Ūdrīši: pagasts, kur augstu vērtē pozitīvismu

Vietējo iedzīvotāju skaits sasniedza maksimumu 1935. gadā - 3777 iedzīvotāji, bet kopš tā laika iedzīvotāju skaits ir nepārtraukti samazinājies. Tāpat kā daudzos citos mūsu novada pagastos, arī Ūdrīšu pagastā nav neviena veikala, pasta nodaļa ir likvidēta, toties ir divi feldšeru un vecmāšu punkti (FVP) Borovkā un Augstkalnē, aktīvi darbojas vietējā bibliotēka un Tautas nams. Pagasta teritorijā atrodas vēsturiskais kultūras mantojums: Dievmātes katoļu baznīca, kas celta 1811. gadā ar ievērojamās Plāteru dzimtas divu brāļu pūlēm. Kapsētā atrodas sens krucifikss un vairāki unikāli pieminekļi. Pilsētas tuvums ir neapšaubāma pagasta priekšrocība, daudzi vietējie iedzīvotāji strādā Krāslavā vai pat Daugavpilī, par laimi infrastruktūra ļauj ērti nokļūt tuvākajās pilsētās. Aprakstīt “pagasta tēlu” nebija īpaši grūti, jo cilvēki tur pārsvarā ir atsaucīgi un atvērti.

Pirmais uz aicinājumu intervijai atsaucās blakus Krāslavas dzelzceļa stacijai dzīvojošais mūziķis un mūzikas instrumentu meistars Aleksandrs Maijers.

Aleksandrs Maijers

- Kā jums patīk dzīve Ūdrīšu pagastā, Aleksandr?

- Mums te dzīvojas labi. Esmu dzimis Krāslavā, tad visa ģimene pārcēlāmies uz Kirgizstānu, kur tika norīkots mans tēvs. Pēc tam atgriezāmies Latvijā, Rēzeknes novadā. Pēc skolas iestājos Tehniskajā universitātē, kur iepazinos ar savu nākamo sievu, kura bija no Krāslavas. Mēs pārcēlāmies uz šejieni no Rīgas un dzīvojam te jau vairāk nekā 25 gadus. Dzīvojot lielpilsētā, sapratu, ka mierīgāks, lauku dzīvesveids man ir daudz tuvāks. Šeit es varu nodarboties ar to, kas man patiesi patīk – ar mūziku. Rīgā man būtu jāmeklē kaut kāda papildus nodarbošanās, lai normāli dzīvotu.

- Kādas priekšrocības, jūsuprāt, ir cilvēkam, dzīvojot laukos?

- Protams, ir priekšrocības, bet ir arī trūkumi. Kā jau visā. Laukos vai mazpilsētā viss atrodas kompakti, nav jātērē nauda sabiedriskajam transportam vai jātērē daudz laika, lai nokļūtu vajadzīgajā vietā. Dzīvojam dažus kilometrus no pilsētas, tāpēc pat veikalu trūkums mūs pārāk neapbēdina. Turp vienmēr var nokļūt ar velosipēdu, un arī autobusi kursē diezgan bieži. Lieliski, ka pēc gandrīz divdesmit gadu pārtraukuma ir atsākušies dzelzceļa sakari ar Rīgu. Tagad man nokļūt Rīgā ir pat vieglāk nekā Krāslavas iedzīvotājiem. Galvaspilsētā man periodiski ir darīšanas, tie ir muzikāli kontakti, un, kad pasūta mūzikas instrumentus, man ir nepieciešams nokļūt specializētajos veikalos. Arī lai mainītu vidi un atpūstos, mums patīk doties uz Rīgu. Tā tas ir bijis vienmēr: pilsētniekiem patīk atpūsties laukos, bet lauku iedzīvotājiem patīk atpūsties pilsētā. Tagad, protams, tas ir kļuvis daudz ērtāk.

- Protams, galvaspilsētā dzīve ir daudzveidīgāka, es domāju kultūras un garīgo dzīvi. Vai te, pagastā, arī kaut kas notiek?

- Manu kultūras un garīgo dzīvi galvenokārt nosaka mana nodarbošanās. Vieni atbrauc apskatīt mūzikas instrumentu kolekciju, citi ierodas pasūtīt kādus instrumentus. Vieniem vajag māla svilpes, citiem stabules, es taisu arī vargānus. Biežāk, protams, pasūta internetā, bet ir arī tādi, kuri ierodas paši. Pagastā notiek dažādi pasākumi. Bibliotēkā, piemēram, regulāri tiek rīkotas izstādes. Tautas namā darbojas radošie kolektīvi: deju, folkloras. Tiek rīkotas arī balles, ne tik bieži kā agrāk, bet lielajos svētkos noteikti. Apmeklējam pasākumus Krāslavā, kas ir pavisam netālu. Tur var arī skatīties filmas. Žēl, ka pilsētnieku vidū šīs kino izrādes nav tik populāras. Iespējams, cilvēki vienkārši nezina, ka Krāslavas kultūras namā ir lielisks aprīkojums, lieliska skaņas kvalitāte, lai gan ekrāns nedaudz mazāks nekā kinoteātrī, toties filmu repertuārs vienmēr ir aktuāls, līdzvērtīgs galvaspilsētas repertuāram!

- Vai tūristi jūs bieži apmeklē?

- Protams, retāk nekā agrāk. Šeit var norādīt dažādus iemeslus. Viens no tiem ir robežas tuvums un nestabilā, pat visai satraucošā starptautiskā situācija, karš Ukrainā. Daudzi ārzemnieki patiešām baidās šurp braukt.

- Kā jūs šeit jūtaties? Diezgan mierīgi un droši, vai tomēr ir uztraukums?

- Protams, ir psiholoģiski grūti apzināties, ka karš turpinās jau vairāk nekā divus gadus un šī konflikta beigas nav redzamas. Diskomfortu rada arī tas, ka daudzi vietējie iedzīvotāji, un tas nevienam nav noslēpums, ir uzņēmīgi pret Krievijas propagandu, izmanto neuzticamus informācijas avotus, neskatās Latvijas TV kanālus, pārliecībā, ka tieši šeit ir propaganda. Nomācoši, ka daudzi nevar normāli uztvert notiekošā realitāti, dodot priekšroku kaut kādām ideoloģiskām konstrukcijām, kas ir tālu ne tikai no patiesības, bet arī no elementāras loģikas. Pašā Ukrainas kara sākumā pazuda jebkāda noskaņa nodarboties ar radošumu, jebkāda noskaņa spēlēt. Tādos brīžos šķiet, ka māksla principā nevienam nav vajadzīga, un tādi ideālistiski saukļi kā "Skaistums izglābs pasauli!" - zaudē jēgu. Pēc laika sāc saprast, ka, lai arī kā būtu, vajag saņemties un turpināt darīt to, kas tev patīk, kas tev padodas vislabāk, bez kā tu pats nevari iedomāties savu dzīvi.

- Vai esat kādreiz domājis, ka, ja 90. gados būtu devies uz ārzemēm, jūs varētu būt veiksmīgāks un laimīgāks?

- Ir tā, ka es nekad netiku apsvēris šādu scenāriju. Man vienmēr šeit ir paticis. Bet problēmas ir visur, visās valstīs, lai cik tās būtu ekonomiski veiksmīgas. Visur var atrast priekšrocības, taču var atrast arī trūkumus. Ir labi tur, kur mūsu nav. Tas vienmēr tā liksies. Un aiz skaistas bildes var slēpties ļoti nopietnas problēmas. Mani vecāki dzīvo Vācijā. Viņi mūs aicināja pie sevis. Bet pat tagad es par šādu iespēju nopietni nedomāju. No otras puses, nekad nesaki “nekad”. Bet šeit man jau ir savs sabiedriskais loks, domubiedri, kolēģi. Citā valstī es arī droši vien varētu nodarboties ar to pašu, taču būtu nepieciešams diezgan ilgs laiks, lai integrētos un atrastu savu nišu. Bet savu darbības jomu es mainīt negribētu.

- Paldies par sarunu!

Nākamā tikšanās notika nevis Ūdrīšu pagastā, bet gan Krāslavā, individuālā komersanta Sergeja Jančevska veikalā. Pircējus šajā veikalā sagaida Sergeja sieva Erna Jančevska. Šo ģimeni pazīstu jau sen, mūs saista daudzi gadi Jautro un atjautīgo klubā, Jančevski bija “Varavīksnes” skolas vecāku komandas aktīvākie spēlētāji. Ģimene jau labu laiku dzīvo Ūdrīšu pagastā un saruna, protams, lieliski iederējās pagasta “portreta” koncepcijā.

 Erna Jančevska

- Cik ilgi jūs dzīvojat Augstkalnē?

- Kopš 1997. gada. Kopš apprecējos, dzīvoju šeit. Tātad jau 27 gadi.

- Kā jums patīk dzīve Ūdrīšu pagastā?

- Dzīvot te ir labi. Būtībā, nav arī ar ko salīdzināt. No vienas puses, es nedzīvoju pilsētā, no otras puses, es nemaz nejūtu, ka nedzīvoju pilsētā. Viss ir ļoti tuvu. Mēs esam pieraduši, ka viss nepieciešamais ir pāris soļu attālumā, tāpēc mēs to īsti nenovērtējam. Cilvēki sāk novērtēt šo kompaktumu, pārceļoties uz lielpilsētu. Strādāju Krāslavā, veikalā, bet strādāju arī uz dzelzceļa Ūdrīšu pagastā.

- Jums ir savs transports - automašīna. Tāpēc jums tas nav nekāds attālums...

- Protams, cilvēkiem bez transporta ir nedaudz grūtāk, īpaši tiem, kuri dzīvo nevis lielos ciemos, bet tālāk. Tur, iespējams, problēma varētu būt veikala trūkums. Taču lielākajai daļai Augstkalnes iedzīvotāju aiziet kājām uz lielveikalu Krāslavā nav problēmu. Skaidrs, ka tas prasa laiku, bet, manuprāt, to nevar saukt par problēmu. Bērnu nogādāšana uz skolu ir cits jautājums. Autobuss kursē, viss ir kārtībā, taču šajā gadījumā bērna diena sākas daudz agrāk nekā pilsētas skolēniem, un tas nav gluži ērti. Ja mums nebūtu automašīnas, mūsu bērniem apmeklēt skolu nebūtu tik vienkārši.

- Vai vietējais FVP darbojas efektīvi?

- Es pati reti izmantoju vietējo mediķu pakalpojumus, bet ciema un tuvējo ciematu iedzīvotāji, jā, to dara bieži. Es dzīvoju netālu un redzu, ka cilvēki katru dienu apmeklē Augstkalnes FVP. Kad man vajadzēja veikt injekciju kursu, arī gāju uz mūsu FVP, viss tika izdarīts bez problēmām, mūsu medicīnas punkts strādā lieliski! Ir svarīgi, lai veselības pakalpojumi būtu pieejami. Pagastā ir daudz vecāka gadagājuma cilvēku, kuriem nepieciešama pastāvīga mediķu uzraudzība. Ja, nedod Dievs, mūsu FVP slēgtu, tad, protams, daudzi būtu spiesti pārcelties uz pilsētu.

- Vai kultūras dzīve pagastā ir pietiekami aktīva?

- Ir kultūras dzīve, un tā ir diezgan aktīva. Gan Diāna bibliotēkā, gan Sarmīte Tautas namā strādā ļoti radoši! Diāna pastāvīgi rīko izstādes, nemitīgi meklē kādu radošu cilvēku, lai organizētu vai nu meistarklasi vai izstādi, tas notiek regulāri. Arī mani izšuvumi tika izstādīti bibliotēkā. Mans vīratēvs tur ir viens no aktīvākajiem lasītājiem. Mēs jau smejamies, laikam visu lasa pa otrai, vai pat trešajai kārtai. Tautas namā katru mēnesi notiek diskotēkas. Cita lieta, ka ne vienmēr izdodas sapulcēt daudz cilvēku. Bet tas ir cits jautājums. Notiek pilngadības svinības. Kad biju jaunāka, pati dejoju vietējā kolektīvā. Šeit tiek svinēti arī tradicionālie svētki: Jāņi, Meteņi, Ziemassvētki. Darbojas deju kolektīvs, ir folkloras kopa. Gandrīz katru trešdienu bibliotēkā notiek darbnīcas bērniem, dažādas tikšanās, kādas citas aktivitātes. Šeit mums ir iespējas gan atpūtai, gan savu talantu realizēšanai. Cita lieta, ka ar publiku nav viegli. Tagad vispār ir grūti pierunāt cilvēkus iziet no mājas un kaut kur atnākt, visi ir kļuvuši noslēgtāki. Īpaši to jūtam pēc pandēmijas, kad visi bija spiesti sēdēt mājās.

- Cik ilgi darbojas jūsu ģimenes uzņēmums, šis apģērbu veikals?

- Kopš 2001. gada.

- Vai darbs atmaksājas? Vai ir peļņa?

- Vairs nē. Bet no tā nevar izvairīties. Nauda ir ieguldīta, lai to kaut kā atgūtu, atkal un atkal jāpērk preces, citādi nevar pārdot to, kas ir. Un tas ir tāds karuselis, kuru nevar apturēt. Ja tagad parādītos cilvēks, kurš gribētu nopirkt “gatavu biznesu”, mēs pārdotu un pat nedomātu par to. Tagad tas ir kļuvis par mūsu vaļasprieku vai hobiju, nevis biznesu. Mēs šeit nerunājam par peļņu. Mums ar vīru ir jāstrādā citur, lai nopelnītu naudu. Tagad abi strādājam uz dzelzceļa. Bet veikalā esam no darba brīvajā laikā. Apvienot kļūst arvien grūtāk, un es domāju, ka mēs vienkārši drīz beigsim savu darbību.

- Kur ir problēma?

- Pirmkārt, cilvēki pasūta apģērbu internetā. Kurš ģērbjas pie mums? Pārsvarā ģērbjas jaunieši. Vecākiem cilvēkiem ir citas iepirkšanās tradīcijas. Ja atbrauc no laukiem, tad jā, ienāk un nopērk. Bet pilsētnieki... Tikai tad, ja ir kāda steidzama vajadzība. Ir klienti, kuri kādreiz šeit dzīvojuši, bet tagad pārcēlušies uz lielajām pilsētām un salīdzina cenas. Šie cilvēki pērk pie mums drēbes, jo saprot, ka šeit ir lētāk nekā Rīgā. Bet tādu ir ļoti maz. Taču biežāk cilvēki atrod savu veikalu internetā un tad pārstāj pirkt drēbes parastajos veikalos. Mēs nevaram konkurēt ar lielām iepirkšanās vietnēm. Piemēram, es nevaru iegādāties sev apģērbu internetā. Man vajag tam pieskarties, pielaikot utt. Bet tādu cilvēku kā es paliek arvien mazāk. Pilnīgi iespējams, ka galu galā arī es pārslēgšos uz internetu. Viss ir iespējams. Savu lomu šajās pārmaiņās nospēlēja arī COVID pandēmija. Un tas attiecas ne tikai uz iepirkšanās paradumiem. Tas attiecas arī uz attiecībām starp cilvēkiem. Šķiet, ka visi ierobežojumi tika atcelti jau sen, bet cilvēki palika “slēgti”... Kā “atvērt” atpakaļ? Tas laikam ir grūti. Dzīvosim, redzēsim.

- Erna, es zinu, ka jums ir vācu saknes. Pārcelšanās process uz Vāciju jums un jūsu ģimenei būtu ļoti vienkāršs un ērts. Vai esat kādreiz domājusi par došanos uz savu senču dzimteni? Varbūt tur ir laime?

- Es nekad neesmu domājusi par pārcelšanos. Bet dēls nolēma, ka tur būs labāk, un devās uz Vāciju. Nav zināms, vai tur ir labāk. Vai viņš atgriezīsies vai nē? Šobrīd neviens nevar atbildēt uz šo jautājumu, pat ne viņš pats. Man nav sajūtas, ka tur ir manu senču dzimtene. Esmu no Pievolgas vāciešiem. Mana tante dzīvo Vācijā, un viņai droši vien tur klājas labi. Bet viņas mazbērni vairs nezina krievu valodu, tas ir dabiski, kāpēc viņiem tur vajag krievu valodu? Bet viņi vairs nevar sazināties ar daļu no saviem radiniekiem. Es nezinu vācu valodu. Tātad... krievu valoda viņiem Vācijā nav vajadzīga, bet man šķiet, ka būtu labi, ja šī valoda ģimenē saglabātos. Un šeit mēs nerunājam tikai par krievu valodu. Pazīstu latviešu ģimenes, kas dzīvo Anglijā, Kanādā. Bērni tur zina latviešu valodu, un mazbērni zina, kaut gan viņiem to tur nevajag... Lieliski, ka tiek apzinātas un saglabātas savas saknes. Es tā domāju.

- Pēdējais jautājums - par nākotni. Par ko jūs sapņojat?

- Pirmām kārtām ļoti vēlos mieru. Situācija šobrīd ir ļoti satraucoša. Es patiešām uztraucos, kad uz ceļiem ieraugu militāro tehniku, kad te notiek mācību vingrinājumi...

Gribu, lai bērniem viss labi izdodas. Tas ir dabiski. Es vēlos stabilitāti, pārliecību par nākotni. Nu... es nebūšu oriģināla - labu veselību sev, visai ģimenei un draugiem, lai viss ir kārtībā.

- Paldies, Erna!

Šodien, kad bibliotekāru loma katrā pagastā ir ļoti svarīga, būtu negodīgi ignorēt Ūdrīšu pagasta bibliotēkas vadītāju. Turklāt daudzi vietējie iedzīvotāji uzstājīgi ieteica ar viņu parunāt, jo bez viņas pagasta tēls būtu nepilnīgs. Ar prieku devos pie Diānas Maksimovas trešdien - viņas garākajā darba dienā, kas ilgst līdz pat pulksten 20! Pirmais, kas krīt acīs bibliotēkas telpās, ir ideālā kārtība un seno gludekļu izstāde. Šeit regulāri tiek rīkotas izstādes, radošās meistarklases un tikšanās ar interesantiem cilvēkiem. Bibliotēkas saimniece mani sagaidīja ar platu smaidu, viesi šeit vienmēr laipni gaidīti un to var sajust!

Diāna Maksimova

- Diāna, pastāstiet mazliet par sevi, lūdzu.

- Bibliotēkā strādāju kopš 2007. gada. Pirms tam strādāju bērnudārzā, un mana specialitāte bija sākumskolas skolotāja. Bija nepieciešams “pārmācīties”. Sāku studijas maģistrantūrā, bet beidzu izglītību, kad mani jau pieņēma darbā bibliotēkā.

- Vai bibliotēka ir populāra? Vai ir daudz lasītāju?

- Bibliotēkā ir 315 oficiāli reģistrēti lasītāji. Un tas ir ļoti labi. Mums ir arī priekšrocība, ka esam tuvu pilsētai. Šodien ir trešdiena un strādāju līdz pulksten 20.00, šī ir vienīgā bibliotēka Krāslavas novadā, kas strādā tik vēlu. Vasarā tas nav tik pamanāms, bet, tiklīdz sākas mācību gads, šajā dienā man ir lasītāji pulksten 7 vakarā un pat pusastoņos. Un viņi bieži atbrauc arī no Krāslavas. Kā tas dažkārt gadās, bērns atceras kādu uzdevumu iepriekšējā vakarā, viņam steidzami kaut kas jāizdrukā, jāatrod kāda informācija, jāizkopē. Ar tādām problēmām - pie manis. Kopumā šī “garā diena” bija paredzēta pasākumiem bibliotēkā: meistarklasēm, izstādēm, sanāksmēm, lasītāju konferencēm u.c. Bibliotēkas ēka ir atsevišķa, sākumā pusi telpas aizņēma telefonu centrs, tad atbrīvojās visa telpa un varējām izveidot gan bērnu istabu, gan pasākumu telpu. Tā tas ir kopš 2009. gada. Sapulcināt cilvēkus, protams, ir vieglāk vakarā, pēc pulksten pieciem, nekā dienā. Tagad mums ir pietiekami daudz vietas arī folkloras kopas mēģinājumiem. Mums ir arī daudz bērnu. Ir bērnu pulciņš, kuri uzauguši bibliotēkā, viņi te ir gandrīz katru trešdienu, protams, vajag ar kaut ko nodarbināt, tāpēc nemitīgi organizēju viņiem dažādas nodarbības un darbnīcas. Strādājam arī ar pieaugušajiem. Mūsu pasākumu telpa ir labi aprīkota. Mums ir plīts un cepeškrāsns. Reizēm pulcējas mājsaimnieču pulciņš, kas, piemēram, vēlas izmēģināt kādu jaunu recepti. Un mēs rīkojam šādus pasākumus. Visi zina, ka trešdienās bibliotēka strādā vēlu, tāpēc nāk. Pēc statistikas man trešdienās ir visvairāk cilvēku, gan bērnu, gan pieaugušo. Es domāju, ka mums tiešām ir vajadzīga tik gara diena. Darbs vakarā ļauj uz tikšanos uzaicināt interesantu cilvēku, kurš vienkārši nevarēja ierasties darba laikā, lai komunicētu ar lasītājiem. Šajā laikā visi ir pieraduši pie mūsu trešdienām. Un nevienu nevajag lūgties, nevienu nevajag pievilināt. Cilvēki nāk paši, bērni atskrien un jautā, ko mēs darīsim. Bibliotēkas darbs nav priekš ķeksīša, mums ir jānodrošina kvalitatīvi pakalpojumi.

- Diāna, papildus darbam ir arī ģimene, un mājas darbi, un vajadzība kaut kā atpūsties... Vai visam pietiek laika?

- Pietiek. Droši vien pietiek. Pietiek arī “Noktirnei” (vokālais ansamblis – A.J.). Dzīve ir kustība. Kad piedzima bērni, domāju, nu viss, miers, vienkārši sēdēšu mājās. Bet es tā nedomāju ilgi. Esmu tāds cilvēks, kurš nevar nosēdēt dīkā. Man vajag darboties. Man ir arī dārzs ar sakņu lauku un ziediem. Darāmā ir gana. Un tas neskatoties uz to, ka es nekad nedarīšu neko tādu, kas man nepatīk, ko es pati nevēlos darīt. Tāpēc es arī nevienam citam neko neuzspiežu darīt. Ir tādi, kuri sūdzas, ka cilvēki ir neaktīvi, ka pēc pandēmijas viss ir mainījies. Man bieži jautā, vai man ir daudz lasītāju. Ko nozīmē daudz? Ir tik, cik ir. Ikviens, kurš visu mūžu ir lasījis, lasīs, neskatoties uz pandēmiju. Ja vecāki lasa, tad lasīs arī bērni. Tā tas ir bijis vienmēr, un tā tas būs. Jūs nevarat piespiest lasīt kādu, kurš nekad nav lasījis.

- Bet tagad tiešām ir ļoti grūti sapulcēt publiku svētkiem, koncertam. Bieži izrādās, ka uz skatuves ir daudz cilvēku, bet zālē tikai daži...

- Lūk, kas te par lietu. Šodien nepietiek tikai piekārt afišu, nepietiek ar publicēšanu sociālajos tīklos. Daudzi vecāki cilvēki gaida personīgu ielūgumu. Šeit savu lomu nospēlēja pandēmija. Tāpēc šodien mums ir personīgi jāaicina gandrīz katrs atsevišķi. Bet ir cilvēku kategorija, kuri labprāt gāja, un iet uz visiem pasākumiem, vienmēr zina, kur un kas notiks. Ir citi, kuri vienmēr ir sēdējuši uz dīvāna un viņiem nav vajadzīgas nekādas aktivitātes. Ir cilvēki, kuri meklē pozitīvo, ir citi. Šopavasar mums bija viena darbnīca, kas mums bija jāorganizē dienā, nevis vakarā. Tas bija saistīts ar faktu, ka mūsu uzaicinātā persona citā laikā nebija pieejama. Un tiklīdz Facebook ievietojām meistarklases fotogrāfijas, uzreiz parādījās komentārs: “Žēl, ka tādi pasākumi notiek pa dienu!” Šī bija vienīgā reize, kad cilvēkus aicinājām dienas laikā, bet pašu komentāru rakstīja cilvēks, kurš nekad nebija piedalījies nevienā mūsu pasākumā. Cilvēki ir ļoti dažādi. Par laimi, pārsvarā - atsaucīgi!

- Tas viss ir brīnišķīgi. Bet vai bibliotekāram ir jādara arī kas tāds, kas neietilpst viņa pienākumos?

- Nu, piemēram, man nav apkopējas, man viss jādara pašai. Pašas bibliotēkas sakopšana nav nekas. Bet man kaut kā jākopj arī bibliotēkas apkārtne, jāpļauj zāle, jākopj puķu dobes un ziemā jāšķūrē sniegs. Ja ļoti neatlaidīgi lūdzu, man reizēm norīko kādu strādnieku no bezdarbnieku vidus, kuri veic dažādus labiekārtošanas darbus. Bet ne vienmēr. Vai šī situācija mainīsies? Neesmu pārliecināta, iespējams, tā arī paliks. Cilvēki nāk uz bibliotēku arī, lai izdrukātu rēķinus, samaksātu par pakalpojumiem tiešsaistē vai atrastu kādu informāciju. Visi nāk uz bibliotēku. Dažiem ir nepieciešams bankas konta izraksts, citiem jāizveido e-pasts. Apkalpojam lasītājus, kuri paši nevar nokļūt bibliotēkā, grāmatas nododam ar sociālo darbinieku. Kādam jāiemāca lietot Skype, kādam jāpalīdz veikt pirkumus interneta veikalā. Un mūsu bibliotēka atrodas tādā vietā, ka caur to ir ērti kādam kaut ko nodot. Kāds vienmēr kaut ko atstāj kādam citam, kaut ko nodod caur bibliotēku. Mēs vienmēr atrodamies notikumu centrā. Mūsdienu pasaule mainās tik strauji, ka cilvēki vienkārši nespēj sekot līdzi. Tāpēc bibliotekāriem nemitīgi kaut kas tiek mācīts, nemitīgi tiek ieguldīts kaut kas jauns, lai viņi varētu palīdzēt cilvēkiem.

- Vai esat kādreiz vēlējusies doties prom, uz ārzemēm?

- Esmu sava novada, savas pilsētas, sava ciema, savas bibliotēkas patriote. Uzskatu, ka senais sakāmvārds: “Kur esi dzimis, tur iederies” ir patiess un vienmēr aktuāls. Ne reizi neiešāvās prātā doma kaut kur aizbraukt. Es dzīvoju labi. Man un manai ģimenei pietiek gan maizei, gan sviestam. Lai arī šobrīd man vēl nav iespējas ceļot, bērni ir mazi, bet tas viss vēl ir priekšā. Kopumā mums šeit ir labvēlīga vide, lai dzīvotu pilnvērtīgu un laimīgu dzīvi. Esmu par to pārliecināta.

- Paldies, Diāna! Lai jums veicas!

Ūdrīšu pagasts ir liels un runāt tikai ar administratīvā centra iedzīvotājiem nozīmē neveidot pilnīgu “portretu”. Tāpēc devos uz Borovku, kur mani jau gaidīja Dievmātes Romas katoļu baznīcas draudzes prāvests Māris Laureckis.

Māris Laureckis

- Pastāstiet nedaudz par sevi, lūdzu.

- Mana dzimtene ir Rēzeknes novads. Rēzeknē es beidzu skolu, tad iestājos seminārā un mana pirmā kalpošanas vieta bija Preiļu draudze, pēc tam tiku pārcelts uz Daugavpili un pēc tam 13 gadus kalpoju Dricānu draudzē. Kopš 2022. gada esmu Izvaltā un šeit, Borovkā.

- Vai Borovkas draudze ir pietiekami liela?

- Es varu saskaitīt 10-12 aktīvus draudzes locekļus. Lielajos svētkos pulcējas līdz 20 cilvēkiem, bet, protams, kad pienāk mirušo piemiņas dienas un kapsētās pulcējas radinieki un draugi, cilvēku ir daudz vairāk.

- Vai draudze ir draudzīga?

- Ļoti draudzīga. Rūpējas par baznīcu, ar draudzes locekļu pūlēm baznīca tika izremontēta un atjaunota. Paši atrada uzņēmēju, kurš ziedoja remontam, un paši vāca ziedojumus no draudzes locekļiem un visiem interesentiem. Te vairs nav daudz cilvēku, daudzi aizbraukuši darba meklējumos, daļa devušies mācīties, tāpēc draudzes locekļi pārsvarā ir cienījamā vecumā. Bet visi ir ļoti draudzīgi un atsaucīgi.

- Vai pēdējo divu gadu laikā Borovkā bija vismaz viena kristības vai kāzas?

- Bija. Vienu reizi te tika kristīts bērns, vienu reizi salaulāts jaunais pāris. Tie bija vietējie iedzīvotāji, kuri tagad dzīvo ārzemēs.

- Kāpēc, jūsuprāt, cilvēki pamet šīs vietas? Vai, meklējot darbu?

- Ne tik daudz darba meklējumos, bet gan lielāka atalgojuma meklējumos. Iedomāsimies jaunu ģimeni. Cik daudz naudas nepieciešams, lai nosvinētu kāzas? Cik daudz vajag, lai audzinātu bērnu un dotu viņam izglītību? Un jūs paši zināt, kādas ir mūsu cenas. Tātad darbs šeit ir, bet adekvāts atalgojums darbam ir ļoti reti. Mūsu pusē ir ļoti grūti nodrošināt ģimeni. Es pazīstu vienu ģimeni, viņu dzīve ir cīņas pilna, bet viņi nevēlas doties prom. Šodien tikai viens lielveikala apmeklējums ģimenei izmaksās vismaz 30 eiro. Taču ekonomiskās grūtības ir tikai viena problēmas puse. Ir arī vēl kas. Diemžēl mūsos mīt šī postpadomju attieksme pret dzīvi: "Viss ir slikti, viss ir bezcerīgi!" Nemitīga kurnēšana, neapmierinātība un vainīgo meklēšana savās nepatikšanās. Un cilvēkos nav pateicības. Tas, kurš ir pateicīgs, bieži vien ir apmierināts ar mazumiņu un jūtas pilnīgi laimīgs. Bet vissvarīgākā ir attieksme pret savu tuvāko. Mums joprojām ir stingri iesakņojusies postpadomju attieksme, ka cilvēks pats par sevi nav vērtība. Mēs bieži saskatām tuvākajā savu ienaidnieku, cenšamies vienmēr būt modri, distancējamies viens no otra. Daži cilvēki vienkārši nevēlas dzīvot šādā atmosfērā, tāpēc viņi meklē laimi tālās zemēs.

- Vai, jūsuprāt, ir cerība, ka pienāks gaišāki un priecīgāki laiki?

- Kāpēc gaidīt? Kāpēc cerēt uz kādu vai kaut ko? Šie laiki mums jārada pašiem. Kurš tavā vietā teiks “labdien!”, “kā es varu tev palīdzēt?”, “kā es varu būt tev noderīgs”? Ir jāmaina attieksme. Valdība var būt jebkāda, bet, ja tu pats nemainīsi savu attieksmi pret cilvēkiem, neviens tev apkārt neko nemainīs. Mums jāiemācās būt pateicīgiem par katru jaunu dienu, par jauniem izaicinājumiem, pārbaudījumiem, par valdību, par priekšniekiem. Nav jēgas kaut ko gaidīt, pārmaiņas jāiet pretī un jāsāk ar sevi. Mainiet sevi un redzēsiet, kā viss mainās ap jums. Lai atbrīvotu savu tautu no vergu domāšanas, Mozus četrdesmit gadus veda ebrejus cauri tuksnesim. Labi, cerēsim, ka nākamajām paaudzēm būs vieglāk, gaišāk un patīkamāk, bet, lai tā būtu, jāmainās ir mums, pretējā gadījumā bērnos viss atkārtosies.

- Paldies, ka veltījāt laiku sarunai!

Pēc jau izveidojušās tradīcijas, runājot par dzīvi pagastā, neiztikt bez pensionāra viedokļa. Nu vai seniora, kā tagad saka. Mans pēdējais sarunu biedrs ir Viktors Abramovs, pensionārs un aktīvs Borovkas baznīcas katoļu draudzes biedrs.

 Viktors Abramovs

- Viktor, vai esat dzimis šeit, Ūdrīšu pagastā?

- Esmu dzimusi Rīgas rajonā, Baldonē, tad ģimene pārcēlās uz Bausku, un tikai tad šurp, pie radiem. Mēs šeit dzīvojam kopš 1967. gada. Esmu pensionārs, strādāju Lauktehnikā, Krāslavā, remontēju traktorus, pēc profesijas esmu mehāniķis. Pēdējo divdesmit gadu laikā mēs ar sievu esam aktīvi iesaistījušies savas draudzes dzīvē. Mūsu draudze nav liela, 10-12 cilvēki. Un ziemā uz dievkalpojumiem nāk vēl mazāk, gadās, ka baznīcā pulcējas trīs vai četri cilvēki. Bet Lieldienās vai mirušo piemiņas dienās pulcējas vairāk cilvēku.

- Kā jums šeit dzīvojas?

- Dzīvoju divus kilometrus no baznīcas. Tuvākais veikals atrodas 11 kilometrus no šejienes, Krāslavā. Pie mums brauc auto veikals, bet mēs šo pakalpojumu neizmantojam. Tur cenas augstākas un preču izvēle mazāka. Mums ir transports, braucam uz Krāslavu vai pat uz Daugavpili. Borovkā ir FVP. Mēs ļoti bieži izmantojam medicīnas pakalpojumus. Vispār jau gandrīz katram šeit ir savs transports, ja ne savs, tad bērniem vai mazbērniem. Tie, kuriem nav auto, izmanto sabiedrisko transportu, mums ir labs autobusu savienojums ar Krāslavu un Daugavpili. Ziemā galvenais ceļš vienmēr tiek iztīrīts, bet ciematā ir sliktāk. Pagājušajā ziemā tas tika tīrīts tikai vienu reizi. Ieeja baznīcā vienmēr ir attīrīta, tas ir mans pienākums. Tīru katru sestdienu un vasarā pļauju ap to zāli. Pagasts iedala pļāvējam benzīnu un eļļu.

- Vai nav grūti?

- Tas ir darbs Dievam. Tāpēc tas nav grūti. Mums ir arī savs dārziņš, pavisam neliels. Stādām kartupeļus, sīpolus un visu citu pa druskai. Mums ir grūti uzturēt lielu sakņu dārzu. Vecums. Iepriekš ogas lasījām, tagad vācam sēnes. Ne sev, mēs to nododam un nedaudz nopelnām. Ja aizej uz “Maximu”, pārtika vien maksā 50 eiro. Mums ir suņi, tos arī vajag pabarot, ko bez tiem darīt? Agrāk pirkām viņiem vistu muguriņas par 99 centiem, tad kļuva par 1,10, un tagad pārdod par 1,40! Zāles tagad ir dārgas. Esmu otrās grupas invalīds, man izraksta daudz medikamentu, izdevumi lieli.

- Vai pagasts kaut kā palīdz?

- Ja palūgsi, palīdzēs. Nesen vajadzēja pārvest mazmeitu, dēls un vedekla nopirka viņai dzīvokli Krāslavā. Man vajadzēja mašīnu. Zvanījām pagastam, iedeva mums automašīnu un pat cilvēkus, lai palīdzētu iekraut un izkraut mēbeles.

- Liels paldies par sarunu!

Rezumēsim... Ūdrīšu pagasts rada iespaidu par vietu, kur augstu vērtē pozitīvismu un nekoncentrējas uz problēmām. Patīkams iespaids. Pagasta pārvaldes darbinieki palīdzēja atrast visus šī materiāla varoņus un viņu kontaktinformāciju. Visiem spēkiem centās palīdzēt, rūpēs par to, lai šis Krāslavas novada stūrītis tiktu atspoguļots daudzpusīgi un cieņpilni. Un tā arī notika.

Un kā vienmēr par Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātiem: Ūdrīšu pagastā nobalsoja 124 cilvēki, kas ir vairāk nekā 15% iedzīvotāju, un tas ir ļoti labs rādītājs mūsu novadam. Līderu trijniekā, pēc Ūdrīšu iedzīvotāju domām, bija: “Latvija pirmajā vietā”, “Saskaņa” un “Jaunā Vienotība”. Neatpaliek no līderiem (pārvarēja 5% barjeru): “Apvienība Jaunlatvieši”, “Apvienotais saraksts”, “Latvijas attīstībai” un “Stabilitātei”. Vēlētāju viedokļi dalījās, bet tas nekādi netraucē dzīvot kopā vienā pagastā, tikt galā ar problēmām un nezaudēt optimismu.

Andrejs JAKUBOVSKIS

Autora foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2024

Par projekta “Vienā laivā” rakstu saturu atbild to autors.