Andzeļu pagasts: šeit dzīvo pacietīgi un neatlaidīgi cilvēki...

Šajās pirmssvētku dienās Andzeļu ciems izskatās vientuļš un kluss. Par to, ka dzīve šeit turpinās kā ierasts, vēsta paziņojumi par gaidāmajiem svētku pasākumiem, informācija par cāļu tirdzniecību, kā arī cauri ciematam kursējošo autobusu grafiks, kuru gan ir ļoti maz. Ar sabiedrisko transportu var nokļūt Dagdā un līdz noslēpumainajam Mamonovas ciemam...

Mūsu pirmā tikšanās ir ar bibliotekāri. Tas jau ir kļuvis par tradīciju projektā, jo mūsu laikos bibliotēkas ir tā vieta, kur pagastos koncentrējas dzīvība. Tātad… Olga Saule, Andzeļu pagasta bibliotekāre

- Sākumā, pastāstiet mazliet par sevi.

- Bibliotēkā strādāju 30 gadus, dzīvoju tepat ciematā. Es mīlu savu darbu. Cilvēki nāk pie manis ar dažādiem jautājumiem, problēmām, lasa grāmatas, avīzes, žurnālus, izmanto piekļuvi internetam, sazinās.

- Cik jums ir lasītāju?

- Apmēram simts. Gada beigās būs precīzāki dati. Lasītāji ir ļoti dažādi, daudzi bibliotēku apmeklē jau daudzus gadus. Protams, cilvēki dod priekšroku jaunām grāmatām. Tāpēc cenšamies pastāvīgi papildināt savu krājumu, atvedam grāmatas no citām bibliotēkām. Jūs zināt, cik tagad grāmatas maksā; ne katrs cilvēks var atļauties tās iegādāties. Mūsu lasītāju vidū ir arī bērni. Pagastā ir arī daudzbērnu ģimenes, audžuģimenes, jaunas ģimenes. Es nāku uz darbu agrāk, lai bērni, kuri gaida skolas autobusu, varētu apmainīt grāmatas, apskatīt jaunumus un vienkārši pabūt bibliotēkā, paspēlēties un parunāties.

- Kurās skolās tagad mācās Andzeļu pagasta bērni?

- Pārsvarā Dagdā vai Ezerniekos.

- Ar kādiem jautājumiem un lūgumiem apmeklētāji nāk pie jums?

- Ar visdažādākajiem. Nāk pēc informācijas, izmanto internetbanku, iepērkas internetā. Daudzas lietas tagad ir  jāapgūst, kad daudzi pakalpojumi ir pieejami tikai tiešsaistē, ir jāapgūst mūsdienu prasmes. Tas ir tas, kas mums jāpalīdz cilvēkiem. Internetā var atrast informāciju par dārzkopību, medicīnu, uzzināt laika prognozi.

- Pastāstiet par radošajām darbnīcām, kuras organizējat. Vai tās ir populāras?

- Protams, cilvēki nāk. Šeit var radoši darboties. Kādam nepieciešams Adventes vainags, citi vēlas dāvanu pagatavot savām rokām. Bērni nāk pēc skolas, it īpaši tagad, kad ir Ziemassvētku laiks.

- Vai jūs strādājat piecas dienas nedēļā?

- Jā, tā ir, bet man nav pilnas likmes. Darām, ko varam.

- Vai mūsu novadā atbalsts bibliotēkām ir pietiekams?

- Abonējam laikrakstus un žurnālus, mums dod naudu jaunu grāmatu iegādei. Ja nepieciešams, kolēģi vienmēr konsultēs, vienmēr palīdzēs atrisināt radušos jautājumus, kaut ko iemācīs. Mēs tiekam galā.

- Cik zinu, Andzeļu pagastā vairs nav ne skolas, ne pasta nodaļas, ir tikai viens veikals. Kā ar medicīniskajiem pakalpojumiem?

- Arī feldšeru punkta mums vairs nav. Mums visiem ģimenes ārsti ir Dagdā, un tur ir arī citi speciālisti.

- Vai ar sabiedrisko transportu ir problēmas? Vai ar autobusu var nokļūt Dagdā?

- No rīta var nokļūt Dagdā. Bet vakarā aizbraukt uz Dagdu nevar. Un es nesaprotu šo sistēmu. Kaut kāds vienvirziena maršruts. Vakarā autobuss Andzeļos neiebrauc. Un pēdējā pieturā -Mamonovo, tas pat neņem pasažierus. Pilnīgs absurds. Kad notika šīs dīvainās izmaiņas, mēs rakstījām un jautājām, bet nekādas izmaiņas nesekoja. Neviens mūs nesadzirdēja. Ja man vakarā jānokļūst Dagdā, tas vienkārši nav iespējams. Brīvdienās un svētku dienās nekursē pat tie daži autobusi, kas pastāv. Bet pagasta iedzīvotāji gribētu kaut kur aizbraukt Lieldienās un Ziemassvētkos. Tagad to var izdarīt tikai tie, kuriem ir savs transports.

- Paldies par sarunu!

Nākamā tikšanās ar sociālo darbinieku. Kurš gan cits zina par sava pagasta svarīgākajām problēmām. Mūs jau gaidīja Lolita Beinaroviča, Andzeļu pagasta sociālā darbiniece.

- Sāksim ar īsu stāstu par sevi un jūsu darbu.

- Pašvaldībā strādāju 19 gadus. Jau trīs gadus strādāju divos pagastos, bet Andzeļu pagasts ir mana dzimtā vieta. Sociālā darbinieka darbs visur ir gandrīz vienāds.

– Cik jums ir klientu Andzeļu pagastā?

– Nedaudz vairāk nekā viens simts cilvēku. Ja skaita ģimenes un mājsaimniecības, tad, protams, mazāk. Mums ir divas diezgan lielas ģimenes. Mana darba laikā klientu loks ir palicis praktiski nemainīgs. Tie ir cilvēki, kuriem ir grūti kaut ko mainīt savā dzīvē, vecākās paaudzes cilvēki un cilvēki cienījamā vecumā. Viņu zemās dzīves kvalitātes iemesli meklējami pagātnē, kad viņi bija jauni. Viņi neapguva nekādu profesiju, jo bija pārliecināti, ka kolhozos vai padomju saimniecībās vienmēr būs darbs, vismaz palīgstrādniekiem. Bet viss strauji mainījās, viss palika pagātnē. Tagad mūsu pusē ir ļoti grūti atrast pastāvīgu darbu. Un bez profesijas tas ir gandrīz neiespējami. Atliek sezonas darbs. Bet šeit mums ir grūti kādu pierunāt uz tādu darbu, vēl grūtāk ir pierunāt uzņēmējus pieņemt darbā kādu vismaz uz trim mēnešiem. Uzņēmējus arī var saprast, jo ir arī tādi strādnieki, kuri, algu saņēmuši, uz kādu laiku pazūd, tad atkal parādās... Par tādiem strādniekiem, kuri rada lielākus zaudējumus nekā palīdz, zemnieki negrib uzņemties atbildību.

Es varu pastāstīt, kā cilvēki kļūst par mūsu klientiem. Cilvēki nāk ar visdažādākajām problēmām. Mūsu uzdevums ir izvērtēt ikviena ienākumu līmeni, vai ir nekustamais vai kustamais īpašums un atbilstoši likumam sniegt nepieciešamo atbalstu. Dažkārt nākas atteikt cilvēkiem, kuri neatbilst noteikta statusa saņemšanas kritērijiem. Piemēram, ja vienai personai ir reģistrētas vairākas automašīnas. Kā jau bieži gadās, īpaši jauniešu vidū: nopirka vienu automašīnu, tad otru, bet veco nenoņēma no uzskaites. Īpašums paliek reģistrā. To nevar norakstīt, jo šis īpašums jau sen būtībā ir zudis. Mums ir kaut kā jāatrod risinājums, jāved cilvēks uz Ceļu satiksmes drošības direkciju, kaut kā jānoņem no uzskaites reģistrētie transportlīdzekļi, kuru būtībā vairs nav. Dažreiz atteikuma iemesls ir naudas iekrājums. Cilvēki dzīvo no mazas pensijas, bet viņiem ir uzkrājumi, kas pārsniedz minimālo 343 eiro. Vieni krāj bērēm, citi krāj malkas iegādei.

Tie, kuri atbilst noteiktajiem kritērijiem, pēc ienākumu līmeņa izvērtēšanas saņem pabalstus, kā arī pārtikas palīdzības pakas un higiēnas preces. Lielākā palīdzības pakete ir mājokļa pabalsts, kurā ietilpst mājokļa īres maksa un izdevumi par pakalpojumiem, kas saistīti ar dzīvojamās telpas lietošanu (siltumenerģija apkures un karstā ūdens nodrošināšanai, elektroenerģija, ūdens, dabasgāze, kanalizācijas vai asenizācijas nodrošināšana, sadzīves atkritumu apsaimniekošana), ar telekomunikāciju pakalpojumiem un internetu saistītie izdevumi. Tālāk brīvpusdienas vispārizglītojošo skolu skolēniem tiem, kuru ģimenes atzītas par maznodrošinātām vai trūcīgām. Bērnudārzos bērnu apmeklējumiem saņem 50% atlaidi. Runājot par Eiropas palīdzības pakām, tās turpinās saņemt, neskatoties uz to, ka tika runāts, ka palīdzība būs ierobežota. Iepriekš, kad bijām Dagdas novadā, skolēni no maznodrošinātām ģimenēm saņēma talonus mācību piederumu iegādei. Katram skolēnam tika atvēlēti 50 eiro un tas bija ļoti nozīmīgs atbalsts, jo bija ģimenes ar pieciem sešiem skolēniem. Ir arī krīzes pabalsts. Tas ir vienreizējs un visbiežāk saistīts ar nelaimes gadījumu, piemēram, ugunsgrēku. Andzeļu pagastā maksājam arī aprūpes pabalstu, tas ir 50 eiro, ko pensionārs, piemēram, var izmantot, lai apmaksātu aprūpētāja pakalpojumus.

- Es jums teikšu, ka tas nemaz nav maz!

– Kad bijām Dagdas novadā, pabalstu bija vairāk. Piemēram, pabalsts malkas iegādei vientuļajiem pensionāriem. Šodien mūsu pagastā ir daudz šādu pensionāru, bet tagad mēs viņiem nekādi nevaram palīdzēt.

– Kā, jūsuprāt, varētu atrisināt problēmu, ka Andzeļu pagastā trūkst medicīnas darbinieka? Te nav feldšera, arī ārstu nav...

– Mums ir vairāki klienti, kuriem tiešām nepieciešama pastāvīga ārsta uzraudzība. Lūdzam pagasta pārvaldei nodrošināt transportu, vedam uz Dagdu un atvedam atpakaļ. Tur var arī apmeklēt dušu. Protams, mums būtu daudz ērtāk, ja uz vietas varētu piedāvāt dušas kabīni. Bet tam pietrūkst naudas. Mums ir nepieciešams transports, jo, pat ja klients pats nokļūst Dagdas autoostā, viņam pēc tam ir jānokļūst līdz poliklīnikai, un tas ir vērā ņemams attālums. Ja klients pats sarunā ar kādu braucienu, tad viņam ir par to jāmaksā. Jūs saprotat, ka tās nav bērzu sulas, kuras jālej mašīnas bākā... Ja nepieciešams, nodrošinām transportu uz Krāslavu, uz Daugavpili, uz Rēzekni, ja cilvēks nonāk slimnīcā, piemēram. Mēs nevienu neatstājam bez palīdzības.

- Andzeļu pagastā ir palicis tikai viens veikals. Bet ir tādi, kas dzīvo tālu no ciema un līdz pagasta centram ir grūti nokļūt. Kā šī problēma tiek atrisināta? Varbūt auto veikali?

- Man šķiet, ka auto veikali vairs nekursē. Mums ir klienti, kuri dzīvo tālu no ciema. Bet, par laimi, ir radinieki vai kaimiņi, kuri palīdz tikt galā ar šo problēmu. Bez ēdiena neviens nepaliek. Šo situāciju nevar saukt par kritisku. Mums ir viens ļoti liels pluss - mums tagad ir izcils ceļš uz Dagdu! Šis patiesi ir gadsimta notikums, mēs nevaram vien pārstāt priecāties par to!

- Jūsu darbs ir saistīts ar kādu negatīvismu, ar emocijām, ar problēmu risināšanu...

- Ziniet, mēs vienmēr cenšamies atrast problēmas risinājumu, cenšamies palīdzēt. Un, kad mēs atrodam šādu iespēju, ir svarīgi, lai klients ar mums sadarbojas. Svarīgi, lai viņš arī censtos uzlabot savas dzīves kvalitāti. Starp maniem klientiem ir daudz tādu, kuri sadarbojas un tas ir ļoti veiksmīgi. Daži cilvēki veic kādu sabiedrisko darbu, lai uzlabotu pagasta centru, kādam mēs palīdzam uzlabot viņu datorprasmes. Ja ir laiks, bibliotekāre palīdzēs un kaut ko iemācīs. Ja būs iespēja, pati kaut ko paskaidrošu un parādīšu.

Protams, ir tādi, kas it visā saskata tikai negatīvo, taču šādi cilvēki paši sarežģī savu dzīvi un piepilda to ar papildu problēmām. Tādiem cilvēkiem ir ļoti grūti palīdzēt, jo viņi vienmēr atradīs, par ko sūdzēties, kā izteikt savu neapmierinātību, kuru vainot visās viņu nepatikšanās. Bet lielākā problēma ir tad, kad cilvēks gribētu strādāt un varētu, bet tas neizdodas. Nevar nokļūt līdz darba vietai. Nav transporta. Tāpēc ir klienti, kas saņem pabalstus, lasa ogas un sēnes, ada zeķes... Dara visu, kas ir viņu spēkos, bet ak vai. Uz vietas vienkārši nav darba vietu. Un, ja nav pastāvīga darba, tad nav arī pastāvīgu ienākumu.

- Paldies par interviju!

Līdz nākamajai plānotajai tikšanās reizei bija palikusi apmēram stunda. Bija pienācis laiks pastaigāties pa ciemu, apskatīt apkārtni un gūt iespaidus. Uz ziņojumu dēļa - divi plakāti: Ziemassvētku pasākumi. Pašā pagasta centrā uz elektrības staba atrodas stārķa ligzda, kas decembrī izskatās vientuļa un pamesta. Pretī pagasta administrācijai ir autobusa pietura, es pienācu un sāku pētīt autobusa grafiku. Tas izrādījās ārkārtīgi īss. Un tad notika tikšanās, kas nebija plānota - ar bijušo pagasta pārvaldes vadītāju, Andzeļu ciema iedzīvotāju Leontīnu Žeimoti.

- Vai pētāt mūsu autobusu grafiku? Interesanti, vai ne?

- Šeit kaut kas nav skaidrs...

- Mēs arī ilgi nesapratām… Kaut kāds vienvirziena autobuss. No rīta tas dodas no Mamonovas caur Andzeļiem uz Dagdu. Bet vakarā tas dodas no Mamonovas uz Dagdu, Andzeļos, neiebrauc, tam ir cits maršruts. Pat ja es aiziešu uz krustojumu, kur šis autobuss brauc garām, tas neapstāsies un mani neuzņems. Jo tāda maršruta nav. To varēja izdomāt tikai tie, kas nekad nav dzīvojuši laukos. Šodien visiem naudas trūkst, bet smieklīgi noskatīties, ka vienā laikā no ciemata centra uz Dagdu atiet reisa autobuss un skolēnu autobuss…Dzīvojam lepni, kaut raudam, ka naudas nav. Kad sāku strādāt pagastā, bija laiks, kad uz Krāslavu braucu ar sabiedrisko transportu, arī uz Rīgu. Tagad es sapņoju atvest kaut vienu deputātu šeit pie mums, atstāt viņu pieturā un dot viņam uzdevumu tikt līdz Rīgai. Interesanti būtu pavērot, kā viņam izdodas, kā viņš nokļūs galvaspilsētā? Tas tik būtu piedzīvojums! Mēs esam pilnībā atrauti no ārpasaules. Es pat nerunāju par Saeimas deputātiem. Neviens no novada domes deputātiem līdz  mums vēl nav  atbraucis, nav sazinājies un pajautājis, kā mēs šeit dzīvojam. Bet mums te dzīve nav vienkārša. Protams, lauciniekam tagad visur ir grūti. Labi, ka pie mums bibliotēka vēl strādā. Es jau trīs gadus nestrādāju pagasta pārvaldē. Bet es priecājos, ka vairs nestrādāju, jo šādos apstākļos man būtu ļoti grūti kaut ko darīt. Kādreiz es sāku tajos tālajos laikos, kad mums bija jātulko izziņas no krievu valodas latviešu valodā. Tad pagasti tikai sākās, tikko nomainīja ciema padomes. Toreiz ierēdņu nebija daudz, bet mēs tikām galā ar visām problēmām. Bet tagad ierēdņu ir daudz, bet viņi visi ir tur, Krāslavā. Vecākās paaudzes cilvēki, pensionāri vai pirmspensijas vecuma cilvēki ir pieraduši strādāt nevis ar datoru, nevis ar telefonu, bet ar dzīvu cilvēku. Ja agrāk cilvēks ieradās pagastā un varēja atrisināt visus jautājumus, iegūt visu nepieciešamo informāciju, tad tagad - laipni lūdzam internetā. Atrodiet tur visu nepieciešamo. Un drīz bez elektroniskā paraksta vispār neko nevarēs izdarīt. Bet tas vēl ir jāapgūst. Ko darīt, ja cilvēkam ir septiņdesmit vai astoņdesmit gadi? Vai viņš iemācīsies lietot elektronisko parakstu? Kurš to visu izdomā? Uzreiz pēc Eiropas Parlamenta vēlēšanām ciematā satiku kādu gados vecu sievieti, kura pat nezināja, ka bija vēlēšanas... Mūsdienās taču ar cilvēkiem neviens vairs nerunā. Ja tev ir kaut kādas datorprasmes un proti lietot internetu, tad jā, tu visu uzzināsi. Bet vai ciemā ir daudz tādu cilvēku? Īpaši vecāka gadagājuma cilvēki. Ir labi, ja bērni pastāsta. Ko darīt, ja bērni ir tālu? Un tiem, kuri nerunā valsts valodā, es runāju par krievvalodīgajiem vietējiem iedzīvotājiem, informācijas praktiski nav. Kurš no tā gūst labumu, man interesē? Avīzes viņi neabonē, jo tas esot dārgi, ir arī tādi, kuriem nav pieejama Latvijas televīzija! Tagad daudz tiek runāts par dzīvi pierobežā. Bet kas ir aiz šiem skaistajiem vārdiem? Nekas! Dzīvoji un dzīvo kā proti. Visi galvenie notikumi, visi masu pasākumi ir Krāslavā, bet tas ir tālu un nokļūt līdz turienei ir problēma. Kurš tagad domā par tiem cilvēkiem, kuriem nav sava transporta? Neviens. Arī vietējie iedzīvotāji labprāt redzētu pilsētas svētkus Krāslavā un apmeklētu gadatirgu. Bet sestdienās un svētdienās nekursē pat tie autobusi, kas kursē darba dienās. Tas nozīmē – sēdi vietējais iedzīvotāj un nekur nepārvietojies! Tā cilvēki arī sēž. Kuram tagad rūp parasto cilvēku vēlmes?. Mēs vienmēr bijām kaut kur nomalē, uz robežas ar Rēzeknes novadu. Tā mēs dzīvojam tālu no visa un visiem... Man nav sava transporta. Nesen pabiju Dagdā un noskatījos filmu. Un tas ir tikai pateicoties labajiem cilvēkiem, kuri mani paņēma līdzi... Ko tur lai saka.

Vietējie cilvēki te nav redzējuši ne novada pašvaldības domes priekšsēdētāju, ne pašvaldības izpilddirektoru. Viņi pat nezina, kā tie izskatās. Nākamgad ir vēlēšanas. Ceru, ka vismaz pirms vēlēšanām kāds no novada pašvaldības administrācijas atbrauks pie mums, aprunāsies ar cilvēkiem, uzzinās, kā mēs šeit dzīvojam. Es laikam visu uztveru pārāk emocionāli, bet citādi nevar. Es esmu dzimusi un izaugusi šajā pagastā, 1984 .gadā pabeidzu LLA un atgriezos strādāt par agronomi, no1991.gada līdz 2021.gadam nostrādāju pagasta pārvaldē. Laiki un nosaukumi mainījās , bet ne attieksme un atbildība, pazinu un pazīstu visus, kas šeit dzīvo... Tāpēc man sāp sirds, es redzu, kā dzīve mainās... ne uz labo pusi.

- Kā jūs domājat, vai transporta problēmu var kaut kā atrisināt?

- Galvenais, lai esošais autobusu kustības saraksts vairs nemainās. Mēs šeit esam pacietīgi cilvēki. Paraudāsim, tad pieradīsim un turpināsim savu dzīvi...

- Paldies par sarunu!

Mūsu pēdējā tikšanās Andzeļu pagastā - ar kultūras pasākumu organizatori Karīnu Beikuli.

- Pastāstiet nedaudz par sevi. Cik ilgi strādājat par pasākumu organizatori pagastā?

- Andzeļu pagastā strādāju jau trešo gadu. Pati esmu no Andrupenes. Strādāju Dagdas kultūras centrā, vadu divus kolektīvus: baltkrievu vokālo ansambli “Akoļica” un bērnu vokālo studiju “Mazā Akoļica”. Andzeļu Tautas namā vadu meiteņu ansambli “Dzirksteles”.

- Kādi kolektīvi darbojas jūsu Tautas namā?

- Vēl ir vidējās paaudzes deju kolektīvs “Eži”, Dziesmu un deju svētku dalībnieki. Kolektīvas nākamgad svinēs savu divdesmito jubileju. Tas ir mūsu lepnums. “Eži” uzstājas arī kaimiņu pagastos, kolektīvā ir aktīvi un ļoti radoši dalībnieki. Tas arī viss, mums vairs nav citu kolektīvu. Pirms neilga laika bija sieviešu vokālais ansamblis, bet pēc pandēmijas viņas kaut kā vairs nesanāca kopā.

- Cik atsaucīgi ir vietējie iedzīvotāji? Vai viņi nāk uz Tautas namu, apmeklē pasākumus? Cik skatītāju pulcējās pēdējā Latvijas Republikas proklamēšanas dienai veltītajā pasākumā?

– Šogad skatītāju bija mazāk nekā parasti. Iemesli var būt dažādi. Iespējams, ka ne pārāk labi izvēlējāmies sarīkojuma datumu, pasākumi norisinājās vienlaicīgi daudzos pagastos. Bet kopumā tieši šie svētki Andzeļu pagastā tradicionāli piesaista visvairāk skatītāju. Pērn bija pusotrs simts skatītāju, šogad tikai ap 90 cilvēku. Bet arī šis rādītājs Andzeļu pagastam ir ļoti labs rādītājs, ņemot vērā kopējo iedzīvotāju skaitu. Mūsu pagastā iecienīti ir gadskārtu svētki: Lieldienas, Jāņi, Ziemassvētki. Šogad uzsākam jaunu tradīciju – Pirms Ziemassvētku koncerts.

Mēs aptaujājām vietējos iedzīvotājus, viņi uzskata, ka Ziemassvētki, pirmkārt, ir ģimenes svētki. Tāpēc nolēmām pasākumu rīkot svētku priekšvakarā, lai cilvēki varētu sanākt un noskaņoties svētkiem. Mums ir ieplānota arī “Ziemassvētku eglīte” pirmsskolas vecuma bērniem. Aicinām visu ģimeni, jo pagastā ir palikuši tikai 19 pirmsskolas vecuma bērni. Mēs rīkojam galvenokārt tradicionālus pasākumus, bet es cenšos tajos ieviest ko jaunu, lai ieinteresētu vairāk cilvēku. Šogad svinējām Helovīnu, demonstrējām filmas un cienājām ar popkornu. Galvenie svētku dalībnieki - jaunieši. Cenšamies Jauniešu centru iesaistīt dekorāciju veidošanā un zāles noformēšanā. Mums ir izveidojusies laba sadarbība. Tautas namā jaunieši nāk ne tikai uz pasākumiem. Viņiem ir svarīgi, lai būtu kur sazināties, pabūt. Piedāvājam viņiem galda spēles un citas izklaides. Mūsu telpas ir plašas, vienlaikus varam uzņemt daudz cilvēku. Kopumā, manuprāt, pasākumu apmeklētība mūsu pagastā ir ļoti laba, ņemot vērā, ka šeit ir palicis ļoti maz iedzīvotāju.

- Jūs sakāt, ka šobrīd Andzeļu pagastā ir 19 pirmsskolas vecuma bērni, un bērnudārza te nav?

- Nav. To slēdza. Bērnudārza telpās tagad atrodas Bērnu un jauniešu centrs. Mums vairs nav arī skolas. Bet šeit joprojām ir diezgan daudz bērnu un jauniešu. Un tas ļoti iepriecina.

- Kas piedalīsies Pirms Ziemassvētku koncertā?

- Dagdas mūzikas skolas skolēni, vokālais duets “Kuba”, ansamblis “Dzirksteles”, es pati dziedāšu, jauniešu deju kolektīvs no Asūnes. Pietiekami nelielam pirmssvētku koncertam, manuprāt.

- Vai pēc profesijas esat kultūras darbinieks?

- Man ir vidējā specializētā izglītība, pēc profesijas esmu vokāliste un koriste. Esmu absolvējusi Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas skolu. Man nav augstākās izglītības, bet es pastāvīgi apgūstu kaut ko jaunu, apmeklēju kursus un pastāvīgi pilnveidoju savu kvalifikāciju. Esmu arī ērģelniece Andrupenes baznīcā.

- Katrā pagastā ir cilvēki, kurus nevar atvilināt uz pasākumiem kā skatītājus, vēl jo mazāk piesaistīt kādam kolektīvam. Un tādu cilvēku kļūst arvien vairāk. Kāds, jūsuprāt, ir iemesls?

- Jā, ir tādi cilvēki... Pagājušajā gadā plānojām pasākumu senioriem. Vietējie iedzīvotāji stāstīja, cik ļoti vēlētos, lai šāds pasākums notiktu, ka labprāt nāktu. Izsūtījām personīgos ielūgumus. Rezultātā sapulcējās daudz mazāk cilvēku, nekā bijām gaidījuši. Man šķiet, ka situāciju ietekmēja pandēmija, kuras laikā cilvēki nedrīkstēja apmeklēt masu pasākumus, pulcēties  kuplā skaitā un dzīvi komunicēt. Un tagad ir jāpieliek nopietnas pūles, lai atkal piesaistītu cilvēkus masu pasākumiem. Mēs varam atvest šurp jebkurus slavenus māksliniekus, bet ieradīsies ne katrs. Ir pat tādi, kas dzīvo blakus Tautas namam, bet nekad nenāk uz pasākumiem... Kāpēc? Es nevaru pilnībā atbildēt uz šo jautājumu. Cenšos organizēt pasākumus ar bezmaksas ieeju. Mani interesē, lai zāle būtu pilna. Bet tas nekādā veidā neietekmē apmeklētāju skaitu. Vasarā to vēl var kaut kā izskaidrot: labāk laiku pavadīt ezera krastā, nevis Tautas nama telpās. Bet citā reizē... Pasākumus rīkojam jebkurā formātā, arī brīvā dabā. Taču mums ir tik daudz skatītāju un dalībnieku, cik mums ir. Tagad pagastā dominē cienījama vecuma cilvēki. Daudziem cilvēkiem ir sava mājsaimniecība, kas arī prasa laiku. Varbūt kādam ir interese noskatīties pasākumu kaimiņu pagastā, redzēt kaut ko citu. Bet vispār man ir grēks sūdzēties par pasākumu apmeklētību.

- Vai budžets ir labs? Vai pietiek naudas kolektīvu izbraukumiem?

- Mums nekad netiek liegts transports, ja kolektīviem tas ir nepieciešams. Te mums palīdz gan pagasts, gan Dagdas Kultūras centrs.

- Vai tautas tērpi arī ir labi?

- Mūsu tērpi ir pavisam jauni, iegādāti projekta ietvaros kolektīvam “Eži”. Ir pat divi tērpu komplekti, tāpēc nevaru teikt, ka ar to būtu kādas problēmas.

- Kā ar Tautas nama tehnisko aprīkojumu?

- Salīdzinot ar citiem pagastu Tautas namiem, mūsu aprīkojums ir ļoti labs. Protams, mēs nevarēsim apkalpot profesionālus izpildītājus, taču mums ir viss nepieciešamais mūsu vajadzībām.

- Pateicos par sarunu! Veiksmi darbā!

Situācija un noskaņojums Andzeļu pagastā daudz neatšķiras no noskaņojuma citviet mūsu novadā. Piesardzīgu optimismu rada fakts, ka ceļš no pagasta centra uz Dagdu tagad ir izcilā kvalitātē. Gribētos ticēt, ka tagad uzlabosies arī pasažieru pārvadājumu shēmas, un vietējiem iedzīvotājiem būs lielākas iespējas. Patīkami arī tas, ka, neskatoties uz skolas un bērnudārza neesamību, jauniešu skaits pagastā saglabājas diezgan augstā līmenī. Kamēr pagastā ir bērni un jaunieši, ir cerība, ka Andzeļiem ir nākotne.

Pēc statistikas avotiem, Andzeļu pagastā dzīvo 53% latviešu, 38% krievu, 5% baltkrievu, 3% poļu un 1% citu tautību pārstāvju. Pagājušajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās pagastā nobalsoja 68 cilvēki. Visvairāk balsu (16,18%) saņēmusi partija “Latvija pirmajā vietā”. Otro vietu ar vienādu balsu skaitu (14,71%) dalīja “Saskaņa”, “Nacionālā apvienība” un “Jaunā Vienotība”. 5% barjeru pārvarēja “Latvijas attīstībai”, “Apvienība Jaunlatvieši”, “Tautas varas spēks” un “Stabilitātei!”. Pagasts, kurā dzīvo pacietīgi un neatlaidīgi cilvēki...

Andrejs JAKUBOVSKIS

Autora foto

Projektu finansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. #SIF_MAF2024
 

Par projekta “Vienā laivā” rakstu saturu atbild to autors.