Grāveru pagasts: ilgdzīvotāji, smilšu karjeri, viesu nami un audžuģimenes

Tieši tāpēc pēc pareizticīgo baznīcas šķelšanās šeit sāka apmesties Krievijas varas iestāžu vajātie vecticībnieki, kuru pēcteči mūsdienās veido ievērojamu daļu pagasta iedzīvotāju. Pagasta teritorijā atrodas trīs baznīcas: Erceņģeļa Miķeļa pareizticīgo baznīca Grāveros, vecticībnieku kopienas lūgšanu nams Kovaļovā un Jāņa Kristītāja Romas katoļu baznīca Raģeļos. Pēc oficiāliem avotiem, pirms diviem gadiem pagastā dzīvoja 353 cilvēki, no kuriem 156 bija latvieši, 152 krievi un 45 citu tautu pārstāvji. Šogad Grāveru pagasta teritorijā oficiāli reģistrēti 329 iedzīvotāji. Realitātē, protams, dzīvo mazāk.

Iepriekšējā reizē visi mani sarunu biedri bija no pagasta centra. Šoreiz nolēmu doties ārpus Grāveru ciema. Mana pirmā sarunu biedre ir Klaudija Šaitere, kura šogad 16. novembrī svinēs savu 100. dzimšanas dienu. Izcils iemesls sarunai!

- Klaudijas kundze, lūdzu, pastāstiet par sevi.

- Esmu dzimusi Krievijā, Permas apgabalā, lauku teritorijā, bet, kad bija pienācis laiks doties uz skolu, visa mūsu ģimene pārcēlās uz Kunguras pilsētu. Tur es pabeidzu skolu, pēc tam divus gadus mācījos pedagoģiskajā skolā. Tad skola tika pārcelta uz reģionālo centru. Sākās karš, un ēka bija nepieciešama slimnīcai. Līdz ar to manas studijas beidzās, bija jāiet strādāt, kaut kā jāizdzīvo: bija normēšanas sistēma, maizi izsniedza stingri pēc noteiktajām normām. Apgādājamajiem dienā deva 400 gramus maizes, strādniekiem 500 gramus. Strādāju dažādās vietās. Un tad uz mūsu pilsētu no Daugavpils tika pārcelta kara skola, kur štābam bija nepieciešami kompetenti strādnieki. Mani tur paņēma darbā. Tad es kā militāriste saņēmu 900 gramus maizes dienā. Militāristiem tika iedalīts arī cukurs un gaļa. Tā bija iespējams dzīvot. Karam beidzoties, karaskolu atkal pārcēla uz Daugavpili, pārcēlos arī es. Mēs braucām 19 dienas kravas vagonā, kurā bija čuguna krāsns. Tā es nonācu Latvijā. 1944. gada decembrī Daugavpilī jau darbojās skolotāju institūts. Izlasīju avīzē, ka notiek uzņemšana sagatavošanas kursos. Mēs bijām trīs, kuras gribējām apmeklēt šos kursus. Mūsu priekšniecība negribēja mūs laist, bet mēs tik un tā devāmies pie institūta direktora un izstāstījām viņam savu situāciju. Mums parādīja avīzi, kurā bija rakstīts, ka tos, kuri vēlas iet mācīties, ir pienākums atbrīvot no militārā dienesta. Neskatoties uz visu, priekšniecība atteicās mūs atlaist. Bet mēs tomēr iestājāmies kursos. Par to mums sarīkoja lietas izskatīšanu, izgājām cauri visam tiesas procesam, bet prokuratūra bija mūsu pusē, un mēs palikām mācīties. Bija jāmācās desmit mēneši un tad jākārto eksāmeni. Visgrūtāk bija ar latviešu valodu, bija jāsāk no nulles, no alfabēta. Bet rezultātā arī latviešu valodu nokārtoju uz trijnieku (vidējs zināšanu līmenis). Pēc kursiem iestājos Daugavpils skolotāju institūtā un absolvēja to 1947. gadā. Darbu sadalē man piedāvāja vietu vai nu Līvānos, vai Grāveros. Tajā laikā es jau pazinu vienu no Grāveru skolas skolotājiem, tāpēc arī izvēlējos šo vietu. Vispār pēc institūta beigšanas es gribēju atgriezties mājās. Bet divus gadus bija jānostrādā pēc norīkojuma, citādi man vienkārši nebūtu atzīts diploms. Devos strādāt uz Grāveriem. Apmetos uz dzīvi privātmājā, brīvajā pusē. Sāku strādāt par krievu valodas un literatūras skolotāju. Kādā no ballēm iepazinos ar jaunu vīrieti, kurš izrādījās mājas, kurā es dzīvoju, saimnieka brālēns. 1949. gada 1. jūlijā mēs apprecējāmies. 1952. gadā piedzima dēls, 1956. gadā - meita. Kaut kā dzīvojām. Algas skolotājiem bija mazas. Sākumā saņēmu 65 rubļus, bet pirms pensionēšanās – 90. Skolā nostrādāju 34 gadus. Dēls iestājās Rīgas Civilās aviācijas institūta Ekonomikas fakultātē un tika norīkots darbā Kazahstānā. Meita pabeidza Tirdzniecības tehnikumu, strādāja par pārdevēju, kasieri, pēc tam par veikala vadītāju. Es esmu pensijā kopš 1979. gada. 1997. gadā apglabāju savu vīru. Dēls atgriezās Latvijā un tagad dzīvo Rīgā. Meita tagad dzīvo pie manis.

- Kā jūs tagad dzīvojat? Vai pašvaldība palīdz?

– Palīdz, kad palūdzu.

- Vai medicīnas darbinieks jūs apmeklē?

- Šobrīd nav nepieciešams. Smagi slimoju  2017. gadā. 2018. gadā man veica izmeklējumus Krāslavas slimnīcā. Ja man kaut ko vajag, dodos pie ģimenes ārsta, viņš man izraksta zāles, meita iegādājas. Protams, slimības ir, bet kaut kā sadzīvoju ar tām.

- Vai jums ir kāds noslēpums? Kādu padomu jūs varat dot tiem, kas vēlas nodzīvot simts un vairāk gadus?

- Ak, es nekad neesmu gribējusi dzīvot tik ilgi... Pēc vīra nāves es visiem teicu, ka vēlos nodzīvot gadu. Bet nu jau esmu nodzīvojusi 27 gadus. Es gribu tikai veselību, neko vairāk. Ko ieteikt... es nezinu. Ir nepieciešams pieturēties veselīgam dzīvesveidam. Nedzeriet, nesmēķējiet, kustieties un vairāk strādājiet! Es dzīvoju lauku vidē. Gaiss šeit ir tīrs, kad jūtos labāk, dodos pastaigās. Katru dienu aizstaigāt līdz ezeram es nevaru, bet pusi ceļa vēl noiet varu.

- Liels paldies par sarunu! Pirms jubilejas neapsveikšu, bet no sirds novēlu jums veselību un visu to labāko!

Atvadījies no Grāveru pagasta sirsnīgās ilgdzīvotājas, devos meklēt vienu no slavenākajiem ne tikai pagasta, bet arī visa novada uzņēmējiem Juri Butēvicu, SIA “AJ Gravels” prokūristu. Ilgi meklēt nevajadzēja; vienkārši bija jābrauc līdz smilšu karjeram, kur darbs ritēja pilnā sparā kopš agra rīta. Īsi sasveicinājāmies un uzreiz ķērāmies pie lietas, skaidrs, ka Juris prot novērtēt katru sava darba laika minūti.

- Cik ilgi darbojas jūsu uzņēmums?

- Strādājam kopš 2011. gada. Sākām vēl agrāk – 2008. gadā, taču toreiz problēmas bira viena pēc otras. Nogremdēja mums jauno ekskavatoru, bijām spiesti sākt tiesas procesu, taču uzvarēt tajā mūsu “tiesiskajā” valstī nebija iespējams. Rezultātā iekļuvām parādos. Mēs paši sākām maksātnespējas atzīšanas procesu. Problēmas toreiz auga kā sniega bumba. Bija krīze un īpašuma zaudēšana... Bet biju neatlaidīgs un 2011. gadā reģistrēju jaunu uzņēmumu, pievienojot nosaukumam divus burtus. Pirmā uzņēmuma bankrota process turpinājās daudzus gadus, pilns ar atklātu ņirgāšanos. Jaunais uzņēmums tika reģistrēts uz mana dēla vārda. Taču arī šajā gadījumā nevarējām rēķināties ar atbalstu no bankām. Mēs nekur nevarējām dabūt kredītu, neskatoties uz to, ka caur mūsu bankas kontu apgrozījās diezgan lielas summas. Bankas vienkārši neuzskatīja būvmateriālu ražošanu ceļu būvei par ekonomisku nozari. Kategoriski atteicās finansēt. Bet mēs turpinājām strādāt, mums jau bija zināma attīstība un pieredze. Tikmēr dažas bankas mēģināja jaunajam uzņēmumam uzspiest vecā uzņēmuma parādsaistības. Nācās pierādīt, ka bērnus nevajadzētu saukt pie atbildības par vecāku grēkiem. Un kādi grēki? Nodokļu parādu nebija. Mēs labiekārtojām zemi, rakām dīķus utt. Citiem vārdiem sakot, pirkām “neglītu” zemes gabalu, padarīja to “skaistu” un pārdevām. Vienīgā banka, kas piekrita mūs finansiāli atbalstīt, bija Privat-Bank. Pārējās bankas atteicās pat runāt. Kaut kāp lidmašīnā un lido prom no valsts. Bet mums tomēr izdevās noturēties. Un ne tikai noturēties, bet arī attīstīties! Pretēji banku politikai. Pēc tam mums izdevās piesaistīt līdzekļus no dažādiem avotiem. Šodien bankas izsniedz kredītus jaunajiem uzņēmējiem, bet... Fakts ir tāds, ka tagad nav, kurš šos kredītus ņem. Uzņēmēju tikpat kā vairs nav palicis, tikai ierēdņi. Piemēram, tie uzņēmēji, kuri strādā tuvumā. Gandrīz visi pamazām izgaist, nevienu neiepriecina Latvijā izveidojusies uzņēmējdarbības vide. Tas, ko stāsta televīzijā, ir tukša pļāpāšana.

– Neskatoties ne uz ko, jūs esat šeit. Strādājat, attīstāties...

- Jā, es esmu šeit. Un mēs turpinām attīstīties. Tagad mums ir sešas atradnes, trīs savas un trīs nomājam. Turpinām intensīvi ražot būvmateriālus ceļu būvei. Piedalāmies darbos robežas nostiprināšanai, piegādājam šķembas un smiltis. Piegādājam materiālus meža ceļu izbūvei. No mūsu materiāliem Krāslavā būvēja tiltu pāri Jāņupītei, un tagad tiek būvēta šoseja Svente-Subate. Kaut kā tā, bet no tā prieka maz. Valsts ieņēmumu dienests rīko mūžīgo “sacensību” - izdevumi apsteidz ienākumus. Tikko izraksti rēķinu, jau esi parādā valstij. Bet būvnieki samaksā pēc 30 dienām, pēc 60 dienām, un gadās, vispār nesamaksā. Mēs cenšamies no tā izvairīties, bet neesam no tā pasargāti. Ir arī negodīgi uzņēmēji. Pastāvīgi jābūt modram. Diemžēl tā ir kļuvusi par ierastu praksi, kad jūs tiekat “uzmests”. Valsts ieņēmumu dienests mani nekad neaizmirst, uztraucas, ka nemaksāšu nodokļus. Es atbildu: “Uzņēmums darbojas kopš 2011. gada. Vai bija vismaz viens gadījums, kad mēs nesamaksājām?” Pagājušajā mēnesī vien nodokļos pārskaitījām 36 600 eiro! Vispār vienmēr esmu teicis un turpinu teikt, ka ar uzņēmējdarbību Latvijā nodarbojas mazohisti. Bet mēs turamies. Reizēm prātā nāk doma: "Vai nemest lāpstu krūmos?" Un tad padomā par to, cik daudz ir izdarīts, cik daudz darba ir ieguldīts...

– Cik cilvēku strādā jūsu uzņēmumā?

- 12-13 pastāvīgie darbinieki. Vienu pavadījām pensijā, viens jaunietis aizbrauca uz ārzemēm, bet atnāca divi jauni šoferi. Tātad darbinieku skaits nav mainījies.

– Vai bija viegli atrast darbiniekus no vietējiem iedzīvotājiem?

– Man paveicās, kolektīvs izveidojās. Algas maksājam regulāri un bez kavēšanās. Varu palikt parādā valstij, bet algai, saskaņā ar līgumu, jābūt katru mēnesi no 6. līdz 10. datumam! Tāpēc cilvēki turas savā darba vietā.

– Mūsu novadā bieži var dzirdēt sūdzības, ka nav nekāda darba. No otras puses, mums trūkst darbaspēka...

– Tā ir taisnība. Ko te var teikt? Labs, prasmīgs strādnieks vienmēr atradīs sev darbu. Cita lieta, ja kādam abas rokas ir kreisās...

- Es tikko redzēju, kā pie pagasta pārvaldes ēkas piebrauca kravas automašīna ar pārtikas pakām tiem, kuru ienākumu līmenis ir zemāks par valstī noteikto minimumu. Un šo paku bija daudz..

- Uzskatu, ka šīs pakas, kā arī visas šīs programmas “simtlatniekiem” ir cilvēku degradācijas apliecinājums. Ja cilvēkam pietiek ar šiem makaroniem, viņš nekur neies strādāt. Un, ja šādi klienti sakooperējas pa vairākiem cilvēkiem, tad viņiem vispār “dzīve ir izdevusies”!

– Tad varbūt visas šīs pakas un citi pabalsti nav vajadzīgi?

– Ir cilvēku kategorijas, kam šāda palīdzība ir vajadzīga. Es runāju par cilvēkiem ar invaliditāti, par pensionāriem ar zemiem ienākumiem, par cilvēkiem, kuri nevar strādāt. Bet ir daudzi, kuri vienkārši nevēlas strādāt, nevēlas neko darīt. Viņam pietiek ar to, ko viņam iedod. Turklāt var taču atrast kompanjonus, “apvienot kapitālu” un justies lieliski, jautri un bezrūpīgi dzīvot no vienas “algas” līdz nākamajai.

– Bet tā sabiedrība pati sev rada nopietnu problēmu...

– Tā arī ir. Cilvēki, kuriem izdevies atrast sevi uzņēmējdarbībā, joprojām strādā. Tas, kurš pieradis strādāt, kuram ir ambīcijas, bet kurš nespēja pielāgoties esošajiem apstākļiem, aizbrauca. Kas palika laukos? Spēcīgi zemnieki, kokrūpnieki – tas arī viss. Nu vēl pensionāri. Es uzskatu, ka esam palaiduši garām daudzas iespējas, esam palaiduši garām pārāk daudz…

- Vai ir kāda cerība, ka situācija mainīsies uz labo pusi?

- Viss iet uz to, ka drīz te būs tukšums. Bet dabai nepatīk tukšums. Pastaigājiet pa Rīgu, paskatieties, cik tur ir dažādu “kebabu”, kuros strādā ne mūsu izskata cilvēki? Un to kļūst arvien vairāk.

- Nedomāju, ka viņi dzīvos laukos…

- Viņi to nedarīs. Bet būs citi... un, kas attiecas uz cerību par labāku nākotni... Man tādas cerības nav. Ar šādu nodokļu politiku un ierēdņu skaitu valstī cerību uz situācijas uzlabošanos nav...

Atvadījies no uzņēmēja, kurš rada nelokāma cilvēka, ar skaidru un konkrētu dzīves pozīciju, iespaidu, devos uz viesu sētu “Locu sala”, lai aprunātos ar tās pārvaldnieci Ivitu Platonovu. Ar Ivitu jau runājām pirms diviem gadiem, bet tad viņa sniedza interviju kā pagasta kultūras nama vadītāja. Šoreiz tiekamies citā statusā, lai gan Ivita turpina “stūrēt” arī pagasta kultūras darbu. Tātad…

- Cik ilgi jūs šeit strādājat?

– Jau 11 gadus, pēdējos trīs gadus esmu pārvaldniece.

– Cik darbinieku kopumā te ir?

– Seši cilvēki strādā pastāvīgi, bet nepieciešamības gadījumā pieņemam papildus palīgus. Mūsu īpašnieks ir lielisks cilvēks, pastāvīgi aicina vietējos cilvēkus pie sevis strādāt.

– Vai ir viegli atrast darbiniekus vietējo iedzīvotāju vidū?

- Es nevaru teikt, ka tas ir viegli. Pašam saimniekam atrast tos būtu grūti, jo viņš te nedzīvo pastāvīgi. Bet mēs te esam vietējie, visus pazīstam, tāpēc zinām, uz kuru varam paļauties, kurus droši paņemt.

– Vai komplekss pieņem viesus visu gadu?

– Jā, bez pārtraukumiem. Protams, vasarā ir vairāk darba, ziemā un pavasarī mazāk.

– Cik cilvēku šeit var izmitināt vienlaikus?

- 50 cilvēkus. Ir gadījumi, kad tiek nomāts viss komplekss. Uzņēmumi organizē korporatīvos pasākumus. Mūsu sezona sākas maijā un ilgst līdz septembra vidum. Šogad tas bija vēl ilgāk, jo bija silti. Sūdzēties nevaram, pagājušo sezonu var saukt par veiksmīgu. Priekšā rudens brīvdienas, namiņi jau rezervēti, tad būs Ziemassvētku brīvdienas, kas arī mums ir tradicionāli darbīgs laiks. Bet vietas Jaunā gada svinībām un Jāņiem rezervē jau gadu iepriekš. Vietas pie mums varat rezervēt gan caur rezervāciju booking, gan izmantojot citas platformas. Mums bieži gadās, ka visas vietas ir aizņemtas, īpaši vasarā. Mūsu kolektīvs ir labs, draudzīgs. Protams, ja kāds vēlas nopelnīt vairāk, brauc uz ārzemēm, bet arī šeit algas nav mazas. Turamies savās vietās!

– Vai daudzi vietējie iedzīvotāji tagad ir ārzemēs?

– Protams, tāpat kā visur citur. Taču vasarā daudzi atbrauc atpūsties. Tāpēc mūsu pagasta svētki ir tik grandiozi. Pielāgojamies atvaļinājumu laikam, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu piedalīties mūsu kultūras nama vasaras pasākumos. Satiekamies ar saviem "ārzemniekiem". Tik daudzi cilvēki saka: "Ja šeit būtu darbs, mēs nekad no šejienes neaizbrauktu!" Grāveri visiem patīk, vieta laba, ezeri, tīrs gaiss, labi ceļi. Viss ir labi, tikai trūkst darba vietu.

– Bet kurš patiešām vēlas atrast darbu, tas to atrod!

– Tā ir taisnība. Taču mūsu situācija ir nestabila. Gan privātajā biznesā, gan valsts sektorā. Šodien ir darbs, bet rīt var arī nebūt. Katru gadu mēs strādājam tā, it kā tas būtu pēdējais...

– Jūsu komplekss ir tik populārs. Man šķiet, ka šeit jūs varat būt pārliecināti par nākotni.

– Mēs tā ļoti ceram. Mēs uzticamies savam saimniekam. Kamēr viņš ir šeit, arī mums ir darbs.

– Mēs tikko redzējām, kā pie pagasta pārvaldes ēkas piebrauca mašīna, kas piekrauta ar pārtikas pakām trūcīgajiem. Acīmredzot pagastā ir diezgan daudz trūcīgo.

– Jā, mums ir daudz tādu cilvēku. Mums atlicis darbs tikai zemnieku saimniecībās, smilšu karjerā un viesu namos, un arī pagasta pārvaldē. Tas arī viss. Darbu visiem nepietiek. Labi, ka mums ir piecas viesu mājas un atpūtas kompleksi. Un katrs no tiem nodrošina darbu vietējiem iedzīvotājiem. Dažus pieņem darbā uz sezonu, bet citiem ir darbs visu gadu. Paldies Dievam, ka mums ir šie kompleksi un mājas, cilvēkiem ir iespēja nopelnīt.

– Uz cik ilgu laiku tiek īrētas mājas jūsu kompleksā?

– Visbiežāk brīvdienās – no piektdienas līdz svētdienai. Ja kāds atbrauc no tālienes, īrē uz nedēļu. Divas nedēļas ir reti, bet arī tādi viesi gadās. Ziemas periodā būvfirmas pie mums īrē saviem strādniekiem mājvietas. Pagājušajā sezonā mums vienas celtnieku grupas nomainīja citas.

– Vai viesi pārsvarā no Latvijas?

- Šosezon jā. Bet pandēmijas laikā mūs galvenokārt apmeklēja ārzemnieki. Visneparastākais viesis ieradās no Dubaijas ar veselu harēmu. Palika nedēļu. Uzreiz pēc brokastīm devās ekskursijās uz visu dienu. Bija viesi no Francijas, Vācijas, Anglijas. Bieži vien mūsu dāmas vai vīri veda šurp savus vīrus un sievas, lai parādītu vietējo skaistumu.

– Vai kompleksa īpašnieks sadarbojas ar pagasta pārvaldi?

- Protams, bet kā gan citādi! Risina ceļu tīrīšanas, kanalizācijas remonta un citus jautājumus. Domāju, ka visas viesu mājas aktīvi sadarbojas ar pašvaldību. Galu galā katram ir vajadzīgi pakalpojumi, ko sniedz pašvaldība.

- Vai ceļi ir kārtībā? Īpaši ziemā.

- Nav problēmu. Dažus ceļus tīrām paši. Ja mums nav laika, mēs netiekam galā, tad vēršamies pie pagasta pārvaldes. Kopumā es vēlētos, lai novada pašvaldība pievērstu uzmanību sekundāro ceļu stāvoklim. Jo tas ir ļoti svarīgi novada attīstībai, uzņēmējdarbībai, visa novada pozitīvajam tēlam, nevis tikai vienam konkrētam pagastam.

– Vai Grāveros ir kāds veikals?

- Ir viens. Tur var nopirkt visu nepieciešamo. Bet daudzi cilvēki dodas uz pilsētu, lai iegādātos pārtikas preces. 20 kilometri līdz Krāslavai nav ļoti tuvu, bet arī ne pārāk tālu. Aglona atrodas 10 kilometru attālumā. Lielākā daļa brauc uz Krāslavu. Mēs jau sen tā esam pieraduši. Un tagad tur ir gan novada centrs, gan poliklīnika, gan slimnīca, gan sociālais dienests... Arī mūsu bērni visbiežāk uz skolu dodas Krāslavā. Ir arī, kuri mācās Aglonā, bet lielākā daļa dodas uz Krāslavas ģimnāziju vai vidusskolu “Varavīksne“.

– Vai ģimenes ārsts regulāri pieņem Grāveros?

- Nē. Mums uz vietas ir tikai feldšere, kura pacientus pieņem trīs reizes nedēļā. Bet pie ģimenes ārstiem braucam uz Krāslavu.

– Droši vien tas nav īpaši ērti tiem, kuriem nav mašīnas?

– Tā ir taisnība, bet pagaidām autobuss kursē katru dienu. Uz Krāslavu var izbraukt agri no rīta un atgriezties pēc pusdienlaika.

– Vai pagastā iedzīvotāju skaits samazinās?

– Tāpat kā citos pagastos. Pašlaik visā pagastā ir reģistrēti 326 cilvēki, lai gan faktiski dzīvo nedaudz mazāk.

– Mēs ar jums runājām pirms diviem gadiem. Vai bez tā, ka iedzīvotāju skaits ir samazinājies, ir notikušas vēl kādas izmaiņas?

– Būtisku izmaiņu nav. Turamies virs ūdens. Pagaidām turamies.

Ceturtā mana sarunu biedre bija Valentīna Leontjeva, kuru bez šaubām var saukt par audžuģimenes galvu. Valentīna jau vairāk nekā trīsdesmit gadus audzina audžubērnus! Saimniece mūs sagaidīja ļoti sirsnīgi un pretimnākoši. Saruna sākās...

– Cik bērnu tagad ir jūsu ģimenē?

- Divas meitenes. Abi mācās Aglonas vidusskolā, sestajā klasē.

– Vai jums ir arī saimniecība?

- Neliela. Lai paši varam tikt galā. Mēs to organizējām, kad sabruka kolhozi un sovhozi. Turam vairākas govis. Es ilgus gadus strādāju Grāveru kultūras namā, vīrs bija sovhoza elektroinženieris un arī mūziķis. Visi mani pasākumi tika nodrošināti, man nebija nekādu problēmu. Mums šeit bija gan sieviešu vokālais kolektīvs, gan vīriešu. Mums te bija viss. Prieks atcerēties! Tagad mums nav tik daudz dažādu radošo kolektīvu, lai gan mūsu klubā meitenes dzied un dejo, apsveicami! Pat mani aicināja pievienoties vokālajam kolektīvam. Kur nu man vairs? Man šeit ir daudz darāmā, un līdz Grāveriem ir pieci kilometri. Strādāju līdz sovhoza likvidēšanai. Klubā bijām divi darbinieki, sapratu, ka būs samazinājums, tāpēc aizgāju. Kolēģei pateicu: "Tu paliec, tu dzīvo Grāveros!"Bet man mājās bija jānokļūst vai nu ar velosipēdu, vai kājām. Un arī pēc koncertiem un citiem pasākumiem. Naktī, vienai, caur mežu. Transporta nebija. Bet biju jauna un ne no kā nebaidījos. Arī tagad es īpaši nebaidos.

Tad sāka piedāvāt ņemt bērnus no bērnunamiem. Es padomāju, kāpēc gan mēs to nevarētu, mēs tikai divatā esam. Devos uz bērnu namu un teicu: "Dodiet mums uzreiz piecus!" Viņi man atbild: “Ko jūs! Sāciet ar vienu!” Es uzstāju: “Nē! Ņemsim vismaz divus!” Iedeva divus. Vīrs piekrita un arī mani iedrošināja. Galvenais audzināšanas darbs, protams, gūlās uz maniem pleciem. Vīrs strādāja saimniecībā.

Pagāja laiks, un bērniem sāka pietrūkt draugu. Pēc gada pieņēmām vēl divus. Tad vēl... Piecas meitenes un viens puika, mums bija tik liela ģimene. Visi bērni nāca no Naujenes bērnu nama. Bija jautri, klasē astoņi skolēni, četri no tiem bija mani! Man zvana skolotāja un saka: “Vaļa, noteikti nāc uz vecāku sapulci! Man tavējo ir puse klases! Es gāju, protams. Kopumā man vienmēr ir bijušas ļoti labas attiecības ar visām skolām - gan ar Grāveru, gan ar “Varavīksnes” skolu Krāslavā, gan Sauleskalna skolu, gan Aglonas vidusskolu. Nekur nebija problēmu. Man vienmēr ir patikuši gan skolotāji, gan direktori. Un tagad arī nav nekādu problēmu, vienmēr esmu bijusi draudzīga ar visiem. Dzīvojām normāli un tikām galā. Vīrs palīdzēja, cik varēja. Dažreiz pārbaudīja arī mājas darbus, ja nepieciešams. Joprojām palīdzam bērniem pildīt mājas darbus, pārbaudām, skaidrojam, ja nepieciešams.

Ar bērniem parasti cenšamies tikt galā paši. Ir tādi, kuri pie pirmās problēmas zvana uz bāriņtiesu un lūdz palīdzību. Uzskatu, ka audžuģimenēm jātiek galā pašām. Tāpēc mēs esam ģimene! Mums visi bērni ir bijuši labi, es neko sliktu nevaru pateikt. Jau trīsdesmit gadus pieņemam ģimenē audžubērnus,

esam uzkrājuši milzīgu pieredzi.

Tagad es jau zinu, kā atrast kopīgu valodu ar bērnu, kā atrast pieeju ikvienam. Daudzi no maniem audzēkņiem jau sen ir izauguši, kur tik viņi dzīvo: daži Anglijā, daži Vācijā, daži Austrijā, daži Somijā. Ir mani audžubērni Rīgā, Daugavpilī, Krāslavā. Daudzi apciemo, mēs bieži sazvanāmies. Nesen mans puika bija atbraucis atvaļinājumā no ārzemēm. Grib atgriezties Latvijā. Es vienkārši priecājos. Es viņiem visiem saku: “Pietiek jums to ārzemju! Atgriezieties! Tagad arī Latvijā var atrast labu darbu!”

– Cik bērnu ir izgājuši cauri jūsu ģimenei trīsdesmit gadu laikā?

- Daudz... Es nekad neskaitīju, neveicu nekādus ierakstus. Droši vien kādi četrdesmit vai nedaudz vairāk... Viņi dzīvo pie mums līdz 18 gadiem, un tad kurš nu kur. Bet mūsu durvis vienmēr ir atvērtas ikvienam! Viena mana meitene ieradās no Anglijas ar ģimeni, viņas vīrs runā tikai angliski. Nu neko. Es varu kaut ko pajautāt, kaut ko pateikt. Ja ir vēlme, kopīgu valodu ar visiem var atrast. Mani satrauc karš Ukrainā. Tas karš ir stulbs, nežēlīgs un nevienam nevajadzīgs. Cik jaunu puišu abās pusēs mirst katru dienu? Un kā ar civiliedzīvotājiem? Kāpēc Krievijas iedzīvotāji neko nedara? Kāpēc viņi neprotestē? Viņu bērni mirst! Es nevaru par to mierīgi runāt. Un es arī nesaprotu tos cilvēkus, kuri turpina attaisnot Putinu! Viņš ir bērnu slepkava! Tur tiek sabombardēti bērnudārzi, skolas. To visu var redzēt, paskaties un izdari secinājumus! Bet daudzus zombē Krievijas propaganda. Arī es savulaik uzskatīju Putinu par izcilu politiķi. Bet kad sākās šis karš, es visu sapratu! Tas taču ir vilks aitas ādā... Kā to nevar saprast - es nezinu... Ja nebūtu kara, dzīve būtu tik brīnišķīga.

– Vai jūs bieži apmeklējat Grāverus?

- Nu... pāris reizes mēnesī aizbraucam. Galvenokārt, kad kādi jautājumi jārisina pagastā. Mums nav īsti vajadzības pēc veikala; autoveikals pie mums ierodas reizi nedēļā. Pārējo atvedam no Krāslavas. Protams, autoveikalā viss ir nedaudz dārgāks, taču viss tiek piegādāts līdz durvīm. Tāpēc rezultātā cena ir tā pati.

- Kā ir ar medicīniskajiem pakalpojumiem? Vai jūs vēršaties pie feldšera pagasta centrā?

- Paldies Dievam, veselība mani vēl nav pievīlusi. Ja rodas vajadzība, uzreiz dodos pie ģimenes ārsta uz Krāslavu. Tas ir ērtāk, jo var veikt visus testus uzreiz un iegādāties visu nepieciešamo aptiekā. Bet pēc tā vajadzība ir reti.

- Vai jums ir sava automašīna?

- Jā, tagad ir. Mēs nopirkām automašīnu, kad Eiropas Savienība sāka izmaksāt subsīdijas zemniekiem. Saņēmām un nopirkām uzreiz, jo bez mašīnas mums būtu ļoti grūti dzīvot. Tagad ir labi. Vienu traktoru paņēmām uz kredīta, un pēc tam, kad to samaksājām, paņēmām vēl vienu. Saimniecībā tie ir nepieciešami. Bijām jau domājuši par visu lietu nodošanu kādam, bet šobrīd īsti nevaram atrast nevienu, kurš būtu gatavs šeit turpināt nodarboties ar saimniekošanu. Varbūt nākotnē kaut kas mainīsies, varbūt dzīvosim labāk. Mēs dzīvojam cerībā uz labāko, mēs nevaram dzīvot bez cerības. Viss būs labi, esmu pārliecināta. Citādi nevar būt. Karš beigsies, būs miers. Valstis atkal draudzēsies, brauks ciemos kā agrāk.

- Liels paldies, Valentīna! Es novēlu jums veselību un panākumus!

Pagājušajās vēlēšanās piedalījās 73 Grāveru pagasta iedzīvotāji. Visvairāk balsu saņēma partija “Saskaņa” (45,21%), otrā vieta – partijai “Stabilitātei!”. (16,44%), piecu procentu barjeru pagastā pārvarēja: “Latvija pirmajā vietā” (9,59%), Jaunā Vienotība (9,59%), Centra partija (5,48%).

Pagasts dzīvo, turas virs ūdens un rada rosīgas vietas iespaidu, kurā dzīvo apņēmīgi un darbīgi cilvēki, kuri, par spīti visam, cer uz labākiem laikiem. Tāpat kā mēs visi patiesībā.

Andrejs JAKUBOVSKIS

Autora foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2024

Par projekta “Vienā laivā” rakstu saturu atbild to autors.