Robežnieki – Latgales stiprie ļaudis

Krāslavas dzelzceļa stacija. Jeļenas Avsjukevičas foto

Krāslavas novads – apvienojot divas pilsētas – Krāslavu un Dagdu, kā arī 24 pagastus, izveidojās 2021. gadā

*Iedzīvotāju skaits un etniskais sastāvs (CVK dati 2024. gadā): 19 833, no tiem Dagdā – 1805, Krāslavā – 6854; latvieši – 51%; krievi – 22,9%; baltkrievi – 14,2%; poļi – 5,4%; ukraiņi – 1,6%

* Pirmoreiz rakstos minēta: rakstos minēta jau 9. gadsimtā.

*10..-11. gadsimtā bijusi senā Jersikas novada daļa.

* Pilsēta vēsturiski izvietojusies Daugavas abos krastos, pārstāvot divus kultūrvēsturiskos novadus – Latgali un Sēliju.

* Robežnovads: Liela daļa no 174 km garās Latvijas – Baltkrievijas robežas atrodas Krāslavas novada teritorijā.  

* (avots: 2023 “Providus” pētījums»): novadā ir 161 NVO, vairums no tām – 59 – Krāslavas pilsētā un darbojas kā sabiedriskā labuma organizācijas; liela daļa atkarīga no pašvaldības līdzfinansējuma; bagātākās: “Māja Daugavpils 17”, kas nodarbojas ar nekustamā īpašuma pārvaldīšanu; līdzīgi arī Dzīvokļu īpašnieku biedrība “NIKO R”, Latvijas Sociālās adaptācijas asociācija, biedrība “Pīlādzītis klubs”, arī Krāslavas pilsētas un rajona Brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība, aktīvākās: Krāslavas māmiņu klubs, Krāslavas senioru skola, Dagdas jauniešu biedrība “Dagne”, biedrība “Sportists”

*Uzņēmējdarbība: vairums uzņēmumu – mežistrādē, pārstrādē un lauksaimniecībā.

Krāslavieši lepojas: ar skaisto dabu – ar Daugavas lokiem un Adamovas dabas taku, ar Plāteru pili un tur mājvietu radušo muzeju un Amatniecības centru; ar pasaulslaveniem māksliniekiem – Ābelu Panu un Naumu Āronsonu, ar tēlnieci Vandu Zēvaldi; ar dzejniecēm Ceciliju Dineri un Inetu Pizāni, ar vieglatlētēm – Inetu Radēviču un Valentīnu Gotovsku, kā arī basketbolistu Jāni Timmu.

Tieši šajā novadā atrodas visai Latvijai nozīmīgais Laimes muzejs.

Īstens latgalietis Aleksandrs Lubāns, biedrības “Kroma Kolna bruoliste” vadītājs

Aleksandrs ir kā latgaļu virsaitis, kuram ir savs pilskalns ar pili Andrupenes pagasta Zundos un ap tūkstoti ozolu audze, kura vairāk nekā pirms 20 gadiem iestādīta par godu Latvijai. Aleksandrs reiz stāstīja, ka biedrība neraksta projektus un nelūdz atbalstu, jo to liedzot latgaļa daba – netīk lūgt. Bet dalīties Aleksandrs ir dāsns – dalīties ar zināšanām, ar prasmēm, ar dzīvesziņu. Tas notiek gan izbraukumos, gan tepat, savā pilskalnā.

Aleksandrs Lubāns. Foto no A. Lubāna personīgā arhīva

- Šogad 12. reizi tika svinēti Kroma kolna svētki. Lielie svētki nenotiek katru gadu. Tiek svinēti, kā mēs sakām – mazie svētki un lielie svētki. Mazos svinam tad, kad atbrauc tikai mūsu draugi un mēs paši, lielos, kad tas notiek publiski.

Projektus paši joprojām nerakstām, galvenais atbalstītājs ir pašvaldība. Pirms tam bija Dagdas, tagad Krāslavas novada. Teiksim tā – mūsu aktivitātes ir diezgan ekstrēmas, tāpēc ir nepieciešams nodrošināt mediķu klātbūtni, vajadzīga apskaņošanas tehnika, tāpat nepieciešamas papildus tualetes. Pārējo nodrošinām paši. Biedra naudas nevācam, bet piedalāmies dažādos pasākumos, kuros mums apmaksā ceļanaudu un atlīdzību par piedalīšanos. Tā kontā kaut kas iekrājas.

Katru gadu Kroma kolna svētkos cenšamies attīstīt kādu tēmu. Šogad bija karaļa Mindauga tēma. Tika rādīts leļļu teātris “Aglonas Marta un karalis Mindaugs’’. Viļņas Mākslas akadēmijas Dr. Gvido Slah stāstīja par kramu. Daugavpils vēstures modelēšanas klubs “Robeža” stāstīja par vikingiem. Mēs stāstījām par viduslaiku latgaļu tērpu, par rotu nozīmi. Tā nebija tikai izklaide, tie bija latgaļu kultūras svētki.

Šogad svētkos bija ap 70 dalībnieku. Apmeklētājus neskaitījām, pasākums ir bezmaksas. Cik tie atzīti? Piemēram, no Lietuvas, Mažeiķiem, atbrauca kalējs, atveda dāvanas visiem dalībniekiem. Teicām, ka var atsūtīt, nebraukt pašam, bet viņš 500 km brauca šurp, lai pats mūs apsveiktu. Tātad esam pelnījuši atzinību. Savukārt, šajās brīvdienās mēs brauksim pie viņa, uz purva rūdas kausēšanu.

Draugu mums ir daudz. Uz pasākumu bija atbraukusi labākā viduslaiku ēdienu gatavotāja, pavāre no Klaipēdas, stāstīja par ēdieniem, mācīja, kā tos pagatavot. Es uzskatu labākais tāšu meistars Baltijā no Līgatnes, rotkalis, pirmo reizi bija krustneši. Notika daudz dažādu aktivitāšu, turnīru.

Mūsu biedrības pamatmērķis ir sabiedrības izglītošana, latgaļu kultūras popularizēšana, nešana pasaulē. Mūs bieži jauc ar vikingiem. Kāpēc? Latgaļiem ir ļoti bagāta vēsture. Mēs popularizējam savas latgaļu kultūras vērtības. Skaisti tērpi, kaltas rotas, arī dzīvessziņa, amatniecības meistarība. Latgaļi nebija klejotāji, pamatā dzīvoja pilskalnos, aizsargāja tos. Viņiem bija izteikta savas zemes mīlestība.

Es domāju, ka mūsu Latvijas robeža šobrīd ir gana stipra. Mēs visi redzam, ka tā tiek stiprināta, notiek militārās mācības, robežsargi ir uz robežas, darbojas zemessargi. Te viss ir kārtībā. Es domāju, vairāk nepieciešams sabiedrības atbalsts. Pirmajos kara mēnešos Ukrainā mēs tā kā sasparojāmies, cilvēki stājās zemessardzē, daudz kas tika darīts, bet tagad sabiedrībā jūtams atslābums.

Vairāk vajadzētu popularizēt valstiskumu, izzināt, pētīt  un popularizēt savas valsts vēsturi. Mēs nereti piedalāmies dažādos pasākumos Lietuvā un varam salīdzināt, kāda loma tur tiek veltīta  patriotiskajai audzināšanai. Lietuvā milzīga nozīme tiek veltīta senatnes pētīšanai, viņi ar to lepojas. Pašvaldību un valsts līmenī tiek atbalstītas biedrības, organizētas arheoloģiskās, vēsturiskās dienas, sabiedrība lepojas ar savu vēsturi. Mēs bijām sasparojušies uz valsts simtgadi, bet pēc tam kaut kā atslābām.

Nav obligāti jānodarbojas ar viduslaikiem, katrā pagastā ir bijis kāds vēsturisks notikums, vieta, kuru būtu vērts izpētīt, kāds cilvēks, ar kuru lepoties. Piemēram, mūsu novadā ir daudz pilskalnu. Ir svarīgi, ka cilvēki interesējas par sava novada vēsturi, popularizē to.

Mūsu spēka avots ir vienotības sajūta un kopējais mērķis, tas, ko mēs darām Latgalei.

Krāslaviete Elvīra BEINAROVIČA, poliete, Krāslavas poļu biedrības vadītāja:

Elvīra BEINAROVIČA. Ivetas Leikumas foto

Dzīvojot pierobežā, man nekādu baiļu nav. Esmu šeit dzimusi un izaugusi. Te ir mājas, ģimene, darbs. Protams, situācijas ir dažādas. Tagad vairāk redzam militāro tehniku, bet saprotam, ka tā tam jābūt. Spēku norobežoties no negatīvā dod labie darbi. Esmu biedrības vadītāja. Jāorganizē dažādas tikšanās, pasākumi. Ģimene, bērni, algotais darbs, sabiedriskais darbs, viss prasa laiku, domām par negatīvo vienkārši nav laika.

Apmeklējot Indru svētkos, mēs redzam tikai tās latvisko seju – aušanas darbnīcu “Indra”, Laimes muzeju, Indras Mūzikas un mākslas skolu. Ļoti latviska un tradīcijām bagāta vide, bet izrādās Indra ir arī citāda – ikdienā… Par to indriete Ilona KANGIZERE, Laimes muzeja vadītāja:

Ilona KANGIZERE. Foto no I.Kangizeres personīgā arhīva

- Mēs varam stiprināt robežu ar dažādiem žogiem, betona blokiem, bet galvenais tomēr ir cilvēciskais faktors. Vai būs nodevēji. Kā parādīja karš Ukrainā, Krievijas armijai vislielākie zaudējumi ir tur, kur okupētajās teritorijās ir aktīva partizānu kustība no Ukrainas iedzīvotāju puses un savukārt vislielākie zaudējumi Ukrainai ir tur, kur ir nodevēji, kuri izpauž ienaidniekam stratēģiski svarīgu informāciju par naudu vai kādu ideoloģisku iemeslu dēļ. Piemēram, nesen viena no mana deju kolektīva dalībniecēm, kurai ir radi Ukrainā, Ternopoļā netālu no Ļvivas, stāstīja, ka tur tika sabombardēta degvielas uzpildes stacija tieši dienu pēc tā, kad tika piepildītas visas tvertnes. Skaidrs, ka kāds vietējais šo informāciju bija nodevis ienaidniekam. Jūs domājat, ka pie mums tā nenotiktu? Diemžēl, sociālā vide pierobežā to veicinātu. Par naudu ne viens vien būtu gatavs sniegt informāciju. Un ne tikai par naudu. Es saprotu, ka mēs šeit, pierobežā, neesam drošībā. Jo vide, kurā mēs dzīvojam, ir baisi nelojāla Latvijas valstij. Iemesls tam ir tas, ka ļoti aktīvi strādā Krievijas propaganda un diemžēl Krievijas TV kanāli joprojām šeit ir pieejami. Manā ciematā pārsvarā dzīvo cilvēki, kuri joprojām skatās Krievijas televīziju. Personīgi man tas ir ļoti liels izaicinājums, jo man ļoti nepatīk dzīvot tādā vidē. Man nepatīk, ka man apkārt dzīvo tādi cilvēki, ar kuriem es nevaru parunāt ne tikai par situāciju Ukrainā, es pat par Latviju nevaru parunāt, uzreiz atveras mutes, no kurām, piedodiet par salīdzinājumu, gāžas mēslu kaudze pār mūsu valsti, par to, cik slikta ir valdība, cik stulbi cilvēki un cik viss te ir slikti un nepareizi. Es, piemēram, savas automašīnas logā nedrīkstu ielikt Ukrainas karodziņu, jo baidos, ka nākamajā dienā tai būs izsisti logi. Šī pretstāvēšana var izrādīties ļoti dārga. Diemžēl, es neesmu tik turīga, nevaru to atļauties. Es nevaru atļauties savā vidē atklāti paust savu politisko nostāju, viedokli. Es jūtos apdraudēta. Protams, es tāda neesmu viena, bet tie cilvēki, ar kuriem es Indrā varu dalīties savos uzskatos, ir mazākumā. Un tas ir ne tikai Indrā, tā ir arī visapkārt, arī Krāslavā un Daugavpilī.

Bet jebkurā laikā var sākt kaut ko darīt, lai šo situāciju mainītu. Nesen biju Ludzā uz tikšanos ar Zemessardzes štāba virsnieku, majoru Jāni Slaidiņu. Mani ļoti interesē jautājums, kā vinnēt informatīvajā karā. Tur es dzirdēju atziņu, ka, diemžēl, informatīvajā karā jau sen esam zaudējuši, bet tas nenozīmē, ka nekas nav jādara. Pirmais, ko vajadzētu darīt, ir apturēt visas iespējas uztvert propagandas kanālus, nepieļaut to izplatību Latvijā. Mēs nevaram pat aptvert to kaitējuma lielumu, ko tas nodara. Mēs varam runāt par pierobežas infrastruktūras stiprināšanu, jā, arī to vajag, bet, ja vietējie iedzīvotāji nodos šo zemi, nekādi ieroči ienaidnieku neapturēs.

Šobrīd Indrā ir iespēja skatīties arī Latvijas televīziju, bet kad es pirms piecpadsmit gadiem atgriezos Indrā, televīzijas antena uztvēra tikai Baltkrievijas kanālus. Es jau toreiz apzināti atteicos no televīzijas skatīšanās, jo negribēju redzēt un dzirdēt to, ko tur rāda. Starp citu, Latvijas ziņas krievu valodā cilvēki šeit skatās, bet tas ir daudz par maz. Kad es sastopu cilvēkus, kuri ir apmāti ar Krievijas propagandu, man šķiet, ka ziņu tulkošana neko nepalīdzēs. Te jau nepieciešama psiholoģiska palīdzība, lai izietu no šī stāvokļa. Šie cilvēki ir pilnīgi nozombēti. Viņu kritiskā domāšana ir pilnīgi iznīcināta.

Mēs esam zaudējuši ļoti daudz laika, kurā pieļāvām Krievijas un Baltkrievijas propagandas kanāliem brīvi vēstīt Latvijā un apstulbināt cilvēku prātus.

Kara sākumā es redzēju, ka daudz tika darīts, lai šai ziņā kaut ko labotu, bet, diemžēl, apmēram pēc gada šīs aktivitātes apsīka. Bet ar to jāstrādā nepārtraukti, nedrīkst atslābt.

Izaicinājumu pierobežā ir daudz. It īpaši tagad, kad slēgtas skolas, kad pakalpojumi pieejami tikai pilsētā, izaicinājumi ir ikdiena. Tā ir sadzīves jautājumu risināšana, īpaši vientuļiem cilvēkiem – kā tikt pie ārsta, kā iegādāties produktus, kā tikt līdz galvaspilsētai un atpakaļ. Ne vienmēr un visur šeit ir pieejami tālruņa sakari, bieži nav pārklājuma. Indrā šogad slēdza skolu. Mūsu bērniem atkal izaicinājums – kā risināt transporta un sadzīves problēmas. Atšķirībā no studentiem, kuri dzīvo pilsētā, lauku bērniem jāpierod dzīvot svešā vietā – pavadīt personīgo laiku nelielā kopmītnes istabā ar svešiniekiem. Kā āri iemācīties gatavot ēdienu un mazgāt savas drēbes. Vilciens ir, bet, manuprāt, kustības saraksts nav pārdomāts. No Rīgas uz Indru var aizbraukt ceturtdien un piektdien vakarā, no Indras uz Rīgu – piektdien un sestdien agri no rīta. Kā būt studentiem? Līdz Krāslavai vilciens tagad brauc katru dienu, kāpēc ne līdz Indrai? Studenti, piemēram, no Daugavpils varētu katru dienu atgriezties mājās, nevajadzētu mitināties kopmītnēs, kuras ne vienmēr pielāgotas mūsdienu prasībām.

Mans spēka avots šeit ir ne skaistā daba, ne tīrais gaiss, jo skaisti ir ne tikai pie mums, bet tieši cilvēki – kopienas līderi, stipras personības, kuri nes tautā savu valstisko nostāju, kuri saprot, ka mēs, iedzīvotāji, esam atbildīgi par savu valsti. Paldies Dievam, ka Latvijas pierobežā vēl ir tādi cilvēki. Piemēram, Krāslavas māmiņu klubs. Cik daudz interesantu pasākumu tiek organizēts vietējiem iedzīvotājiem. Ne tikai izklaides, bet izglītojoši, aktivitātes veselības uzlabošanai. Krāslavas senioru skola – iespēja cilvēkiem socializēties, izglītoties jebkurā vecumā, biedrība “Sportists”, Krāslavas futbola klubs, tāpat jauniešu biedrība “Dagne” Dagdā - viņi deg par savu kopienu, viņi ir savas dzimtās vietas patrioti, viņiem ir interesanti dzīvot. Tas iedvesmo, tie ir spilgti piemēri, kā negaidīt kādu amatpersonu, kura atrisinās mūsu problēmas, bet darīt pašiem. Arī Indrā esam izveidojuši biedrību “Laimīgi Indrā”. Kopā mēs varam paveikt daudz. Tas iedvesmo.

Man spēku dod arī darbs Laimes muzejā. Šeit es sastopu daudz interesantu cilvēku. Arī tie ir mans galvenais spēka un iedvesmas avots.

Skolotāji Karola un Maja Federkiewicz no Krosno, Polijā

Skolotāji Karola un Maja Federkiewicz. Ivetas Leikumas foto

Šogad tika likvidēta grāfu Plāteru vārdā nosauktā Krāslavas poļu pamatskola. Iepriekšējos mācību gados poļu valodu, tradīcijas un Polijas vēsturi skolēniem mācīja skolotāji no Polijas. Poļu skolotāju darbu apmaksāja Polijas organizācija “Ośrodek Rozwoju Polskiej Edukacji za Granicą” (ORPEG - attīstības centrs poļu izglītībai ārzemēs), kuras mērķis ir atbalstīt poļus ārzemēs.

Šogad tiem skolēniem, kuri nav pabeiguši pamatskolas izglītību Poļu skolā un vēlas turpināt poļu valodas apguvi, ir iespēja turpināt to Krāslavas vidusskolā “Varavīksne”, kur papildus citiem izglītības programmā paredzētajiem mācību priekšmetiem ir iespēja apgūt poļu valodu. To, kā ierasts, mācīs skolotāji no Polijas.

Sadarbībā ar Krāslavas poļu biedrību, poļu valodas apmācība tiks nodrošināta visiem, kuri to vēlēsies. Poļu biedrības vadītāja Elvīra Beinaroviča pastāstīja, ka Polijas biedrība ORPEG atbalsta arī poļu kultūras popularizēšanu ārvalstīs, īpaši Krāslavā, kuras vēsture cieši saistīta ar Poliju.

Skolotāju ģimene - Karol un Maja Federkiewicz un viņu divgadīgais dēliņš Cezary ieradušies no Krosno Polijā. Maja dzimis Rzeszow. Iepriekš trīs gadus strādājuši Rīgā, Latvijā piedzimis arī viņu puisītis, kurš tagad, kamēr māmiņa un tētis strādās, apmeklēs pirmsskolas izglītības iestādi “Pienenīte”, kur apgūs latviešu valodu.

- Mūsu mērķis ir poļu valodas apmācība ne tikai skolā, ne tikai poļu biedrības biedriem, bet visiem krāslaviešiem, kuriem, iespējams, ir poļu saknes un visiem tiem, kuri interesējas par poļu kultūru un tradīcijām. Tie var būt gan bērni, gan pieaugušie, - stāsta Karola.

- Ar kādām sajūtām jūs braucāt uz Latviju, uz mūsu novadu, kas atrodas pierobežā, vai nebija uztraukuma?

- Nē, mums nebija un nav uztraukuma. Polijā mēs dzīvojam netālu no Ukrainas robežas, šeit būsim netālu no Baltkrievijas robežas. Kad iebraucām no Polijas Lietuvā, mums kādu brīdi sekoja robežsardzes auto, tad apstādināja un pārbaudīja dokumentus. Tāpat arī pirms Krāslavas, mūs apturēja Latvijas robežsargi. Es uzskatu, ka Eiropas robežas ir drošas, - atbild Maja.

- Kas jūs motivē doties ar ģimeni, kurā ir mazulis, tik tālu prom no mājām?

- Tā ir mūsu organizācijas misija. Tas ir aicinājums popularizēt poļu kultūru un valodu, atbalstīt tautiešus, kuri nedzīvo Polijā. Poļu valoda mums abiem ir dzimtā, Polijā mēs runājam poliski, mēs mācām poļu valodu skolā. Bet šeit, Krāslavā, kad Zinību dienā Poļu biedrības biedri dziedāja Polijas himnu, tas bija pavisam citādi, tas bija ļoti aizkustinoši - dzirdēt savas valsts himnu citā valstī, tas arī motivē. Arī tas, ka sākumā bērns vai pieaugušais, kuram sāc mācīt valodu, ir uztraucies, nezin nevienu vārdu, pēc kāda laika jau var pateikt dažas frāzes, un vēlāk jau var sarunāties, tas ir ļoti motivējoši - saka Karola.

- Cilvēki šeit ir priecīgi, ka viņiem ir iespēja apgūt poļu valodu, saglabāt poļu tradīcijas, iepazīt kultūru,- papildina Maja.

- Kā jūs uzņēma krāslavieši? Kā jūs šeit jūtaties?

- Mēs šeit jūtamies ļoti labi, mājīgi. Cilvēki ir draudzīgi, sirsnīgi. Mums ir ļoti ērts mājoklis. Vispār šeit dzīvot ir ļoti ērti – darbs, bērnudārzs viss tuvu, nav steigas. Bijām pārsteigti, ka bērnudārzā nav rindas. Tikko uzrakstījām iesniegumu, bērnu jau tūlīt bija priecīgi uzņemt. Poļu biedrībā cilvēki atsaucīgi, nāk mums klāt, stāsta par to, ka kāds no viņu senčiem ir bijis polis. Priecīgi par iespēju runāt poļu valodā, - tā Maja.

- Bijām Zinību dienas pasākumā “Varavīksnes” vidusskolā. Patīkams pārsteigums bija dzirdēt, ka skolēni sveicinās dažādās valodās – latviešu, angļu, poļu. Arī oficiālajā uzrunā skolas direktore uzrunāja klātesošos šajās trīs valodās. Tas bija ļoti patīkami, - saka Karola.

- Cik ilgi jūs plānojat darboties Krāslavā?

- Tas ir atkarīgs no pieprasījuma. Pagaidām līgums ir noslēgts uz vienu gadu. Ja būs cilvēki, kuri vēlēsies paši mācīties un mācīt savus pēcnācējus, Polija būs priecīga to atbalstīt, - saka skolotāji no Polijas.

Valdemārs GEKIŠS, vēsturnieks, no 1977. gada līdz 2023. gadam Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja direktors:

Valdemārs GEKIŠS. Ivetas Leikumas foto

- Latvijas valsts un Eiropas Savienības ārējā robeža ir vidēji stipra un vidēji droša. Stiepļu žogs ar Krievijas Federāciju un Baltkrieviju (kuru pēc Latvijas uzņemšanas ES un NATO 2004. gadā nemaz netika plānots uzbūvēt) daļēji nodrošina no nelegālo bēgļu iekļūšanas Latvijā un ES kopumā.

Pret iespējamo militāro iebrukumu Latvijā no Krievijas Federācijas un Baltkrievijas puses šobrīd, manuprāt, drošība ir vāja. Labprāt dzirdētu Latvijas militāro speciālistu patieso drošības stāvokļa novērtējumu.

Latvijā un Baltijas valstīs patlaban nav pretgaisa aizsardzības sistēmu. 2024. gada beigās Lietuvā sāks darboties pirmās Baltijas valstīs rotācijas pretgaisa aizsardzības sistēmas baterijas “Patriot”, kuru uzstādīs kāda no Eiropas NATO dalībvalstīm.

Pierobežas lielākie izaicinājumi, problēmas, apdraudējumi ir strauja pierobežas iedzīvotāju skaita samazināšanās sakarā ar Feldšeru vecmāšu punktu, pasta nodaļu, bērnu dārzu un skolu slēgšanu. Līdz ar to arī darba vietu skaita samazināšanās.

Pierobežas iedzīvotāju daļas vāja lojalitāte Latvijai vai, par nožēlu, tās neesamība vispār.

Pierobežas iedzīvotāju spēka un atbalsta avoti varētu būt vismaz esošo darba vietu saglabāšana, valsts reāls un nopietns atbalsts ražošanas un lauksaimniecības sfērā Latgales pierobežā, skolu jaunatnes patriotiskās audzināšanas nostiprināšana.

Vladimirs IŽIKS, dzimis Robežniekos 1941. gadā

Vladimirs IŽIKS. Ivetas Leikumas foto

Vecākiem Ulmaņa laikos bijusi sava saimniecība, turējuši piena govis, audzējuši cūkas, tirgojuši Indrā piena produktus un bekonu. Tēvs stāstījis: - Tikko sākām dzīvot pārticībā, tā četrdesmitajā gadā atnāca “atbrīvotāji” un “atbrīvoja” no visa. Vladimira ģimene daudz cietusi no padomju laiku represijām, mātes ģimene tikusi pilnībā iznīcināta. Vladimiram ir fenomenāla atmiņa un daudz atmiņu stāstu.

Vladimiru vienmēr interesējusi radiotehnika un padomju laikos ar viņš ar izcilību absolvējis Viļņas radiotehnikas militāro arodskolu. Pēc tam dienējis gan Ziemeļos, gan Mongolijā, gan Afganistānā. Izdienas pensijā devies Baltkrievijā, no kuras vēlāk bēdzis, pretojoties Lukašenko autoritārajam režīmam. Vladimira dzīve ir spilgts piemērs tam, kā jebkuros, pat visgrūtākajos apstākļos, saglabāt cilvēcību.

Vladimirs uzskata, ka šobrīd valsts aizsardzība vairāk notiek vārdos nevis darbos, ka jau tad, kad Latvijā tika atjaunota neatkarība, vajadzēja vairāk domāt par valsts drošību, vajadzēja jau tad ieviest obligāto militāro dienestu, organizēt militāro izglītību. - Ja tagad mobilizācija, ko tie jaunie, neapmācītie puiši darīs?- spriež Vladimirs. - 1991. gadā izveidoja Zemessardzi, vajadzēja atjaunot arī Aizsargu organizāciju, kura darbojās Latvijā līdz 1940. gadam. Vladimirs stāsta, ka viņa tēva brālis bijis Aizsargu vada komandieris, arī viņa sieva Vilma bijusi aizsardze. Tēvs, Ižiks Antons, dienējis Latvijas armijā, bijis autovadītājs pulka komandierim.

Pēc Vladimira domām, šobrīd vairāk līdzekļu jāvelta pretgaisa aizsardzībai un militārajai izglītībai. Okupāciju varbūt gaida tikai bomži un cilvēki bez smadzenēm, jebkurš normāli domājošs cilvēks saprot to ļaunumu, kādu atnestu karš un okupācija. – Es domāju, ka četrdesmitā gada bēdīgo pieredzi neviens nav aizmirsis, - ir pārliecināts Vladimirs.

Pēc Vladimira domām, pierobežā cilvēkus noturot dzimtas saknes, mājas un senču kapi.

Zane LOČMELE ir pārmaiņu veicinātāja, cilvēks kurš vēlas, lai mēs kļūtu labāki, viedāki, kurš mudina cilvēkus darīt ne tikai sev, bet arī novada labā, jo tikai kopīgiem spēkiem ir iespējama attīstība un nākotne.

Zane LOČMELE. Foto no Z.Ločmeles personīgā arhīva

Izvaltas Tautas nama deju kolektīva “Šaltupe” vadītāja, biedrības “Krāslavas rajona partnerība” stratēģijas administratīvā vadītāja, Krāslavas novada vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Zane Ločmele:

- Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka Latvija ir fantastiska un brīnišķīga zeme. Man prieks un lepnums, ka tā ir mana dzimtene. Uzskatu, ka šobrīd Latvija ir pietiekoši droša, arī Eiropas Savienības ārējā robeža noteikti ir droša un stipra. Vienīgais jautājums - cik mēs paši esam gatavi darīt un darboties, lai šo stiprumu un drošību saglabātu.  Cilvēks pats par sevi nevar būt visu laiku drošs, lai tā būtu, viņam nepārtraukti jāattīsta savas spējas, jābūt informētam, zinošam. Tieši tāpat ir ar valsti un tās robežām. Īpaši šajos pēdējos vairāk nekā divos gados ir mainījusies ģeopolitiskā situācija, sagatavotības spējas jākāpina visu laiku. Drošības, robežu stiprināšanas jautājumi ir atklāti. Tā ir mūsdienu nepieciešamība.  Tas, pirmkārt, ir valsts uzdevums, bet ne tikai. Arī sabiedrība ir atbildīga par šo virzību. Mums pašiem ir daudz kas jādara, lai saglabātu un arī padarītu sevi stiprāku un drošāku. Jāapgūst informācijas drošība – medijpratība, jāattīsta kritiskā domāšana, jau šobrīd ģimenēs ir jāpārrunā, kā rīkoties dažādās krīzes situācijās. Jā, diemžēl, tagad ir tāds laiks, ka mājās ir jārunā arī par karu, krīzēm.

Tas laikam skanēs skarbi, bet izaicinājumi pierobežā esam arī mēs paši. Te jārunā par katru, ikvienu, par mums – sabiedrību. Es esmu pārliecināta, ka valsts dara visu iespējamo, lai mēs būtu drošībā, bet ir zināmi izaicinājumi un problēmas. Protams, viss nav tik izcili, kā gribētos, bet jāmācās no kļūdām, nedrīkst pieļaut situācijas, kas apdraud civilos iedzīvotājus miera laikā, te es runāju par drona nokrišanu Rēzeknes novadā.

Jautājums, vai mēs paši arī apzināmies, saskatām problēmas un to, ka tās risināt. Ja mēs apzināmies problēmu vai apdraudējumu un meklējam ceļu, kā to pareizi risināt, tas ir izaicinājums un arī ceļš uz risinājumu. Sliktāk, ja mēs redzam problēmu, bet uzskatām, ka tā nav mūsu, ka tā jārisina kādam citam, jo ir ērtāk mierīgi dzīvot savā “burbulī”, ir ērti neiziet no komforta zonas un gaidīt, kad viss tiks atrisināts. Viss nepieciešamais gandrīz vai iedots rokās. Ja katrs būs gatavs risināt kopējās problēmas, tas būs pareizais ceļš. Es ceru, ka mūsu sabiedrība saprot to, ka daudzi risinājumi ir mūsu pašu rokās. Un tas nav tā, ka valsts noveļ atbildību uz sabiedrības pleciem. Darīsim atbildīgi katrs savu darbu, darīsim kopā, darīsim sev, tikai tā mēs jutīsimies drošībā. 

Kā saka: “Ja vēlies dzīvot mierā, gatavojies karam”, tas nenozīmē, ka jābūt karam, tās var būt dažādas situācijas (krīzes, dabas katastrofas u.c.), un jo vairāk sagatavojušies mēs būsim, jo drošāk jutīsimies. Iesaku visiem sagatavot 72 stundu somu. Esmu pārliecināta, ka tā krīzes situācijā būs kā glābšanas riņķis. Šobrīd mēs  daudz varam darīt, lai kāpinātu drošības spējas.  Mums jāsaprot, ja nu notiek stunda x, kuru mēs neviens negribam, tad militārajām struktūrām būs cits uzdevums. Valsts aizstāvēšana būs viņu rokās, civilajam sektoram būs jāreaģē arī ātri un precīzi, lai būtu, cik vien iespējams, drošākā vietā. Tāpēc šobrīd mums katram jāiepazīstas ar civilās aizsardzības plānu pašvaldībā, jāzina, kā rīkoties, kurp doties krīzes situācijā, ko ņemt līdzi.  

2022. gada februāris man bija emocionāli smags, liels pagrieziena punkts. Vienmēr esmu bijusi sabiedriski aktīva un atbildīga par vietu, kur dzīvoju,  sapratu, ka man daudz vairāk jārunā, jāsniedz informācija šeit, tieši Krāslavas novadā, par drošību un noturību, lai cilvēkiem kļūtu spilgtāka kritiskā domāšana. Pirmais, ko es darīju, es runāju par sabiedrības saliedētību, par sabiedrības lomu apdraudējuma gadījumos. Uzaicināju uz Piedruju un Krāslavu militāro analītiķi, NBS rezerves pulkvedi Igoru Rajevu, organizējām diskusijas par tēmu “Drošība: kopienas pamats un mērķis”. Daži cilvēki atnāca diezgan naidīgi noskaņoti, bet pēc diskusijas varēja redzēt, ka viņi sāk justies drošāk, jo saprot, ka par viņiem domā, ka varbūt nav tā, ka viss ir slikti, ka valsts dara visu iespējamo drošības stiprināšanai, ka pašvaldībā ir izstrādāts civilās aizsardzības plāns, ka tas ir visiem pieejams. Jā, protams, gribētos aktīvāku sadarbību, komunikāciju ar sabiedrību.  

Ir bijuši pasākumi par kopienas drošību, par medijpratību, par pilsonisko līdzdalību.

31. oktobrī Indrā notiks forums “Drošība un noturība pierobežā”, uz kuru ieradīsies iedzīvotāji arī no citiem novadiem. Kopā vēlamies pārrunāt izaicinājumus, ar kuriem saskaras Latvija,  īpaši Latgales pierobeža, un diskutēt par to, kā būt stipriem, kā stiprināt sabiedrības noturību Latgalē un sagatavoties nākotnes krīzēm. Mēs bruņosimies ar zināšanām. Būs pārstāvji no Aizsardzības ministrijas, LATO, Valsts kancelejas, NBS, Zemessardzes, VUGD u.c.

Visiem, kuri atbalsta, ka “Mana Latvija ir mana atbildība!”, kuriem ir šī apziņa, tas arī dod spēku. Arī man. Esmu atbildīga par savu valsti, par savu novadu, es mīlu savu dzimto zemi. Brīvība un skaistie rīti, brīnišķīgie vakari savās mājās man dod spēku.  Mēs nevaram pastāvēt bez savas zemes un tas arī ir tas spēks - daba, zeme, brīvība, atbildība un kopības sajūta.

Mēs esam šobrīd šeit, Latvijā, te mēs dzīvojam, te ir mājas, te ir ģimene. Tā ir mūsu valsts, mums jārūpējas par to visiem kopā.

Projektu līdzfinansē Latvijas Mediju atbalsts fonds par valsts budžeta līdzekļiem. Sadarbības projektā piedalās mediji: «Diena», «Latgales Vietējā Avīze», «Latgales Laiks», «Ezerzeme», «Vaduguns», «Rēzeknes Vēstis», radio «Alise Plus», Grani.lv