Tas, kurš dāvā prieku citiem, ir divkārši laimīgs

Ar aizrautīgo dagdānieti iepazinos novada bibliotēkā, kur tika atklāta viņas dekoratīvo spilvenu personālizstāde. Tik interesanti sanāca: Vijas jaunākā māsa portālā Facebook izlika Irēnas oriģinālos darbus, un negaidīti pienāca ielūgums no Krāslavas. Nedēļas miegam spilveni ir saskanīgi ar šo tēmu. Amatniece ilgi nedomāja, jo pirms tam jau bija personālizstādes Dagdā un Zilupē, un Krāslava – tas ir vēl plašāk. Izstādei Irēna izvēlējās dekoratīvos spilvenus, kas izgatavoti pagājušajā ziemā. Vasarā darbu daudz, pat ja esi bezdarbnieks. Cīņa par izdzīvošanu ir pazīstama daudziem Latgales iedzīvotājiem, galvenais – nezaudēt ticību, ka viss būs labi. Sava māja, trīs bērni un nerimstoša interese par dzīvi. Šādus cilvēkus mēs dēvējam par nelabojamiem optimistiem. Patiesība ir labi zināma – dāvāt prieku citiem ir divkārša laime.

Par to šī jaukā sieviete stāstīja visiem, kas ieradās uz pavasara prezentāciju. Un no Dagdas atbrauca vesela radinieku delegācija. Dialogs ar zāli izrādījās harmonisks, tāpat kā skatītājiem piedāvātais darinājumu klāsts. Kā tas viss sākās? Pēc tam, kad aplausi pierima, lieliskā meistare man par to pastāstīja. Abas Irēnas vecmāmiņas auda gultas pārklājus un grīdas tepiķīšus, un acīmredzot toreiz bērna dvēselē radās pirmā ziņkārības dzirkstelīte par tautas mākslu. Ar īpašu siltumu mana patīkamā sarunu biedrene atcerējās vecmāmiņu Adolfīni – vienpadsmit bērni, ceturtdaļsimta mazbērnu! Ģimenes agrāk lepojās ar šādu bagātību, arī tagad Irēna atzīst, ka liela radu saime – gan tikšanās prieks, gan atbalsts grūtā brīdī. Reiz kādā atpūtas brīdī viņa saprata, ka savas daiļrades divos gadu desmitos ir izgatavots vairāk nekā 170 spilvenu. Tie lielākoties kļuva par radinieku un draugu dzīvokļu un māju rotājumu.

Pats interesantākais: autore vadās pēc principa – sižeti nedrīkst atkārtoties! Preču pārpilnības laikmetā ir grūti pārsteigt gan pieaugušos, gan bērnus. Bet Irēnai izdodas: pirms mēneša dzimšanas dienā viņai izdevās iepriecināt brāļa bērnus. Anžela ir sajūsmā par spilveniem ar Tomu un Džeriju, bet Augustam ļoti patika vilks no multfilmas “Nu, pagaidi!”. Tāds ir autores stils: vairumam krāsaino spilvenu ir brīnišķīgi pasaku tēli, taču ir arī ziedi un daudz kas cits, ar ko priecēt pieaugušos. Dīvānu spilveni piešķir īpašu rozīnīti jebkuras telpas interjeram, un Irēna prot gan dizainu, gan krāsu uzminēt. Ceļš uz harmoniju vienmēr ir saistīts ar meklējumiem, un, kad dāvana ir īstajā laikā un vietā, tad meistare jūtas tik priecīga, ka nemaz nevēlas pārtraukt radošos meklējumus.

Aizraušanās nav no lētajām. Reiz Irēna nepaslinkoja parēķināt, ka viņa izmanto vairāk nekā astoņus tūkstošus daudzkrāsainu 4-5 centimetru garu pavedienu – pat neliela spilvena izveidošanai. Un katram ir jāatrod sava vieta! Ziemā viena dekoratīva spilvena izgatavošana aizņem nedēļu. Pamats nav dārgs – parasts maisa audums, taču akrila diegi, ko dēvē par mākslīgo vilnu, nav lēti. Priecē tas, ka tirdzniecības vietās ir pieejams tik bagātīgs krāsu spektrs, ka nekad nav bijis jāmaina oriģināla tonālie zīmējumi. Internetā ir tik daudz skiču, ka acis žilbst.

Mēs atcerējāmies arī pirmo spilvenu. Kādu reizi pie draudzenes Karīnas mūsu Irēna ieraudzīja lielisku rokdarbu mašīnadījumā. Iekšējā balss pateica priekšā: roku darba darinājumam jābūt siltākam. Ar to arī sākās meklējumi. Krietns laiks pagāja, līdz atrada savu stilu. Pirmais dzelteni zilais ornaments bija samērā auksts, bet, kad sāka veidot jautros pasaku sižetus, pēkšņi sajuta, ka savu personīgo enerģiju var ielikt darbos. Un tad spilveni it kā atdzīvojās. Iet savu radošo ceļu ir grūti un interesanti, vismaz neviens pagaidām Dagdā ar šādiem rokdarbiem nenodarbojas. Viņai patīk radīt mākslas darbus pēc pasūtījuma. Meita Marta iepriekšējos gados vienmēr ierosināja, kādu spilvena rakstu vēlētos, bet šoreiz, 27. martā, mamma dāvinās atvasei dzīvu papagaili. Apdāvinājusi ar rokdarbiem savus tuvākos radus, Irēna gatavo dāvanas tālākajiem radiniekiem. Un pilnībai, kā zināms, nav robežu, tātad labākie darbi un nākamās personālizstādes vēl priekšā!

Kādreiz Dagdā bija slavena fabrika “Naruta”. Tur savu karjeru kā diplomēta karameļu vārītāja uzsāka Irēna Franskeviča. Kad trauksmainie deviņdesmitie gadi pārtrauca jaunās speciālistes saldo karjeru, Irēna sāka un turpina cīņu par izdzīvošanu. Turklāt šodien viņa māca mūs, kā “dzīvot ar prieku!” Sarunas noslēgumā talantīgā rokdarbniece pēkšņi atzinās, ka kopš jaunības gadiem abonē laikrakstu “Ezerzeme” un ir ļoti pateicīga redakcijas komandai par rakstu, kuros stāstīts par vienkāršiem cilvēkiem, kuri nav zaudējuši optimismu, veidošanu. Irēna uzskata, ka mūsu sarežģītajā laikā ir ļoti svarīgi citam citu atbalstīt. Tas, manuprāt, viņai arī izdodas.

Aleksejs GONČAROVS