinājumu ir daudz. Pirmais ir nelabvēlīgie laikapstākļi. Piemēram, pagājušajā gadā, kad sausums būtiski ietekmēja ražu. Sausuma dēļ pabeidzām gadu ar zaudējumiem.

Mums jau arī pati zeme nav tik ražīga, kā citur Latvijā. Bet nekādu atbalstu no valsts mēs nesaņemam, kaut gan būtu godīgi, ja varētu saņemt.

Vēl viena problēma ir zemās cenas graudiem. Viena lieta - izaudzēt, bet mums nav kur uzglabāt, tāpēc vajag pārdot, kaut arī lētāk, lai neaiziet postā.

Birokrātija un papīru rakstīšana aizņem ļoti daudz laika. Īstenībā, to vajadzētu darīt kādam speciāli nolīgtam darbiniekam.

Mums ir 200 biedru. Tie, kuri kooperatīvu izveidoja, ir vietējie. Tā ka var teikt, ka gandrīz katra Izvaltas ģimene piedalās kooperatīvā. Visus gadus strādājām ar peļņu, bet pagājušais gads mums atnesa sausumu un rezultātā - mīnusus.

Problemātiski ir atrast atbildīgus darbiniekus ar traktortehnikas vadīšanas tiesībām. Vēl viena problēma - negodīgi pārdevēji. Piemēram, pagājušogad nopirkām ķīmiju, lai apstrādāt laukus, bet tā nenostrādāja, vajadzēja pirkt citu un miglot vēlreiz. Bet tie ir papildus izdevumi. Ja neapstrādā, var zaudēt visu ražu.

- Kādu ražu sagaidāt šogad?

- Izskatās, ka būs labāk nekā pagājušajā gadā.

- Kā jūs varētu raksturot izvaltiešus?

- Izvaltieši ir dažādi, bet pārsvarā strādīgi cilvēki. Pateicoties viņiem, man ir darbs. Esmu pateicīgs izvaltiešiem.

- Kādi ir jūsu plāni, ieceres?

- Būtu labi, ja šogad segtu pagājušā gada zaudējumus un izietu vismaz pa nullītēm.

Zenta Gaveika

Saruna ar Zentu Gaveiku, pensionētu ģeogrāfijas skolotāju, notika Izvaltas pamatskolas ēkā. Tas bija ne tikai aizraujošs ceļojums skolas vēsturē, bet arī ekskursija pa skolu un tās muzejiem (skolas un pagasta senlietu).

- Zenta, pastāstiet nedaudz par skolu, kurā jūs strādājāt ne tikai par ģeogrāfijas skolotāju, bet arī par mācību daļas vadītāju un vēlāk - direktori.

- Skolas vēsture sākās 1817. gadā, jezuītu celtajā klosterī. Tā bija divstāvu ēka no akmens. Vietām sienu biezums sasniedz 2,3 metrus. Kārtojot arhīvu, kad biju mācību daļas vadītāja, atradu datus par skolēniem, kuri beiguši Izvaltas skolu sākot no 1926. gada, tad bija sešgadīgā skola. Sāku strādāt skolā 1971.gadā. Laika gaitā ir piedzīvotas dažādas pārmaiņas un situācijas. Toties ļoti labi pazīstu gan skolniekus, gan viņu vecākus, gan arī vecvecākus. Diemžēl skola no 2020. gada ir slēgta. Es arī tad devos pelnītā atpūtā, bet mans kopīgais darba stāžs ir 52 gadi.

- Kādas ir spilgtākas atmiņas, kas saistītas ar skolu?

- Atmiņu ir ļoti daudz, jo es ar skolu “dzīvoju”, katrs audzēknis bija tuvs. Agrāk tikai Izvaltas apkaimē bija daudz četrklasīgu skolu, pēc kuru beigšanas daudzi skolnieki varēja turpināt izglītību Izvaltas pamatskolā, kur bija 7 klases. 1949. gadā uzsāka mācības 8. klase, pirmā vidusskolas klase. 1954. gadā - pirmais vidusskolas izlaidums.

Savas skolas gaitas uzsāku 1957. gadā. Skolai trūka mācību telpu, klašu telpas bija šauras, ar krāsns apkuri. Mācības notika divās maiņās.

1957. gada sāka celt trīsstāvīgo piebūvi, darbos palīdzēja arī skolnieki, viņu vecāki un visi skolas darbinieki. 1958. gada decembrī ienācām gaišajās klasēs. 1981. gadā piebūvēja trešo stāvu, lai ierīkotu internātu, skolēniem, kuri mēroja tālo ceļu līdz skolai. Domāju, daudzi padomju laika skolnieki atceras, ka vajadzēja strādāt arī kolhozu laukos – stādīt, ravēt kartupeļus, bietes un daudz citu darbu, to skolnieki uztvēra pašsaprotami, nebija problēmu .

Ap 1990. gadu pakāpeniski skolnieku skaits sāka samazināties un 1992. gadā Izvaltas vidusskola, diemžēl,  kļuva atkal par pamatskolu. Agrāk  skolotāja profesija bija cieņā.  Pedagoga profesiju izvēlējušies daudzi Izvaltas absolventi. Deviņdesmitajos gados 2/3 Izvaltas skolas pedagogu kolektīva bija skolas bijušie  absolventi. Izvaltas skola var lepoties ar saviem absolventiem. Varētu nosaukt daudzus uzvārdus, kurus zina ne tikai mūsu Latvijā, bet arī pasaulē, gan vadošajos amatos, gan zinātniski pētnieciskajā darbībā, gan kā čaklus, strādīgus sava aroda meistarus.

- Vai vajadzētu uzlabot tagadējo skolu sistēmu?

- Es jau dažus gadus nestrādāju skolā, tāpēc grūti spriest, ko vajadzētu ieviest vai mainīt mūsdienu skolās. Tagad lielu lomu spēlē digitalizācijas lietas un modernas tehnoloģijas, kuru nepieciešams apgūt arī skolotājiem, bez kurām nav iedomājama ikdienas dzīve. Man pietrūkst kādreizējās skolotāja profesijas cieņas, arī cilvēku  savstarpējā attieksmes kultūra ir mainījusies.

 Agrāk mēs kopā ar bērniem pavadījām vairāk laika: ekskursijas, pārgājieni, darbs vienoja, uz audzēkņiem vienmēr varēja paļauties. Bērniem bija savi pienākumi un viņi bija daudz atbildīgāki.

- Kas jums ir Izvalta?

-Tā ir mana dzimtā vieta, tā ir mana dzīve, tās ir manas mājas, te piedzima un uzauga manis pašas bērni. Te es pazīstu ja ne visus, tad gandrīz visus. Mani vecāki un vecvecāki arī ir izvaltieši,  Esmu iepazinusi ļoti daudzas ģimenes, tiekoties ar skolēnu vecākiem, apmeklējot mājās audzināmo klašu skolēnus. 30 gadus esmu Izvaltas vēlēšanu komisijā, vēstures arhīvā “Ŗadu raksti” esmu izskatījusi ziņas par Izvaltas pagastu, tāpēc arī pazīstu visus pagasta iedzīvotājus.

Man ir skaistas un labas atmiņas par skolā nostrādātiem gadiem, es atceros tos ar smaidu. Atceros visus savus audzēkņus, mēģinu sekot viņu dzīves gaitām, pēc iespējas tikties. Bet tagad es labprāt stāstu par skolas vēsturi un ceļoju pa pasauli. Jau apceļoju 36 valstis, dažas apmeklēju vairākas reizes. Esmu bijusi Indijā, Vjetnamā, Tadžikistānā, Taizemē, Gibraltārā, Spānijā, Itālija utt. Man patīk pavadīt laiku mājās, kur vienmēr ir ko darīt, vasarās darbi dārzā, siltumnīcā, ziemās rokdarbi un grāmatu lasīšana.

- Kā varētu piesaistīt jauniešus Izvaltas pagastam, lai tie brauc uz šejieni dzīvot?

- Ir grūti pateikt, jo darbavietu nav, iedzīvotāju skaits strauji samazinās  Varbūt varētu uzsākt savu uzņēmējdarbību, tūrisma piedāvājumu, vai strādāt attālināti no šejienes uz kādu uzņēmumu. Es domāju, labāk pajautāt pašiem jauniešiem. Tomēr pilsētā, ja ir iegūta izglītība, ir pavisam citas perspektīvas, ir plašākas iespējas sevi realizēt, ir daudz lielākas  brīva laika pavadīšanas iespējas.

Zenta Gaveika turpina būt aktīva un dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, apmeklējot baznīcu un ceļojot. Viņas dzīvesstāsts ir iedvesmojošs piemērs tam, kā cilvēks var būt ne tikai profesionāls un zinošs savā darbā, bet arī mīlēt savu darbu un apkārtējos cilvēkus. Viņas atmiņas un pieredze ir vērtīgs ieguldījums Izvaltas skolas un kopienas vēstures saglabāšanā.

No kreisās: Donāts, Reinis un Jānis Leikumi

Lai uzzinātu viedokli par Izvaltas pagastu un dzīvi laukos, tikos ar vietējo iedzīvotāju Donātu Leikumu. Sarunā piedalījās viņa dēls Jānis, kurš kopā ar tēvu saimnieko Izvaltā un jaunākais dēls Reinis, kurš izglītojas Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātē Jelgavā.

- Kā jūs varētu raksturot dzīvi Izvaltas pagastā?

Donāts: - Izvaltas pagasts ir mana dzimtā vieta. Tā ir vieta, kur esmu izaudzis un kur esmu pavadījis visu savu dzīvi. Izvaltas pagasts vēl turas uz iepriekšējām paaudzēm. Es te dzīvoju kopš bērnības, tā ir mana tēvu zeme. Mēs viens otru pazīstam, nacionālais sastāvs nemainās, kaimiņi nemainās. Ja paradās svešinieki, tos uzreiz var pamanīt un 90.-jos mēs, vietējie iedzīvotāji, palīdzējām policijai ķert zagļus, kuri tajā laikā braukāja pa pagastiem un zaga metālu un citus materiālus. Tagad tādu zagļu nav tik daudz.

Reinis papildina: - Mums ir tuvu robeža un tagad jau vajag būt ļoti pārgalvīgam, lai kaut ko zagtu.

Donāts: - Gribu teikt, ka daudzi nenovērtē, to, kas viņiem ir. Kad sabruka PSRS, daudzi atguva savas zemes pēc reformas, ko ierosināja Vilnis Edvīns Bresis. Kļuva par Breša zemniekiem. Cilvēki atpirka par pajām vai naudu zemi, pat ar ēkām, fermām u.c., bet ne visi izmantoja to saimnieciski. Daudzi redzēja tajā fermā tikai šīferi, gāzbetonu, kādu metāla balstu, lai ātri dabūtu naudu.

Bija grūti laiki, mēs ar sievu sākām ar vienu gotiņu, pa druskai pirkām zemi, sākam saimniekot. Mans uzdevums ir kāds? Mums ar sievu ir nepieciešams izveidot pamatu, tad otra paaudze kaut ko pieliks, tad trešā vēl kaut ko pieliks un tā tālāk. Tagad sava saimniecība ir arī manam dēlam Jānim. Nu jau kopā ir daži simti hektāri zemes, arī piena gotiņas. Bet par to viņš pats pastāstīs.

Ko es gribu pateikt - dažreiz tā turība/bagātība tiek pārprasta – turīgs cilvēks iedomājas, ka drīkst komandēt citus, neļaut kaut ko darīt, piemēram, apsekot mežu, vai izmantot servitūta ceļu. Pie mums Izvaltā tā nav, visi saglabā cilvēcisku attieksmi viens pret otru.

- Jūsu dēli palika dzīvot tepat Izvaltā, Jānis saimnieko, Reinis plāno atgriezties pēc mācībām. Tā ir audzināšana?

Donāts: - Nē. Tēvam bija cita filozofija un manā laikā man tā bija goda lieta atgriezt tēva zemi un saimniekot te. Ar laiku paplašinājāmies, ir ieguldīts ļoti daudz darba.  Daudziem šķiet, ka citam viss no debesīm krīt, bet zemniekam ir daudz jāzina – jāsaprot gan mehanizāciju, gan bioloģiju, gan ekonomiku, tagad arī digitālas lietas pievienojas un tamlīdzīgi. Mani dēli paši lemj, bet ir ko turpināt, tāpēc ar to ir jārēķinās.

- Kā dzīvo zemnieki? Vai ir kādas grūtības?

Jānis: - Saimniekot ir grūti, tas ir izaicinājums. Cilvēkam ir jāprot daudzas lietas. Piena un gaļas lopkopībā izmaksu minimums uz litru piena vai kilogramu gaļas jau ir izrēķināts, un tu, viens mazs lopkopis, vienkārši nevari konkurēt cenu ziņā, ar tiem, kuriem ir liels apjoms.

Tāpat ir ar zemēm Krāslavas novadā. Mums ir pašas nelabvēlīgākas zemes Latvijā un tu vienkārši nevari nopelnīt uz hektāra vairāk nekā teiksim, kāds kurzemnieks, neko nemēslojot. Tur izaugs tikpat daudz, cik pie mums, ja mēslo un miglo vai citādi apstrādā. Saprotot mūsu apstākļus, valstij vajadzētu atbalstīt Latgales zemniekus, ņemot vērā augsnes kvalitāti. Te nevar būt arī tādas attīstības, jo zemes kvalitāte ietekmē ražas apjomu un galu galā arī iespēju saņemt labu samaksu.

Donāts: - Tagad ir kapitālisms, kas liek pašam domāt, ko darīt, audzēt, kas ir izdevīgāk vai sēt graudus, vai stādīt mežu utt. Tu rēķini pats un lem, ko tu darīsi. Tu taču neaudzēsi ananāsus, ja tie šeit neaug. 

Te ir tā kapitālistiskā pieeja – aprēķināt, vai ir izdevīgi.

- Kādu nākotni saskatāt Izvaltas pagastā?

Donāts: - Man jau vajag domāt, kā dalīt saimniecību starp mantiniekiem. Bet ja nopietni, tad pagasts izmirst. Tāda ir Latvijas statistika, ka jau vairākus gadu desmitus notiek depopulācija. Kādreiz Izvaltā bija viddusskola, bija pat paralēlās klases, bet nu skola jau vairākus gadus ir slēgta. Dēls vadā manu mazbērnu uz skolu, uz futbola treniņiem, dzīve turpinās ārpus Izvaltas. Izvaltā jau nav kam piedāvāt futbolu spēlēt, nav ne trenera, ne futbolistu. Tas ir tikai laika jautājums. Latvijai nevajag ienaidniekus un karu, tā izmirs pati.

Jānis: - Vajag izmantot inovācijas, lai varētu attīstīties.

Reinis: - Plānoju atgriezties pēc mācībām un atrast savu nišu. Jau tagad mēģinu sevi lauksaimniecībā, bet vēl esmu meklējumos.

Saruna ar Donātu Leikumu un viņa dēliem Jāni un Reini sniedz ieskatu Izvaltas pagasta dzīvē, izaicinājumos un nākotnes plānos. Donāts dalās savās pārdomās par lauku dzīves vērtībām, savukārt Jānis un Reinis runā par lauksaimniecības izaicinājumiem un iespējamiem risinājumiem. Nākotnes plāni ir vērsti uz izglītību, inovācijām un attīstību, kas apliecina ģimenes un pagasta iedzīvotāju apņēmību veidot labāku nākotni.

Zaiga un Raitis Vītoli ar bērniem

Mana nākamā sarunu biedre ir Zaiga Vītola, kura saimnieko zemnieku saimniecībā “Upmalas”, kur pamatnodarbošanās ir aitu audzēšana.

- Labdien! Zaiga, pastāstiet kā sākās jūsu ceļš uzņēmējdarbībā?

- Zemnieku saimniecību “Upmalas” dibināja mans vectēvs, tā tika reģistrēta 1992. gadā. Viņš turēja cūkas, govis, zirgus. Viss ir bijis. Pa druskai. Kad vectēvs aizgāja mūžībā, 2012. gadā, nebija īsti neviena, kurš plānoja pārņemt viņa piemājas saimniecību un zemi (18 ha LIZ).

Mēs ar vīru Raiti tolaik dzīvojām Rīgā. Viņš strādāja loģistikā, es - ar projektiem Centrālajā Finanšu un līgumu aģentūrā. Bijām noguruši no ofisa darba, nepārtrauktā stresa, kādēļ arī radās vēlme darboties savā labā nevis citu pakļautībā. Abi bijām iniciatori tam, ka mantoto saimniecību nedrīkst laist postā, ir zeme, telpas un neliels tehnikas parks, līdz ar to varam pārņemt un attīstīt primāro lauksaimniecisko ražošanu.

Sākām ar mācībām un dažādu saimniecību apmeklēšanu jomas izzināšanas nolūkā.

Ģimenes lokā tika nolemts nodarboties ar aitkopību. Protams, izzinot aitkopību dzirdējām to pozitīvāko, nevis to, kā ir īstenībā saimniekot.  2013 gada rudenī nopirkām pirmās 24 aitas. Ganāmpulka vaislas materiāls pirmajos gados iepirkts no Latgalē mītošajām Latvijas tumšgalves tīršķirnes aitu audzētāju saimniecībām. Esam priecīgi, ka tolaik  kā vaislas dzīvnieku šķirni esam izvēlējušies tieši vietējo aitu šķirni - 100% Latvijas tumšgalves aitas no tuvējām sertificētajām tīršķirnes saimniecībām, jo līdzekļi investēti kvalitatīvā genofondā kas turpmākajos gados nelika vilties.

- Kāpēc izvelējāties tieši aitkopību?

- Pirmkārt, sākotnēji apsaimniekotajā LIZ bija ilggadīgie zālāji, kā arī aitkopībai tolaik šķita nevajag tik lielu platību. Zinājām, ka ar liellopiem negribam dienu dienā nodarboties, jo visu laiku jābūt pie tiem un šķita, ka nespēsim tos savaldīt. Tagad es saprotu, ka turot jebkuru dzīvnieku, tu esi “piesiets” viņam, nevar to atstāt bez uzraudzības. Sākotnēji likās ganības ir, novietne ir un viss būs kārtībā. Sākumā mēs  saimniekojām ģimenes lokā. Māsa investēja līdzekļus, mēs ar vīru vairāk praktiski darbojāmies. Tētis un vecmamma, protams, visu laiku palīdzēja. Sākumā mēs braukājām no Rīgas. Piektdienas vakarā atbraucām, pirmdienas rītā braucām atpakaļ. Biju dekrētā, kad nolēmām, ka jāpārvācas. Tā, 2018. gada februārī mēs ar vīru pārcēlāmies uz Izvaltu pilnībā ar mērķi veidot savu saimniecību. Pamazām augām. 2020. gadā pārpirkām no ģimenes locekļiem zemi, jo sākumā vectēva mantojums bija 3 mazbērniem, kur kopā saimniekojām, bet šobrīd esam vienīgie īpašnieki. Tagad saimniecībā ir aptuveni 300 Latvijas Tumšgalvju šķirnes un gaļas krustojuma (texel, šarole) aitu mātes. Apsaimniekojam ~ 250 ha LIZ, kur aramzemē sēti tauriņziežu zālāji ganībām un pļaušanai, kā arī lauku maiņai graudaugi nelielā apjomā (~70 ha). 

- Kādas ir galvenās grūtības, izaicinājumi uzņēmējdarbībā?

- Katru gadu ir kaut kādi izaicinājumi, kas pārsvarā ir saistīti ar dabas stihijām. Dažreiz liekas, ka to vairs nevar izturēt - vienu gadu sausums, otru gadu plūdi. Vienu gadu bija vilku uzbrukums, 24 aitas nokoda. Toreiz vērsāmies visur pēc palīdzības, bet nekādu kompensāciju tā arī nesaņēmām.

Aitkopībā smagākais periods ir aitu atnešanās. Ņemot vērā, ka esam šķirnes aitu saimniecība, tad tas ir 24/7. Vismaz mēnesis ar pusi, kādam ir jābūt klāt. Parasti atnešanos organizējām ekonomisko apsvērumu dēļ janvārī, februārī, lai jēriņi ātrāk nobarotos. Labākā cena ir agrā pavasarī.

Ikdienā apgrūtinājumu sagādā administratīvais darbs. Ir jākārto daudz “papīru”, jāgatavojas pārbaudēm, sistēmās jāievada dati. No vienas puses liekas par daudz, bet no otras puses mēs saprotam, ka bez tā neiztikt. Daļu arī esam izvēlējušies paši, jo esam sertificēta bioloģiskā saimniecība, kā arī aitu tīršķirnes audzētāja. Katru gadu brauc eksperti, kuri novērtē aitām eksterieru, vilnu, svaru, pēcnācējus, kā arī tiek ņemtas dažādas analīzes arī DNS.

- Vai jums ir kāds vaļasprieks?

- Vaļaspriekiem daudz laika neatliek, jo lauksaimniecība ir dārgs vaļasprieks, kas aizņem daudz laika. Šogad mūsu ģimenei it īpaši svarīgs vaļasprieks ir “Glempings Velo Latgale” saglabāšana. Iepriekš to visu vadīja mana mamma un īstenoja sen izlolotu ideju. Jau vairāk kā 5 gadi, kopš tie ir izveidoti. Kad šogad māte aizgāja mūžībā, nācās visiem domāt, ko nu darīt. Tomēr daudzu gadu ieguldītais darbu un teicamās viesu atsauksmes liek turpināt, no sirds ticam, ka atpūta un piedzīvojumi “Glempings Velo Latgale” var uzlādēt jauniem mērķiem un sniegs prieku gan mūsu ģimenei gan viesiem.

- Vai ir kaut kādi arī pasākumi, kuros jūs piedalāties?

- Esmu aktīva pasākumu dalībniece gan vietējos Izvaltā, gan Krāslavā gan neliedzu arī izbraukti uz Rēzekni, Daugavpili, Rīgu vai kur citur arī ārpus Latvijas. Atbalstu izdeju, ka atpūties cilvēks ir veselīgs cilvēks un daudz dzīvespriecīgāks. Un lauksaimniecībā tikai izbraucot ārpus lauku sētas varam pa īstam bagātināt savas emocijas ar laimes hormonu, jo ikdiena paņem daudz personīgo resursu. Mana meita piedalās folkloras kopā “Mozī latgalīši”, viņa tur dzied un dejo skolotājas Silvijas Stivriņas vadībā, iemācās arī  kaut cik latgaliešu valodu, jo mans vīrs ir no Vidzemes un mājās mēs nerunājam latgaliski. Tāpēc, paldies skolotājai, kas palīdz saglabāt vietējo kultūru un tradīcijas.

- Kā jūs raksturotu dzīvi Izvaltas pagastā? Kas ir tas, kas padara šo vietu īpašu?

- Kad es tikko pabeidzu vidusskolu, es domāju, ka nekad nedzīvošu laukos. Kur nu vēl saimniecība! Šobrīd dzīvojam vectēva mājā, ko pamazām atjaunojam. Vectēvs vienmēr jautāja: Kurš to pārņems? Es domāju - nekad.  “Nekad nesaki nekad” teicienu bieži pieminu. Sākumā, kad atgriezāmies, bija grūti, daudz roku darba, mazi bērni, dažādas neveiksmes saimniekošanā, tomēr jaunības spars neļāva atpūsties. Izvaltā daudzi brīnās, kur Raitim tik spēka un apņēmības. Te viņš pārdzen aitas uz citu lauku, te ārda sienu, te kaimiņam palīdz nokult graudus.

Izvalta – tā ir dzīvesvieta pie dabas, bērniem pagalms, manuprāt, tas ir lieliski. Ģimene ir blakus - tēvs, māsas ģimene, tēva māsa un brālis. Visi dzīvojam tuvu, pārdesmit minūšu brauciena attālumā, kopā svinam, kopā bēdājamies. Zinām, ka vienmēr ir kas atbalstīs un palīdzēs.

Nogurdina ikdienas braukāšana uz skolu, uz darbu, jo es strādāju Daugavpils Universitātē, tāpēc katru dienu izbraucam agri no rīta. Tāda rutīna kādā brīdī, sevišķi rudens tumšajos vakaros, nogurdina. Bet izglītība un personīgā izaugsme ir ļoti svarīga mūsu ģimenes vērtība.

Lai kā mēs negribētu, bet Latvijā demogrāfiskā situācija ir kāda ir, un mēs nevaram sapņot, ka šeit Izvaltā  būs pieejams viss, kas ir pilsētās. Protams, tā būs tāda ģimenes māja, kur atpūsties, kopā pavadīt laiku, bet iespēju, protams, šeit būs arvien mazāk un mazāk. Ko varēs, to digitalizēs, ko nevarēs, tur būs jābrauc. Jāatzīmē 35 km līdz Daugavpilij ir līdzvērtīgi 5 km Rīgas centra sastrēgumos, ko izbaudīju pirms atgriezos uz Izvaltu.

- Vai ģimenē pienākumi tiek dalīti?

- Sākumā diezgan daudz darba saimniecībā bija arī man. Bija jāpalīdz, jāstrādā, bet pēdējos trīs gadus, jau ir tā, ka es vairāk uzņemos rūpes par bērniem, par sadzīvi, bet vīrs vairāk nodarbojas ar saimniecību. Sākumā visi darbi tika veikti kopā, daudz roku darba, ar traktoru varu kultivēt, presēt sienu vai veikt jebkuru citu darbu. Pirmajos gados daudzi brīnījās, kad ieraudzīja mani pie traktora stūres. Šobrīd saimniecībā vairāk nodarbojos ar projektu vadību un grāmatvedību.

- Vai te ir viss nepieciešamais, vai tomēr kaut kā pietrūkst?

- Tā kā katru dienu jāmēro ceļš uz Daugavpili, gribētos, lai ir asfalts. Tas ir sava veida sapnis… Bet, teiksim, dzīvošanai ar ģimeni te mani viss apmierina. Jā, ir svaigs gaiss, ir teritorija, kur paskrieties, veikals arī ir, pasākumi notiek. Mani viss apmierina. Arī draugi un radi bieži brauc ciemos tas, manuprāt, norāda uz to, ka pie mums ir FORŠI cilvēki un vieta.

Ceļavārdi: Lauksaimniecība ir misija, kurai ir būtiska loma drošas pārtikas un veselīgas sabiedrības veidošanā. Veselīga sabiedrība ir pamats labklājībai un drošībai nacionālā līmenī, kur arī redzu vietu nākotnē mūsu ģimenes saimniecības ZS UPMALAS attīstībai.

Izvaltas pagasts ir izcils piemērs, kā vēsture, daba un kultūra var savstarpēji mijiedarboties un veidot unikālu un bagātīgu vietu. No senajām jezuītu misijām līdz mūsdienu kultūras aktivitātēm, Izvalta ir saglabājusi savu identitāti un lepnumu par savu pagātni. Šī vieta turpina pievilkt apmeklētājus ar saviem dabas skaistumiem, kultūras pieminekļiem un viesmīlīgajiem iedzīvotājiem, kuri saglabā un attīsta tādas tradīcijas.

Jeļena AVSJUKEVIČA

Autores foto un no intervējamo personīgā arhīva

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2024

Par projekta “Vienā laivā” rakstu saturu atbild to autors.