Andrupenes pagasts: optimisms par spīti novembrim

Andrupenē darbojas vairāki slaveni radošie kolektīvi... Bet, par visu pēc kārtas.

20. novembris bija parasta mākoņaina un lietaina diena. Pagasta centrs izskatījās pamests, bet kompozīcijas ar valsts karogiem atgādināja, ka nesen svinēti galvenie valsts svētki. Pirmā tikšanās ar Andrupenes Tautas nama kultūras pasākumu organizatoru Daini Plataci, slavenu, neparastu, pozitīvu un ļoti radošu cilvēku.

- Cik ilgi jūs strādājat Tautas namā?

- Kopš 1986. gada 1. februāra.

- Ja godīgi, vai esat kādreiz nožēlojis, ka izvēlējāties šo profesiju?

- Kādreiz, vēl mācoties skolā, domāju kļūt par juristu. Es gribēju kļūt par advokātu. Kā teica Hazanovs, tas bija "progresīvā padomju kino ietekmē". Tad, kad pienāca 90. gadi, es jutu, ka būtu bijis diezgan labs advokāts. Bet tad man vajadzētu aizstāvēt tos, kuriem būtu jāpiespriež bargākais sods. Un ziniet, es priecājos, ka man nekad nebija jāaizstāv šādi cilvēki.

- Kādi kolektīvi tagad darbojas Andrupenes Tautas namā?

- Vidējās paaudzes deju kolektīvs, senioru dāmu deju kolektīvs, estrādes deju kolektīvs, folkloras kopa, ciema kapela, amatierteātris. Šogad tika slēgta mūsu skola, piedzīvojām tik bēdīgu notikumu, bet skolas folkloras kopa turpina darboties Tautas namā. Šeit jāsaka paldies par iniciatīvu Dagdas Kultūras centra vadītājai Inesei Plesņai. Viņa parūpējās, lai bērnu kolektīvs turpinātu darboties.

- Tik daudz kolektīvu! Izrādās, ka Andrupenē savu radošo potenciālu realizē diezgan liela daļa cilvēku?

- Nu... Daudzi cilvēki aktīvi piedalās divu vai pat trīs kolektīvu darbā. Bet kopumā, jā, ap Tautas namu ir diezgan daudz cilvēku. Dziesmu svētkos piedalījās trīs kolektīvi: deju kolektīvs, folkloras kopa un lauku kapela. Mēs ar folkloras kopu šogad piedalījāmies skatē un uzstājāmies ļoti labi, pat negaidīti pašiem. Tā tas ir vienmēr, jo kolektīvu darbā piedalās aizņemti cilvēki, viņiem ir ļoti maz laika mēģinājumiem.

- Lieta ir labi zināma. Pārsvarā dzied un dejo tie, kuri gan strādā, gan darbojas saimniecībās. Bet tie, kuriem ir daudz brīvā laika, neiet realizēt savus talantus. Kāpēc tas tā ir?

- Es pat nezinu, ko atbildēt. Laikam intereses nav. Daži no viņiem nāk kā skatītāji, bet ir tādi, kas pat nenāk paskatīties uz citiem.

- Cik cilvēku šogad ieradās valsts galvenajiem svētkiem veltītajā pasākumā?

- Kopā ar koncerta dalībniekiem, manuprāt, bija 70-80 cilvēku... Aptuveni puse no tiem bija dalībnieki. Arī mūsu dziedātāji un dejotāji ir vietējie iedzīvotāji. Skatītājos ir viņu ģimenes locekļi, draugi un paziņas. Tagad auditorijā ir grūti dabūt arī vecākus cilvēkus, kuru kļūst arvien vairāk, bet daži labprātāk guļ uz dīvāna un skatās televizoru. Protams, arī televīzija nav slikta. Tagad tur ir tik daudz interesantu lietu, ko redzēt. Daži cilvēki dzīvo tālu no centra un ir grūti nokļūt līdz Tautas namam... Lai gan mūsu kolektīvu dalībnieki dzīvo ne tikai mūsu pagastā. Kāds brauc no Dagdas, citi no vēl attālākām vietām.

- Kā, jūsuprāt, cilvēki kopumā dzīvo Andrupenes pagastā?

- Kopš bērnības es atceros, ka mans tēvs man teica: "Agrāk gan, cik daudz cilvēku šeit dzīvoja!" Ja atceramies, piemēram, 50.-60.gadus, protams... Bet jau arī tad cilvēki sāka braukt no laukiem uz pilsētām. Brauca un brauca... Šodien šeit cilvēku ir palicis ļoti maz. Bet visos laikos jau cilvēki ir devušies labākas dzīves meklējumos.

- Vai jūs pats nevēlējāties doties kaut kur 90. gados?

- Jā, es gribēju doties prom.

- Kāpēc neaizbraucāt?

- Redziet, man ir ļoti svarīga komunikācija, saskarsme. Un es nebiju pārliecināts, ka varēšu tur normāli kontaktēties ar citiem cilvēkiem. Es nepārvaldīju valodas. Protams, es varu kaut ko pateikt, bet tā, lai būtu brīvi un ar prieku - nē. Un svešvaloda nav pietiekami laba, lai darītu kaut ko nopietnu. Vispār jau uz kādu laiku varētu aizbraukt. Pamazgāt traukus tur kādus sešus mēnešus un pēc tam atgriezieties. Bet man vienmēr šeit bija ko darīt. Es biju šeit pieprasīts. Ziniet, mūziķi vienmēr ir pieprasīti, jebkurā laikā.

- Vai pagastā ir daudz bezdarbnieku?

- Daudz. No otras puses - mūsu zemnieki un uzņēmēji nemitīgi sūdzas, ka nevar sev atrast strādniekus. Ir tādi, kas vienkārši nevēlas strādāt, un ir tādi, kurus neviens nevēlas pieņemt darbā. Ir arī tādi.

- Tradicionāls jautājums radošam cilvēkam: Kādi ir jūsu radošie plāni?

- Kā Napaleonam. Kas notiks ar realizāciju, tas ir cits jautājums. Piemēram, Ziemassvētkos ir plānoti daudzi pasākumi. Viens no tiem ir sadarbībā ar mūsu muzeju “Andrupenes lauku sēta”. Mēs neaizmirsīsim nevienu: ne bērnus, ne pieaugušos.

- Daini, vai ir cerība, ka pienāks gaišāki, veiksmīgāki un labklājīgāki laiki?

- Būs kaut kādi citādi laiki. Būs savādāk. Izmaiņas šobrīd notiek ātri, spēj tik pamanīt un brīnīties. Es ļoti vēlos ticēt pārmaiņām uz labo pusi. Saka, ka dzīve vienmēr mainās uz labo pusi. Visā var atrast ko gaišu. Nav jēgas visu laiku raudāt par to, kas pagājis un kā vairs nav un nebūs.

Paldies par sarunu!

Lai tiktos ar Irēnu Maļkeviču, bija jādodas uz Dagdu. Daudzi pagasta iedzīvotāji tagad strādā ārpus tā robežām. Dagdas vidusskolas direktora vietniece audzināšanas darbā, matemātikas skolotāja, radoša personība un aktīva vairāku Andrupenes Tautas nama pašdarbības kolektīvu dalībniece piekrita aprunāties savā darba vietā, brīvās stundas laikā.

- Irēna, paldies, ka veltījāt laiku sarunai. Pirmkārt, pastāstiet mums nedaudz par sevi.

- Dzīvoju Andrupenes pagastā, bet mana pamatdarba vieta ir Dagdā, drīz apritēs desmit gadi, kopš šeit strādāju. Sākumā strādāju Andrupenes pamatskolā, tad saņēmu piedāvājumu strādāt Dagdas novada Izglītības nodaļā, kur nostrādāju četrus gadus. Tad man piedāvāja darbu Dagdas vidusskolā par direktora vietnieci audzināšanas jomā. Es pieņēmu šo piedāvājumu un nenožēloju to, jo šajā skolā es jūtos lieliski. Darbā Izglītības nodaļā biju saistīta ar lielu dokumentācijas daudzumu, un tas nebija tas, ko es ļoti gribētu darīt. Es gūstu pozitīvu enerģiju, strādājot ar skolēniem. Tāpēc līdztekus administratīvajam darbam pasniedzu arī stundas matemātikā.

Mana ģimenes dzīve sākās Rīgā, jo vīrs visu darba mūžu strādāja Latvijas televīzijā, pēc tam atgriezāmies dzimtajā Latgalē. Šeit mēs strādājām ne tikai valsts darbā, bet arī rūpējāmies par savu nelielo brīvdienu māju “Runčuki” pie Oloveca ezera. Tūristus  uzņemam jau diezgan ilgu laiku. Mums ir daudz pastāvīgo viesu, kuri jau sen ir kļuvuši par mūsu draugiem un labiem paziņām. Man ir divi lieliski bērni, ar kuriem lepojos. Meita Evija, kura nostrādāja Unesco, paspēja izceļoties, bet atgriezās dzimtajās mājās un sāka strādāt Andrupenes lauku sētā. Pēc izglītības viņa ir kultūras menedžere un socioloģe, taču viņu ļoti interesē vēsture. Viņa ir  uzrakstījusi mūsu dzimtas vēsturi, veido dzimtas kokus.

Tagad, ieguvusi pedagoģisko izglītību, viņa strādā ar bērniem un vada nodarbības muzejā “Mazās tradīciju skolas” un kā interešu pulciņa skolotāja Dagdas vidusskolā.

Mans dēls Mareks darbojas ceļu projektēšanā, ar ģimeni dzīvo netālu no Rēzeknes. Esmu ļoti bagāta vecmāmiņa, man ir četri mīļi mazdēli! Lepojos arī ar savu vīru, kurš, aizejot pensijā, atrada sev tīkamu arodu – viņš ir podnieks. Podniecībā viņu ievilka meita Evija. Tandēms meita un tētis strādā radoši un gandrīz katru mēnesi kurina savu ceplīti. Un vēl viņš ir aizrautīgs mednieks, makšķernieks, muzikants un alus darītājs, vismaz reizi gadā – Jāņos – brūvē akmens alu pēc senām receptēm. Šo prasmi viņš ir mantojis no sava tēva. Šogad, godā ceļot vietējos amatniekus, tika uzsākta jauna tradīcija - alus brūvētāju sanākšana Andrupenes muzejā, cerams, ka ik gadus notiks šāda sanākšana, kurā viņš noteikti piedalīsies. Esmu ļoti priecīga, ka man ir tik liela un brīnišķīga ģimene!

- Kā jums izdodas visu paspēt?! Strādāt skolā, vadīt viesu namu, podniecība un alus darīšana...

- Mums kopā ar Jāni vēl atliek laiks katru nedēļu nu jau vairāk kā 10 gadus dejot vidējās paaudzes deju kopā “Ondrupīši”, esam piedalījušies jau divos Dziesmu un deju svētkos! Vasarā  jau vairāk kā 20 gadus spēlēju Līgo pasākuma Andrupenes lauku sētā amatierteātra izrādēs!

- To ir ļoti patīkami dzirdēt. Tas patiesi iepriecina. Bet apkārt ir tik daudz cilvēku, kuri neko nevēlas, ne ar ko nav aizņemti un nedomā neko darīt... Tādu cilvēku skaits nemazinās, bet tieši otrādi. Kā jūs domājat, kāpēc?

- Domāju, ka lielā mērā pie vainas modernās tehnoloģijas! Jūs pats varat pārliecināties, ka daudzi cilvēki gandrīz pastāvīgi izmanto tālruņus vai datorus. Visu šo moderno saziņas līdzekļu ietekme pandēmijas laikā ir ārkārtīgi palielinājusies. Cilvēki ir aizmirsuši, kā gūt prieku dzīvajā saziņā. Ir ļoti grūti atgriezties agrākajos laikos. Tagad nav viegli motivēt skolēnus piedalīties radošo pulciņu darbā, taču līdz šim mums tas ir izdevies un pamazām spējam atgriezt viņus ierastajā dzīvē un atjaunot sociālās prasmes. Neskatoties uz visu, joprojām ir pietiekami daudz cilvēku, kuri piedalās pasākumos kā skatītāji, lai gan tagad viņu ir daudz mazāk.

- Vai ceļš no mājām uz darbu aizņem daudz laika?

- Nē, ne vairāk kā desmit minūtes. Dzīvoju tieši starp Andrupeni un Dagdu.

- Vai jūs viesus uzņemat tikai vasaras sezonā?

- Brīvdienu māja darbojas no aprīļa līdz oktobrim. Kad bijām jaunāki, uzņēmām viesus arī ziemā. Tagad nolēmām, ka pietiks ar vasaras sezonu.

- Cik viesus vienlaikus varat uzņemt?

- Līdz desmit cilvēkiem. Mums ir arī pirts, laivas, ugunskura vieta. Ja viesiem ir vēlme, vadām dažādas darbnīcas - podniecību, relaksāciju (iepazīt un nobaudīt lieliskās zāļu tējas), pirti, piedāvājam apgūt loka šaušanu (mans dēls ir eksperts šajā jautājumā). Viss, kas nepieciešams vasaras atpūtai, iespējai baudīt dabas harmoniju skaistā, klusā Latgales stūrītī. Mūs var atrast visās tūrisma centra brošūrās - brīvdienu māja “Runčuki”.

- Izklausās vienkārši brīnišķīgi! Un nav nekādu problēmu?

- Nu... Gribētos atjaunot viesu namu, vajadzētu uzrakstīt projektu. Mēs vēl neesam paspējuši to izdarīt. Ceļi līdz mums ir diezgan labi, vīrs vajadzības gadījumā labo, tīra pats. Kopumā dzīve laukos – tas ir labākais, kas vien var būt. Ēdiens ir veselīgs, un gaiss ir tīrs, un ir nodarbes, kas sirdij tuvas. Gan bērni, gan mazbērni šeit jūtas lieliski! Transports mums ir savs, tāpēc, kad vien iespējams, labprāt apmeklējam pasākumus pagasta centrā, Dagdā un citviet. Vienkārši mierīgi jāstrādā, jābūt aizņemtam darbā. Ja tu nestrādā, tev būs jādodas pēc palīdzības pie sociālā darbinieka... Ja tev ir spēks, ja tev ir galva uz pleciem, tu vari daudz sasniegt, daudz izdarīt. Protams, milzīgs devums tajā ir ģimenes, tuvinieku un apkārtējo cilvēku atbalstam.

- Tikmēr daudzi cilvēki pamet savas mājas...

- Neko nepadarīsi. Darba vietu skaits pastāvīgi samazinās. Man ļoti žēl, ka mūsu skola Andrupenē tika slēgta. Vieta, kur sāku savas darba gaitas. Ražošanas praktiski nav, izņemot kokapstrādi, lauksaimniecību. Bet tie, kas šeit iesakņojās, kas pārvarējuši piecdesmit gadu vecumu, no šejienes nekur neaizbrauks. Priecājos, ka neviens no manas ģimenes, tuvāko radu loka nepameta dzimteni. Katrs strādā un cīnās ar problēmām savā dzimtajā zemē. Atrod savu nišu, savu darbu, savu amatu, lai nopelnītu naudu savas ģimenes uzturēšanai.

– Vai esat kādreiz domājusi par aizbraukšanu no Latvijas?

- Nē, nekad. Mums nebija viegli dzīvot netālu no Rīgas, Olainē. Toreiz gandrīz katru nedēļas nogali braucām pie vecākiem uz Latgali. Mēs nekad neesam domājuši par došanos uz ārzemēm. Ja to patiešām vēlas, nopelnīt naudu var arī šeit un būt laimīgam. Protams, tagad pēc daudziem pakalpojumiem jābrauc uz Dagdu vai Krāslavu. Uz Dagdu nokļūt ir vienkārši, bet tikt uz novada centru nav viegli. Ja nav sava transporta, tad nav iespējas aizbraukt uz Krāslavu un atgriezties tajā pašā dienā. Bet tur nu vairs neko nevar darīt, reforma ir realizēta... Tas ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki aizbrauc, īpaši jaunas ģimenes ar bērniem. Pilsētās dzīve joprojām ir pievilcīgāka, un ir vairāk sev un bērniem iespēju.

- Vai ir cerība, ka pienāks gaišāki laiki?

- Noteikti jācer uz to labāko! Esmu optimiste. Cilvēku var būt mazāk, bet mūsu lauki ir apstrādāti un sakopti. Dzīve turpinās! Priekšā ir labāki laiki, un cilvēki, kuri kādreiz aizbraukuši, noteikti atgriezīsies! Jau tagad priecājamies par katru, kas atgriežas, kas nāk uz šejieni dzīvot. Cilvēks ir vislielākā vērtība. Īpaši Latgalē katrs cilvēks ir zelta vērts!

Jau kļuvis par tradīciju, ka, veidojot pagasta “portretu”, vienmēr aprunājamies ar sociālo darbinieku. Izņēmums nebija arī Andrupenes pagasts, jo īpaši tāpēc, ka šeit sociālā darbiniece Olga Laputeva tiek ļoti cienīta, apkaimes iedzīvotāji par viņu runā ar lielu sirsnību.

- Sveicināta, Olga! Cik ilgi jūs esat savā amatā?

- Vairāk nekā divdesmit gadus.

- Citiem vārdiem sakot, jums ir liela pieredze. Neskatoties uz to, ka pagasta iedzīvotāju skaits nepārtraukti samazinās, jūsu klientu skaits...

- Pieaug. No gada uz gadu. Šobrīd man ir 110 klienti ar dažādiem statusiem. Ar statusu “trūcīgs” - 50. Šis skaitlis nav nemainīgs, tas mainās dabisku iemeslu dēļ. Starp šīm trūcīgajiem ir cilvēki ļoti cienījamā vecumā, ir pirmspensijas vecuma klienti, un ir arī pensionāri ar nelielu pensiju, kuriem likums atļauj piešķirt šo statusu. Protams, pensionāri izmanto iespēju iegūt statusu, jo tad viņiem pienākas atlaides pakalpojumiem. Pirmkārt, tās ir atlaides elektrībai - 20 eiro, kā arī iespēja tikt pie malkas, kas ir ļoti svarīgi! Ir arī mājokļa pabalsts, ko var saņemt ne tikai cilvēki ar trūcīgo statusu. Mūsu pagasts ir liels. Ja agrāk, kamēr skola darbojās, uz Andrupeni varēja nokļūt ar skolēnu autobusu no pagasta attālākajiem nostūriem, tad tagad tādas iespējas vairs nav. Iedzīvotāji strauji noveco, un pieaug vientuļo veco cilvēku skaits. Ir tādi, kuriem bērni ir ārzemēs, un ir tādi, kuriem bērni jau ir miruši. Viņiem visiem, protams, ir veselības problēmas. Tuvojas ziema, un tas nozīmē - tuvojas problēmas. Par laimi, ir autoveikali, citādi daudziem būtu bijis tiešām grūti. Jauniešu paliek arvien mazāk, bērnu balsis dzirdamas arvien retāk. Pasts ir slēgts, jauniešu centrs vairs nedarbojas. Atliek tikai bibliotēka, kurā ir pieejams internets, kur cilvēki var samaksāt rēķinus, iegūt bankas konta izdruku. Grūtāk mums kļuva strādāt pēc Nodarbinātības aģentūras Dagdas filiāles slēgšanas. Tagad cilvēkiem jābrauc uz Krāslavu. Ar sabiedrisko transportu aizbraukt uz novada centru un atgriezties vienā dienā var tikai piektdien, kad kursē tiešais autobuss. Šis izbrauciens aizņem veselu dienu! Kaut kā jāsarunā, jāsadarbojas, jāvienojas... Tas ir grūti. Bērnu ir ļoti maz. Šogad pagastā piedzimuši pieci bērni, no kuriem pagastā dzīvo divi. Pagājušajā gadā piedzima seši bērni, četri dzīvo uz vietas. Tiklīdz skolu slēdza, viena jauna ģimene uzreiz pārcēlās uz dzīvi Rēzeknē. Jaunieši domā ne tikai par sevi, bet arī par savu bērnu nākotni. Bērnudārzs joprojām darbojas, bet tas vēl ir atklāts jautājums, jo bērnu tur ir ļoti maz. Mums īpaši aktuāls ir jautājums par malkas iegādi. Šogad šajā jautājumā varējām atbalstīt 67 ģimenes. Vientuļi sirmgalvji, daudzbērnu ģimenes, iedzīvotāji ar trūcīgo statusu. Mums ir arī ģimenes, kurām mēs vēlētos palīdzēt, taču likums to neatļauj. Vai nu ienākumi ir nedaudz virs noteiktā minimuma, vai arī īpašumā ir zeme, kuras platība ir nedaudz lielāka par 5 hektāriem. Priekšā ir jauna pensiju aprēķināšanas kārtība. Tie, kuri no 1996. līdz 2024. gadam nestrādāja un nemaksāja sociālo nodokli, bet saņēma tikai pabalstus, tie pensijas vietā saņems tikai pabalstus. Pensijas indeksē katru gadu, bet pabalstus neindeksē. Mēs ar satraukumu gaidām šo jauninājumu. Bet citādi.. Iedzīvotāju skaits samazinās, tukšu māju parādās arvien vairāk. Pavisam nesen pagastā tika deklarēti vairāk nekā tūkstotis cilvēku, tagad ir jau 892 cilvēki. Un tas nenozīmē, ka viņi visi šeit dzīvo. Nereti cilvēks jau ilgāku laiku strādā Rīgā, bet ir deklarēts šeit, kur viņam ir te kāds īpašums. Mūsu iedzīvotāji lielākoties ir cilvēki cienījamā vecumā. Vecākajam pagasta iedzīvotājam ir 98 gadi. Daudzi veci cilvēki slimo, un ne tikai veci cilvēki. Man ir klienti ar invaliditāti, kuri vēl ir diezgan tālu no pensijas. Tā ir svētība, ka mums ir feldšeru punkts! Paldies mūsu medicīnas darbiniecei, ka viņa nekad neatsakās, ja dodamies uz pagastu apciemot ģimeni ar bērnu vai vecu vientuļu cilvēku. Pagasta administrācija mūs nodrošina ar transportu un mēs to varam izdarīt. Mūsu iedzīvotājiem ģimenes ārsti pieņem Dagdā, ir arī tādi, kuriem ārsts pieņem Krāslavā, tad problēma, protams, saasinās. Nav viegli vientuļu vecu cilvēku iekārtot pansionātā. Mēs pierakstām rindā, ko darīt. Arī sociālās gultas slimnīcā gandrīz vienmēr ir aizņemtas. Ir daudz problēmu, bet mēs tās risinām.

- Vai jūsu klientu vidū ir jauni cilvēki? Es domāju cilvēkus vecumā no 35 līdz 40 gadiem?

- Ir četrdesmitgadnieki. Jaunāku nav, jau kaut kur darbu atraduši un aizbraukuši. Daži dodas uz pilsētām, daži dodas uz ārzemēm. Mums praktiski nav darba. Zemnieku saimniecībās nepieciešami kvalificēti strādnieki: traktoristi utt. Cilvēki bez profesijas kaut kā iztiek. Daži cilvēki pavasarī pāris nedēļas saņem atalgojumu vācot no laukiem akmeņus. Bet tā ir tikai tāda piepelnīšanās... Labi, ka strādāju ilgu laiku, pazīstu cilvēkus un viņu problēmas. Un cilvēki mani pazīst. Viņi nāk pēc palīdzības. Ja likums atļauj, cenšos palīdzēt. Es vienmēr saku: “Nāciet pie manis ar jebkuru problēmu. Ja tas nav manā kompetencē, tad es jums pateikšu, ko darīt un kur doties.” Zemnieku saimniecība palīdz mums atrisināt malkas problēmu. Turklāt gandrīz katrā apdzīvotā vietā mums ir brīvprātīgie, kas palīdz laikus noskaidrot, vai kādam nav vajadzīga palīdzība, vai ar tuvumā dzīvojošu vientuļu cilvēku viss ir kārtībā. Vispār mums ir absolūti tādas pašas problēmas kā citos pagastos. Nekādu īpašu problēmu mums nav.

- Vai sadarbojaties ar Sarkano Krustu?

- Mums ir lieliska sadarbība ar Sarkano Krustu! Biedrībai ir telpas mums blakus. Sākumā šeit darbojās sava veida “maiņas punkts”, lai iemainītu pret kaut ko nepieciešamu, iedzīvotāji šurp nesa kaut kādas sev nevajadzīgas lietas. Tagad mums pagastā ir apmēram 60 Sarkanā Krusta biedru, viņi regulāri nāk uz “biroju”. Šeit tagad ir iespēja saņemt kaut kādu humāno palīdzību, turklāt ļoti labu: virsdrēbes, apavus, gultas veļu, traukus un jebko citu. Mums bija gadījums, kad cilvēkam nodega māja. Tā mēs viņu saģērbām te pilnībā, no galvas līdz kājām! Bija arī gadījums, kad pie mums pārcēlās ģimene no cita pagasta. Cilvēki samaksāja visu naudu par dzīvokli, bet mēbeļu nebija. Un tad tika slēgta mūsu skola, tur bija skapji, krēsli un galdi. Tā problēma tika atrisināta. Par laimi, tagad mums ir iespēja palīdzēt cilvēkam, kurš nonācis sarežģītā situācijā. Pateicoties Sarkanajam Krustam un likumam. Galvenais ir zināt, kam tiešām ir vajadzīga palīdzība un kāda palīdzība. Tagad pārtikas palīdzību izdalām sadarbībā ar Sarkano Krustu. 10.-11.decembrī mums būs akcija - šeit veidosim Ziemassvētku atklātnes. Nāks gan mani klienti, gan aktīvie pensionāri. Sēžot mājās nevar radīt svētku noskaņu, bet šeit, kad cilvēki pulcējas kopā, tā ir pavisam cita lieta!

- Man atlicis pēdējais jautājums. Vai jūs domājat, ka kādreiz pienāks labāki laiki?

- Laiki ir dažādi. Arī agrāk dzīvē bija ne tikai labas lietas, bija arī tādas, kuras es pat negribu atcerēties. Un tagad ne viss ir slikti, šodien mūsu dzīvē ir daudz laba. Viss notiek, viss virzās uz priekšu. Kāda jēga sēdēt un gaidīt labākus laikus? Jādzīvo šeit un tagad. Tagad gaidām Ziemassvētkus un Jauno gadu. Būs jauns gads, būs jauni prieki!

- Liels paldies! Veiksmi darbā!

Pēdējā tikšanās Andrupenē vienkārši nevarēja nenotikt. Lai ar ko tikāmies, ar ko runājām, visi ar lielu cieņu runāja par vietējo feldšeri Lienu Tkačuku. Ar mediķiem tiekamies reti, tāpēc ar prieku sarunājām tikšanos. Tieši noteiktajā laikā Liena mūs gaidīja vietējā “medicīnas centrā”.

- Paldies, ka piekritāt sarunai. Pastāstiet, cik ilgi jūs strādājat Andrupenē?

- Strādāt sāku Rīgā tālajā 1986. gadā. Pēc diviem gadiem apprecējos un pārcēlos uz šejieni. Sākumā strādāju par medmāsu Dagdas skolā un tikai tad sāka strādāt Andrupenē, par medmāsu kopā ar feldšeri. Pēc tam izmācījos un kļuvu par ārsta palīgu. Šeit strādāju nu jau ceturtdaļu gadsimta. Nu jau piecus gadus mana pamatdarba vieta ir Dagdā, bet no pagasta šķirties arī nevaru.

- Vai jums ir daudz pacientu?

- Daudz. Es šeit strādāju četras dienas nedēļā. Trīs dienas pieņemu pa divām stundām dienā, otrdienās - četras stundas. Tagad mani pacienti ir cienījama vecuma cilvēki, kamēr bija skola, bija daudz bērnu. Lai gan tie joprojām ir. Pie manis pārsvarā vēršas visi vietējie, ne vienmēr ir iespējams tikt pie ģimenes ārsta Dagdā. Ja notiek kas nopietns, nosūtām uz Dagdu pārbaudīties. Parasti viss notiek uz vietas. Par laimi, Dagda nav tik tālu un tur ir speciālisti, ir laba diagnostikas aparatūra, un visu medicīnas pakalpojumu pieejamība Dagdā ir pietiekami laba. 

- Vai ir iespējams palīdzēt vecāka gadagājuma pacientam nokļūt pie speciālista vai, piemēram, uz rentgenu?

- Parasti pacienti tur nokļūst paši, ar radinieku un kaimiņu palīdzību. Ātrā palīdzība tagad izbrauc tikai kritiskos gadījumos.

- Vai jūs veicat arī mājas apmeklējumus?

- Noteikti. Ja tas ir ciematā vai tuvumā, tad es braucu ar savu automašīnu, ja tas ir tālu, tad iepriekš vienojos ar pagasta administrāciju un viņi nodrošina transportu.

- Ar ko visbiežāk slimo vietējie iedzīvotāji?

- Tagad, protams, ir saaukstēšanās, vīrusu infekcijas un mēdz būt pneimonija. Mūsdienās bieži vien ir slēptas pneimonijas, kuras nevar dzirdēt ar ausi. Arī bērni bieži slimo, pie tam ar ļoti augstu temperatūru. Bet vispār te Andrupenē ir klusāk nekā Dagdā. Hroniski pacienti – astmas, hipertensijas, sirds mazspējas slimnieki – pie mums ierodas reti. Viņi pastāvīgi lieto medikamentus, viņu stāvoklis ir diezgan stabils, tāpēc jebkurš saasinājums ir reti. Vēršas pie mums, ja nepieciešams izrakstīt zāles. Hroniski slimiem pacientiem medikamentus pārsvarā izraksta uz subsidētām receptēm. Es varu rakstīt tikai par pilnu cenu, bet cilvēki tam piekrīt, jo bieži gadās, ka starpība starp pilno cenu un pazemināto cenu ir diezgan niecīga. Bet, lai izrakstītu subsidētu recepti, jādodas pie ārsta, un tas aizņem daudz laika.

- Tuvākā aptieka ir Dagdā?

- Jā, tur ir divas aptiekas.

- Ja cilvēkam nav sava transporta, ja nav, kas atnes zāles, ko darīt?

- Ja tiešām nav kas palīdz, tad es atnesu zāles. Tā ir ierasta prakse, un tā nav lielākā problēma, turklāt to nav grūti izdarīt. Es atbraucu šeit četras reizes nedēļā.

- Vai jums ir ērti šeit strādāt?

- Ļoti! Es mīlu savu darbu, godīgi. Es šeit strādāju ilgu laiku, pazīstu visus. Mana darba vieta ir aprīkota ar visu nepieciešamo, atvēlēto līdzekļu pietiek visam. Es pati dzīvoju Mariampolē, tā atrodas blakus pagasta centram.

- Vai pasta trūkums jums nesagādā neērtības?

- Vairs nē. Sākumā, protams, bija neērti, bet pēc tam pieradu. Ne tikai es, bet arī daudzi vietējie iedzīvotāji. Tagad viss ir mainījies, maksājam rēķinus internetā, sūtam pakas caur pakomātiem. Bija grūti pierast, bet visi galu galā samierinājās ar progresu un jauniem apstākļiem. No otras puses, gados vecākiem cilvēkiem tā bija nopietna problēma. Pirmkārt, tā ir pensijas saņemšana. Domāju, ka tagad vēl kādam ir konti pasta norēķinu sistēmā.

- Vai, jūsuprāt, ir pietiekami daudz atpūtas iespēju vietējiem iedzīvotājiem, kultūras brīvā laika pavadīšanas iespējas un vai ir pietiekami daudz pasākumu?

- Tautas nams ir. Regulāri tiek rīkoti dažādi pasākumi. Bet... Lielākoties te nav kam izklaidēties. Kāds aizbrauca, kāds nomira...

- Vai cilvēki turpina doties prom?

- Es tā neteiktu. Kurš aizbrauca agrāk, tas aizbrauca. Tie, kuri palika, nekur vairs nebrauks. Daži cilvēki neiederas ārzemēs vai lielā pilsētā. Ir arī tādi, kas atgriezās.

- Vai esat kādreiz vēlējusies pamest Latviju?

- Ziniet, ja man nebūtu darba, es droši vien būtu aizbraukusi. Bet man vienmēr bija darbs. Reizēm domāju, ka varētu aizbraukt. Varbūt arī bērniem dzīve būtu izvērtusies savādāka. Lai gan meitām viss tāpat izvērtās labi, abas ieguva augstāko izglītību, abas atrada labu darbu. Mācījās valodas, vecākā angļu, jaunākā krievu un čehu. Vecākā strādā gandrīz savā specialitātē, valoda viņai ļoti noder, bet jaunākā ir atradusi sevi citā jomā.

- Ko, jūsuprāt, varētu mainīt vietējā līmenī, lai padarītu cilvēku dzīvi nedaudz ērtāku?

- Grūti pateikt. Uzskatu, ja katrs savā vietā strādātu godīgi un atbildīgi, tad dzīve būtu savādāka.

- Pēdējais jautājums. Vai jūs domājat, ka kādreiz pienāks labāki laiki?

- Jautājums ir retorisks... Dažiem mūsu laikos ir laba dzīve, bet citi vienmēr būs neapmierināti. Nevarat izpatikt visiem. Mums jādzīvo šeit un tagad, neko neatliekot uz vēlāku laiku vai uz labākiem laikiem. Es jūtos labi šeit un tagad.

- Paldies par sarunu!

Ar to Andrupenes pagasta “portretu” varētu uzskatīt par pabeigtu. Palikušas tikai dažas detaļas. Pēc oficiālajiem statistikas avotiem, pagastā dzīvo 62% latviešu, 29% krievu, 5% baltkrievu, 2% poļu, 1% ukraiņu. Pagastā aizvadītajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās nobalsoja 106 vēlētāji, kas ir nedaudz vairāk par 10% no kopējā iedzīvotāju skaita. Andrupenes pagastā visvairāk balsu saņēmusi “Jaunā Vienotība” (34,91%), otrajā vietā ierindojusies “Saskaņa” (14,15%), bet trešajā – “Latvijas attīstībai” (11,32%). Piecu procentu barjeru pagastā pārvarēja: Nacionālā apvienība, Apvienotais saraksts un Politiskā partija “Stabilitātei!”

Novembris uzvēdīja skumju noskaņu, sāka smidzināt lietus, pagasta centrs dzīvoja savu dzīvi. Aci priecēja jaunās Tautas nama zāles avārijas izejas durvis. Pirms diviem gadiem Dainis Platacis bažījās, ka ugunsdzēsēji varētu sodīt par pagasta galvenā kultūras pavarda avārijas izejas nepiedienīgo stāvokli. Nu vismaz šī problēma ir beigusi pastāvēt. Un man šķiet, ka vietējie iedzīvotāji nav zaudējuši ne pilīti optimisma un dzīves mīlestības! Tas mani iepriecina visvairāk!

Andrejs JAKUBOVSKIS

Autora foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2024

Par projekta “Vienā laivā” rakstu saturu atbild to autors.